Lielais jautājums: "Vai sabiedriskajos medijos jābūt saturam krievu valodā"?

To Jauns.lv vaicāja viedokļu līderiem – Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidentam, uzņēmējam Andrim Bitem, Starptautiskās Šaha federācijas viceprezidentei, bijušajai politiķei Danai Reizniecei-Ozolai un uzņēmējam Pēterim Šmidrem.

Andris Bite teic, ka “karstais jautājums” par attieksmi pret rus.lsm.lv ir ne tikai saistīts ar vārda brīvību un attieksmi pret krieviski runājošiem Latvijas iedzīvotājiem, bet arī ar daudz prozaiskāku momentu – naudu un stabilām darba vietām. Dana Reizniece-Ozola saka, ka beidzot ir jāizbeidz tā ballīte, kurā mēs valsts naudu šķērdējām krievu valodas satura veidošanai sabiedriskajos medijos. Pēteris Šmidre pieļauj, ka Latvijas valsts var tērēt budžeta līdzekļus krievu valodas saturam tikai tāpēc, lai savu pozīciju vēstītu starptautiskā līmenī, nevis lai mazgātu savu iekšējo netīro veļu.

Andris Bite: "Ja govij nav piena, tad nav"

Risks, ka krievu valodā raidošo Latvijas sabiedrisko mediju var izmantot pret valsts interesēm, Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidentu Andri Biti satrauc vairāk, nekā tas, vai krievu valodas saturam tiek vai netiek tērēta nauda. Tomēr arī krievu valodas saturam sabiedriskajos medijos budžeta līdzekļus nepieklātos tērēt, jo - “ja govij nav piena, tad nav”.

Viņš par šodienas “karsto jautājumu” – sabiedriskajam medijam raidīt krievu valodā vai nē - saka: “Ja tas ir vienkārši tikai tādēļ, lai turpinātu raidīt Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem, kuri nesaprot krievu valodu, tad nē, nevajag.

Mums cilvēkiem, kuri nav iemācījušies latviski, vajadzētu sniegt tādu informāciju, lai viņi pret valsti mainītu savu attieksmi un domāšanu. Jebkurai lietai ir kāds mērķis, un tam ir izmērāmi rezultāti.

Esam šai sistēmai (satura veidošanai krievu valodā – red.) devuši naudu vairāk nekā trīsdesmit gadus, bet rezultāts ir vājš. Bija laiks krieviski runājošo cilvēku daļu izveidot par lojālu Latvijai, virzīt viņu pārslēgšanos uz latviešu valodu. Bet rezultāts diez vai ir apmierinošs. Nu, ja govij nav piena, tad nav...!”

Risks, ka Latvijā krieviski raidošos medijus var izmantot pret valsts interesēm, Andri Biti satrauc vairāk, nekā tas, tērējam tam valsts naudu vai nē: “Pats medijs uzskata, ka tam ir brīvība, kādā valodā tas runās, kādas tēmas atspoguļos un tamlīdzīgi. Jā, no vienas puses tā ir vārda brīvība, bet no otras puses – valsts, tas ir manis, apmaksāts medijs. Līdz ar to no valsts puses jābūt “lielajam rāmim”, kādas tēmas un kādu virzienu tas aizstāv.

Bet tagad? Paskatieties vēstījumus vienam un tam pašam medijam latviešu un krievu valodās. Un tu redzi, ka tie vēstījumi ar kaut kādām niansēm atšķiras, un ne jau par labu Latvijai.

Ja būtu bijis nolemts, ka krievu valodā raidošais sabiedriskais medijs labā nozīmē ir propagandas kanāls, kas apzināti strādā pie tā, lai krieviski runājošos Latvijas iedzīvotājus veidotu par lojāliem pilsoņiem, pret Krieviju noskaņotiem, tad viss ir “okey” (labi).  Bet nav jau tāda uzdevuma. Šobrīd tas nav pret valsti noskaņots medijs, bet palasiet informāciju, rakstu nosaukumus vēstījumiem gan latviešu, gan krievu valodā. Krieviski tie atšķiras, viņi daudz uzmanīgāk (labvēlīgāk – red.) attiecas pret Krieviju, runā par karu, un tamlīdzīgi.

