Katoļiem lieli svētki. Kāpēc Latvijā par šo svētku centru izvēlēta Aglona

Pateicoties šai svētgleznai, Aglona ir Latvijas katolicisma centrs un pasaules nozīmes svētvieta, kur ik gadu Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas dienā 15. augustā ierodas desmitiem tūkstošu svētceļnieku no visas Austrumeiropas. Aglona par vienu no baltu apdzīvotajiem centriem izveidojās jau pirms mūsu ēras, savu nosaukumu iegūstot no vārda „egle” (vietēja izrunā – agļa). Vēstures liecības liecina, ka pirms tās kļūšanas par katolicisma centru Aglona bija nozīmīga latgaļu pagāniskā svētvieta, bet par tās piederību kristīgajai kultūrvidei pirmā liecība varētu būt saistīta ar 1263. gadu, kad tur sazvērnieki nogalināja Lietuvas karali Mindaugu ar diviem dēliem Rukli un Rupeiki, kuri bija devušies viesos pie Mindauga sievas Martas radiniekiem.

Aglonas svētvietas pirmsākumi

Vēl 18. gadsimta sākumā vietējie Aglonas latgaļi turpināja dzīvot saskaņā ar savu mitoloģisko pasaules redzējumu. Bet 1697. gada muižture Ieva Justīne Šostovicka ar toreizējā Livonijas bīskapa Nikolaja Poplavska atbalstu aicināja Viļņas dominikāņus izveidot Aglonā klosteri un draudzes skolu. 1688. gadā Aglonā ieradās Viļņas dominikāņu klostera priors tēvs Remigijs Mosokovskis, kurš tur izvēlējās vietu baznīcai un klosterim. Jau 1699. gadā uzkalnā pacēlās klostera ēka, bet gadu vēlāk arī pirmais vienkāršais koka dievnams. Kad vienkāršā koka baznīca cieta ugunsgrēkā, tās vietā 1768.-1780. gadā uzcēla mūra klostera ēku un staltu baroka stila baznīcu ar diviem 60 metrus augstiem torņiem.

19. gadsimta divdesmitajos gados Aglonā atklāja katoļu garīgo semināru, bet, kad Latvijas teritoriju iekļāva Krievijas impērijas sastāvā, kur dominēja pareizticība, pret Aglonas klosteri sākās represijas. Tā iemītniekus izdzenāja, bet klosteri pārvērta par savdabīgu cietumu - tajā ieslodzīto statusā nometināja aktīvākos un krievu impērijai nepakļāvīgākos katoļu priesterus, kā arī tur pēdējo mājvietu rada veci un slimi garīdznieki. 1918. gadā, kad Latgalē ienāca boļševiki, viņi baznīcā cerēja atrast noslēpto zeltu, tāpēc demolēja klostera un bazilikas pagrabus un laupīja apbedījumus.

Aglona – Rīgas bīskapijas katedrāle

Iegūstot valsts neatkarību, 1920. gadā Aglonā tika konsekrēts (amatā ievests) pirmais latviešu izcelsmes bīskaps Antonijs Springovičs, kurš Aglonas baznīcu izvēlējās par atjaunotās Rīgas bīskapijas katedrāli. Tūlīt klosterī atkal tika atvērts garīgais seminārs un pēc gada arī Aglonas katoļu ģimnāzija. Svētceļnieku pulki vēl vairāk pieauga un Aglonu sāka saukt par Latvijas katoļu centru. 1980. gadā pāvests, atzīmējot Aglonas dievnama 200 gadu jubileju, piešķīra Aglonas baznīcai „basilica minoris” – „mazās bazilikas” titulu. Romas katoļu tradīcijā bazilika ir priviliģēta baznīca - goda nosaukums. Parasti tās ir baznīcas, kurās atrodas brīnumdarošas svētbildes, Svēto relikvijas un uz kurām dodas svētceļotāji, lai godinātu un pielūgtu Jēzu Kristu un viņa māti Jaunavu Mariju. 1993. gada 9. septembrī Aglonā kā svētceļnieks ieradās Romas pāvests Jānis Pāvils II un 1995. gadā Latvijas Saeima pieņēma likumu „Par starptautiskas nozīmes svētvietu Aglonā”.

Atmodas laikā - 1989. gada 7. augustā no Rīgas uz Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkiem Aglonā devās pirmais pēc 50 gadiem svētceļnieku pulciņš, kurš visu garo ceļu gāja kājām. Tajā piedalījās svētceļnieki gan no Rīgas, gan arī no visas Latvijas, kas visu pārsimts kilometru garo ceļu, veica kājām, skandinot korāļus un lūgšanas. Togad 15. augustā pirmo reizi pēc daudziem okupācijas gadiem notika euharistiskā (Jēzus Kristus godināšanas) procesija ārpus baznīca žoga, bet dārzā pirmo reizi notika dievkalpojums latviešu valodā.

