Piena kanna no Naukšēniem, kas palīdzēja izdzīvot uz Sibīriju izvestajiem
Naukšēnu (Valmieras novads) Cilvēkmuzejs šī gada martā, kad pieminam pirms 75 gadiem – 1949. gada 25. martā no Latvijas uz Staļina „gulagiem” deportētos Latvijas iedzīvotājus, par „Mēneša priekšmetu” izraudzījies parastu 25-litrīgu piena kannu, kas kopā ar represētajiem aizceļoja uz Sibīriju un pēc tam atkal atpakaļ uz Latviju.
Naukšēnietis Jānis Podiņš savas atmiņas uzticējis „Cilvēkmuzejam” un tajās atceras: “Mana mamma bija telefoniste Naukšēnu telefona centrālē, kas tad bija “Kalējos” jeb mājiņā, kas atrodas pretī bijušajam veikalam pašā Naukšēnu centrā. Tai dienā mamma darbu sāka sešos no rīta un no Tēcēnu “Straupes” mājām viņu uz darbu pavadīja tēvs jeb mans vectēvs pa mātes līniju, kurš bija izgājis Pirmo pasaules karu un Krievijas pilsoņu karu. Pārnācis mājās, viņš bijis šokēts un teicis vecaimātei: “Ja neesi vēl ko šajā dzīvē redzējusi, aizej uz Naukšēniem…”.
Trauma uz visu mūžu
Par redzēto jau man stāstīja vecāmāte, jo vectēvs bija nerunīgs. Tas esot bijis šausmīgs skats – Naukšēnu centrā stāvējušas smagās mašīnas. Tur ar mašīnām, pajūgiem, kājām, savestas ģimenes un “krāmētas” mašīnās - raudoši bērni, neziņas pilni pieaugušie. Mana māte to visu redzēja pa telefonu centrāles logu. Ik pa brīdim kāds zvanīja, lai pavaicātu, kas notiek, bet blakus sēdēja savējais “istribiķeļs” ar šauteni un ik pa brīdim draudēja nošaut, ja kādam kaut ko teiks. Mammai tā bija trauma uz visu mūžu.”
Tur, aizvedamo pūlī, bija arī Vējiņu ģimene – mamma ar trīs bērniem. Ērika Vējiņa atminas: “Man bija astoņi gadi, kad agrā 1949. gada 25. marta rītā mūsu mājās ieradās zaldāti un pavēlēja ģimenei posties tālā ceļā – uz Sibīriju. Izveda visu manu ģimeni – mammu, divus brāļus un mani. Laikam jau mums paveicās, jo mums teica, lai ņemam līdzi pēc iespējas vairāk siltās drēbes. Tā arī centāmies pēc iespējas vairāk savākt dažādas lietas.”
Sīrups palīdzēja izdzīvot
Kopā ar citam mantām ratos nonāca arī parasta 25 litru piena kanna, kurā bija cukurbiešu sīrups. Tieši kanna ir viena no svarīgākajām lietām, kuru ģimene paņēma līdzi, dodoties tālajā, nezināmā ceļā. Sīrups palīdzēja ģimenei pārdzīvot pirmo grūto laiku svešajā zemē, dodot enerģiju, kas bija tik ļoti nepieciešama.
Kad kanna bija iztukšota, to turpināja lietot saimniecībā Sibīrijā. Arī pieņemot lēmumu atgriezties, nebija šaubu, ka kanna dosies mājās – saimniecībā noderēs. Un tā arī bija – tā vēl ilgi, līdz pat 2016. gadam kalpoja ģimenei.
Pēc piena kannas „darba mūža” Vējiņu ģimene to atvēlēja vietējam muzejam. Cilvēkmuzeja krājuma glabātāja Una Audijāne saka: „Domāju, ka lēmums to dāvināt mūsu muzejam bija pareizs. Tā nepazudīs kāda metāllūžņu kaudzē, bet kalpos kā pierādījums jaunajām paaudzēm, stāstot skaudro likteņstāstu.”
