Drāma Kalniņu dzimtā. "Neļausim Putinam graut mūsu ģimenes!" - saka dzejnieks Viks
Dzejnieks Viks, īstajā vārdā Viktors Kalniņš (82), kas viens dzīvo Dikļos, šomēnes pēc ilgāka nesazināšanās perioda aprunājās ar brāli Imantu Kalniņu (80). Saruna bijusi īsa, bet brāļa sievas Agras balsī Viks saklausījis ko smagnēju un drūmu.
Komponista Imanta Kalniņa brālis dzejnieks Viks Kalniņš stingri nosoda Krievijas karaspēka asinsizliešanu Ukrainā, komunismu kā tādu un uzskata, ka Vladimirs Putins ir pelnījis tapt novākts no zemes virsas.
Viņš pieļauj, ka brālis Imants esot citādās domās par politiku un aizvien slavinot Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Tāpēc aizvadītajā nedēļā, kad, pieminot abu tēva dzimšanas 113. gadadienu, brāļi Kalniņi pēc ilgāka nesazināšanās perioda sazvanījās, Viks vārdu “karš” pat nepieminēja. Tāpēc, ka vēlas sargāt savas attiecības ar brāli. “Politisko uzskatu atšķirības dēļ mēs nedrīkstam šķelties! Nedrīkstam ļaut Putinam graut mūsu ģimenes un dzimtas!” uzskata Viks.
Pandēmijas laiks un pašlaik tepat tuvu pie Latvijas sliekšņa notiekošais karš Ukrainā – vai šādos apstākļos radošam cilvēkam vispār ir iespējams radīt? Varbūt, dzīvojot laukos, viss ārpasaulē notiekošais arī paliek tur prom, tālumā?
Man ir tāds nestandarta gadījums, jo pirmām kārtām jau pandēmiju, visu kovida būšanu samērā maz izjūtu, būdams faktiski viens pats un tālu no trakojošā pūļa. Vairāk nekā gadu Rīgā neesmu bijis ne reizi.
Plašo, lielo pasauli redzu tikai tik, cik, vakaros ieslēdzot LTV ziņas, "Panorāmā". Citā laikā nekādām aktualitātēm līdzi nesekoju.
Emocijas, protams, ir, bet es briesmīgi tam neļaujos. Cenšos bailes un satraukumu sevī neielaist. Man ir, ko darīt, ir, ko rakstīt, idejas rodas, tās pierakstu, ar tām strādāju. Materiāls man jau ir, domāju, vismaz diviem dzejoļu krājumiem. Visu laiku kas top. Šorīt arī uzrakstīju vienu dzejoli.
Definēju sevi kā Dikļos rezidējošu rīdzinieku. Rīgas manī ir tik daudz, ka speciāli man to meklēt nevajag. Rīga manī uzpeld no tā sauktajiem zemapziņas failiem. Tas ir tāpat kā jau gadiem ilgi speciāli neatskaņoju un neklausos mūziku. Mūzika “uzpeld” manī tāpat nemitīgi, vai es to gribu vai ne – mani akumulatori, atmiņu baterijas savā laikā ir tik piepildītas.
Kādi skaņdarbi vai dziesmas “uzpeld” beidzamajā laikā?
Visdažādākās, gan "The Beatles" dziesmas, gan brāļa Imanta komponētās, kas savulaik ir uz mani spēcīgi iedarbojušās. Jums, iespējams, nāks smējiens – pašlaik reizēm man domās uzpeld pat LPSR himna! Nu tas jau raisās, apziņai neesot klāt, kā upes straumē uzmutuļo putas no sazin kādiem atvariem. Kad to, piemēram, tagad cenšos ar apziņas palīdzību atsaukt atmiņā, tā pēkšņi izgaist.
Runājot par šo karu, kas Ukrainā notiek... Nenormāls cilvēks! Nenormāls cilvēks valsti vadīt nedrīkst! Turklāt lielu valsti. Turklāt kodolvalsti. Slims cilvēks nedrīkst būt pie valsts stūres! Tagad redzam, kas notiek, kad tā ir.
Putins kādreiz apgalvoja, ka 20. gadsimta lielākā kļūda ir bijusi PSRS sairšana. Manuprāt, 21. gadsimta lielākā kļūda un lielākais grēks ir viņa ieiešana Ukrainā. Grēks viennozīmīgi ir arī tas, ka pasaule to pieļāva. Rietumi pie tā ir ļoti vainīgi.