Nu tur ir kaut kāda problēma. Ja normālos apstākļos es teiktu, kāpēc ne? Labāk lai tā tante Krāslavā zina un skatās Latvijas doto informāciju, nevis baltkrievu vai krievu. Bet šobrīd darboties darbošanās pēc, lai būtu darba vietas šajā medijā, manuprāt, ir bezjēdzīgi vai pat dažreiz kaitīgi”.

Viņš arī uzsver, ka diskusijas par krieviski raidošo rus.lsm.lv varētu būt ne tikai par mediju brīvību, par to, kā attiekties pret krieviski runājošiem, bet arī daudz prozaiskāka – vienkārši nauda, par stabilām darba vietām, kuras bijušas trīsdesmit gadus un vēlmi tās saglabāt.

Dana Reizniece-Ozola: "Tā ballīte ir jābeidz!"

Starptautiskās Šaha federācijas viceprezidente un bijusī politiķe Dana Reizniece-Ozola teic, ka beidzot ir pienācis laiks pielikt punktu un jābeidz ballīte, kuras mērķis ir piešķirt naudu valsts naudu sabiedriskā medija satura veidošanai krievu valodā, jo īsti nav skaidra arī tā mērķauditorija.

“Vienreiz tam visam ir jāpieliek punkts! Ir pienācis brīdis, ka valsts finansējuma piešķiršana satura veidošanai krievu valodā ir jāizbeidz. Un nav jau arī īsti skaidrs, kas tad ir tā mērķauditorija. Vecās tantiņas, kas nevar naturalizēties? Deputāti taču pieņēmuši lēmumu, ka viņām jāizbrauc...

Tie, kas sevi uzskata par lojāliem Latvijai, uzskatu, jau sen ir iemācījušies latviešu valodu.

Pēc būtības tā ballīte ir jābeidz un saturs jāpiedāvā tikai latviešu valodā. Turklāt pēc dažiem gadiem vispār būs ļoti viegli jebkurā valodā lasot, klausoties, skatoties ar mākslīgā intelekta un citu tehnoloģiju palīdzību visu pārtulkot. Daudz lielāks akcents ir jāliek uz to, ko tu stāsti un rādi, nevis kādā valodā to dari,” saka Dana Reizniece-Ozola.

Viņa uzsver, ka daudz svarīgāk mūsu valsts jaunpienācējiem, piemēram, ukraiņiem, iemācīt latviešu valodu, nodrošināt tam resursus, tam pārdalot līdzekļus, ko tagad tērējam satura veidošanai krievu valodai.

Ka tam nepieciešami līdzekļi un resursi, kuru pašlaik nav Dana Reizniece-Ozola ilustrē ar vienu spilgtu piemēru. Latvija pēc tam, kad talibi pārņēma varu Afganistānā, sniedza patvērumu Afganistānas Šaha federācijas prezidentam ar ģimeni (kopā 20 cilvēki), jo viņiem draudēja dzīvības briesmas. Mūsu Ārlietu ministrija paveica milzīgu darbu, lai Afganistānas Šaha federācijas prezidentu evakuētu no dzimtenes un viņš varētu saņemt uzturēšanās atļauju Latvijā. Bet ierodoties Latvijā, afgāņiem radās problēma sākt apgūt latviešu valodu. Bija ļoti ilgi bija jāgaida līdz valsts viņiem piedāvās šādus kursus.

“Tā nedrīkst būt. Šos cilvēkus, vienalga no kuras valsts, mēs esam pieņēmuši, devuši viņiem uzturēšanās atļaujas, viņi te integrējas. Un valoda ir pirmā lieta, kas jāiemācās,” saka Dana Reizniece-Ozola.

Viņa teic, ka tikai kādos izņēmuma gadījumos valsts var pieļaut satura veidošanu krievu valodā, un tad uz finansējumu varētu pretendēt ne tikai sabiedriskais, bet arī privātais medijs.

Tagad valsts un pašvaldību amatpersonām, kā arī citiem Latvijas pilsoņiem, tiek mudināts intervijas  Latvijas valsts plašsaziņas līdzekļiem sniegt tikai latviski. Dana Reizniece-Ozola savulaik bija viena no tām, kas Latvijas Televīzijas krieviski raidošajiem ziņu raidījumiem intervijas sniedza arī krievu valodā. Par to viņa saka:

“Par to daudz esmu domājusi, nekad neesmu atteikusi krievvalodīgajiem plašsaziņas līdzekļiem interviju sniegt krievu valodā, jo man šķita svarīgi, lai tie Latvijā dzīvojošie krievvalodīgie, kas ir lojāli Latvijai, varētu saņemt saturu sev ērtākā valodā.

