BKUS vadītājs Valts Ābols: dzimstība samazinās, bet mūsu skaitļi nerāda, ka bērni slimotu mazāk

Kādas ir šī gada slimnīcas izvirzītās prioritātes? Ko gribētos atrisināt vai mainīt?

Parasti gan saka, ka prioritātēm ir jābūt ne pārāk daudzām, bet mūsu gadījumā tas nav iespējams, un mēs kā valde un organizācija kopumā esam izvirzījuši 16 prioritātes, ko gribam izdarīt. Daļa no tām ir tādas lietas, kuras šogad vienkārši nevar neizdarīt, un daļa ir darbi, ko uzskatām par pietiekami būtiskiem.

Viena no prioritātēm ir pārskatīt mūsu psihiskās veselības pakalpojumu darba organizāciju un kapacitāti, lai sasniegtu maksimālo jaudu un efektivitāti. Tas ir saistīts gan ar to, ka no šī gada sākuma atrodamies jaunā vietā, mums ir jaunas Bērnu un jauniešu psihiskās veselības centra telpas, gan to, ka ir notikusi pārorganizācija komandas ietvaros, esam stiprinājuši komandu, izveidojuši citādāku atbildības modeli pašā komandā, lai labāk atbilstu augošajam pieprasījumam. Lai arī mēs audzējam savu kapacitāti, joprojām ir vēl daudz neatrisinātu lietu. Redzam, ka pieprasījums aug gan pēc autiskā spektra traucējumu diagnostikas, gan intervences pakalpojumiem, tāpat redzam, ka ievērojami pieaug bērnu un pusaudžu paškaitējums un ar to saistītās problēmas, pieaug ēšanas traucējumi. Ir virkne tēmu, kur efektīvu risinājumu šobrīd iztrūkst, tāpēc jāveido jaunas programmas, piemēram, narkoloģijā, smago psihisko traucējumu ārstniecības programma, kurā vajadzīga stingrāka uzraudzība. Tās ir nacionālas programmas. Ne visam ir jānotiek šeit, bet, ņemot vērā, ka esam bērnu psihiskās veselības metodiskās vadības centrs, atbildība mums ir Latvijas mērogā, tāpēc šī ir viena no prioritātēm.

Nākamā prioritāte ir saistīta ar mūsu neatliekamās un akūtās medicīniskās palīdzības darba organizāciju. Tas ir saistīts ar to, ka šī gada septembrī vai oktobrī tiks pabeigta mūsu lielākā jaunbūve. No vienas puses, tā ir tikai infrastruktūra, bet, no otras puses, tas nesīs līdzi arī izmaiņas organizatoriskajā modelī, jo šobrīd, ņemot vērā esošo infrastruktūru, sanāk strādāt divās nošķirtās komandās un vietās. Jaunajā modelī tiks veidota atsevišķa struktūrvienība Neatliekamais medicīnas centrs, kur paredzam lielāku jaudu un arī efektīvāku sadarbību vienā komandā. Protams arī pie jaunām telpām ir jāadaptējas. Būs jāmaina līdzšinējie paradumi, jāatrod jauni sadarbības veidi, jo pacienti atradīsies vienvietīgajās palātās, tādēļ būs pilnīgi citādākā veidā jāorganizē darbs.

Trešā prioritāte arī ir saistīta ar to pašu ēku, ar jauno Ambulatoro veselības centru, kur situācija ir līdzīga. Šobrīd ambulatorie pakalpojumi ir izkaisīti pa dažādām vietām slimnīcā, acu speciālisti ir vienā vietā, LOR specialisti citā utt. Jauna darba organizācija, efektīva telpu izmantošana, jaunu speciālistu piesaiste un pakalpojumu pieejamības paaugstināšana arī ambulatorajā centrā ir viena no prioritātēm.

Tādējādi mēs nacionālā līmenī vēlamies nostiprināt gan mūsu lomu un audzēt kapacitāti epilepsijas un miega medicīnas jomā, gan arī epilepsijas ķirurģijā. Mēs šobrīd esam vadošā slimnīca tieši epilepsijas ķirurģijas jomā, nodrošinot šo ārstniecības metodi gan bērniem, gan pieaugušajiem, kas ir ļoti būtiski. Tas ir vienkārši skaidrojams, jo, pirmkārt, ar mūsu speciālistiem ir vislielākā pieredze, un, otrkārt, reflektārā epilepsija ir uzskatāma par reto slimību, un mēs esam reto slimību koordinācijas centrs, kā arī pārstāvam Latviju reto epilepsijas formu Eiropas references tīklā. Ķirurģiskā centra izveide ir loģisks mūsu darbības paplašinājums ar milzīgu pievienoto vērtību pacientiem.

Tāpat tūlītēju risinājumu prasa bērnu paliatīvās aprūpes tīkla sakārtošana un pieejamības uzlabošana jau Latvijas mērogā. Mēs šobrīd vairāk esam fokusējušies uz atsevišķām vietām, jo paliatīvā palīdzība Rīgā, Pierīgā, arī Liepājā ir pieejamāka un kvalitatīvāka nekā citviet Latvijā. Kaut arī ne viss ir izdarāms ar Bērnu slimnīcas un mūsu slimnīcas speciālistu rokām, tomēr uzskatām, ka tas ir tieši BKUS uzdevums un pienākums izveidot efektīvu un kvalitatīvu bērnu paliatīvās palīdzības modeli visā Latvijā. Šeit noteikti būs jāiesaista arī kādi citi partneri un organizācijas, bet galu galā tam ir jābūt vienotam integrētam modelim.

