LIAA: eksportētājiem zemo izmaksu priekšrocību laiks ir beidzies

Viņš uzver, ka eksporta attīstība lielā mērā ir atkarīga no tā, kā Latvijai veiksies ar ekonomisko transformāciju. Ja pirms inflācijas lēciena Latvijas eksports daudzās nozarēs turējās uz tā, ka mūsu algas un elektroenerģijas izmaksas bija zemākas nekā citviet, tad tagad tā vairs nav realitāte, norāda Rožkalns. Viņaprāt, turpmāk viss būs atkarīgs no tā, cik ātri spēsim digitalizēt un automatizēt daļu no rūpniecības, kas radīs jaunu pievienoto vērtību.

Latvijas preču eksporta vērtība šogad pirmajā pusgadā ir sarukusi par 4,5%, importa - par 4,1%. Kā vērtējat pirmā pusgada datus, un vai pašlaik jau var prognozēt, kāds šis gads varētu izvērsties Latvijas eksportam kopumā?

Šogad varam redzēt, ka eksporta apjoms samazinās, un tas pamatā saistīts ar to, ka 70% no visa Latvijas eksporta apjoma ir uz Eiropas ekonomiskās zonas valstīm. Tas nozīmē, ja sāk stagnēt Eiropas tirgi, tad, protams, arī eksporta apjoms samazinās. Redzam, ka pagājušā gada inflācija un tai sekojošā dzīves dārdzība ietekmē Latvijas būtiskākās eksporta nozares, kas ir kokrūpniecība, būvniecība un būvmateriāli. Nozares, kas saistītas ar jauniem mājokļiem, ekonomikas attīstību, sāk stagnēt, piemēram, Zviedrijā apstājās dažādi nekustamo īpašumu projekti. Daļa no eksportētājiem pārslēdzas uz citiem tirgiem, bet kopumā tas ir diezgan sarežģīti, jo visas Eiropas ekonomiskās zonas valstis ir saistītas un arī ļoti ietekmētas ar Eiropas Centrālās bankas (ECB) lēmumiem par EURIBOR likmju kāpumu. Tas nozīmē, ka nauda paliek dārgāka, kredīti paliek dārgāki un attīstība sāk bremzēties.

Pirmajā pusgadā Latvija eksportēja preces par 9,6 miljardiem eiro, kas ir par 4,5% jeb 456 miljoniem eiro mazāk nekā iepriekšējā gadā.

Kāds varētu izskatīties šis gads eksportam kopumā?

Jāskatās, kā ies uz priekšu. Iespējams, ka būs nedaudz mazāk kā pagājušajā gadā, bet ir būtiski, vai tas būs mazāk tikai naudas apjomā vai kopējā izlaidē. Piemēram, pagājušais gads kokrūpniecības eksportam bija rekordgads, bet pamatā uz cenu sadārdzinājuma rēķina. Ja cenas krītas, bet kopējais pieprasījums krītas mazāk, tad eksporta izlaide samazinās mazāk vai līdzīgi. Būtiski, ka nav otrādi, ka, samazinoties cenai, krīt arī ražošanas jaudas. Tas nozīmē, ka iekārtas stāv dīkstāvē, palielinās bezdarbs un veidojas arī citas problēmas.

Tad šobrīd neizskatās, ka eksporta izlaide samazinās?

Šobrīd tā neizskatās un tas ir cerīgi. Ir, protams, nozares, kurās eksports ir pieaudzis, piemēram, pārtikas rūpniecības eksports ir pieaudzis pat par 30% pirmajā pusgadā. Tas lielā mērā ir saistāms ar cenu pieaugumu, bet arī apjomos ir nedaudz pieaudzis. Pārtikas nozari ne tikai Latvijā ir skārusi inflācija, un tas turpinās.

Taču, ja skatās individuālajā uzņēmumu līmenī, tad eksportā iet dažādi, tostarp ir veiksmes stāsti. Piemēram, "Valmieras stikla šķiedrai" pēdējos gados nav gājis viegli, bet ģeopolitisko procesu rezultātā viņu ražotajai produkcijai tagad ir lielāks pieprasījums nekā produkcijai no Krievijai vai Ķīnas. Stikla šķiedras produkcijas pircēji izvairās iepirkt produkciju no šīm valstīm, tādēļ "Valmieras stikla šķiedrai" kopumā iet labi, viņi paplašinās un aug.

Kopējais vērtējums ir tāds, ka uzņēmumu līmenī atkarībā no stratēģijas eksportā ir pieaugums, izņemot kokrūpniecību, kur iet grūtāk.

Kokrūpniecībai gan iepriekšējie divi gadi bija ļoti veiksmīgi, un kaut kad jau tirgi atkal atjaunosies.