Bet šobrīd situācija ir kardināli mainījusies, un patiesībā tie, kas savi uzskata par lojāliem Latvijai, jau sen ir iemācījušies latviešu valodu, bet, ja to vēl nav paguvuši, tad to šobrīd dara. Pēc tā jābūt ļoti spēcīgai motivācijai – pēc tam, kad sācies pilna mēroga karš Ukrainā, parādīt savu attieksmi, ka viņi tomēr ciena valsti, kurā dzīvo, un gribēšanu iemācīties latviešu valodu”.

Pēteris Šmidre: "Tas, man liekas, nav gudri"

Pēteris Šmidre pieļauj, ka Latvijas valsts naudu krievu valodas saturam varētu tērēt tikai tādēļ, lai savu oficiālo nostāju paustu un par sevi pozitīvi stāstītu starptautiskā līmenī, nevis lai savā iekšienē mazgātu netīro veļu. Kāda daļa ļaužu varbūt jutīsies neērti, ka Latvijas sabiedriskais medijs vairs neraidīs krieviski, bet tas nav tā vērts, lai tam tērētu nodokļu maksātāju naudu.

Par to, vai valstij jātērē nauda krievu valodas saturam plašsaziņas līdzekļos, Pēteris Šmidre saka: “Mūsu krievu valodas saturam jābūt starptautiskam, lai tas būtu alternatīvais viedoklis, nevis tādēļ, lai krievu valodā apspriestu vietējās problēmas.

Tam nevajadzētu tērēt budžeta naudu, jo vispār visur tur, kur mēs šodienas finanšu situācijā varam netērēt naudu, labāk to netērējam. Ja esam Latvijas valsts un mūsu valsts valoda ir latviešu valoda, tad nodokļu maksātājiem jāsaņem informācija latviešu valodā. Situācija ar krievu valodu ir ļoti īpatnēja, bet mums pret to jāizturas kā pret svešvalodu, citas valsts valodu.

Tie krievi, kuri šeit dzīvo un kuri atbalsta mūsu valsti, pamatā zina latviešu valodu un viņiem daudz ko nevajag skaidrot. Savukārt par tiem, kuri ir “uz robežas”, jāsaprot, ka viņi dzīvo Krievijas informācijas telpā, viņiem ir izveidojusies sava pozīcija. Un pret šo pozīciju mums vajadzētu kaut kā vērsties un rādīt sevi no labās puses.

Mums ir daudz latviešu, kuri iespaidojas no Krievijas masu informācijas līdzekļiem, un šajā ziņā mums ir daudz ko darīt. Tādēļ vairāk pozitīvu materiālu vajag dot latviešu informatīvajā vidē (prātīgā, protams, nevis tā, ka viss ir kārtībā un viss, kas ir slikts ir labs).

Ja mums ir krievu valodas plašsaziņas informācijas līdzekļi, tad to galvenais uzdevums būtu no labās puses parādīt mūsu valsti starptautiskā līmenī, un tas automātiski nostrādās arī uz tiem, kuri ir Krievijas informatīvajā telpā. Bet sākt mazgāt savu netīro veļu iekšienē un vēl par to stāstīt visai krievvalodīgajai pasaulei, tas, man liekas, nav gudri. Ja arī vajag tērēt kaut kādu budžeta naudu krievu valodas saturam, tad to noteikti vajadzētu tērēt īpašam raidījumu saturam.

Galvenais te ir saturs. Ja tas ir izsvērts, apdomāts, ar sapratni, ka tā ir informācija, kura iet uz āru par mums, tad tur domāju viss ir kārtībā. Un tad jau jāskaita tas, cik tas maksā un vai tas ir tā vērts”.

Uzņēmējs saka, ka ir pienācis laiks “visu salikt pa plauktiņiem”. Viņš pieļauj kā kāda cilvēku grupa jau jutīsies neērti, ja sabiedriskā medija saturs vairs nebūs krievu valodā. Bet, vai tas ir tā vērts? Ko tas maksā valsts budžetam, saka Pēteris Šmidre.

Visas Lielā jautājuma diskusijas skaties šeit.