Dzejnieks Viktors Kalniņš: "Brīnos par tiem cilvēkiem, kuri pilnīgi neinteresējas par politiku. Viņus taču izmanto!"

Tur, par laimi, vēja parks nav uzbūvēts, tāpēc aiz loga paveras ļoti jauka ainava – meža josla, aiz tās skaists purvs, kas aizstiepjas līdz Augstrozes ezeriem. “Esmu daudz pa tām vietām staigājis, bet beidzamos gadus neuzdrošinos, jo var iznākt sastapties ar lāčiem.”

Savu 85. jubileju Viks nosvinēja 1. aprīlī un, kā pats saka, dzīvo muižkunga dzīvi. Ir laiks atlaisties uz dīvāna un pagulēt diendusu, taču no rītiem miegs nenāk. Kalniņš sevi sauc par cīruli, un rīta cēliens viņam ir tas ražīgākais. Tomēr iedvesma var uzrasties jebkurā diennakts stundā. “Es rakstu visu laiku. Valmiera ir vienīgā vieta Latvijā, kuras avīze Liesma regulāri reizi mēnesī publicē novadā dzīvojošo dzejnieku dzejoļus, tam atvēlot veselu lappusi. Juris Helds, es, rodas klāt arī jaunie. Bet ne jau tāpēc es rakstu. Man jau ir sakrājies apjoms kārtējai dzejoļu grāmatai, bet – kas to izdos? Nav jau naudas žūkšņa, ko uzlikt galdā.”

Dikļi ir ievērojami ne tikai ar Dziesmu svētku aizsākumu, bet arī ar pirmo izrādi Latvijas vēsturē – 1818. gadā. Fridriha Šillera lugu Laupītāji no vācu valodas tulkoja kalpu puika Jānis Peitāns. Viņš bija aizbraucis līdzi muižkungam uz teātri. Pārbraucis mājās, iespaidu pārņemts, septiņpadsmitgadīgs puika sēžas klāt un iztulko Laupītājus. Gaiša galva, vai ne? Pats ar muižas kalpotājiem iestudē izrādi, pats tēlo galveno lomu. Zunda rijā uzvesta, tā radīja cilvēkos tik lielu iespaidu, ka vairākas mājas apkaimē tika nosauktas personāžu vārdos. Galvenais varonis ir Kārlis Mors, un vienu māju nosauca par Morēniem; tur saimniece bija mana vecātēva māsa. Tā ka ar Dikļiem esmu saistīts diezgan sen. Tēvs gāja Dikļu draudzes skolā, gan ne tagadējā – tā  ir cita ēka, nosaukta Jura Neikena vārdā. Kad sākās skolu optimizācija, Zilākalna skolu pievienoju Dikļiem, skolēnu skaits palielinājās, tāpēc nav bažu, ka pamatskolu varētu likvidēt. Skola turas dūšīgi.

Bet vai bērni pasakas vēl lasa? Vai brauc uz jūsu Pasaku parku?

Vēl jau piesakās... Sākumā, protams, bija vairāk, bet tagad tur iztiek bez manis, kaut gan pagājušogad te ieradās Lielbritānijas vēstnieks. Viņu bija ieinteresējis, kā Dikļos, tik tālu prom, aizsākusies Dziesmu svētku tradīcija. Man piezvanīja no Valmieras kultūras nodaļas, un, tā kā es to angļu valodu zinu, piedāvāja pastāstīt par Dikļiem. Izstaigājām Neikenkalna estrādi, Pasaku parku, vēstnieka palīdze fotografēja, pēc tam bildītes atsūtīja. Arī mani pašu savulaik interesēja, kāpēc Dziesmu svētki dzimuši tieši Dikļos. Jaunībā apmeklēju Misiņa bibliotēku Skolas ielā, un reiz, gaidot materiālus kursa darbam, piegāju pie skapja, kur aiz stikla stāvēja baznīcu vizitāciju grāmatas. Mācītāji regulāri gāja pa savu draudžu mājokļiem un pierakstīja, cik ir lasīt un rakstīt pratēju, tas tika iegrāmatots. Papētīju sīkāk, un atklājās, ka visā Latvijas teritorijā tieši Ziemeļlatvijas nostūris bijis ar vislielāko lasīt un rakstītpratēju procentu. Loģiski, ka te arī izspraucās tie pirmie kultūras asni. Liktos, ka tam jānotiek lielajās pilsētās, nevis 140 kilometru prom no Rīgas. Pastāstīju to arī britu vēstniekam.