Jā, piemēram, uz Austrāliju eksports ir jūtami audzis. Protams, kopējos apjomos tas nav tik izteikti, jo eksporta īpatsvars uz Austrāliju ir neliels. Tieši kokrūpniecībā un būvniecībā ir atklātas jaunas iespējas. Ja klasiskie tirgi sāk stāties, tad uzņēmumi sāk meklēt jaunus tirgus. Tas arī no LIAA puses bija proaktīvs solis, jo pārstāvniecību Austrālijā mēs atvērām pagājušajā gadā, saprotot, ka tas, kas notiek šobrīd, nav uz ilgu un iestāsies brīdis, kad vajadzēs meklēt jaunas iespējas - kokrūpnieki pateiks, ka Zviedrija ir apstājusies, Anglijā arī nekas nenotiek un mums ir jāspēj kaut kas piedāvāt.

Tas nozīmē, ka kokrūpnieki sāk meklēt iespējas tālajos tirgos?

Jā. Eksports uz Austrāliju gada laikā ir pieaudzis par 30%, un galvenās produkcijas grupas ir koksne, mašīnas mehānismi un minerāli, tostarp kūdra. Tajās nozarēs, kur tradicionālajos tirgos ir lielākais kritums, tās pirmās meklē jaunus tirgus. Varu minēt piemēru, kur Austrālijā, Sidnejā, viens no estrādes projektiem ir būvēts no "Cross Laminated Timber" jeb CLT, un tas ir ražots Latvijā "Zaza Timber" rūpnīcā. Tas ir uzskatāms piemērs, ka arī tālos tirgos, īpaši Austrālijā, kas ir rietumnieciski orientēta, var uzvarēt iepirkumos un piegādāt Latvijas produkciju.

Kādas ir prognozes par Eiropas ekonomiskās zonas tirgus atgūšanos? Ir jāgaida, līdz stagnācija pāriet?

Domāju, ka jāskatās, kādi būs ECB nākotnes lēmumi. Paredzams vēl viens likmes kāpums, un tad viņi apstāsies. Noteikti būs kāds periods pēc tam, kad starptautiskie investori un uzņēmumi novēro, kā attīstās lietas, un tad mums jāpierod pie tā, cik maksās jaunie kredīti. Nav tā, ka tas nekad nav noticis, likmes ir bijušas pietiekami augstas arī iepriekš, bet vienkārši esam pieraduši, ka 20 gadus nauda nemaksāja neko vai maksāja ļoti lēti. Tagad ir jābūt pārejas periodam, kad mēs kā sabiedrība pierodam, ka nauda tagad maksās dārgāk. Ir jāpārrēķina investīciju projekti, jāsaprot, kas joprojām ir peļņu nesoši projekti utt.

Mēs redzam, ka eksporta tirgos uzņēmumi ļoti aktīvi meklē jaunas iespējas. Mums ir eksporta programma, kas garantē uzņēmumiem līdzfinansējumu dažādām eksporta aktivitātēm līdz 80%, un pēdējo mēneša laikā, kad programma bija aktīva, uzņēmumi iesniedza aktivitātes par tādu apjomu, kādu mēs izsniedzām iepriekšējā gadā kopumā. Tas nozīmē, ka ļoti aktīvi tiek izmantotas visas iespējas, gan izstādes, gan tirdzniecības misijas, gan "online" platformas.

Eksporta veicināšanai LIAA pirmajā pusgadā ir bijuši 15 nacionālie stendi ar 300 uzņēmumu piedalīšanos, ir noslēgti 30 līgumi un iegūti vairāk nekā 800 kontakti, kur uzņēmumi saka, ka ilgākā laika periodā varētu būt kāds darījums. Tāpat ir bijusi 21 tirdzniecības misija un 500 kontakti ar potenciālajiem sadarbības partneriem. Eksporta veicināšanā mēs arī ievērojam Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) rekomendācijas, kas saka, ka eksporta atbalstu jāsniedz pamatā ārpus Eiropas ekonomiskās zonas. Eiropas tirgū var atbalstīt jaunus uzņēmumus, bet tos, kuri ir pieredzējuši, tos vairs nav vērts atbalstīt, bet ir jāmēģina iet jaunos tirgos. Viens no tirgiem ir Saūda Arābija, arī Āfrikas valstis, kā Gana un Benina. Arī Portugāle, kas it kā ir Eiropā, bet mums ir maz zināms tirgus. Esam tur veduši savus eksportētājus un centušies atrast jaunus noieta tirgus.

Kādas ir jūsu prognozes, kad eksports atkal varētu atgriezties pie izaugsmes un uzņemt tempus?

