Gulbenē spriež par tramvaja līnijas ierīkošanu: neticamā vēsture

Ja projekts būtu īstenojies, tad Gulbene šodien būtu Latvijas "sliežu galvaspilsēta", kurā ne tikai piestāj platsliežu pasažieru vilciens no Rīgas un mazbānītis no Alūksnes, bet arī tramvajs, kas vilciena pasažierus aizvizinātu līdz pilsētas centram un tālāk līdz ieplānotajam aerodromam jeb lidostai.

Būvēs viaduktus, lai zem dzelzceļa varētu pabraukt tramvajs

Arhīvu materiāli atklāj pārsteidzošas liecības par to, kā Gulbenē pagājušā gadsimta divdesmito gadu pirmajā pusē visā nopietnībā prātoja par tramvaja līnijas ierīkošanu. Un tā bija ne tikai pašpārliecināto vietējo malēniešu iegriba, bet gan valsts pasūtīts projekts, par kuru galvaspilsētas prese izteicās gan atzinīgi, gan arī nejauki ironizēja. Arhīvos saglabājušies pilsētas attīstības plāni, kuros ar sarkanu līniju iezīmēta tramvaja līnija no Vecgulbenes dzelzceļa stacijas līdz pilsētas centram un tālāk uz aerodromu.

Gulbenes novada bibliotēka nesen sociālajos tīklos atgādināja 1924. gada 17. novembrī laikrakstā "Rīgas Ziņas" rakstīto: "Nekur Latvijā nenotiek tik rosīga saimnieciskā darbība kā Vecgulbenē. Vaj uz soļa ceļas jaunas un īpatnējas mājas. Kas nav redzējis pilsētas jaunbūvi, tas te ar interesi var noskatīties, kā ceļ pamatus un veido Malienas centru. Lai dzelzceļa satiksme netraucētu miestā kustību, ir doma uz šosejas, kas ved pār dzelzceļu, būvēt viaduktu. Ir paredzēta iespējamība miestā ierīkot tramvaju, tāpēc miesta vadība lūdzot dzelzceļa virsvaldi pacelt dažus jaunus tiltus tā, lai pa apakšu varētu iet tramvaja vagoni. Svarīgs jautājums Vecgulbenes turpmākā izbūvē ir arī jaunas dzelzceļa stacijas izbūve. Tā kā stacijas teritorijai vajadzīgs plašs laukums, tad grūti izvēlēties stacijas atrašanās vietu. Pastāv doma pavisam atstāt līdzšinējo vietu un dzelzceļa staciju pārcelt uz labvēlīgāku vietu.” Zīmīgi, ka šis bija galvenais materiāls avīzes Valsts svētku numura rubrikā "Kā atjaunojas Latvija”.

Līdz ar to šī ideja nebija vis kaut kāda utopiska fantāzija, bet gan gluži reāla iespējamība, kurai būtu jāliecina par jaunās Latvijas varenību un plauksmi. Par to liecina arī Latvijas Nacionālas digitālās bibliotēkas arhīvos atrodamais 1923. gada Vecgulbenes miesta apbūves projekta plāns, kurā ar treknu sarkanu līniju iezīmēta tramvaja līnija no dzelzceļa stacijas uz pilsētas centru. Šis bija ambiciozs plāns, jo tas paredzēja tramvaju būvēt laukos jeb miestā, kas nebija pilsēta (Gulbene pilsētas tiesības ieguva tikai 1928. gadā). 

Diemžēl plāns par Gulbenes tramvaju tā arī palika tikai uz papīra. Un par to dažus gadus vēlāk arī ironizēja galvaspilsētas dzeltenā prese. Tā 1927. gada novembrī, tieši trīs gadus pēc šī projekta prezentācijas, kad Gulbene gatavojās pilsētas tiesību saņemšanai, Rīgas satīriskais mākslas žurnāls "Svari” publicēja "ziņojumu no Vecgulbenes”, kurā tika vēstīts, ka “kāds no vietējiem pilsoņiem pat nodomājis atklāt tramvaja kustību un minētam nolūkam no Rīgas izrakstījis vairākus simtus eksprešu” (pēc konteksta spriežot, lēto darbaspēku, kas vilks tramvaja vagonus). Šie "ekspreši” tad vilkšot tramvaja vagonus, jo elektriskajam tramvajam nepieciešamo elektriskās strāvas kvantumu neviens nespēšot saražot. Bet labums būšot - gulbenietis vēsta: "Drīzumā tālu aiz sevīm atstāsim Rīgu ar visiem viņas satiksmes regulēšanas noteikumiem."