 Juris Neikens būtībā neizgudroja neko jaunu. Bija arī brāļu draudžu kustība ar dziedāšanu, kas viņam patika, – kāpēc to neizvērst plašāk? 

Izstāstīju arī savas grāmatas sižetu par Nesu un Nesiju – par to, kā ģeoloģiskas katastrofas rezultātā abi draugi dinozauri tika atdalīti viens no otra. Viņiem parkā bija uzradusies jauna skulptūra. Tad vēstnieks man pajautāja – kurš no viņiem bija latvietis un kurš brits? Man nācās teikt, ka latvietis bija tas, kuru Dūņu rūķītis atrada Ineša ezerā, un tas bija Ness.

Labi, ja var izdomāt savas pasakas. Dažreiz noskaņojums drūms, grūti iztēloties kaut ko saulainu.

Tam nedrīkst ļauties! Jāatrod laterniņa, kas iekšā spīdētu. Mani dēli ieslīguši interneta informācijā – vai tu zini, kas tur atkal notiek? Noskatos ziņas sešos, un man pietiek. Kaut kāds dullais ar mašīnu notriec divas sievietes… Re, nav vajadzīga Ukraina, lai cilvēki ietu bojā. Taisnība manam brālim, kurš pirms daudziem gadiem kādā intervijā teica, ka kopumā viņš par cilvēci sajūsmā neesot.

Es tiešām savu dzīvi nosaku pats – daru, ko gribu, ir sasniegta fāze, ka vairs neesmu režīma kalps, kā tas bija jaunībā, arī vidējos gados. Darba grāmatiņā ierakstītas samērā daudzas darbavietas. Esmu bijis gan skatuves strādnieks Mazajā ģildē, gan laborants Polimēru mehānikas institūtā Zinātņu akadēmijā, gan kurinātājs iestādē, kas tagad saucas Tet Dzirnavu ielā. Vairākus gadus nostrādāju rūpnīcā gan pie konveijera, gan par vienkāršu atslēdznieku, tā ka zinu, kas ir proletariāts. Par to man ilūziju nav. Tikko pabeidzis Svešvalodu fakultāti Latvijas Universitātē, strādāju Salaspils Botāniskajā dārzā; tur strādāja arī Knuta Skujenieka sieva. Tanī laikā Imants bija ļoti sadomājies, ka viņa iecerētā – amerikāņu dzejniece Kellija Čerija – pārcelsies uz Latviju, viņi apprecēsies. Imants bija iegādājis Vecpaulēnus pie Ineša ezera, uzraka mājas priekšā zemīti – tur viņš bija iecerējis rožu dārzu Kellijai. Botāniskajā dārzā izvēlējāmies rožu šķirnes, aizvedām uz Piebalgu, sastādījām, bet Stūra māja pateica – te nebūs nekādas Kellijas! Visam strīpa pāri.

 Imants ir saukts uz čeku, mani pašu uz Stūra māju aizveda par to, ka biju uzrakstījis dzejoli Rīgas laiks. Mūs, jaunos dzejniekus, Rakstnieku savienībā neuzņēma, vispirms bija jāiziet cauri Jauno rakstnieku studijai. Katru mēnesi sanācām kopā, nolasījām jaunu dzejoli vai tekstu, kas pēc tam bija jānodod sekretārei. Izrādās, katru mēnesi ieradās kurators un pārlasīja sacerēto. Es, protams, nezināju, ka pastāv tāda sistēma. Čekā prasa, kā es iedomājos, ka var būt tāds Rīgas laiks, ja visi dzīvojam pēc vienota – Maskavas laika. Mans arguments bija, ka meridiāni jau iet caur visiem punktiem, pat Limbažiem reālajā dabā ir savs laiks.  Čekists iebilda – jā, bet kā tad manu dzejoli sapratīšot emigrācijas latvieši? Toreiz Stūra mājā mani noturēja četrarpus stundu, bet tagad Rīgas Laiks ir vesels žurnāls. Šodien tas šķiet smieklīgi, bet Kellija jau toreiz grāmatā Izsūtītā sirds rakstīja, ka padomju vara sirgst ar paranoju – visur kaut kas rēgojas.

