Stūra mājas baisais drēgnums un pamestība. FOTO

Liecības par tur kādreiz saimniekojošo Valsts drošības komiteju (izņemot muzeja telpas) vairs nav sastopamas – tikai pamesti kabineti, gaiteņi, kāpnes... 2008. gadā ēku atstāja Valsts policija, no tās izvācot visu aprīkojumu. Aivars Ziediņš teic, ka pamestajos stāvos īsti nav ko redzēt - visas telpas līdzīgas. Un tās arī ir bīstamas gan no ugunsdrošības, gan no konstrukciju viedokļa.

Totāla aizmirstība

Tikai kaut kur vēl mētājas kāds pamests rakstāmgalds, neizkustināmi pirmskara smagnējie seifi, pie griestiem sen no modes izgājušās padomjlaika lustras, atlupušas tapetes, nostaigāts linolejs, citviet vēl parkets no senajiem laikiem, kas tur ieklāts vēl pirms Pirmā pasaules kara.

Noputējuši logi, kāpņu telpās vēl saglabājušās dažas pirmskara logu vitrāžas, darinātas jūgendstilā. Lifti nedarbojas. Elektrība ēkā atslēgta, apkure darbojas minimālā režīmā. Baiss drēgnums un tumsa, uzmanīgi jāsper katrs solis.

Viens stāvs gan pirms desmit gadiem uzfrišināts, tur ielikti arī plastikāta logi. 2014. gadā, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, tur Okupācijas muzejs ierīkoja ekspozīciju, lai Stūra māju atkal pēc 70 gadiem varētu izstaigāt publika. Bet nu arī tolaik izgatavotās planšetes ir visu piemirstas. Par ēkas baiso likteni un tajā ieslodzītajiem vien atgādina apakšstāva ekspozīcija. 

Pārdot nedrīkst atjaunot: kur likt komatu?

Tikko reanimētais valdības nodoms ēku atsavināt jeb pārdot sabiedrībā radījis diametrāli pretējus viedokļus – no ēku nedrīkst pārdot, jo tā ir unikāla vēstures liecība, no kuras nedrīkstam atteikties, līdz tam, ka tai jāmeklē jauns saimnieks, kas tai atdos vēsturiski pienākušos vietu. Stūra māja jeb sākotnēji Tetera nams taču savulaik būvēts kā ekskluzīvs īres nams ar veikaliem. Savukārt mākleri visai skeptiski skatās uz iespēju namu notirgot, jo jaunajam īpašniekam būs jāsadzīvo ar apgrūtinājumu – Okupācijas muzeju pirmajā stāvā un namā jāiegulda desmit reizes vairāk naudas, nekā viņš būs samaksājis par ēkas pirkšanu.

Tai pašā laikā ēkas pārdošanas pretinieki tā īsti nav formulējuši, kam tad Tetera namā būtu jābūt, ja tas paliek valsts īpašumā. Jā, tā ir “vēstures liecība”, bet, kas to apsaimniekos? Latvijas Okupācijas muzejam tik milzīga ēka nav vajadzīga, jo tas nu izvietojies Strēlnieku laukumā. Kā alternatīva tiek minēta nama nodošana valsts iestāžu rīcībā (starpkaru Latvijā Tetera namā bija ne tikai Iekšlietu, bet arī Finanšu un Sabiedrisko lietu ministrija).

Pretēji viedokļi

Pēdējais čekas pagrabu ieslodzītais Leo Hiršsons Jauns.lv par Stūras mājas pārdošanu teica: “Tā tiek izdzēsta daļa vēstures! Muzejam ir jāpaliek kā vietai, kas pilda savu funkciju - nes vēsturi un māca par to, ko reiz pastrādāja PSRS režīms. Ir tik daudz iespēju sakārtot, lai muzejam šeit ir iespēja palikt. Valstij ir jāatrod veids, kā to nodrošināt.”

Latvijas Okupācijas muzejs paudis, ka ļoti šaubās, vai cits īpašnieks tērēs naudu nedrošo pagraba pārsegumu remontam un ugunsdrošības sistēmas instalācijai. Muzeja direktore Solvita Vība Ministru kabinetam lūgusi atlikt lēmumu par nama atsavināšanu: “Iespējams, praktiski šobrīd tas bija labākais lēmums tādēļ, ka pie šī scenārija muzejam un tā darbībai tika atrasti līdzekļi, lai veiktu neatliekamos darbus. Pretējā gadījumā muzejs tiktu slēgts 7. maijā.” Solvita Vība pauž, ka nākotnē par ēkas likteni varētu vēl veidoties diskusijas: “Redzot sabiedrības iesaistīšanos, daudzos viedokļus, ka šis tomēr nav labākais scenārijs, es domāju, ka par to vēl varētu runāt.”

Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Andris Teikmanis nezina, kā komentēt Latvijas valdības ieceri pārdot Stūra māju: “Tā ir nevērība, vienaldzība vai apzināta ļaunprātība, noniecinot PSRS īstenoto represiju smagumu un nozīmi?”

Rakstniece Rudīte Kalpiņa par nama pārdošanas piekritējiem teic: “Cilvēki bez iztēles un bez izpratnes par pagātnes liecību nozīmi nācijas apziņā. “Droši uz priekšu ejošā valdība” pieņēmusi lēmumu Stūra māju pārdot izsolē, Okupācijas muzejs tur drīkstēs būt vēl 25 gadus. Nams esot valstiskas nozīmes īpašums, tomēr valsts funkciju nodrošināšanai neesot nepieciešams. Premjere Evika Siliņa ir apņēmības pilna: “Ja jautājumu neizskatīs šodien, tas nams tur stāvēs vēl desmit gadus.” Ko darīsim, ar saprātu apveltītie Latvijas pilsoņi?”

Savukārt režisors Dāvis Sīmanis TV raidījumā “900 sekundes” izteicās: “Man šķiet, ka ir gadījumi, kad telpai nāk līdz pārāk smags naratīvs, un vajag ļaut tai telpai mainīt savu nozīmi. Bieži vien telpiskās perspektīvas izmaiņa maina domāšanas perspektīvu. Stūra mājai tieši tas smagums, kas tajā mājā ir. Varbūt jāļauj to atmest, jāļauj pārtapt pavisam par kaut ko citu. Patiesībā varbūt atgriezties pie tā sākotnējā veidola, jo tā jau patiesībā bija viesnīca vai īres nams. Nebija jau paredzēts sākotnēji, ka tā būs represīva iestāde.”

Bet rakstniece Gundega Repše uzskata: “Man padomā, ka visa tā Teteru māja tiktu pārvērsta Atmiņu muzejā. Iztēlojos tik daudzas un dažādas realizācijas ar visu jauno tehnoloģiju brīnumiem, kā arī dzīvajiem liecinājumiem - apvārsnis radošai izdomai neaptverams. Vajag tik vadītāju ar gaumi, atvēzienu un stratēģisku domāšanu. Un čekas pagrabiem nekur nebūtu jāpazūd. Bet visa ēka, iespējams, gūtu ne tikai upura, bet sīksta dzīvotāja, pārvarētāja tēlu. Protams, ka tā būtu politiska izšķiršanās.”

Žurnālists Māris Zanders atgādina: “Ir gadījumi, kad tiešā un simboliskā nozīmē asinīm slacītas ēkas tiek lietotas sadzīviskiem mērķiem un tā netiek uzskatīta par necieņu par upuriem."

Savukārt nekustamo īpašumu firmas “Arco real estate” valdes priekšsēdētājs Aigars Šmits, ka “vienīgais optimālais variants būtu šo ēku tomēr izmantot valsts iestāžu vajadzībām”, jo neviens uzņēmējs negribēs pirkt Tetera namu, jo jaunajam īpašniekam būs apgrūtinājums – muzejs pirmajā stāvā un daudzie miljoni, kas jāiegulda ēkas atjaunošanā.

“Asiņaino namu” dažādais liktenis

Lietuvas galvaspilsētas Viļņas bijušajā VDK ēkā ir iekārtots Genocīda un pretošanās izpētes centrs un Lietuvas Okupācijas un brīvības cīņu muzejs. Savukārt Igaunijā bijušā VDK ēka Tallinā ir privātīpašums. Ēkas augšējos stāvos ir dzīvokļi un biroji, bet pagrabstāvā - VDK cietuma kameru ekspozīcija.

Savukārt pāris Rīgas “asiņaino namu” likteni vairs tā īsti neviens neatminas. Piemēram, namā Raiņa bulvārī 5/6, kur Otrā pasaules karā laikā atradās Gestapo mītne, bet vēlāk Iekšlietu ministrija tagad ierīkota glauna viesnīca “Grand Poet”. Bet Viļānu ielā 14 un 16 tagad ir moderni apartamenti, kas vairs it nebūt neliecina par to, ka tur nacistu laikā sadzina ebrejus, lai viņus sūtītu uz koncentrācijas nometnēm, bet no 1946. līdz 1956. gadam tur bija Latvijas PSR pārsūtīšanas cietums.  Iespējams, Staļina laikā Viļānu ielas namu vēsture bija vēl asiņaināka – Stūra mājā pieņēma notiesājošus spriedumus, bet Viļānu ielā tos izpildīja.

Stūra mājas vēsture

Būvuzņēmējs Teters lielo sešstāvu namu Brīvības (toreiz – Aleksandra) un Stabu ielu stūrī pēc arhitekta Aleksandra Vanaga projekta sāka būvēt kā īres namu ar veikaliem pirmajā stāvā 1911. gadā un to pēc gada pabeidza. Tā īpašnieka vārdā arī sāka dēvēt šo namu, kura pašreizējā adrese ir Brīvības ielā 61. Pirmais pasaules karš un lielās politiskās pārvērtības neļāva Teterim tajā ilgi saimniekot. Pirms pasaules kara namā bez glauniem dzīvokļiem un veikaliem darbojās arī Ķeizariskās krievu Mūzikas sabiedrības mūzikas skolas nodaļa.