Tramvajs no stacijas uz lidostu

Tomēr ne jau elektrības trūkums bija par iemeslu tramvaju sliežu neieklāšanai. Pie vainas bija vietējo pagastu ierēdņu un zemes īpašnieku nesaskaņas, kas nespēja novilkt robežas starp zemēm, lai atbrīvotu vietu jaunā Malēnijas centra būvei.

Vēsturnieks Anatolijs Savickis Gulbenes laikrakstā "Dzirkstele” pirms sešiem gadiem rakstā "Pilsētbūvniecības grūtības Vecgulbenē” atklāja, ka 1921.gadā par pilsētbūvniecību atbildīgajā Zemkopības ministrijā strādājošais inženieris Arnolds Maidelis saņēma uzdevumu sākt darbu pie jauna pilsētbūvniecības projekta Vecgulbenei.

„Arnolds Maidelis nākamo Gulbenes pilsētu plānoja būvēt dzelzceļa stigas dienvidu pusē - Vecgulbenes muižas centra virzienā. Acīmredzot viņa skatījumā topošajai pilsētai attīstības ziņā vislabāk savienot vēsturisko centru (Vecgulbenes muižas centru) ar dzelzceļa centru (dzelzceļa mezglu), likvidējot iepriekšējā periodā apzināti veidoto centru nošķirtību.

Arnolda Maideļa projektā apbūvējamos zemes gabalus, galvenokārt, paredzēja iemērīt starp dzelzceļa mezglu un Vecgulbenes muižas centru. Autors projektā bija ņēmis vērā jau līdz šim attīstīto dzelzceļa teritoriju, tādēļ pat ieplānoja tramvaja līniju, kas savienoja dzelzceļa centru ar jaunbūvējamo pilsētas centru un vēsturisko centru. Jānorāda, ka sakarā ar straujo aviācijas attīstību plānā jau sākotnēji bija rezervēta vieta arī aerodroma ierīkošanai.”

Projekts bija izvēlēts, bet to īstenot traucēja Vecgulbenes muižas zemju sadalīšanas problēmas apbūves gabalos, ko nācās atlikt neprecīzā miesta robežu apraksta dēļ. Turklāt miesta vadība ilgu laiku cīnījās, lai panāktu Vecgulbenes miesta robežu paplašināšanu, neskatoties uz Vecgulbenes pagasta iebildumiem. Rezultātā nesaskaņas starp kaimiņu pašvaldībām vērsās plašumā, kas nobremzēja Gulbenes attīstību.

Aizbraukušie tramvaji

Jāuzsver, ka ideja par Gulbenes tramvaju pirms simts gadiem atbilda vismodernākajiem pilsētplānošanas parametriem - tā cauri visai pilsētai savienoja centrālo dzelzceļa staciju ar lidostu, gluži tāpat, kā tagad Rīgā būvē “Rail Baltica” savienojumu no lidostas “Rīga” līdz dzelzceļa stacijai. 

Jāteic, ka Gulbenes tramvaja projekts nav vienīgais elektrotransporta attīstības plāns Latvijā, kas iegūlis atvilktnē. Arī padomju okupācijas laikā prātoja par vairākiem projektiem - gan par trolejbusu Liepājā, gan tramvaju Tukumā.

Bet vairāki tramvaji jau sen kā likvidēti. Reti kurš atceras, ka savulaik bija zirgu tramvaji gan Ventspilī un Tukumā, gan Baldonē, kā arī elektriskais tramvajs Ķemeros.

