Karalisko tiranozauru patiesais izskats un citi sen zudušo milžu noslēpumi
Gadu desmitiem daudzi paleontologi, filmu veidotāji un ilustratori attēloja tiranozaura zobus līdzīgi krokodilu dzerokļiem, taču jaunākie pētījumi apšauba šo interpretāciju, uzskatot, ka šā milža zobi vairāk līdzinājās mūsdienu ķirzakas mutē esošajiem.
Jaunākie pētījumi arī atklāj, kā tiranozauri, matainie mamuti, biedējošie zobenzobu tīģeri, senie jūras briesmoņi, piemēram, megalodoni, un citi milži evolūcijas gaitā attīstījās, lai iekarotu planētu, kā izauga tik lieli, kā tie medīja, ko ēda, kā cīnījās un kas izraisīja to izmiršanu, vēsta kanāls "National Geographic".
Populārzinātniskais raidījums "Zudušo milžu noslēpumi" apvieno reāllaika paleontoloģijas pētījumus ar novatoriskām tehnoloģijām un 3D animāciju, lai atklātu noslēpumus par vislielākajiem zvēriem, kas jelkad ir dzīvojuši uz mūsu planētas.
Ar "Zudušo milžu noslēpumiem" varēs iepazīties, jau sākot ar svētdienu, 31. martu, plkst. 20.00.
Gaidot pirmizrādi, piedāvājam mazliet tuvāk iepazīties ar dažiem no šiem zudušajiem milžiem.
Karaliskā tiranozaura žokļa noslēpumi
Cilvēki un dinozauri nekad nav dzīvojuši vienlaikus, jo šie dzīvnieki, kuru tuvākie mūsdienu "radinieki" ir vistas, papagaiļi un citi putni, dominēja uz Zemes pirms vairāk nekā 230 miljoniem gadu un izzuda pirms aptuveni 65 miljoniem gadu.
Paleontologi ir identificējuši vairāk nekā 900 dažādu ģinšu un vairāk nekā 1000 dažādu dinozauru sugu. Lielākais plēsīgais dinozaurs, kurš jebkad ir dzīvojis uz sauszemes, ir karaliskais tiranozaurs jeb "Tyrannosaurus Rex". Masīvais ķermenis, kura garums sasniedza 13 metrus, asā redze un spēcīgie žokļi ļāva tiranozauriem dominēt mežainajās upju ielejās Ziemeļamerikas rietumos.
Pētot dzīvnieka zobus, var iegūt daudz informācijas par to, kā tas dzīvojis, īpaši, ja dzīvnieks jau sen ir izmiris. Par vairāku dinozauru sugu, piemēram, "Cardiodon", "Trachodon" un "Deinodon", pastāvēšanu ir zināms, tikai pateicoties tam, ka tika atrasti viņu pārakmeņojušies zobi.
Karaliskajam tiranozauram bija asi, nazim līdzīgi zobi. Viņš tos izmantoja, lai noplēstu gaļu no upura kauliem un norītu to veselu. Ilgi pastāvēja uzskats, ka tiranozaura zobi bija tādi paši kā krokodiliem, taču Toronto universitātes paleontologu komanda apgalvo, ka tiranozaura zobi vairāk līdzinājās mūsdienu ķirzakas zobiem. Daudzi citi zinātnieki šai jaunajai versijai tomēr nepiekrīt un uzstāj, ka tiranozaura žoklis patiešām bijis tāds, kā krokodiliem.
Jāpiebilst, ka ilgus gadus tika arī uzskatīts, ka dinozauri izzuda liela meteorīta izraisītas dabas katastrofas dēļ, taču pēdējos gados parādījusies vēl viena versija. Proti, tas varēja notikt vulkāna izvirduma dēļ.
Tasmānijas tīģeru bēdīgais liktenis
20. gadsimta 20. gados kontinentālajā Austrālijā pēkšņi strauji samazinājās Tasmānijas tīģeru populācija. Viens no iemesliem bija nekontrolētas medības. Tos vēl varēja sastapt Tasmānijas salā, bet arī tur tie bija ārkārtīgi reti. Pēdējais savvaļā palikušais tīģeris tika nošauts 1930. gadā.
Zinātnieki mēģināja nebrīvē pavairot šos dzīvniekus, taču neveiksmīgi. Proti, pēdējais oficiāli zināmais Tasmānijas tīģeris vārdā Bendžamins nomira Hobārtas zooloģiskajā dārzā, Tasmānijā, 1936. gada septembrī. Ekspertīzē tika secināts, ka nāve iestājās zoodārza kopēju nolaidības dēļ.
Zīmīgi, ka Bendžamins nomira nepilnus divus mēnešus pēc tam, kad Austrālijas valdība beidzot piešķīra Tasmānijas tīģerim aizsargājamās sugas statusu. Jāpiebilst, ka pēdējā zināmā Tasmānijas tīģera kaulus un ādu izdevies atrast tikai 2022. gadā kādā Austrālijas muzeja skapī. Tie nebija uzskaitīti un 85 gadus tika uzskatīts, ka tos vienkārši izmeta.