Neizbēgami mūsu prioritāte ir saistīta ar bērnu onkoloģijas diagnostikas un ārstniecības attīstību. Tas ir saistīts arī ar starpvalstu Latvijas valdības un Šveices valdības projektu, kur mēs esam ieguvuši Šveices valdības atbalstu bērnu onkoloģijas jomas attīstībai. Finansējums ir gandrīz astoņi miljoni Šveices franku, kuri tiks novirzīti bērnu slimnīcai, lai attīstītu bērnu onkoloģijas jomu. Programma ietver plašu aktivitāšu spektru, tostarp mūsu laboratoriskās diagnostikas kapacitātes attīstīšanu, kā arī ilgstošo bērnu onkoloģijas pacientu uzraudzības sistēmu, lai varētu spriest par dažādu terapiju metožu ilgtermiņa efektivitāti un arī drošību un nepieciešamajiem pakalpojumiem holistikai un personalizētai bērna ārstēšanai ilgtermiņā. Nereti ir tā, ka vēzis ir uzveikts, taču atstājis kādas nelāgas blaknes, tostarp psiholoģiskas.

Vēl būtiska joma ir metodiskās vadības institūciju izveide. Bērnu slimnīcā tiks izveidotas divas metodiskās vadības institūcijas, viena no tām ir jau pieminētā bērnu psihiatrija, bet otra ir pediatrijā jeb kopējā bērnu veselība. Ļoti svarīgs uzdevums būs, pirmkārt, iegūt un izanalizēt datus par lielākajām nepieciešamībām jeb neatrisinātām vajadzībām bērnu veselībā un tad atbilstoši tam veidot programmas gan pacienta ceļu izstrādei, zināšanu pārnesei speciālistiem ārpus Bērnu slimnīcas, kā arī nodrošināt mehānismus, kādā veidā varēsim uzraudzīt un veicināt kvalitātes nodrošināšanu. Lai, piemēram, pacientam ar pirmā tipa cukura diabētu, neatkarīgi no tā, vai viņš saskaras ar veselības sistēmu Rīgā, Liepājā vai Balvos, ceļš līdz diagnozei, pēc tam secīgi ārstēšanai, izvēlētās ārstēšanas metodes, papildu speciālistu atbalsts, piemēram, rehabilitācija, neatšķirtos - lai šis ceļš būtu ļoti līdzīgs. Lai nebūtu situācijas, ka ceļš līdz diagnozei kādā citā vietā aizņem četrreiz ilgāku laiku. Ir ļoti būtiski izstrādāt šos ceļus un sekot rekomendācijām. Viens no metodiskās vadības centra galvenajiem uzdevumiem būs izlīdzināt kvalitāti uz augšu.

Tāpat vēlos pieminēt, ka šis mums ir 125 gadu jubilejas gads Bērnu slimnīcai, tādēļ šis ir gads, kad vēlamies, lai katrs slimnīcas darbinieks izjūt savu piederību slimnīcai, lai izjūt sevi kā daļu no 125 veiksmes gadiem, vēl vairāk kā daļu no nākamajiem gadiem, kas vēl ir priekšā. Bērnu slimnīcā strādā ļoti daudz motivētu, pašaizliedzīgu, ar misijas apziņu apveltītu cilvēku, gan ārsti, gan māsas, gan visa veida atbalsta speciālisti, bez kuru darba šī slimnīca nepastāvētu. Tāpēc mēs šo gadu esam pozicionējuši kā piederības slimnīcai veicinošu gadu. Visa gada laikā būs virkne dažādu pasākumu, konferenču, un kulminācija būs 2.oktobrī ar plašu Bērnu slimnīcas konferenci. Šajā datumā plānojam arī oficiāli parakstīt līgumu ar Šveices valdību par bērnu onkoloģijas programmas uzsākšanu.

Tāpat ir jāpiemin, ka vienu no prioritātēm mēs esam izvirzījuši slimnīcas gatavību apdraudējuma situācijā. Šis jautājums nepārprotami ir ienācis slimnīcas un arī visu mūsu dienaskārtībā. Mums ir jābūt ļoti skaidram plānam, kā mēs rīkojamies dažādās situācijās un kā mēs pasargājam sevi no dažāda veida potenciālajām ietekmēm un uzbrukumiem, vai tās būtu saistītas ar energoresursiem, vai kiberdrošību, vai fizisko drošību. Tas pilnīgi noteikti ir viens no šī gada ļoti nozīmīgiem uzdevumiem.

Protams, neiztrūkstoša ir arī mūsu attīstība digitālajā jomā. Mēs esam vienīgā slimnīca ar pilnu elektronisko medicīnisko ierakstu sistēmu jeb hospitālo informācijas sistēmu. Tomēr nepietiek ar to, ka uzturam, kas mums jau ir, bet svarīgi arī virzīties uz priekšu un attīstīties, jo tieši digitālā joma ievērojami mainīs veidu, kā tiks nodrošināta ārstniecība un aprūpe nākotnē.

Šīs ir dažas no prioritātēm, ko vēlējos īpaši izcelt un kuras ilustrē to nozīmību un neatliekamību.

Minējāt rīcību krīzes un apdraudējuma gadījumā. Vai ir jau izstrādāts plāns, kā slimnīca rīkosies šādās situācijās?

Jā, mums ir gan valstiskais plāns, gan slimnīcas plāns. Viena lieta ir plāns, bet svarīgākais ir, ko mēs darām ar plānu, cik labi to pārzinām, cik labi ikviens darbinieks spēj šo plānu īstenot stundā "x". Vienmēr ir iespējami uzlabojumi, un ir vēl virkne risināmo jautājumu, kas, iespējams, prasīs arī plašāku iesaisti un sadarbību ar citām organizācijām. Piemēram, kā skaidrāk saprast rīcību slimnīcas evakuācijas gadījumā, kāds ir scenārijs, līdz kuram negribētos nonākt, bet saprast, kā nodrošināt palīdzību, ja ir jāpamet slimnīcas teritorija vai masu katastrofu gadījumos. Esam arī procesā, lai stiprinātu infrastruktūru, nodrošinot energoresursu nepārtrauktību.

Par vienu no prioritātēm minējāt bērnu paliatīvo aprūpi. Vai varat iezīmēt, kādas ir lielākās problēmas šajā sistēmā?