Ko domājat par tagadējo režīmu, kas grib Stūra māju uzsist gaisā?

Tas nav attīrījies. Kā raidījumā reiz skaidri pateica Juris Bojārs, jauno režīmu veidojot, visas augšas palika. Kam rokās ekonomiskā vara, tie arī noteica virzību. Dažkārt uznirst fakti, ka, piemēram, Tukuma piena kombinātu vada pilnīga nelatviete. Daudzi uzņēmumi laikam ir pārdoti Krievijai – Valmieras un Rīgas Piena kombināts.

Klāt maijs ar svētkiem – varbūt dzejnieks var ieteikt, par ko tomēr priecāties.

Man liekas savādi tie cilvēki, kuri pilnīgi neinteresējas par politiku. Viņus taču izmanto! Kā te viena kaimiņiene jūsmoja par Šķēli – cik viņš labi runā, cik labi izskatās – un iet nobalso. Taisni jābrīnās par tādiem cilvēkiem. Mani vienmēr interesējis, kas notiek pasaulē. Tikai tad tu vari visu salikt pareizās vietās, ja redzi, kā tie vai citi spēki darbojas, uz ko tendēti. Nav obligāti jāpievienojas, paliec savā garā. Mūsu baltu genoms ir unikāls, nav līdzīgs nevienai kaimiņu tautai. Imants Ziedonis, dainas pētīdams, secināja, ka latviešu etnosa ētika ir brīnišķīga – atklāta un atvērta, nevis kā ebrejiem Tora un Talmūds, ko glabā augstākie rabīni. Augstās gudrības tiek slēptas. Ja cilvēks ir īsti labs līdz sirds kodoliņam, viņš neko neslēpj. Nav, protams, jāskrien pa ielu, bļaujot: “Es esmu baigi foršais, esiet arī jūs forši!” Ātri savāks un aizvedīs uz Tvaika ielu. Bet būtu jākoncentrējas uz to, kas tautā ir vērtīgs.

Jā, kas tagad ir vērtīgs? Vecums un pieredze ir iemesls apcelšanai, slavina jaunību un mūžīgo skaistumu.

To visu nevajag klausīties. Agrāk iznācis runāt ar reliģiski tendētiem cilvēkiem, bet kāpēc viņi nespēj saprast, ka visas reliģijas ir cilvēku izgudrotas? Mana vecāmāte it kā bija dievbijīgs cilvēks, bet, kad runājām par to, kas ir pēc tam, viņa teica: “No turienes neviens nav atnācis atpakaļ, lai pastāstītu, kā tur ir.” Kad vakarā ielīda gultiņā, noskaitīja vakara pātarus, nevis Tēvreizi, lūdza par to, lai mums visiem būtu labi. 

Man patika, ka Lieldienās rādīja reģionālās televīzijas sižetu par rituālu kādā lauku sētā. Un vadītāja saka: “Reliģijas nāk un iet, bet saule ir mūžīga. Mācieties no saules, turieties pie tās likuma – tas neliks vilties.

Kellija man savulaik atveda kapitālu pētījumu par indiāņu dzīvesziņu. Viņiem pats galvenais ir izzināt dabas spēkus un tad veidot savu dzīvi, ņemot vērā, kuri spēki ir labvēlīgie, kuri nelabvēlīgie. Nav jau cita varianta, visi esam mirstīgi, visi sastopamies ar šķēršļiem un neveiksmēm, tāpēc pret blēžiem, kas stāsta, ka spēj nodibināt iekārtu, kurā visiem klāsies forši, vienmēr jāizturas ar aizdomām. Tā nekad nebūs. Pasaule un Visums ir ārkārtīgi sarežģīta sistēma, kuru iespējams izzināt tikai lielos vilcienos, lai cilvēks varētu dzīvot ar to saskaņā. Man tas izdevies, ejot pa šo ceļu. Un nav jābrauc uz Spāniju iet Santjago ceļu – labāk pastaigā tepat pa purviņu.