Tas lielā mērā ir saistīts ar to, kā mums kā valstij veiksies ar ekonomisko transformāciju. Proti, ja kādreiz pirms inflācijas lēciena mūsu eksports daudzās nozarēs turējās uz tā, ka mūsu algas ir zemākas un elektroenerģijas izmaksas ir zemākas, kas bija mūsu konkurētspējīgā priekšrocība, tad tā tagad vairs nav realitāte. Jaunā realitāte būs, visticamākais, saistīta ar to, cik ātri mēs spēsim digitalizēt un automatizēt daļu no rūpniecības, kas radīs jaunu pievienoto vērtību.

Otrs faktors, protams, ir piekļuve enerģijai, tā savukārt būs saistīta ar to, cik daudz un ātri mums izdosies spert soļus saistībā ar atjaunojamiem energoresursiem. Nākotnē dzīves dārdzība jeb precīzāk naudas dārdzība būs saistīta ar energoefektivitāti un ilgtspēju. Tas izriet no zaļās politikas (green deal), kas nozīmē, ka nauda bankās būs lētāka tiem, kas ir zaļāki. Ja mēs spēsim piedāvāt mūsu ražotājiem enerģiju, kas ir zaļa, tad tā radīs konkurētspējīgu priekšrocību pret citiem, kuriem tas ceļš būs lēnāks. Mums šajā ziņā ir milzīgas priekšrocības, īpaši pavasaros, kad aptuveni 50% enerģijas ir zaļa. Mums vēsturiski ir hidroelektrostacijas, bet, protams, ka ar to nepietiek un šajā virzienā ir jāturpina strādāt, arī attīstot vēja un saules ģenerācijas jaudas.

Trešā komponente ir cilvēkkapitāls, kur ir nepieciešams īstermiņa, vidējā termiņa un ilgtermiņa plāns. Īstermiņā, visticamāk, mums vajadzēs piesaistīt talantus no ārvalstīm uz kādu konkrētu laiku. Secinājums pēc eksportētāju intervijām par to, kā pietrūkst nozarēm, lai attīstītos, ir, kā radīt vairāk produktu ar augstāku pievienoto vērtību. Runa ir par valsts atbalstu digitalizācijai ieguldījumiem pētniecībā un attīstībā, kā arī jaunākās paaudzes iekārtās. Protams, ka bez cilvēkiem iekārtas nestrādās, tādēļ īstermiņā mums būs nepieciešami profesionāļi no ārvalstīm, jo, pat intensīvi apmācot savējos, viņu skaits būs nepietiekams, lai dubultotu vai trīskāršotu eksporta jaudas.

Manas prognozes, atbildot uz jautājumu par eksportu, ir, ka šis gads būs smags, nākamā gada pavasaris būs cerīgāks un jau jūtamus statistikas datus par eksporta pieaugumu mēs varētu redzēt nākamā gada rudenī.

No tā var secināt, ka pēdējā gada laikā līdz ar augstajām energoresursu cenām un inflāciju, kas bija par pakāpi augstāka nekā pārējā Eiropā, mūsu eksportētāji ir zaudējuši savas konkurences priekšrocības?

Tie, kas savu konkurētspēju balstīja uz šiem apstākļiem, tie patiešām šobrīd ir zaudējuši daļu no konkurētspējas. Savukārt tie, kuriem konkurētspējas priekšrocība bija veidota uz kādu specifiku, tehnoloģiju vai augstu pievienoto vērtību, īpašas izmaiņas nejūt. Protams, ka inflācijas lēciens, kas mums bija par kārtu augstāks, ir saasinājis konkurenci, jo kapitālisms strādā visur vienādi - izdzīvo tas, kurš spēj mainīties un šīs izmaiņas ieviest ātrāk. Mūsu konkurētspējas priekšrocība pār citiem lielajiem eksportētājiem vēl joprojām ir tā, ka mēs esam mazi un spējam ātrāk rīkoties. Lielākā daļa uzņēmumu mums ir vidējie un mazie. Latvijā ir tikai apmēram 2300 uzņēmumu, kas eksportē vairāk nekā miljona eiro apmērā. Tas ir neliels uzņēmumu apjoms, un ar viņiem var strādāt pēc būtības individuālā līmenī, saprotot, kā tieši viņam pietrūkst un tieši to piedāvājot.

Vai lielajiem eksportētājiem nāk klāt arī jauni?

Ir grūti to pateikt, jo tad jāspēj nodefinēt, kas ir jauns uzņēmums. Biznesa inkubatori ir tā vieta, kur redzam, kā aug jaunie eksportētāji. Mūsu biznesa inkubatoros ir izauguši tādi uzņēmumi kā "Graci", "Rubrig", "Himalayan", "Rūdolfa biezeņi" utt. Tos diez vai var nosaukt par jauniem uzņēmumiem, jo tiem ir pieci septiņi gadi, bet nav arī nekādi "vecie" eksportētāji. Mēs atbalsta programmas virzām uz to, ka nākotnē biznesa inkubatoros uzņēmuma ambīcijām uzreiz ir jāsākas ar eksportu. Kāpēc? Domāju, ka liela daļa to nesaprot, bet vienkārši runājot, ja mēs eksportējam, tad pārdodam, bet nauda paliek pie mums. Ja mēs gribam dzīvot labāk, tad mums vairāk naudas vajag iegūt ekonomikā, un eksports ir viens no jaudīgākajiem instrumentiem, kā to izdarīt.