Tā ir absolūti neviendabīga. Par to liecina Latvijas karte, kur ir reģistrēti bērni, kuriem paliatīvā aprūpe tiek nodrošināta. Mēs kartē redzam ārkārtīgi atšķirīgu ainu - ja Rīgā, Liepājas pusē ir relatīvi daudz reģistrētu bērnu, tad citviet, īpaši Latgales pusē, ir veseli rajoni, kuros šādu bērnu ir ļoti maz. Tā pilnīgi noteikti nav taisnība. Šajā situācijā mēs kā valsts neesam kaut ko izdarījuši, pamanījuši, un uzdevums ir saprast, kādā veidā šo palīdzību nodrošināt visā Latvijā. Iespējams, ka arī pašas ģimenes līdz galam nezina par iespēju piesaistīt palīdzību. Skaidrs, ka ar esošajiem resursiem nebūs iespējams bērnu slimnīcas speciālistiem vienlīdz kvalitatīvi nodrošināt paliatīvo aprūpi visā Latvijas teritorijā, tāpēc ir jāveido jauni mehānismi, kā šādu palīdzību nodrošināt.

Ja salīdzina ar situāciju pirms pāris gadiem, bērni šobrīd slimo vairāk?

Mūsu skaitļi nerāda, ka bērni slimotu mazāk, neraugoties uz to, ka objektīvi zinām, ka bērni dzimst mazāk. Tam ir vairāki skaidrojumi. Mēs labāk diagnosticējam slimības, piemēram, psihiskās veselības problēmas. Mediķiem pieejamas jaunas un labākas diagnostikas metodes, kā arī paši pacienti, pusaudži, vecāki labāk atpazīst problēmu, saprot, ka tā ir problēma, ka par to ir jārunā un jāvēršas pie speciālista. Sabiedrības izglītošana un veselības pratība veicina to, ka vairāk cilvēku vēršas pie ārsta. Līdzīgi tas notiek arī reto slimību diagnosticēšanā. Ja kādreiz mēs jaundzimušajiem veicām skrīningu uz divām slimībām, tad sešām, bet nu jau šogad skrīnings tiek veikts 15 slimībām, kuru nākotnē plānojam vēl paplašināt. Tas noteikti vairo diagnosticēto pacientu skaitu.

Noteikti nepieciešamību pēc medicīniskās palīdzības vairo arī tas, ka mēs šobrīd izglābjam daudz vairāk pacientu nekā desmit vai divdesmit gadus atpakaļ, gan runājot par smagām slimībām, gan priekšlaicīgi dzimušajiem bērniem, ar sarežģītiem kardiovaskulāriem vai neiroloģiskiem defektiem, iedzimtām pataloģijām. Bērni daudz vairāk tiek izglābti, un tas arī prasa komplicētu kopējā veselības stāvokļa uzraudzību ilgstošā laika periodā, tostarp atkārtotas operācijas, rehabilitāciju utt.

Pieprasījums nemazinās un pat aug. Ja mums ir diezgan konstants pacientu skaits, kas saņem palīdzību stacionārā slimnīcā, tad tagad redzam pieaugošu tendenci neatliekamajā palīdzībā. Ja Covid-19 laikā bija pacientu skaita kritums, tad pēdējie gadi ir ar pieaugošu tendenci pēc neatliekamās un akūtās palīdzības. Mēs redzam pieaugošu tendenci pieprasījumā un arī pakalpojumu saņemšanā mūs ambulatorajos centros, kas ir gan diagnostikas, gan speciālistu konsultācijas, kā arī dienas stacionārā. Visās šajās sadaļās ir pieaugums, izņemot diennakts stacionārā, kur skaits ir konstants. Jebkurā gadījumā tā ir arī daļa no mūsu stratēģijas, ka mēģinām veicināt visus tos pakalpojumus, kas neprasa pacienta nakšņošanu slimnīcā. Tas varbūt ir pretēji priekšstatam par slimnīcas darbu, bet mēs uzskatām, ka pacientam ir vislabāk ārstēties ārpus slimnīcas, un arī laiku, kad pacients atrodas slimnīcā, mēģinām padarīt īsāku un intensīvāku.

Vai nav bažu, ka, saīsinot laiku slimnīcā, kaut kas var palikt nepamanīts?

Jā, taisnība, bet tieši tāpēc mēs ļoti uzmanīgi monitorējam kvalitātes kritērijus un uzskaitām pacientu atgriešanās laiku, piemēram, 24 stundu, 72 stundu laikā, kas faktiski norāda, ka mēs kaut ko esam palaiduši garām. Šobrīd nav nekādu indikāciju teikt, ka mūsu pieeja kaut kādā mērā būtu radījusi riskus un samazinājusi ārstniecības kvalitāti.

Projektā "VoiCEs" tika uzsākta pacientu pieredzes novērtēšana bērnu slimnīcās Eiropā. Kādi šobrīd secinājumi par iegūtajiem rezultātiem un kā tos plānots izmantot?

Pacientu pieredze nav jauns termins bērnu slimnīcai, un mēs bijām pirmā slimnīca Latvijā, kas vispār uzsāka pacientu pieredzes mērīšanu. Projekts "VoiCEs” kopā ar Florences bērnu slimnīcu Itālijā ir kā paplašinājums tam darbam, ko jau darījām. Tika identificēti tie jautājumi, kas ir svarīgi pašiem pacientiem - bērniem un pusaudžiem. Faktiski tika papildināta anketa, ko pārsvarā aizpildīja vecāki. Es nevaru teikt, ka būtu kardinālas atšķirībās vecāku un bērnu vērtējumā un pieredzē, lai arī rezultāti tomēr nedaudz atšķīrās. Par to ir interesanti domāt, diskutēt un arī meklēt risinājumus, kā situāciju uzlabot. Piemēram, jautājumā saistībā ar empātisku personāla attieksmi - ja 85% vecāku atbildēja, ka ir saskārušies ar empātisku attieksmi, tad bērni šādu atbildi sniedza 75% gadījumu. Arī jautājumā par vidi bērnu slimnīcā - ja vidi slimnīcā pozitīvi vērtē 86% vecāku, tad bērni ir prasīgāki un pozitīvi to vērtēja mazāk - 75%. Tas noteikti ir jāņem vērā, veidojot draudzīgāku un atveseļošanās veicinošāku vidi. Es domāju, ka nav tādas vienas maģiskās atslēgas, kas atslēdz visas durvis, bet tas ir nebeidzams process soli pa solim.