Aglonas Dievmātes brīnumi: dziedināšana un izglābšanās

Aglonā 15. augusta svētkos galvenā uzmanība tiek pievērsta bazilikai, kur atrodas Aglonas Brīnumdarītājas Dievmātes svētglezna. Tiek uzskatīts, ka to uz Aglonu 18. gadsimtā no Viļņas atveda dominikāņu mūki un novietoja baznīcā, lai pie tās lūgtos ne tikai paši, bet arī citi. Svētgleznai sāka piedēvēt brīnumainas izdziedināšanas spējas, un jau 18. gadsimtā sākās pirmie svētceļojumi uz Aglonu

Par Aglonu stāsta ne vienu vien brīnumu. Piemēram, kāds zemnieks Kristaps Mateisāns no Spīku ciema pāri Cirīša ezeram bija vedis uz Aglonu bērnu kristīt. Airējoties pāri ezeram, sacēlusies liela auka un viļņi sākuši svaidīt laivu, un zemnieks, valdīdams to, nav pamanījis, kā bērns iekritis ezerā. Apjautis nelaimi, Kristaps sācis skaļā balsī piesaukt Aglonas Dievmāti. Un tajā pašā brīdī bērns atradies krasta tuvumā – krastmalā esošie cilvēki to dzīvu un veselu izvilkuši no ezera.

Aglonas bazilika:

Agrākajos laikos dominikāņu mūki pierakstīja ziņas par notikušajiem brīnumdarbiem. Diemžēl laika gaitā dokumenti ir gājuši bojā un ir saglabājušies tikai nedaudzi nostāsti. Lūk, kāds 1856. gada pieraksts: „Vēl ļoti jaunam man sāka sāpēt acis. Es biju pie visādiem ārstiem un zāļotājiem, viss veltīgi! Ne tikai neko nepalīdzēja, bet palika aizvien sliktāk un sliktāk. Galīgi es paliku ar vienu aci akls. Ar otru aci ar lielām mokām, kā caur miglu varēju redzēt Dieva pasauli. Izmisumā es nezināju, ko sākt. Nez kas man ieteica lūgties Aglonas Dievmāti. Aizgāju: lūdzos no visas sirds un no visas dvēseles un še: lūdzu pazaverieties, kādas man pilnīgi veselas acis, kaut gan esmu vecs un sirmgalvis. Es redzu tīri. Kā tad tādu skaidru brīnumu neatzīt un nepateikties par to. Cikām dzīvošu, cikām būs veselība, cikām spēšu staigāt, vienmēr staigāšu šo svētceļojumu uz Aglonu!”

Izārstēts kuņģis, trombi un vēzis

Vairāki brīnumaini dziedināšanas brīnumi ir aprakstīti Aleksandra Novicka 1929. gadā izdotajā grāmatā „Aglyuna”. Viens no tiem vēsta: „1924. gadā es saslimu ar kuņģi. Vairāk nekā četrus gadus cietu briesmīgas sāpes. Nevarēju atrast sev piemērotas barības. Slimības dēļ nevarēju pelnīt maizi – staigāju pie ārstiem, bet tie nevarēja palīdzēt. Pietrūka naudas ārstēties. Uzzinājusi, ka 1928. gada Vasarsvētkos tiek rīkots svētceļojums no Rīgas uz Aglonu, es gribēju tajā piedalīties, lai izlūgtu no Jaunavas Marijas veselību. Bet mani līdzekļi bija tik ierobežoti, ka nespēju apmaksāt ceļu. Tad skumīgi paliku uz vietas, bet braucējiem iedevu mazu ziedojumu novest uz Aglonu un pati apņēmos lūgties, solot, ka izveseļošanās gadījumā noteikti pati došos uz Aglonu. Svētceļnieki, ar priesteri D. Mūrinieku priekšgalā, laimīgi sasniedza svēto vietu. Savā laimē viņi neaizmirsa arī par mani un izpildīja manu lūgumu. Pēc pāris nedēļām es sajutu izmaiņas savā veselībā. Nepagāja ne divi mēneši un es jūtos pilnīgi vesela, bez jebkādas zāļu lietošanas.