Zinu, kas ir kas. Trīs gadus dienēju krievu armijā – pie Polārā loka, Arhangeļskas apgabalā. Dienēju tieši laikā, kad bija bēdīgi slavenā Kubas krīze, kad Hruščovs arī žvadzināja kodolieročus. Kenedijs pateica – ja Krievija, tolaik PSRS, citu valodu kā spēka valodu neprot, tad runāsim ar viņu šajā valodā. Un tad Hruščovam roka nodrebēja, viņš raķetes no Kubas izveda.
Šis karš ir briesmīgs noziegums pret Ukrainu.
Putins būtu uzreiz jātiesā Maskavas Sarkanajā laukumā, pilnīgi atklāti! Tribunālam jābūt sastādītam no visas pasaules labākajiem juristiem; un turpat Sarkanajā laukumā būtu arī jāizpilda sodi!
Ziniet, man ir tāds pareģojums, ka tam karam, ko viņš iesāka – un viņš faktiski ir iesācis Trešo pasaules karu –, loģiski, būtu jābeidzas tur. Ar Krievijas kā planētas apgrūtinājuma likvidēšanu.
Es iztieku bez šausmu sajūtām, bez bailēm, bet no milzu līdzjūtības pret ukraiņu tautu izvairīties nespēju.
Izpostītās Ukrainas pilsētas un tās iedzīvotāji
Arī pats augāt kara laikā. Atmiņās šīs bērnības daļas pieredzētais un piedzīvotais ir saglabājies?
Starp citu, tieši šodien manam un Imanta tēvam Augustam Valdemāram Kalniņam ir dzimšanas diena, viņam būtu palikuši 113 gadi.
Šai sakarā arī brālim šorīt piezvanīju uz Liepāju. Abi atcerējāmies, kā kādreiz tēvu sveicām dzimšanas dienā, kad bijām tādi puikas. Tēvs bija liels smēķētājs, un mēs ar Imantu bijām izdomājuši, ka viņam sagādāsim prieku, ja par savām kabatas naudiņām, cik nu kādreiz gadījās, nopirksim papirosus Kazbek. Parasti tēvs pīpēja vai nu "Belomor kanal", vai "Prīmu", kā jau vairums vīru tajos laikos. Tolaik jau cigaretes bija bez filtriem; ņēma iekšā visu indi pa tiešo. Tā nu šodien abi pārrunājām, kā toreiz papu sveicām ar "Kazbeka" kārbiņu. Ja paps nebūtu tik aizrautīgi pīpējis, viņš līdz simtam stabili būtu nodzīvojis, jo bija “taisīts” no ļoti laba materiāla. Sakot vārdu “taisīts”, es lietoju vecmāmuļas leksiku. Viņa arī visu mūžu nebija gājusi pie ārstiem, nekad arī uz māju netika dakteri saukti. Kad citi brīnījās, kā viņa tā, tad viņa lepni atbildēja: “Es esmu no ļoti laba materiāla taisīta!”
Paps bija tīrs vidzemnieks, viņš nāk no tiem reģioniem, kur ir Viļķene, Vitrupe. Kara laikā viņš mūs ar Imantu aizgādāja pie saviem radiem, kas dzīvoja Olnieku mājā, pašā Vitrupes krastā. Lai gan biju maziņš, atceros, kad 1944. gadā krievu fronte nāca iekšā Latvijā un tuvojās Rīgai, no rīta bija apšaude, no meža brauca ārā krievu tanki... Šāviņi lidoja pāri mūsu mājai, un mūs, bērnus, steidzīgi aizveda uz kartupeļu pagrabu.
Jā, karu uz savas ādas esmu pieredzējis – redzējis, dzirdējis un izjutis. Kamēr vācu karaspēks vēl bija Latvijā, pie tās Olnieku mājas bija vienmēr dislocēta viņu karaspēka vienības kaut kāda sakaru raidstacija. Vācieši nāca iekšā mūsu mājā, un saimnieks savai saimniecei teica: “Dod, ja viņi ko prasa. Ko prasa, to dod.” Vēl atceros, kā viens vācu virsnieks man uzdāvināja mutes ermoņikas un ar šokolādēm mūs cienāja. Vēl tagad spilgtā atmiņā ir tas, kā tās šokolādes izskatījās, kā bija iefasētas.