No šī gada 1.janvāra tika palielinātas algas mediķiem. Kāda situācija ar atalgojumu slimnīcas darbiniekiem? Kādā veidā motivējat tos nepāriet uz privātām ārstniecības iestādēm?

Protams, tas nav vienkāršs jautājums, un ir skaidrs, ka atalgojums ir viens no būtiskākajiem motivācijas instrumentiem. Mēs esam priecīgi un pateicīgi, ka arī valsts sektorā un pašvaldību sektoros atalgojums ir audzis, pateicoties gadu no gada piešķirtajiem finanšu līdzekļiem. Vienmēr ir tā sajūta un vēlme, lai atalgojums augtu vēl vairāk, bet pretī ir iespējas un robežas. Arī 125 gadu jubilejas gads ir viens no instrumentiem, kādā veidā veicināt piederību, lojalitāti un vēlmi strādāt Bērnu slimnīcā, ne tikai ar monetāriem līdzekļiem.

Daudzi pētījumi liecina, tostarp arī nesen publiskotā Igaunijas jauno ārstu aptauja, ka iemesls, kādēļ cilvēks izvēlas aiziet no darba, visbiežāk ir saistīts ar viņa tiešo vadītāju. Mēs ļoti mērķtiecīgi jau vairākus gadus veicinām tieši vadītāju vadības prasmju attīstību, lai viņi spētu radīt labvēlīgu mikroklimatu savās komandās, lai viņi būtu tie, kas nodrošina gan cilvēku piesaisti, gan arī talantu attīstību savās komandās. Protams, ja atlīdzība ir zem kritiskā līmeņa, tad arī viss pārējais to nevar aizstāt, taču, ja esam sasnieguši kaut cik konkurējošu līmeni, tad pārējās lietas nodrošina to, ka darbinieks darba vietā un kolektīvā jūtas labi. Ir pilnīgi skaidrs, ka atalgojuma ziņā mēs nevaram konkurēt ar privāto sektoru, īpaši bērnu medicīnā. Diemžēl tā tas ir, jo privātajā sektorā nav nekādu ierobežojumu noteikt atlīdzību. Tas mani vienmēr mazliet mulsina attiecībā pret bērnu medicīnu, jo es neuzskatu, ka maksātspējai būtu kaut kādā veidā jāietekmē pakalpojuma sniegšana bērniem. Tāpēc arī mūsu slimnīcā ir ļoti limitēts maksas pakalpojumu loks, lai cilvēki, strādājot šeit, lielāko uzmanību veltītu tam pakalpojumam, ko sedz valsts finansējums. Protams, tajā brīdī, kad šķēre starp valsts apmaksāto pakalpojumu un privāti prasīto samaksu ir nesamērīga, tad speciālisti nav gatavi strādāt par tik zemu cenu. Ar šādu problēmu ļoti spilgti saskārāmies pagājušajā gadā ultrasonogrāfijas pakalpojumu sakarā. Valsts tarifs bija neskaitāmas reizes zemāks nekā privāti noteiktā cena.

Vai ir identificēti kādi profili, kur īpaši, pastāvīgi trūkst speciālistu, darbinieku bērnu slimnīcā?

Jā, ir tādas jomas, kurās darbinieku trūkst pastāvīgi. Tā notiek tajās jomās, kur vienkārši aug pieprasījums, piemēram, psihiskās veselības jomā, kur trūkst ne tikai psihiatru, bet arī dažādu funkcionālo speciālistu, klīnisko psihologu utt. Tur, kur aug pieprasījums, arī ir pastāvīgs pieprasījums pēc speciālistiem.

Tāpat trūkst darbinieku tajās jomās, kurās speciāli netiek izdalīti bērnu speciālisti, jo pieaugošo medicīna tomēr parasti ir ienesīgāka, piemēram, anesteziologi, reanimatologi, acu speciālisti. Cilvēkam ir jābūt ar īpašu empātiju, īpašu misijas apziņu, kādēļ viņi velta savu uzmanību bērniem un strādā bērnu medicīnā.

Savukārt trešā joma ir saistīta ar tām specialitātēm, kurās nav liela speciālistu skaita. Situācija var mainīties ļoti strauji, vienā brīdī viss ir kārtībā, bet paiet pāris mēneši un situācija ir gandrīz dramatiska. Viena no šādām specialitātēm ir bērnu ķirurģija, kur summējas virkne faktoru - gan pensionēšanās, gan nepietiekami ātra rezidentu ienākšana, gan arī vairāki priecīgi notikumi, kā bērnu kopšanas atvaļinājumi, gan skumji notikumi, kā dažu kolēģu aiziešana aizsaulē. Tas uzreiz izmaina situāciju jomās, kur speciālistu skaits jau sākotnēji ir neliels un ierobežots, un ir ļoti grūti arī valstiski, ne tikai slimnīcai, paredzēt, kāda būs situācija vairākus gadus uz priekšu. Iespējams, mums kā valstij tomēr ir jādomā par to, ka mēs nevaram strādāt totālās efektivitātes apstākļos, no savas puses teikt, ka specialistu būs par daudz, bet tomēr ir jābūt speciālistu rezervei. Tas var kļūt arī par resursu pētniecības un inovāciju attīstībai, kam šobrīd nepietiek ne laika, ne enerģijas.

Slimnīcas pagājušā gada pārskatā minēts, ka slimnīcā jau gadiem ir nesamērīgi liels pacientu skaits, kuriem nav nepieciešama neatliekama medicīniskā palīdzība. Tas ir papildu darbs un prasa lielus slimnīcas Neatliekamās medicīnas centra resursus, kuru var pietrūkt pacientiem, kuriem tiešām ir nepieciešama neatliekama medicīniskā palīdzība. Vai šāda situācija joprojām pastāv un kā to risināt?

Es teiktu, ka jā, jo pacientu skaits, kas apmeklē mūsu Neatliekamās medicīnas centru, tiešām ir liels, bet realitātē viņiem nav nepieciešama neatliekamā palīdzība, bet gan akūta ambulatorā palīdzība.