Eksporta dati liecina, ka, neraugoties uz sankcijām, Latvijas eksports uz Krieviju un Baltkrieviju pagājušajā gadā ir pat pieaudzis, turklāt būtiski palielinājies uz Kazahstānu, Kirgizstānu un Armēniju. Cik lielā mērā mēs varam runāt par Krievijas kaimiņvalstu izmantošanu sankciju apiešanai? Vai LIAA tam seko?

Mēs jau kādu laiku esam slēguši LIAA pārstāvniecības gan Krievijā, gan Baltkrievijā un neveicam nekādas eksporta veicināšanas aktivitātes ne vienā, ne otrā tirgū. Sākotnēji bija milzīgs pieprasījums pēc pārorientācijas uz citiem tirgiem, un lielākajai daļai uzņēmumu, kas to vēlējās, ir izdevies atrast iespējas. Es baidos nosaukt skaitli, bet mums joprojām ir diezgan liels uzņēmumu skaits - ap 200, kas kaut ko eksportē uz Krieviju. Jāsaka, ka tas ir augsta riska tirgus, neviens nezinām, kā situācija attīstīsies tur, cik plaši varētu vēl vērsties sankcijas, līdz ar to viņi ar to riskē. Uzņēmumiem ir pieejams eksporta pārorientācijas atbalsts. Turpināt eksportēt uz sankcijām pakļautajām valstīm ir ļoti augsta riska darījums. Ja visas kārtis ir liktas tikai uz Krievijas tirgu, tad, protams, tas ir diezgan tuvredzīgi.

Saistībā ar Krievijai tuvajām valstīm, piemēram, Kazahstānu, Armēniju vai vēl dažām citām valstīm, mēs redzam, kur eksporta apjoms ir pamatīgi pieaudzis, bet potenciāli tur varētu veidoties reeksporta risks, proti, no tām valstīm preces tālāk tiek pārdotas Krievijā. Visticamāk, arī tur agri vai vēlu uzņēmumus skars sankcijas. Tos uzņēmumus, kas interesējās par šāda veida darījumiem, mēs neatbalstām un saprotam, ka šāds risinājums ir īstermiņa pasākums.

Tas nozīmē, ka tiem uzņēmumiem, kas vēlējās pārorientēties, tas lielākoties ir izdevies?

Jā. Šobrīd liela pieprasījuma no uzņēmumiem, kuriem Krievija bija svarīgs tirgus, vairs nav. Tā bija pagājušajā gadā. Visi, kas atbalstu eksporta pārorientācijai ir prasījuši, to ir saņēmuši. Pagājušajā gadā mēs vairāk atbalstījām virzienu, kas ir izejvielu atrašana, tad šogad izejvielas neviens vairs nemeklē, meklē tikai eksporta tirgus.

Cik liela ir Latvijas uzņēmumu interese par Ukrainu un par iesaistīšanos Ukrainas atjaunošanas darbos?

Interese ir diezgan liela un galvenokārt no būvniecības un ar to saistītiem sektoriem, arī no IT uzņēmumiem, kas digitalizē valsts pārvaldi, ir interese par sadarbību. Mums šajā jautājumā notiek dažādas izstādes un forumi kopā ar Lietuvu, Poliju, arī ar Rietumeiropas valstīm. Lielākais izaicinājums šobrīd ir tas, ka masīvai Ukrainas atjaunošanai nav finansējuma un nav arī skaidrs, kad, ko var sākt darīt, ja visu laiku turpinās karadarbība. LIAA ir ļoti aktīva pārstāve Ukrainā, kas organizē individuālā līmenī tikšanās ar potenciālajiem sadarbības partneriem. Īpašs fokuss ir uz Čerņigovas apgabalu, kas no Ukrainas puses iezīmēts ar plašāko Latvijas atbalstu.

Paralēli LIAA aktivitātēm arī Ārlietu ministrija, sadarbojoties ar Ekonomikas ministriju, veido pirmo atbalsta programma piecu miljonu eiro apmērā. Šobrīd vēl notiek diskusijas par to, kas no Ukrainas puses ir prioritātes. No vienas puses, tie ir mājokļi, bet, no otras puses, ir saprotams, ka ar finansējumu pieci miljoni var izdarīt daudz, bet nevari izdarīt ļoti daudz, ja runa ir par būvniecību. Iespējams, ka ir jāmeklē risinājumi, kā iekonservēt ēkas ziemai, vai jāmeklē risinājumi projektēšanai, kas aizņem pietiekami ilgu laiku, lai pēc kara beigām var nekavējoties uzsākt darbus. Mēs redzam, ka ir uzņēmumi, īpaši, kas saistīti ar projektēšanu, arhitektūru, kas jau tagad dibina savus meitasuzņēmumus Ukrainā. Arī šo aktivitāti mēs atbalstām.

