Speciālisti satraukušies par sekundārā analfabētisma izplatību Latvijā
Saistībā ar Latvijas skolēnu zemo lasītprasmi speciālisti arvien biežāk konstatē sekundāro analfabētismu. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra vadītāja Silvija Tretjakova intervijā portālam Jauns.lv skaidroja, ka to raksturo apstāšanās attīstībā - lasīšanas iemaņu neizmantošana, kā rezultātā iestājas regresija.
Portāls Jauns.lv jau vēstīja, ka pēdējo gadu starptautiskie pētījumi apliecina: Latvijā lasītprasmes rādītāji skolēnu vidū uzrāda strauju kritumu.
Aizvien biežāk konstatē sekundāro analfabētismu
Latvijas Nacionālās bibliotēkas pārstāvji vēstulē Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai, Izglītības un zinātnes ministrijai, kā arī Kultūras ministrijai iepriekš norādīja arī uz to, ka praksē nozares profesionāļi arvien biežāk konstatē sekundāro analfabētismu.
Bibliotēkas pārstāvji vērš uzmanību, ka sabiedrības veselība, akadēmiskie panākumi, sociālā kapitāla spēks, uzņēmējdarbība, vienlīdzība un demokrātijas nākotne ir atkarīga no tā, cik plaši lasīšana būs izplatīta dažādās kopienās.
Lasīšana nav privilēģija, bet gan būtisks augošas ekonomikas priekšnoteikums domājošiem un atbildīgiem pilsoņiem, kas piedalīsies demokrātijā. No iedzīvotāju lasītprasmes lielā mērā atkarīga arī mūsu valsts nākotne.
Bērniem jājūtas brīviem lasīšanas procesā
Tretjakova sacīja: lai gan bērnu lasītprasme ir ļoti svarīga un pieaugušie grib iesaistīt bērnus lasīšanā, ir jāņem vērā, ka bērniem ir jājūtas brīviem lasīšanas procesā.
Viņa atsaucās uz franču rakstnieka Daniela Penaka grāmatu “Kā romāns”, kurā apkopotas esejas par lasīšanu. Viņš kā skolotājs definē galvenās lasītāju tiesības, tostarp nepabeigt lasīt kādu grāmatu un neizteikties par to, ja tā ir aizskārusi dziļi personīgi.
Pieaugušajiem jāņem vērā, ka šādas tiesības ir arī bērniem.
Viena no lielākajām kļūdām – pārtraukt lasīt priekšā bērniem
“Tā ir grāmata, kuru es patiešām iesaku izlasīt jebkuram vecākam, jo tā pasaka pilnīgi visu par to, kur mēs kļūdāmies, piemēram, kāpēc mēs pēkšņi atstājam bērnu, tiklīdz viņš ir knapi iemācījies savilkt kopā burtus, kāpēc tajā brīdī mēs pārtraucam viņam lasīt priekšā.
Tā ir pilnīgi ačgārna rīcība, jo šādam bērnam vēl joprojām lasīšana sagādā grūtības. Mums jāturpina lasīt bērniem priekšā!
Varbūt jālasa ar viņiem pārī, piemēram, vienu rindkopu izlasa mamma vai tētis, bet otru rindkopu – bērns. Šādā veidā vajadzētu darboties katru dienu.
Nevajag pārtraukt atbalstīt bērnu
Sekundārais analfabētisms nozīmē, ka bērns ir sasniedzis kaut kādu lasītprasmes līmeni, bet tad mēs [pieaugušie] pārtraucam viņu atbalstīt. Līdz ar to bērns regresē.
Ja mēs nelietojam un nepraktizējam [lasīšanu], tad mēs to pazaudējam. Vajadzīga ikdienas lasīšana.”
Ja vecāki vairs nepalīdz bērnam, kurš knapi iemācījies lasīt, viņš var neattīstīt savu lasītprasmi un ilgstoši palikt vājas lasītprasmes līmenī vai pat regresēt.
“Bērni ir gudri. Viņi izvairās no kaut kā, ja tas ir nepatīkami. Viņi izdomā daudz ko, lai tikai nebūtu jādara nepatīkamais darbiņš.”
Primārais analfabētisms un sekundārais analfabētisms
Tretjakova skaidroja: primārais analfabētisms nozīmē, ka bērni nepazīst pat burtus un neprot lasīt.
Savukārt sekundārais analfabētisms nozīmē, ka bērniem ir pamata prasmes lasīšanā, bet, tā kā tās netiek attīstītas, pamazām tiek zaudētas.
Skolēniem jālasa katru dienu, turklāt ne tikai literatūras stundās
“Tāpēc lasīšanas nodarbībām ir jābūt katru dienu katrā skolā, turklāt arī priekšmetu skolotāju stundās.
Jālasa ne tikai literatūras stundās, bet arī citu priekšmetu skolotājiem jāstrādā ar lasīšanas veicināšanu. Tam ir izšķirīga loma. Svarīgi, lai visa skola vienotos vienam uzdevumam.”
Tas nozīmē, ka arī dabaszinībās, bioloģijā un citos mācību priekšmetos skolēni var padziļināti strādāt ar tekstiem.
Protams, vēstures apguve nav iedomājama bez garu tekstu un dažādu avotu analīzes. “Vēsture ir viena no lielākajām lasīšanas patērētājām tieši mācību priekšmetu ziņā.”
Arī pieaugušajiem var būt grūtības ar teksta izpratni
Sekundārais analfabētisms var nozīmēt arī to: ja bērns ir apstājies lasīšanas pamata līmenī un to vairs neattīsta, tad viņam var būt grūtības ar lasīšanu arī pieaugušā vecumā.
Piemēram, viņš var saprast tikai vienkāršus tekstus, bet ar sarežģītākiem tekstiem var būt grūtības.
“Arī tā var būt, jo mēs esam balstīti valodā. Valoda ir instruments, ar ko mēs sazināmies, kurā domājam,” Tretjakova sacīja un aicināja iesaistītās puses apvienot spēkus un uzlabot Latvijas bērnu lasītprasmi.