Tas nozīmē, ka šos bērnus nebija nepieciešams apkalpot Bērnu slimnīcas Neatliekamās medicīnas centrā. Tajā pašā laikā mēs apzināmies situāciju, ka cilvēkiem sirds ir pilna un ir bažas par bērna veselību, vai tā būtu temperatūra, vai nepārejošas sāpes, kāda trauma, kas ir notikusi pirms dažām dienām. Bieži vien šiem vecākiem arī īsti nav kur griezties, īpaši vakaros, brīvdienās, kad ģimenes ārsts nav pieejams, tādēļ akūta ambulatoriskā palīdzība tiek meklēta Neatliekamās medicīnas centrā. Tas, protams, rada spriedzi mums, kā šo pakalpojumu nodrošināt, jo tas ir saistīts ar ilgāku gaidīšanas laiku, ar specifisku darba organizāciju, lai nepasliktinātu pieejamību tiem bērniem, kam palīdzība nepieciešama ātrāk. Mēs apzināmies, ka šī situācija strauji nemainīsies pozitīvā virzienā, jo arī ģimenes ārstiem ir daudz darba, ne visi ģimenes ārsti ir pietiekami drosmīgi strādāt ar maziem bērniem un pavisam maziem bērniem, kā arī ģimenes ārstiem arvien vairāk uzmanību paņem vecāka gadagājuma pacientu aprūpe un mazāk laika paliek bērniem. Ja kaut kam velti mazāk laika, tad arī pārliecība mazinās un labāk nosūti pie speciālista.

Šī tendence nemazināsies, un līdz ar to mēs vairāk domājam, kādā veidā varam sniegt alternatīvus risinājumus tieši akūtajai palīdzībai. Esam ieviesuši dažādus mehānismus, piemēram, ir iespēja konsultēties pa telefonu ar slimnīcas pediatru attālinātā vizītē, ir iespēja pierakstīties arī akūtā kārtā pie pediatra, esam pastiprinājuši pediatru akūtos gadījumos kapacitāti, un tagad lielā daļā nedēļas dienu ir pieejami divi akūtie ambulatorie pediatri. Tāpat domāsim par digitāliem risinājumiem, kā var paātrināti un atvieglot speciālistu darbu, piemēram, pacientiem, nākot uz akūtu vizīti, daļu no informācijas lūgt jau savadīt sistēmā, lai ārstam ir vairāk laika ar pacientu, nevis iztaujājot, mērot temperatūru, rakstot datorā utt.

Kā šajā kontekstā vērtējat Austrumu slimnīcas valdes priekšsēdētāja teikto, ka universitāšu slimnīcām vajadzētu, pirmkārt, ārstēt tikai smagākos pacientus un vieglākos gadījumus novirzīt uz zemāka līmeņa slimnīcām?

Mūsu stratēģijā ietvertais skats ir plašāks un savu lomu redzam daudz plašāk. Mēs apzināmies, ka esam vienīgā bērnu slimnīca, līdz ar to apzināmies, ka esam institūcija ar vislielāko ietekmi uz bērna veselību. Pateikt, ka mums nebūtu atbildības par kādu no bērnu veselības aspektiem, to pilnīgi noteikti nevarētu atļauties, drīzāk otrādāk. Mēs ļoti proaktīvi iesaistāmies visos jautājumos, kas saistīti ar bērna veselību, neatkarīgi no tā, vai bērns ir slimnīcā uz vietas vai kādā citā vietā Latvijā, un to mēs darām visdažādākajos veidos. Bērna veselību nenosaka tikai ārstniecības process, kas tiek realizēts kādā ārstniecības iestādē vai slimnīcā, veselības aprūpes pakalpojumi nosaka tikai piekto daļu no veselības kopuma, un ir virkne citu lietu, kā ēšanas paradumi, fiziskā aktivitāte, paradumi ģimenē, cik drošas ir rīcības ģimenē vai ārpus tās, izglītības līmenis, sociālekonomiskie faktori. Visi šie faktori rada kopumu bērnu veselībā, un arī šajos faktoros Bērnu slimnīca saredz savu atbildību un iespēju vērst lietas par labu. Tāpēc mēs īstenojam dažādas informatīvās kampaņas, tieši tāpēc mēs esam izveidojuši portālu "veselapasaule.lv", kur runājam ne tikai ar vecākiem un bērniem par konkrētām slimībām, bet arī par veselību uzturošām un veicinošām tēmām, par vakcinācijas nepieciešamību, fizisko aktivitāšu nozīmību, pareizas ēšanas nozīmību, psihoemocionālās veselības saglabāšanu utt. Tādēļ ir jāuzsver, ka Bērnu slimnīca sniedz ne tikai visaugstākā līmeņa palīdzību, bet palīdz ļoti dažādam pacientu lokam.

Doma, ka universitātes slimnīcās ārstējas tikai smagākie pacienti, liela darba apjoma brīžos ir saprotama. Tomēr redzu arī citās valstīs, ka, kļūstot arvien specializētākiem, ir ļoti grūti uzturēt plašākas prasmes. Piemēram, ķirurģijā, ja darām arvien specializētākas lietas mazam pacientu skaitam, bet citas lietas atdodam citiem, tad ir ļoti grūti apmācīt jaunos kolēģus un arī pašiem uzturēt prasmes. Piemēram, universitātes slimnīcas Nīderlandē pievieno arī zemāka līmeņa slimnīcas, lai varētu nodrošināt personāla rotāciju, tostarp prasmju uzturēšanas nolūkos.

Pieminējāt portālu "veselapasaule.lv". Cik plaši to izmanto jūsu pacienti un viņu vecāki, vai šādi portāli būtu nepieciešami katrai slimnīcai?

Drīzāk, domāju, ka nē. Tā tad būtu dublēšanās un resursu nevajadzīga ieguldīšana, kā arī tas nepalīdzētu pacientam. Ja veidosim paralēlus informācijas avotus, kas būs līdzīgi vai atšķirīgi, tas radīs papildu apjukumu. Tas arī bija iemesls, kādēļ izveidojām portālu "veselapasaule.lv", jo informācijas bija daudz, bet nebija skaidrs, kur iegūt uzticamu informāciju, tādu, ko apstiprina speciālisti, tie, kuri to ir izskatījuši un radījuši. Tādēļ es teiktu, ka drīzāk ir jāmeklē sadarbības mehānismi, nevis jāveido jauni informācijas portāli.