Masīvus darbus nav iespējams uzsākt, kamēr nav beidzies karš un kamēr nav skaidrs, kas un kā finansēs Ukrainas atjaunošanu.

LIAA pirmajā pusgadā ir piesaistījusi 20 jaunus investīciju projektus 371,5 miljonu eiro apmērā. Esat teicis, ka labā ziņa ir tā, ka, spītējot recesijas draudiem, investoru interese nav mazinājusies un projekti tiek realizēti, savukārt ārvalstu investoru noskaņojuma pētījums un uzņēmēju teiktais liecina pretējo, ka Latvijas pievilcība jauniem ieguldījumiem tuvāko triju gadu laikā pasliktināsies. Latvija turklāt ir vienīgā valsts Baltijā, par kuru investoru noskaņojums kopumā ir negatīvs. Kā LIAA šobrīd kopumā vērtē investoru skatījumu uz Latviju, Baltijas reģionu kopumā?

Ārvalstu investoru noskaņojumu mēra gadu no gada, un tam es varu piekrist, ka investīciju vide nav būtiski uzlabojusies. Tomēr par tām labajām lietām, kas mums ir, esam daudz stāstījuši potenciālajiem investoriem. Tāpēc investoru interese joprojām ir pietiekami augsta. Mēs šobrīd strādājam pie pastāvīga zaļā koridora regulējumu, kas būtu pieejams gan ārvalstu, gan vietējiem investoriem. Zaļā koridora regulējumam būtu jāparedz, ka valsts pārvalde prioritizē investīciju projektus, jaunu darbvietu veidošanu un rūpnīcu izveidi pār citiem būvniecības projektiem. Lai arī par nodokļu politiku uzņēmēji sūdzas, mēs kopumā esam otrajā vietā starp OECD valstīm. Protams, ir jautājumi par darbaspēka nodokļiem un citām pozīcijām. Iespējams, ka kādas izmaiņas nāktu par labu, ja vienā vietā kaut ko pieliktu un otrā noņemtu tā, lai dienas beigās darbiniekiem kontā paliek vairāk naudas un arī valsts kontos ir pietiekami līdzekļi, lai investētu izglītībā un veselībā.

Nākamais jautājums investīciju vidē ir pieejamais finansējums jeb kredīti. Tas ir izaicinājums, īpaši vietējiem investoriem. Ārvalstu investoriem pārsvarā finansējuma ir tik, cik nauda maksā pasaulē, un ņem tur, kur nauda ir lētākā. Vietējiem investoriem šādas ekskluzivitātes nav. Tas ir segments, kur ir nepieciešami uzlabojumi, lai saasinātu konkurenci komercbankās arī mazo un vidējo uzņēmumu segmentā, lai naudas dārdzība, kas ir saistīta ar bankas procentlikmēm, būtu mazāka. Saprotama ir arī banku situācija, kas saka, ka viss ir jāvērtē un tāpēc ir dārgi, bet ir jāmeklē risinājumi.

Nākamais lielais segments ir būvniecība. Ja skatāmies, kāds ir vidējais ātrums būvniecības atļauju saņemšanā, tad mēs šajā jomā atpaliekam. It kā likumā un teorētiski ir atsevišķi segmenti, kur var atļauju saņemt ātrāk, bet, saskaitot visu kopā, saņemt būvatļauju 20 dienās ir nereāli. Būtu jātiecas uz to, ka tie projekti, kas rada eksportu un labi apmaksātas darbvietas, ir ar augustu pievienoto vērtību, ir starp prioritārajiem projektiem. Ja kādu grib pabīdīt malā, tad, protams, viņi nav par to priecīgi, bet tas tomēr ir svarīgs signāls, kas zaļajā koridorā ir jāietver, ka investoru projekti būs prioritāri pār citiem.

Un tad seko cilvēkkapitāls, visi ar to mokās, mēs neesam vienīgie, visi cīnās par talantiem un tiek izmantoti dažādi instrumenti, gan granti, gan pārcelšanās pabalsti, nodokļu atlaides utt. Mums šajā cīņā par talantiem ir jāiesaistās un jāskatās, kur varam talantus iegūt, kur apmācīt un par ko apmācīt, lai uzņēmumi varētu plānot attīstību, balstoties uz to, ka cilvēkus varēs atrast, nevis attīstību balstīt pēc principa, cik cilvēku atradīsim, tik lielu rūpnīcu būvēsim.