Gulbenes tramvaja idejas autora traģiskais mūžs

Traģisks liktenis piemeklēja Gulbenes tramvaja projekta autoru vācbaltiešu inženieri-arhitektu, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, baronu Arnoldu Maidelu (Arnolds Kontantīns Hermanis fon Maidels; 1884 (Kaveru muiža, Igaunija) - 1946 (Lihtenberga, PSRS okupācijas zonas cietums Vācija)). Dzimis vācbaltiešu aristokrātu ģimenē, viņš paspējis kalpot trīs varām - kalpojot Krievijas impērijas un jaunās Latvijas armijā, bet pēc tam nacistiskās Vācijas bruņotajiem spēkiem. Dzīvi noslēdza padomju varas, pret kuru cīnījās no boļševikiem atbrīvojot Latgali, cietumā.

Pēc Rīgas Politehniskā institūta beigšanas 1913. gadā drīz vien sākās Pirmais pasaules karš un viņu mobilizēja Krievijas impērijas armijā. Latvijas brīvības cīņu laikā Arnolds Maidelis brīvprātīgi iestājās Latvijas zemessardzē, un par piedalīšanos Latgales atbrīvošanas kaujās 1922. gadā saņēma Lāčplēša Kara ordeni. Kopā ar ordeni viņam piešķīra arī jaunsaimniecību Rembates pagasta Ķeguma muižā.

1920. gada martā Maidelu pieņēma darbā Zemkopības ministrijas Mērniecības departamenta Meliorācijas pārvaldē. Pēc diviem gadiem viņš atvēra savu arhitektu biroju Rīgā un izstrādāja vairāku pilsētu apbūves projektus - ne tikai Gulbenei, bet arī Siguldai, Dagdai, Dobelei, Krāslavai, Kuldīgai, Ogrei, Skrīveriem, Subatei, Varakļāniem un citām pilsētām. Pēc Zemkopības ministrijas pasūtījuma viņš arī pārraudzīja Pirmā pasaules kara laikā cietušās Rundāles pils remontdarbus.

1934. gada sākumā vēl pirms Kārļa Ulmaņa apvērsuma Arnoldu Maideli apcietināja un viņam piesprieda piecu gadu cietumsodu par piederību “Baltiešu brālībai” (“Baltische Bruderschaft”), kura spraudusi sev politiskus mērķus - ar Vācijā dzīvojošo brāļu palīdzību panākt “baltiskas” dzīves izveidojuma - politiska ordeņa atjaunošanu Latvijā. Pēc pārsūdzības viņam cietumsodu piesprieda nosacīti un viņam nebija jāsēž aiz restēm, kaut gan darbu Zemkopības ministrijā nācās zaudēt. Pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma viņam dzīve Latvijā nav bijusi salda. Tālaika tiesas hronikas liecina, ka pagājušā trīsdesmito gadu vidū izpārdeva kāda Arnolda Maideļa mēbeles, jo viņš bija iedzīvojies nodokļu parādos, bet 1937. gadā viņš zaudēja Latvijas pilsonību, jo bija pārgājis citas valsts, Vācijas, pavalstniecībā.

1939. gadā viņš repatriējās uz Vāciju, bet pēc nacistu ienākšanas Baltijā strādāja  Ostlandes lauksaimniecības pārkārtošanas iestādēs Pērnavas apriņķī Igaunijā un Baltkrievijā. Pēc kara pārcēlās uz tēvzemi, kur viņu 1946. gadā apcietināja padomju okupācijas karaspēks un tiesāja Berlīnes garnizona kara tribunālā par “pretpadomju noskaņojuma” radīšanu un pārtikas piegādi vērmahta karavīriem. Arhitektam piesprieda nāvessodu, bet viņš Lihtenbergas cietumā nomira pirms tā izpildīšanas 1946. gada 26. aprīlī. Viņa apbedīšanas vieta nav zināma.

Redzamākais Arnolda Maidela īstenotais projekts Latvijā ir no 1924. līdz 1926. gadā celtā Madonas ģimnāzijas ēka. Tāpat ievērojama ir arī viņa projektētā kādreizējā Latvijas Bankas nodaļas ēka Gulbenē Rīgas ielā 65, kur tagad atrodas novada pašvaldības policija. Ēka Gulbenē miniatūrā atgādina viņa ieceri par grandiozās Latgales Tautas pils aprisēm, ko viņš bija iecerējis īstenot Rēzeknē, bet tā arī palika tikai uz papīra.