Portāla lietotāju skaits pagājušajā gadā ir pieaudzis septiņas reizes, savukārt Pacienta portāla lietotāju skaits tuvojas 50 000. Pacienta portālu mēs esam sasaistījuši ar "veselapasaule.lv", tādējādi ārsts pacientu portālā var ievietot ne tikai rekomendācijas par terapiju, bet arī ieteikt informāciju no šī portāla. Pacienta portālā var redzēt ne tikai izrakstus un analīžu rezultātus, bet arī ieteicamo informācijas apjomu, ar ko jāiepazīstas un jāņem vērā.

Runājot par slimnīcas attīstību, jau minējāt, ka šogad tiks atvērts Miega centrs un arī Neatliekamās medicīniskās palīdzības ēka. Vai ir plānoti vēl kādi būvniecības projekti tuvākajā nākotnē?

Eiropā ir vērojama tendence, ka visur būvē jaunas bērnu slimnīcas no nulles. Diemžēl mums pieejamie resursi un līdzekļu apjoms nekad nav bijis un paredzamā nākotnē nebūs tāds, lai varētu uzcelt vēl vienu lielu, modernu slimnīcu no nulles, tādēļ mūsu attīstība ir vērsta uz to, lai soli pa solim uzlabotu jau esošo vidi. Pēdējie trīs gadi ir bijuši ļoti intensīvi mūsu infrastruktūras attīstībā, sākot ar pašu vienkāršāko un pamanāmāko, kā slimnīcas žoga nomaiņa, līdz rehabilitācijas klīnikas pārbūvei, no vardarbības cietušo bērnu mājas atvēršanai, jauna Paliatīvā aprūpes dienesta telpu izveidei, Bērnu un jauniešu psihiskās veselības centra atvēršanai, Dienas stacionāra pārbūvei. Šajā gadā atvērsim Epilepsijas un miega medicīnas centru un Neatliekamās medicīnas un ambulatoro veselības centru.

Tuvākajā laikā mums no lieliem attīstības projektiem ir palikuši daži, bet tie pašlaik ir bez identificētiem finanšu avotiem. Viens no projektiem ir Pediatrijas māja, jo joprojām esam situācijā, ka virkne pacientu tiek stacionēti ēkās, kas nav savienotas ar pārējo slimnīcas infrastruktūru. Tas nozīmē, ka arī -15 grādos un jebkādos citos laikapstākļos pacienti no infekciju vai pediatrijas nodaļas uz daudzfunkcionālo korpusu, kur atrodas magnētiskās rezonanses izmeklējumi vai kādi citi izmeklējumi, tiek pārvietoti pa āru. Tas, protams, nav atbilstoši mūsdienu prasībām, tāpēc ļoti būtiski, ka nākotnē tomēr visas ēkas ir savienotas. Tāpēc mēs runājam par Pediatrijas ēku, un ceru, ka kaut kad šim projektam tiks atrasts arī finansējuma avots.

Vēl viens ļoti nozīmīgs projekts ir saistīts ar Veselības aprūpes attīstības centra izveidi, kas tiks realizēts ar Džona Tallija ziedojuma atbalstu. Tā būs arī daļa no jau minētā Šveices projekta. Tur atradīsies mūsu jaunā diagnostiskas laboratorija, patoloģijas laboratorija, molekulārās diagnostikas laboratorija, kā arī jaunas telpas, kas būs saistītas ar pētniecības un izglītības procesu. Domāju, ka Veselības aprūpes attīstības centra projekts tiks realizēts tuvāko trīs gadu laikā.

Savukārt cita līmeņa nepieciešamības ir saistītas ar mūsu intensīvajām terapijām: gan jaundzimušo intensīvā terapija, gan bērnu intensīvā terapija, jo ir mainījies veids, kā mēs sniedzam palīdzību un ko sagaida no palīdzības sniegšanas. Iepriekš palīdzības sniegšanas veids lielā mērā bija vērsts uz to, lai ir ērti personālam. Piemēram, jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļa ir efektīvi izvietota ap māsu posteni, kas ir pa vidu, ir vairāku bērnu kopīgās palātas, bet līdz ar to nav iespējas jaunajai māmiņai nodrošināt privātumu, nav iespējams norobežot telpu. Nodaļa nav atbilstoša mūsdienu prasībām un priekšstatiem, kā arī vecāku iesaistei jaundzimušā aprūpē jau no pirmās dienas. Šobrīd sadarbībā ar Somijas kolēģiem mēģinām saprast, kādā veidā mēs esošajās telpās varam izveidot jaunu, ģimenēm draudzīgāku un mūsdienīgāku konceptu.

Tāpat kādā brīdī mums ir jāsāk domāt par lielās ēkas, kurai drīz jau būs 50 gadi, pārmaiņām. Ir bijuši kosmētiskie remonti, taču būs jādomā, kādā veidā mēs ilgākā laika periodā redzam lielās ēkas attīstību, īpaši saprotot to, ka virzība ir uz ģimenes, vienvietīgām palātām. Šobrīd diemžēl finanšu līdzekļi jaunajos Eiropas struktūrfondu projektos, kas iezīmēti Bērnu slimnīcai, ir ļoti limitēti. Raudzīsimies, kādas būs iespējas.

Gada izskaņā kļuva zināms, ka Vecāku mājai beidzas gan valsts, gan Eiropas finansējums, un šobrīd vecāki aicināti ziedot tās pastāvēšanai. Cik daudz līdzekļu nepieciešams mājas uzturēšanai?