Kad šis zaļais koridors varētu tikt ieviests, īpaši tagad, kad mainās valdība?

Es būtu priecīgs, ja tas būtu noticis vakar, bet, protams, tas ir atkarīgs no politiskās gribas un tā, kas būs valdības prioritātes, vai jaunā valdība šo iekļaus kā prioritāro pasākumu ekonomikas transformācijas plānā.

Vai kaimiņvalstīs jau eksistē šāds zaļais koridors?

Lietuvā ir līdzīgs regulējums, bet tas ir fokusēts uz ārvalstu investoriem, ne vietējiem. Manuprāt, tas rada lieku spriedzi, kurai tur nebūtu jābūt. Ja mēs prioritizējam projektus, kas rada eksportu un darba vietas, kāda starpība, vai tas ir vietējais vai ārvalstu investors.

Kādi ir LIAA plāni līdz gada beigām investoru piesaistē? Ar kādiem reģioniem, investoriem šobrīd strādājat?

Mūsu mērķis investīciju piesaistē ir 550 miljoni eiro līdz gada beigām. Mēs ļoti ceram, ka mums izdosies šo mērķi sasniegt un varbūt arī pārsniegt. Šobrīd mums ir kvalitatīva klientu vadības sistēma, kurā mēs redzam, cik projektu mums ir potenciālā, un tie kopā ir ap diviem miljardiem eiro. Protams, projektu stadijas ir dažādas, daļu mēs noteikti neiegūsim un zaudēsim kādam citam, bet ir pietiekami daudz projektu, ar kuriem strādāt. Mēs diezgan daudz šobrīd esam fokusējušies uz valstīm ārpus Eiropas Savienības, piemēram, ASV, Dienvidkoreja, Saūda Arābija. Tās ir valstis, kurās uzņēmējiem ir maz zināšanu par Latviju. Šajās valstīs investori atšķiras no Eiropā ierastā uzvedības modeļa, bet viņi ir atvērti pasaulei, un, uzzinot par Latvijas priekšrocībām, interese ir.

Kā risināt darbaspēka problēmas, un kā raugāties uz darbinieku ievešanu no trešajām valstīm?

Visticamāk, tam ir jābūt terminētam pasākumam ar noteiktu atalgojuma slieksni. Atbildība par šiem darbiniekiem būtu jāuzņemas uzņēmumiem, kuri tos ieved, nodrošinot algu un nodokļu nomaksu. Ja netiek izpildīts kāds no parametriem, tad pagaidu vīza ir jāanulē. Tāpat ir jautājums par ģimenēm, vai cilvēks var pārcelties ar ģimeni vai nevar. Ja Latvijas uzņēmums piedāvā darbu ar 4000 eiro algu, tad cilvēks tomēr sagaida, ka varēs pārcelties ar ģimeni. Ja mēs sakām nē, tad citas valstis teiks jā.

No LIAA puses noteikti neatbalstām masveida lētā darbaspēka ievešanu. Lēts darbaspēks ir lēts tikai uz ļoti īsu termiņu. Cilvēks sāk te dzīvot, viņam ir tie paši maksājumi, kas visiem pārējiem, un dienas beigās grib, lai makā paliek vairāk. Sezonāli lēts darbaspēks ir saprotams, bet divu gadu periodā šis darbaspēks vairs nebūs lēts.

Vidējā termiņa risinājums būtu kvalificēts darbaspēks. Īstermiņā sezonāli lēts darbaspēks ir risinājums, lai saglabātu konkurētspēju, bet vidējā termiņā noteikti ir jāskatās, kā caur algu spēt filtrēt talantus. Ja uzņēmējs spēj maksāt lielu algu, tad tas nozīmē, ka spēj arī radīt augstu pievienoto vērtību.

LIAA ir uzticēts arī "Elwind" vēja parka izbūves vietas sagatavošanas process un izsole. Cik tālu pašlaik ir pavirzījies darbs? Pirmā sabiedriskā apspriešana parādīja negatīvu sabiedrības viedokli. Ko darīsiet, ja tas nemainīsies?

Ir aizvadīta sākotnējā sabiedriskā apspriešana, un nākamais solis ir veikt ietekmes uz vidi novērtējuma pētījumus, kuriem jau esam saņēmuši Eiropas klimata infrastruktūras un vides aģentūras līdzfinansējumu, kas kopumā ir 18,7 miljoni eiro. Ar ietekmes uz vidi pētījumiem mēs virzīsimies uz priekšu, un laukuma izsoles ir plānotas 2026.gadā. Rudens pusē sāksim strādāt pie izsoles nosacījumiem, izstrādāsim variantus un kopā ar Ekonomikas ministriju un Klimata un enerģētikas ministriju pētīsim, kas ir labākās Eiropas prakses un kas no tā der Latvijai.