Brīnumi turpinās arī šajā gadsimtā. Pirms desmit gadiem - 2014. gada 14. augustā Ringolds Jasūns rakstiski sniedza šādu liecību par savas mātes Laimdotas Jasūnes brīnumainu izārstēšanos: „Mana māte Laimdota Jasūne pēdējā gada laikā divas reizes bija nopietni slima – pirmā diagnoze krūts vēzis, otrā diagnoze pēc neilga laika – trombi plaušās. Ārsti ne vienā, ne otrā variantā nekādu cerību izdzīvošanai nedeva. Bet neskatoties uz to mūsu ģimene nodevās kopīgās lūgšanās Aglonas Vissvētākajai Jaunavai – un mūsu lūgšanas tika uzklausītas. Pēc pusgada, kad mana māte ieradās pie ārstiem, neviens no viņiem neticēja, ka šis cilvēks ir dzīvs. Tika sasaukts konsīlijs, veikti visi izmeklējumi un secināts, ka paciente ir pilnīgi vesela.”

Debesu valstības spožums virs altāra

Slavenā svētbilde “Aglonas Brīnumdarītāja Dievmāte” atrodas virs bazilikas galvenā altāra. Pēc tās atrašanās vietas šo Dievmātes attēlu sauc „Aglonas Dievmāte”. Pasaulē ir ļoti daudz Jēzus Mātes – Jaunavas Marijas ikonu, svētgleznu un skulptūru, un visbiežāk konkrētie Dievmātes attēli tiek nosaukti pēc atrašanās vietas.

Tiek pieņemts, ka Dievmātes svētgleznu uz Aglonu atveda dominikāņu mūki savas darbības sākumā. Dokumentētā atsauce par gleznas atrašanos Aglonā ir no 1770. gada Aglonas klostera inventāra apraksta. Tā ir gleznota 17. gadsimta beigās pēc Trāķu (Lietuva) svētgleznas parauga. Lai arī Trāķu Dievmātei taisītas vairākas kopijas, Aglonas ir vislīdzīgākā tai. 16. gadsimtā darinātā Trāķu Dievmātes svētglezna arī ir apvīta daudziem nostātiem un leģendām, kļuvusi slavena kā īpašs Dieva žēlastību avots.

Aglonas Dievmātes gleznas izmēri ir 132,5 x 109,5 centimetri un tā gleznota tradicionālā ikonu manierē. Gleznas pamatā ir trīs dažāda izmēra platumu lapu koka dēļi, kuru biezums ir 2,5 cm. Koka dēļus klāj linu audekls, uz kura uzklāti divi grunts slāņi. Apakšējā grunts slānī ir izgriezts renesanses stila ornamentāls reljefs, kurš ir apzeltīts un veido gleznas fonu. Starp ornamentiem ir izgriezti Jēzu un Mariju idenficējošie simboli: IHS (saīsinājums no trim latīņu vārdiem – Iesus Hominum Salvator – Jēzus pasaules Pestītājs) – Bērniņa Jēzus pusē un Marijas vārda monogramma Dievmātes kreisā pusē. Gleznas tēli izstrādāti precīzi, smalki.

Visas Dievmātes ikonas pēc savas būtības ir kristocentriskas, – vērstas uz Kristu, kurš vienmēr ir šo gleznu centrā, un katra Marijas svētglezna vērš mūsu skatu uz patiesu vienotību ar Dievu. Svētgleznā Marija maigi pieskaras Bērna plecam, tā virzot Jēzu tuvāk dievlūdzējam. Šis Marijas rokas žests atklāj, ka viņa aicina mūs tuvoties Jēzum un vēlas, lai mēs atklātu un pazītu Jēzu, kurš ir vienīgais cilvēka Pestītājs. Uz Dievmātes apmetņa var redzēt zelta zvaigznes – uz pieres un uz kreisā pleca, bet trešā zvaigzne atrodas aiz Bērna Jēzus galvas. Austrumu ikonogrāfijas tradīcijā zvaigznes nozīmē Marijas jaunavību pirms Jēzus dzimšanas, dzimšanas laikā, un pēc Viņa piedzimšanas. Svētbildē redzamais Bērniņš Jēzus ir tērpts sarkanā, ar zeltu apdarinātā tunikā. Tērpa krāsa simbolizē Kristus dievišķību. Sarkanā krāsa simbolizē arī mīlestību un upuri, jo norāda uz izlietajām asinīm, bet vienlaikus uz uzvaru un Jēzus karalisko cieņu. Uz ceļiem Viņš tur grāmatu. Grāmata norāda, ka Jēzus ir likuma Devējs un Skolotājs. 

Kopš 1875. gada gleznu sedz no sudraba izgatavota un apzeltīta, dekoratīvi rotāta rīza un no gleznas ir saskatāma tikai sejas un plaukstas. Senatnē rīzas bija valdnieku apģērbs. Izšūta ar zeltu un pērlēm, rotāta ar dārgakmeņiem, rīza kalpoja par varenības zīmi. Jēzus, Dievmātes un svēto ikonas jau izsenis rotātas ar dārgām rīzām kā Debesu valstības spožuma un svētuma simbols.