Šobrīd Vecāku māja tiek uzturēta ar ziedojumu palīdzību, bet es domāju, ka šis projekts ir tik nozīmīgs, ka finansējums noteikti atradīsies. Es ļoti ceru, ka gada vidū varētu sagaidīt atbalstu no Labklājības ministrijas, kas būtu loģiski. Esmu arī pastāvīgā kontaktā ar Bērnu slimnīcas fonda vadītāju, un es ceru, ka šis jautājums atrisināsies. Protams, ka vienmēr kā rezerves ventilis paliek ziedotāju atbalsts, īpaši no tiem cilvēkiem, kas ļoti skaidri ir izjutuši uz savas ādas un apzinās Vecāku mājas pievienoto vērtību. Mēs arī nevaram uzkraut pilnīgi visu tikai uz ziedotāju pleciem, jo šī tiešām ir ļoti vajadzīga aktivitāte, īpaši domājot par visiem Latvijas iedzīvotājiem, jo bērnu slimnīca ir viena, cilvēki brauc no ļoti attālām vietām un vecāku klātbūtne ir ļoti nepieciešama.

Vai ir saņemts skaidrs signāls, ka atbalsts Vecāku mājai būs?

Pašlaik nē. Ir cerība, ka gada vidū būs programma, no kuras šo projektu varēsim finansēt.

Cik daudz līdzekļu nepieciešams mājas uzturēšanai?

Cik ilgam laikam ar esošo finansējumu varētu pietikt mājas uzturēšanai?

Mēs nevaram atļauties pārtraukt Bērnu slimnīcas Vecāku mājas darbu, tādēļ tas nozīmē, ka uzturēšana notiks uz kādu citu programmu rēķina. Ir jāsaprot, kādas citas atbalsta programmas mēs neīstenojam, jo Vecāku māja ir ļoti svarīga.

Decembrī medijos plaši atspoguļota kāda pacienta tuvinieka vērstā vardarbība pret ārstu Austrumu slimnīcā. Kāda jūsu slimnīcā ir situācija ar vardarbības gadījumiem pret ārstiem no mazo pacientu vecāku puses? Cik bieži tādi gadās, un kā tos risināt vai plānojat risināt?

Nonākšana slimnīcā parasti ir saistīta ar palielinātu stresa situāciju, ar neziņu un lielāku satraukumu un var izraisīt rīcības, kādas cilvēkam nebūtu mierīgos apstākļos, un šīs rīcības reizēm pārsniedz pieklājības robežas. Es neesmu informēts par gadījumiem, kas būtu saistīti ar fizisku vardarbību, jebkādiem fiziskiem uzbrukumiem, bet, ja runājam par vārdiskiem un emocionāliem uzbrukumiem, tad diemžēl ar tādiem nākas saskarties diezgan regulāri. Mēs pilnīgi noteikti kā slimnīcas vadība paužam pilnīgu atbalstu mūsu darbiniekiem un uzskatām, ka šāda rīcība nav pieļaujama. Mēs arī īstenojam informatīvās kampaņas, izvietojot plakātus arī slimnīcā, uzrunājot cilvēkus būt cieņpilniem vienam pret otru, saprast situāciju, saprast, ka šeit strādājošo darbs ir ļoti intensīvs un viņi dara to labāko.

Vai ir pieejams arī psihoemocionālais atbalsts vecākiem, darbiniekiem, ja tas ir nepieciešams?

Jā, mums ir psihoemocionālā atbalsta iespējas gan individuāli, gan grupās. Ir arī apmācības konfliktu risināšanā, sarežģītu sarunu risināšanā, kas stiprina darbinieka prasmes izvairīties no konfliktsituācijām un vērst tās par labu.

Skaidrs, ka vardarbība pret ārstiem, medicīnisko personālu nav jauna tēma, tā nav tikai Latvijas tēma, tā ir vispasaules tēma, jo pat 12.marts ir pasaulē noteikta diena vardarbībai pret mediķiem. Arī Covid-19 laiks ir to vairojis. ASV ir pētījums, kur konstatēja, ka tieši neatliekamajā palīdzībā vardarbības gadījumu skaits laika posmā no 2018.gada līdz 2022.gadam ir pieaudzis par ceturtdaļu. Bīstama tendence ir tā, ka vardarbība ļoti bieži tiek vērsta pret medmāsām un pārsvarā pret sievietēm. Ņemot vērā, ka mūsu valstī 90% no mediķiem ir sieviešu dzimuma, tas mūsu mediķus padara vēl nepasargātākus. Par to ir jārunā, un jo agrāk un atklātāk par to runā, jo lielāka iespēja nepieļaut šādus gadījumus.

Runājot par pacientiem un pakalpojumu pieejamību, uz kuriem pakalpojumiem ir visilgākais gaidīšanas laiks un cik ilgs tas ir? Kā to varētu samazināt, ja tas ir iespējams?

Tas ir pietiekami sarežģīts aspekts un īpaši tur, kur nākas konkurēt ar privāto sektoru, kur speciālistu skaits ir diezgan ierobežots. Piemēram, audiologopēdi, kas gan nav tikai Latvijas fenomens, jo audiologopēdu trūkst visā pasaulē. Tāpēc arvien vairāk rodas dažādi mākslīgā intelekta risinājumi, kādā veidā vismaz daļēji var aizstāt audiologopēda darbu.

Milzīgs spiediens ir uz tā saucamajiem tiešās pieejamības speciālistiem, piemēram, oftalmologiem. Pieprasījums pēc oftalmologiem nav regulēts, jebkurš ar nosūtījumu var izvēlēties doties pie Bērnu slimnīcas specialista ar ļoti dažādām prasībām jeb gaidām - tā var būt ļoti sarežģīta un smaga situācija, bet tā var būt arī vienkārši redzes pārbaude. Tas rada grūtības. Mēs kā Bērnu slimnīca mēģinām radīt mehānismu, lai nodrošinātu pieejamību tiem pacientiem, kam tas visvairāk nepieciešams. Manuprāt, pietiekami efektīvi darbojas steidzamības rinda, līdzīgi, kā tas ir zaļais koridors onkoloģijā pieaugušajiem. Mums steidzamības rinda ir faktiski uz jebkuru pakalpojumu. Ar nosūtošā ģimenes ārsta papildu sniegto informāciju un pamatojumu, ka pacientam šis pakalpojums ir nepieciešams, pacients konsultāciju gandrīz vienmēr saņem divu nedēļu laikā.