Ja runājam par sabiedriskajām apspriešanām, tad cilvēku skepsi var saprast, jo tie, kas ir apmierināti un atbalsta konkrēto projektu, neredz motivāciju doties uz sabiedriskās apspriešanas pasākumiem. Cilvēku reakcija ir saprotama - viņi atbalsta zaļo enerģiju, bet vēlas, lai šie projekti tiktu īstenoti kaut kur citur. SKDS sabiedriskās domas pētījuma dati apliecina, ka 76% iedzīvotāju atbalsta zaļo enerģiju un tikai 14% neatbalsta vēja parku izbūvi. Līdz ar to ir secināms, ka lielākā sabiedrības daļa ir par zaļo enerģiju, bet, protams, vienmēr ir jautājums, kāpēc tieši tur un ne citur. Tas ir saistīts ar Baltijas jūras ekonomisko plānu, kas ir izstrādāts daudzus gadus, un vēja parku izbūvei teritorijas ir iezīmētas. Ir ņemtas vērā ļoti dažādas intereses, kas saistītas gan ar militāriem objektiem, kuģu ceļiem, zivju un putnu ceļiem. Teritoriju, kur var attīstīt atkrastes vēja parkus, nemaz tik daudz nav. Ārvalstīs, kur ir atkrastes vēja parki, kā Nīderlandē, Dānijā, cilvēki pierod un sabiedrība pieņem šo kā daļu no valsts enerģētiskās sistēmas. Tā kā mēs esam apraduši ar vēja turbīnām uz sauszemes, tad noteikti būs nepieciešams kāds laiks, lai pieņemtu, ka 15 km no Latvijas krasta var atrasties vēja turbīnas, kuras nodrošinās Latvijas enerģētisko neatkarību un sekmēs kopējās labklājības celšanu.

Ja runājam par tūristu piesaisti, kas arī ir LIAA atbildības sfēra, kas šobrīd ir prioritārie tirgi tūristu piesaistē?

Ja runājam par prioritārajiem tirgiem, tad tie joprojām mums ir Lietuva, Igaunija, Somija, Zviedrija, Vācija, kā arī Lielbritānija un Norvēģija. Tas ir saistīts ar mūsu tūrisma mārketinga stratēģiju, tas, ka šie ir tuvie tirgi un ceļotāju ir vairāk. Šajās valstīs arī notiek gan dažādas mediju kampaņas. Organizējam tūroperatoru un mediju vizītes uz Latviju, lai iepazīstinātu ar tūrisma piedāvājumu. Prioritārie tirgi mums paliek nemainīgi, bet ir atsevišķas aktivitātes arī tālajos tirgos, kur kopā ar pārvadātājiem, piemēram, "airBaltic", īstenojam aktivitātes tūrisma plūsmas piesaistīšanai arī no tālajiem tirgiem, kā Apvienotie Arābu Emirāti vai Japāna. Tālajos tirgos interese par Latviju ir, bet tūrisma plūsmas apjoms ir mazāks. Jāsaka, ka tuvie tirgi šobrīd strādā labāk arī tāpēc, ka viņi, it īpaši skandināvi, mierīgāk izturas pret kara draudiem. Ja tūristi no Rietumeiropas ir piesardzīgāki, tad skandināviem ir saprašana, cik Latvija ir tuvu Krievijai un cik droši vai bīstami te ir. Šie tirgi arī pirmie atjaunojās no tiem, kas pagājušajā gadā atcēla rezervācijas.

Kāds kopumā varētu būt šis gads tūrismam? Vai Rīga nav ļoti zaudējusi savu pievilcību ārvalstu tūristiem?

Statistikas dati par pirmajiem četriem mēnešiem liecina, ka Latvijas tūristu mītnēs apkalpoti 556 000 ārvalstu un vietējo viesu, kas ir par 32% vairāk nekā 2022.gada pirmajos četros mēnešos. Līdz 2019.gada līmenim vēl ir jāstrādā, bet domāju, ka šogad kopumā būsim tam ļoti tuvu. Zinu, ka Rīgas Investīciju un tūrisma aģentūrai arī ir šāds mērķis - sasniegt 2019.gada līmeni. Šogad līdz šim ir sasniegti apmēram 70% no 2019.agada apjoma.