Zobenzobu tīģeri nebija līdzīgi mūsdienu sugas brāļiem
Vēl viens liels, izmiris kaķu dzimtas zīdītājs ar milzīgiem, no mutes izvirzītiem augšējiem ilkņiem bija zobenzobu tīģeris. Jāpiebilst, ka, neskatoties uz līdzīgo nosaukumu, ar mūsdienu tīģeriem un kaķiem šiem dzīvniekiem bija visai maz kopīga.
Zobenzobu tīģeri dzīvoja Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā pirms 1,6 miljoniem līdz 11 tūkstošiem gadu. Pirms 12 tūkstošiem gadu mūsdienu Amerikas teritorijā dzīvoja vismaz viens zobenzobu tīģeris. Kopumā šobrīd ir zināmi apmēram 2000 zobenzobu tīģeru skeleti. Piemēram, labi saglabājušās zobenzobu tīģera fosilijas tika atrastas Kalifornijā, netālu no Losandželosas.
Pētījumi liecina, ka šim tīģerim bija spēcīgas uzbūves ķermenis, taču samērā īsas kājas. Zinātnieki uzskata, ka viņš nebija labs skrējējs, taču, pateicoties asajiem ilkņiem, spēja uzbrukt un nogalināt par sevi daudz lielākus dzīvniekus.
Viena no zobenzobu tīģeru izmiršanas versijām ir saistīta ar barības trūkumu, proti, iznīka citi dzīvnieki, kurus šie aizvēsturiskie kaķi medīja.
Okeāna dzīļu bieds – megalodons
Pirms aptuveni 15,9 līdz 2,6 miljoniem gadu, kad pa Zemi vēl pārvietojās dinozauri, okeāna dzīlēs varēja sastapties ar megalodonu. Tā bija vislielākā haizivs, kas jebkad dzīvojusi uz mūsu planētas un arī viens no lielākajiem plēsējiem vēsturē.
Šā giganta garums sasniedza 16 metrus, bet svars 47 tonnas. Viņam bija 4,65 metrus gara galva, savukārt astes izmērs tiek lēsts ap 3,85 metriem. Arī muguras spuras bija iespaidīgas – tās sasniedza ap 1,6 metru garumu. Salīdzinājumam – mūsdienu lielās baltās haizivis var sasniegt vien sešu metru garumu.
Taču galvenais "ierocis", kas lika citām radībām panikā bēgt, bija megalodona zobi, kuru garums sasniedza 180 milimetrus. Šim milzim bija 250 tādu zobu, un tie bija novietoti piecās rindās. Jāpiebilst, ka tieši zobu garums deva sugai tās nosaukumu – "mega" sengrieķu valodā nozīmē "liels" vai "varens", bet "dontia" – zobs.
Megalodona uzbūve bija līdzīga lielajai baltajai haizivij. Žokļi, iespējams, bija strupāki un platāki nekā tā mūsdienu radiniekiem, un arī spuras visdrīzāk bijušas līdzīgas pēc formas, bet biezākas to lielā izmēra dēļ. Tam bija dziļi novietotas un salīdzinoši nelielas acis.
Pētnieki joprojām nav vienisprātis, kāpēc šie milzeņi izmira. Viena no versijām ir, ka, mainoties Zemes temperatūrai, arī okeānā notika pārmaiņas, proti, samazinājās ūdens temperatūra, kas padarīja megalodona izdzīvošanu neiespējamu. Savukārt cita versija ir, ka viņiem parādījās pārāk daudz konkurentu, kas ēda tādu pašu barību. Iespējams, ka abi šie faktori – gan okeāna temperatūras pazemināšanas, gan konkurence par barību – rezultējās ar šo gigantu izzušanu.
Ziloņu attālie radinieki mamuti
4500 gadus pirms mūsu ēras mamuti, kuru mūsdienu "radi" ir Indijas ziloņi, vēl klaiņoja pa ziemeļu puslodes stepju ainavām. Pašlaik ir zināmas 13 mamutu sugas. Mamutu attēlojumus var redzēt arī alu cilvēku zīmējumos.
Jāpiebilst, ka aptuveni 30 mamutu kauli, divi ilkņi un trīs zobi bija atrasti arī Latvijas teritorijā. Atsevišķi eksemplāri ir pat 32 000 līdz 34 000 gadus veci. Tie šobrīd atrodas Dabas un citu muzeju krājumos.
2020. gada oktobrī netālu no Meksikas galvaspilsētas Mehiko paleontologiem izdevās atklāt vairāk nekā 200 dažādu mamutu kaulus, kas bija aptuveni 10 000 līdz 20 000 gadus veci. Šis atradums kļuva par līdz šim lielāko vienā reizē uzieto mamutu kaulu eksponātu paleontoloģijas vēsturē.
Mamutu izzušanas patiesie cēloņi ilgus gadu simtus nav bijuši precīzi zināmi, taču jaunākie arheoloģiskie atradumi var palīdzēt pētniekiem beidzot atklāt, kāpēc šie milži pazuda no Zemes virsmas.
Tikšanos ar šiem un citiem zudušajiem milžiem, kā arī jaunākos atklājumus par šiem teju mītiskajiem dzīvniekiem varēs piedzīvot svētdienās, no 31. marta, plkst. 20.00, raidījumā "Zudušo milžu noslēpumi", kanālā "National Geographic"!