Bet, piemēram, uz vizīti pie audiologopēda ir ilgāk jāgaida?

Jā, tas, manuprāt, ir vismaz gadu. Šajā jomā mums nākas konkurēt ar privāto sektoru, un audiologopēda piesaiste par to samaksu, ko varam nodrošināt, ir sarežģīta. Līdzīgi ir ar fizioterapiju, kur privātais sektors ir ļoti attīstīts un ar daudz labākiem samaksas nosacījumiem. Tādēļ esmu ļoti pateicīgs tiem cilvēkiem, kas iesaistās, un, kā es teicu, daudziem no viņiem tā ir misijas apziņa vismaz daļu no sava darba laika pavadīt Bērnu slimnīcā, tostarp arī audzējot savu kompetenci un prasmes. Arī tā ir motivācija daudziem cilvēkiem apvienot darbu vairākās vietās.

Pērn Saeima atbalstīja priekšlikumu piešķirt 40 000 eiro programmas izveidei, lai nodrošinātu hematoonkoloģisko preparātu ievadi mājas apstākļos. Vai kaut kas jau ir uzsākts?

Jā, darbs ir uzsākts, un esam tehnoloģiju iegādes procesā. Tas ir neliels, bet ļoti nozīmīgs solis virzienā, ko jau minēju, ka vēlamies pēc iespējas vairāk palīdzību sniegt pacientam mājās, lai nebūtu jādodas uz slimnīcu, lai nebūtu lieki riski, lai tas būtu ērtāk vecākiem un ģimene būtu kopā. Ideja arvien vairāk censties sniegt stacionāros pakalpojumus mājās pilnīgi noteikti būs aktuāla arī turpmāk. Esam analizējuši cita veida programmas gan hroniskiem pacientiem, gan arī pacientiem, kas griežas neatliekamajā palīdzībā, kurus nosacīti varētu stacionēt mājās jau ar lielāku un intensīvāku uzraudzību, bet mājās. Ja mēs runājam konkrēti par hematoloģijas pacientu programmu, tad domāju, ka praktiski mēs šo darbu uzsāksim šogad, kad būs pirmie pacienti.

Slimnīcā apreibinošo vielu ietekmē pēdējo trīs gadu laikā nonākuši apmēram 850 nepilngadīgie, no kuriem aptuveni 80% lietojuši alkoholu. Ko, jūsuprāt, varētu darīt, lai nenoslogotu slimnīcas darbu, ņemot vērā, ka liela daļa šo bērnu izguļ reibumu un dodas tālāk?

Tas ir kompleksi risināms jautājums, un kā Bērnu slimnīca esam vērsuši uzmanību, ka risinājums pilnīgi noteikti nav tikai veselības nozares un Bērnu slimnīcas jautājums, īpaši gadījumos, kad apreibināšanās ir vienīgais iemesls, kādēļ bērns nonāk pie mums.

Šos bērnus var iedalīt divās ļoti dažādās grupās - vieni ir tā saucamie vieglie jaunieši, kas nāk no drošas sociālās vides, bet ir vienkārši "pārpriecājušies" un nav zinājuši savas robežas. Viņiem ir vajadzīgi viena veida pakalpojums un, iespējams, tas pat ir mājās realizējams ar ciešāku vecāku iesaisti. Bet otra ir "smagā grupa", kas nāk no sociālekonomiski smagas vides, kurai vajadzīga kompleksa intervence un nav iespējas piesaistīt ģimenes palīdzību. Ir vajadzīgs komplekss atbalsts un jādomā, kā mēs no šīs vides varam jauniešus izvilkt ārā. Ne velti arī pagājušā gadā labdarības akcijas "Dod Pieci" tēma bija veltīta šāda tipa jauniešiem. Šī ir liela problēma, kas nav risināma tikai slimnīcas vai veselības sistēmas ietvaros, tādēļ ir jāmeklē lakmusa papīrs, veids, kā mēs spējam sadarboties starp institūcijām.

Cik bērnu pēdējā gada laikā slimnīcā ir nonākuši ar traumām, un cik liela atbildība par šiem notikumiem ir jāuzņemas vecākiem? Vai ir redzamas izmaiņas gadu gaitā?

Jāsaka, lai cik daudz mēs darītu, runātu par to un lai kādas balvas nesaņemtu mūsu kampaņas par uzmanības pievēršanu bērnu traumatisma mazināšanai, pārliecinoši laba efekta nav. Traumu joprojām ir pietiekami daudz, tās nemazinās. Protams, traumām ir ļoti sezonāls raksturs, līdz ar pirmajām siltajām dienām un brīvdienām atkal parādās batutu un velo traumas. Kas ir būtiski - traumu ir daudz. Ir dažas lietas, ko mums izdodas uzlabot, un, paldies jāsaka atbalstītājiem un arī politiķiem, kas sadzird noteiktas aktualitātes, kā, piemēram, skrejriteņiem izdevās virzīt noteikumus par ķiveru lietošanu. Cerams, ka ķiveru lietošana mazinās gūto traumu skaitu un traumu smagumu.

Tas ir nebeidzams stāsts, jo ir problēmas, kas prasa valstisku un pastāvīgu risinājumu, kā, piemēram, bērnu peldētprasme. Tā nav tiešā veidā trauma, bet ir viens no biežākajiem riskiem bērna dzīvībai, un Latvijā joprojām ir ļoti augsts noslīkušo bērnu skaits. Tam ir nepieciešama valstiska pieeja, kā laicīgi attīstīt bērnu peldētprasmi. Katram bērnam izstāvēt klāt nav iespējams.

Par bērnu traumatismu mēs turpināsim runāt, turpināsim izglītot, un šķiet, ka visefektīvākais veids ir kampaņās ļoti skaidri aktualizēt vecāku priekšzīmi. Nekas cits nevar tik labi strādāt kā vecāku priekšzīme. Bērnu veselībā paradumi un vecāku priekšzīme ir viens no būtiskākajiem faktoriem.