Mēs redzam, ka atšķirības ir, jo reģionālais tūrisms ir kļuvis populārs arī Covid-19 ietekmē, kādreiz latvieši tomēr stipri mazāk brauca uz viesu namiem, bet tagad vasaras sezonā ir ļoti grūti kaut ko rezervēt. Rīgai savukārt ir tūristu iztrūkums, un iemesls tam ir arī Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas tūristi, kas pirms kara veidoja ap 20-30% no kopējā tūristu īpatsvara. Viņu vairs nav. Tādēļ meklējam jaunus tirgus, piemēram, Somija, kas tika atklāta Covid-19 laikā, Zviedrija, jo ir paplašināta prāmju satiksme ar Ventspili, Nīderlandes iedzīvotāji daudz braukā ar saviem kemperiem. Arī Dienvideiropā mēģinām piesaistīt tūristus ar fokusu, ka tur ir pārāk karsts. Šajā vasarā vismaz pagaidām mēs Latvijā īpaši neesam sajutuši milzīgus karstuma viļņus, bet Dienvideiropā ir, un tad tas, iespējams, ir nākamais tūrisma virziens, ko vēl neesam īpaši uzrunājuši.

Tāpat aspekts, kur tiešām varam ietekmēt tūristu plūsmu, ir lielie sporta pasākumi, kā hokeja čempionāts. Analizējām ārvalstu maksājuma karšu datus, un hokeja čempionāta nedēļās bija jūtams kāpums. Ja pirms tam ar Šveices maksājumu kartēm mēnesī tika iztērēti daži tūkstoši, tad hokeja čempionāta laikā tie bija simtos tūkstošu eiro - tikai kartēm no Šveices. Protams, tā nav precīza statistika, jo palaižam garām tādas kartes kā "Revolut", kas nav piesaistīta konkrētai valstij, tāpat netiek uzskaitīti darījumi skaidrā naudā. Tā ir viena no mūsu nākamajām prioritātēm, sasaistīt mūsu reklāmas kampaņas ar statistiku, parādot, kuras kampaņas strādā labāk, kuras sliktāk, un tad pieņemt lēmumus. Šobrīd tā ir saistīta ar maksājumu karšu statistiku, bet tā nav precīza. Mēs plānojam kopā ar CSP ieviest instrumentu, lai mēs pastarpināti tiktu pie mobilo tālruņu izmantošanas datiem. Tas sniegtu precīzāku informāciju. Ceļojumu laikā mēs SIM kartes nemainām, īpaši Eiropā, kur tarifs ir viens. Ja, piemēram, mēs Zviedrijā reklamējam mājas kafejnīcu dienas, tad pēc tam varam redzēt, cik zviedru mobilo telefonu bijis pie torņiem atšķirībā no iepriekšējās nedēļas nogales. Tādā veidā mēs varētu redzēt radīto interesi. Tā kā mums ir mazākais budžets starp Baltijas valstīm tūrisma reklamēšanai, tad ar gudru plānošanu mēs varam darīt precīzāk un pieradīt, kura kampaņa ir nostrādājusi.

Kad šādu risinājumu varētu ieviest dzīvē?

Šie dati operatoriem ir jau pieejami, bet būtu nepieciešams tos apkopot. CSP ir sagatavojusi jaunu politikas iniciatīvu, un mēs to atbalstām. Ja tam nauda būs, tad šādu risinājumu var ieviest jau nākamajā gadā.

Pērn decembra beigās LIAA noslēdza līgumu ar "Michelin" par gastronomijas potenciāla analīzi Latvijā. Vai ir jau kādi rezultāti, secinājumi?

Mēs turpinām darbu pie Latvijas gastronomijas nozares potenciāla paaugstināšanas. Tā ir viena no iespējām, kā palielināt ārvalstu viesu interesi par Latviju un piesaistīt jaunu auditoriju. Šogad esam organizējuši īpašas meistarklases mūsu viesmīlības nozarei, kuras vadīja "Michelin" līmeņa restorānu šefpavāri. Gastronomijas un viesmīlības tēmai būs veltīta arī īpaša starptautiska konference, kura norisināsies 12 un 13.oktobrī. Savukārt par plašāku sadarbību ar gastronomijas tūrisma ceļvežiem varēsim informēt septembrī.

Eksperti norāda, ka LIAA finansējums ir mazākais starp analogām Baltijas valstu institūcijām. Kāds finansējums tiek plānots nākamgad?

Tiešā veidā Baltijas aģentūras ir grūti salīdzināt, jo to funkcijas ir atšķirīgas. Tomēr absolūtos skaitļos patiešām Lietuvas un Igaunijas aģentūrām pie līdzvērtīga darbinieku skaita pieejamais finansējums dažādu aktivitāšu īstenošanai ir lielāks. Igaunijas gadījumā, rēķinot izdevumus par eksporta un investīciju veicināšanas pasākumiem, atbalstu inovācijām un valsts tēla aktivitātēm, mēs runājam par budžetu ap 200 miljoniem eiro. Lietuvā šie izdevumi ir vismaz 80 miljoni eiro, bet LIAA gadījumā mēs runājam par 50 līdz 55 miljoniem eiro gadā kopā ar atbalsta instrumentiem uzņēmējiem.