Īsi pirms Latvijas valsts nodibināšanās 1918. gadā namu par diviem miljoniem vācu marku pārpirka kāds ebreju uzņēmējs, kas to pēc mazāk nekā diviem gadiem atkal pārdeva Latvijas valstij Iekšlietu ministrijas vajadzībām.

Tetera nama baisā vēsture jau sākās Pētera Stučkas valdības laikā, kad tur darbojās Latvijas Revolucionārā kara komiteja. Bet starpkaru laikā īpašumā bija ne tikai Iekšlietu ministrija un citas iestādes (krājaizdevu kase, Pretalkohola biedrība, luterāņu Baznīcas virsvalde, Valsts statistiskā pārvalde, valsts izdevniecība “Pagalms”), bet arī vairāk nekā desmit veikalu – grāmatu, dāmu veļas un mežģīņu, puķu, saldumu, augļu, piena tirgotavas un aptieka).

Pēc Latvijas okupācijas 1940. namā izvietojās Iekšlietu tautas komisariāts (vēlāk to pārdēvēja par Valsts drošības komiteju). Nacistu okupācijas laikā namā darbojās virkne vietējo pārvaldes iestāžu: Iekšlietu ģenerāldirekcija, Administratīvais departaments, Kārtības policijas departaments, Pašvaldību departaments, Izglītības un kultūras ģenerāldirekcija, Baznīcu un konfesiju departaments, Mākslas un sabiedrisko lietu departaments. Bet 1944. gadā tajā atkal sāka darboties VDK, kas tur pastāvēja līdz Latvijas pilnīgas neatkarības atjaunošanai 1991. gada augustā.

Pēc augusta puča nama līdz 2008. gadam atradās Valsts policija, līdz tā pārcēlās uz jauno mājvietu Čiekurkalnā – Gaujas ielā. Ēka vairākus gadus stāvēja tukša, līdz 2014. gadā dažās telpās savu ekspozīciju ierīkoja Latvijas Okupācijas muzejs. Stūra mājas kopējā platība ir 8552 kvadrātmetri, no kuriem tikai 690 kvadrātmetros darbojas muzejs. Pārējā ēkas daļa - 92% - netiek izmantota, atrodas avārijas stāvoklī un tās rekonstrukcijai ir nepieciešami vairāk nekā 21 miljons eiro.

2015. gadā tika atjaunota nama fasāde un jumts, taču ļoti vajadzīgi uzlabojumi ugunsdzēsības sistēmās un pagrabā. Valstij tam pietrūka naudas. 2020. gadā Krišjāņa Kariņa pirmā valdība vienojās par ēkas pārdošanu izsolē: no prasītajiem četriem miljoniem cena nokrita līdz 2,8 miljoniem eiro. Taču sabiedrības protestu dēļ ēkas atsavināšana nenotika. Tagad to atkal mēģinās izsolīt. Paredzams, ka izsoles sākumcena būs mazāka nekā pirmajā reizē. Jaunajam īpašniekam būs jārēķinās, ka viņam nāksies vismaz 30 gadus nodrošināt Latvijas Okupācijas muzeja palikšanu pirmajā un pagraba stāvā (ilgāku “apgrūtinājumu” jaunajiem īpašniekiem nepieļauj uzlikt pašreizēja likumdošana).

Zīmīgs skaitlis

Ja Latvijas valsts nolems Tetera namu pārdot par diviem-četriem miljoniem eiro, tā pēc būtības nebūs liela ieguvēja.

1920. gada vidū Latvijas valdība Tetera namu Iekšlietu ministrijas vajadzībām iegādājās par par 2,5 miljoniem Latvijas rubļu. Togad mūsu valstī bija milzīga inflācija: ja gada sākumā britu sterliņu mārciņa maksāja 250 Latvijas rubļus, tad gada beigās jau 720 rubļus. Tā kā varam tik spekulēt, cik 2,5 miljoni Latvijas rubļi 1920. gada augustā atbilda šodienas valūtas kursam.  Pēc mūsdienu ekonomistu aprēķiniem 1920. gadā 100 britu sterliņu mārciņas atbilda apmēram 4700 mārciņām šodien. Visu to pārvēršot mūsdienu valūtas izteiksmē, iznāk, ka pirms mazliet vairāk nekā 100 gadiem Latvijas valsts Tetera namu nopirka par 2,7 miljoniem eiro, pie tam tolaik tam nebija nepieciešami tik vērienīgi remontdarbi, kā šodien – vairāk nekā 20 miljoni eiro.