Arī šajās – par kara laiku – atmiņās ar brāli šā rīta sarunā pagremdējāties?
Nē, tajās nē! Pat par to, vai šogad Cēsīs notiks Imantdienas, viņam nepavaicāju. Tik gara mūsu telefonsaruna nebija. Ukrainas kara tēmu vispār nepieminējām. Neesmu ar viņu par to runājis ne vārda!
Kāpēc?
Pieļauju, ka viņam ir kaut kādi citi apsvērumi, atšķirīgs viedoklis visas šīs tēmas sakarā. Un es negribu to kustināt. Notikumi, tas, kas pasaulē notiek, viņu pārliecinās labāk nekā jebkurš cilvēks, pat es, miesīgais brālis, kas viņu mīl. Ja cilvēks ir uz kaut ko ļoti iecentrējies un fokusējies, es jau nu nebūšu tas, kurš tagad cīnīsies, nesdams apskaidrību un lasīdams lekciju, kuru man neprasa. Pasaules gaita pārliecinās viņu pamatīgāk.
Dzirdēts, ka politisko uzskatu atšķirības dēļ vismaz viens no Imanta sievas Agras dēliem ļoti pārdzīvojot, izteicies, ka Putina kara dēļ zaudējis māti...
Vaimandieniņ! Ja tā patiešām ir, tas ir vienkārši briesmīgi! Šī rīta sarunā pēc balss Imants izklausījās normāli, kā parasti. Jāteic, kad zvanīju, klausuli pacēla Agra, un viņas balsī gan es saklausīju ko ļoti smagnēju un drūmu. Ja Agrai šobrīd ir problēmas attiecībās ar kādu no dēliem, tad tas izskaidro to.
Tas ir tāpat kā Leģionāru piemiņas pasākumā, viens vīrs stāstīja, ka viņa dzimtā ir bijis tā, ka pie Volhovas cīnījās vienas ģimenes locekļi un šāva cits citu. Vai tas nav ārprāts?! Tā ir mazas tautas traģēdija!
Mūsu mazajā Latvijā ir tik daudz jaukto ģimeņu, daļa radu ir Krievijā. Tas, ka politisko uzskatu dēļ ģimenes locekļi atsakās cits no cita, sauc par meļiem, atsakās kontaktēties, ir šausmīgi. Tas ir tas pats karš, kad viņiem fiziski nācās stāties brālim pret brāli un šaut.
Mīļie cilvēki, neļaujiet izjaukt savas ģimenes! Sargājiet, jo nekā dārgāka par tuviniekiem mums nevienam nav. Cik nu vien spēdami, saglabājiet savas ģimenes, dzimtas saites. Ja ir atšķirīgi uzskati, paklusējiet. Maza tauta, kura jau tā ir cietusi vēstures griežos, nedrīkst atļauties šķelšanos savā vidū.
Labs laiks, priecīgs prāts un smaidīgi cilvēki tradicionālajās Imantdienās Cēsīs 2018. gadā
Vai piekrītat, ka Imanta Kalniņa mūzika, viņa dziesmas ir tās, no kā tautai vajag smelties prieku un spēku, nevis interesēties, ko viņš domā par Krievijas iebrukšanu Ukrainā? Vai par Putinu?
Jā, tas ir gan prātīgāk, gan vērtīgāk. Redziet, viedokļi rodas, mainās un nomainās. Bet sirds būšanas – tās jau paliek. Lūdzu, nenokrāsojiet no manas puses Imantu drūmās krāsās. Man viņš joprojām ir mīļais brāļuks. Aizvien mājās glabāju grāmatu, kur bērnībā mūsu mammīte ierakstījusi: “Vikiņam vārda dienā no brālīša Imantiņa”.
Mēs esam brālīši. Kopš mazotnes mammas audzināti būt saticīgi, rūpēties vienam par otru.
Kad Imantiņam parādījās talants mūzikā, es, padsmitgadīgs zēns būdams, sameklēju darbu un nopelnīju naudu viņa pirmajām klavierītēm. Un tāpat Imants man dzīvē daudz reižu ir palīdzējis un atbalstījis.
Ar Imantu ir tā – tam, kam viņš nododas, viņš nododas par 200 procentiem. Kādreiz viņš aizrāvās ar Ķīnas seno mākslu, hieroglifus studēja, un lauku mājā, Vecpaulēnos, viņam pat bija pie sienas dēlīši ar viņa paša zīmētiem hieroglifiem. Pēc tam nāca arābu valoda un Korāna tulkošana. Viņš tāds ir. Kur ieiet iekšā, ieiet līdz sakņu spurgaliņām.
Un tā Putina krekla demonstrēšana, kas mani savulaik tāpat kā citus šokēja... Arī to izgājienu norakstu uz šo pašu strīpu viņa raksturā. Var paiet laiks, un viss apgriežas kājām gaisā. Bet tad, kad viņš par to iedegas, tas viņam ir ļoti nopietni. Protams, tas ir mans subjektīvais viedoklis.
Jācer, ka šodien to Putina kreklu viņš nenēsā. Ak, šausmas, bail iedomāties, kas notiktu, ja Imants šodien ar to kreklu izietu uz ielas! Tāds izgājiens varētu bēdīgi beigties. Tīri fiziski.
Imants ir liels mākslinieks. Un lielam māksliniekam var būt īpatnības. Varbūt, ka viņš tikai to pozu taisa. Varbūt, ka tā ir viena no viņa pozām.
Vienreiz Dancberga Helga – kādu gadu, pirms viņa aizgāja no dzīves, – man telefonsarunā teica: “Nu ko tie cilvēki tam Imantam tik briesmīgi pārmet par to Putina kreklu?! Viņš taču vienmēr savā dabā ir bijis pretnis!” Šie Helgas vārdi daudz izskaidro. Tāpēc šo nevajag tik nopietni uztvert.
Putina karš Ukrainā drupina Kalniņu dzimtu?
Kā raksta žurnāls "Kas Jauns", no Liepājas pienākusi satraucoša vēsts, ka politisko uzskatu dēļ attiecību plaisa sākusi veidoties komponista Imanta Kalniņa ģimenē.
Ciemos pie Imanta un Agras Kalniņiem
Ciemos pie Imanta un Agras Kalniņiem.
Proti, viens no komponista sievas Agras Kalniņas dēliem pārdzīvojot, ka kara dēļ “zaudējis māti”, kura savā lielajā mīlestībā pret vīru neļaujot kritizēt Krievijas prezidenta Vladimira Putina zvērīgo iebrukumu Ukrainā.
Kā zināms, jau vairākus gadus Imants Kalniņš zināms kā Putina slavinātājs un Rietumu kritiķis. Komponists vēl pirms nepilna gada atzina, ka savas domas nav mainījis, bet 2015. gadā tautu šokēja, demonstrēdams T kreklu ar Putina ģīmetni un uzrakstu krievu valodā: “Kareivis bērnam pāri nedarīs”. Tagad Ukrainas karā bērni mirst, krievu karaspēks nīcina un moka civiliedzīvotājus. Ļaudis raud, bēg prom no savas dzimtenes, daļa patvērumu meklē Latvijā.
Imanta Kalniņa meita aktrise un režisore Rēzija Kalniņa ar teātra kolēģiem stāv piketā pretī Krievijas vēstniecības logiem, dēls mācītājs Krists Kalniņš ar savu Vecās Ģertrūdes baznīcas draudzi organizē palīdzību Ukrainas kara bēgļiem, dēls Marts Kristians Kalniņš ar sievu Kristīni Kalniņu dzied Ukrainas bēgļiem rīkotā labdarības koncertā Mežaparka Lielajā estrādē, komponista sievas Agras Kalniņas un mūziķa Igo dēls Mikus Fomins savā Liepājas kafejnīcā vāc finansiālu atbalstu ukraiņiem, tirgojot pašu gatavotus makarūnus Ukrainas karoga krāsās.
Bet Imants Kalniņš šobrīd ar publisku viedokli par notiekošo klajā nav nācis, par ģimenes nostāju attiecībā uz karu Ukrainā jaušami runā vien viņa laulātās draudzenes Agras "Facebook" titulbilde, kas kopš marta sākuma ir papildināta ar miera balodi.
Citas ziņas un notikumus lūkojiet žurnālā "Kas Jauns"!
