“Ja gribas apzīmēt vilcienu...” atklāta saruna ar Rīgas grafiti mākslinieku
“Strādājam dažādus darbus, visi viens otru pazīst, ir tādi, kuriem ir ģimenes un bērni. Tas ir veids, kā tikt pie adrenalīna,” tā par kustību, kuru pārstāv, Jauns.lv anonīmi stāsta viens no Latvijas nelielā, ciešā grafiti zīmētāju loka pārstāvjiem.
Mūsu sarunu biedrs par sevi atklāj pietiekami daudz, taču it neko tādu, kas ļautu viņu identificēt.
Taču tas arī nav sarunas uzdevums.
Primāri būtu saprast – kā šī popkultūras kontekstā visnotaļ vecā kustība ir spējusi izdzīvot līdz mūslaikiem, kāds ir tās vidējais piederīgais un kādēļ no krāsas baloniņa netiek pažēloti nedz jaunie vilcieni, nedz senās Vecrīgas ēkas.
Grafiti zīmētāju raibais “bekgraunds”
“Esmu no Pierīgas, darbavietu neatklāšu. Vēlēšanās piedalījos – balsoju par “Progresīvajiem”,” stāsta Roberts (vārds mainīts).
Lielu daļu savas bērnības viņš pavadīja treniņos, kuri organizēti skolā. Ceļš uz tiem mērots vilcienā, kas tad arī kļuva par pirmo topošā grafiti mākslinieka audeklu.
Vilciena iekšpusē Roberts zīmējis ar marķieri.
“Tobrīd gan vēl nevarēju iedomāties sevi ar krāsas baloniņu, taču man bija vairāki iedvesmas avoti. Man likās – nu kā var uztaisīt kaut ko tik foršu, kā tie džeki, ar baloniņiem uz sienām?” atceras mākslinieks.
Lūgts ieskicēt tādu vidēja grafiti zīmētāja tēlu, viņš norāda, ka tas nemaz nav tik viegli – mākslinieku kopiena mēdzot būt ne mazāk raiba kā daži zīmējumi.
“Varu pastāstīt par sevi, bet tajā pašā laikā dažiem ar kuriem es krāsoju, ir ģimenes, bērni. Viņi ir precējušies. Ja par darbiem... var būt no skraidītāja pa haltūrām, līdz pat kaut kādam mārketinga cilvēkam. Tā viņi izvēlas pavadīt brīvo laiku, dabūt adrenalīnu,” stāsta Roberts.
Viņš norāda, ka vienojošāks elements starp grafiti māksliniekiem varētu būt mūzika.
Izrādās, ka vairumam šīs kustības pārstāvju joprojām aktuāls ir hiphops un jā – arī hiphopam joprojām aktuāla ir grafiti māksla, īpaši jau šī žanra “underground” slānim.
Pats Roberts dod priekšroku latviešu un krievu “underground” hiphopam.
Neglītākie Rīgas grafiti ķēpājumi
Jauns.lv izstaigāja Latvijas galvaspilsētas ielas, lai piefiksētu pašus acīs krītošākos sienu apķēpājumus, jeb tā dēvētos “grafiti”.
“Kopumā šī kustība Latvijā ir neliela. Gandrīz visi viens otru pazīst. Agri vai vēlu, ja tu ar šo nodarbojies, kļūsi zināms, tev kļūs zināmi citi. Jūs sāksiet sadarboties, zīmēt kopā,” stāsta grafiti mākslinieks.
Viņš norāda, ka visai izplatīts ir maldīgs uzskats, ka grafiti zīmē pusaudži.
“Realitātē tie lielākoties ir pieauguši veči, kas ir interesanti. Tie, kuriem tā ir modes lieta, “trends”, tie drīz vien metīs to pie malas. Citi, kuriem tas ir kas vairāk, nodarbosies ar to gadiem, pārstāvēs vairākas paaudzes,” paskaidro Roberts.
Roberts atzīst, ka lielāko dzīves daļu viņam nav bijusi interese par politiku.
Taču iepriekšējā gada notikumi Ukrainā pat viņu mudinājuši pievērsties un mēģināt izprast šos procesus.
Viņa paustās domas par šo ieskicē personāžu, kuru varētu satikt kādā liberāli noskaņotu, modernu jauniešu kustības sarīkotā protesta pasākumā.
“Manuprāt, mums aiz muguras tiek darītas lietas, kas nav sabiedrības, bet ir pie varas esošo interesēs. Man ļoti nepatīk doma, ka mani kāds kaut kā gribētu ierobežot, kontrolēt. Par Latviju esmu ļoti labās domās. Man patīk zeme, cilvēki. Varbūt ne tik ļoti patīk cilvēki, kas ir pie varas. Bet atkal – neesmu tajā politikā tik ļoti, lai varētu konkrētāk paskaidrot, kas, ko kā,” domas izklāsta Roberts.
“Par to, kā tiek pārvaldīta mūsu valsts, man ir nedaudz negatīva nostāja. Atliek vien paskatīties uz kaimiņiem – kādi viņiem ir ceļi... Tie paši vilcieni. Kādi ir mums, bet kādi kaimiņiem? Degviela tur ir lētāka, nodoklis ir cenā iekļauts, tā kā...” paturpina grafiti mākslinieks.
Jauno vilcienu, visticamāk, apzīmējuši “bomberi”
Un tagad par lielāko sabiedrības sāpi šajā kontekstā – dažādu ķiņķēziņu zīmēšanu galvaspilsētas vietās, kuras skaitās senas, svarīgas un pavisam noteikti skaistas arī bez spilgtiem uzkrāsojumiem, kā arī privātīpašuma bojāšanu.
Roberts apgalvo, ka nespēj paskaidrot un izskaidrot to cilvēku rīcību, kuri tam pievēršas.
“Vēsturiskas ēkas, jauni nami, atjaunotas fasādes, baznīcas, pieminekļi – jebkuram normālam grafiti zīmētājam tas viss ir neaizskarams. Tas ir nerakstīts likums,” viņš paskaidro.
“Es minēšu, ka šādi eksemplāri ir tieši dažu atsevišķu gados jauno censoņu roku darbs. Viņi nesaprot neko no kultūras – arī no grafiti kultūras, bet cenšas līdzināties. Tā ir “klasika”, ja kāds jaunāks džeks uzzīmē pāri cita darbam, nesaprotot, ka tas noteikti tiks uztverts ļoti asi. Tā var rasties tālāki konflikti. Kā jau teicu – šī kustība Latvijā ir neliela un visi viens otru pazīst,” stāsta Roberts.
Grafiti kustība paliek teju vai par tādu, kura mudina pašvaldību savest kārtībā noplukušos pilsētas stūrus, pirms tiem klāt ķērušies zīmētāji.
Ar grafiti apķēpāts jaunais elektrovilciens
Rīgā, Vagonu depo, ar grafiti apzīmēts viens jaunais elektrovilciens. Valsts policijas (VP) Rīgas Ķengaraga iecirknī 28. martā saņemta informācija par ...
“Tā jau ir kultūra. Tā ir viena no kultūras izpausmēm. Kā Ņujorkā savulaik tika zīmēts uz vilcieniem, arī pie mums tas notiek. Zīmētāji principā iedalās divās daļās. Ir “bomberi”, kuri grib, lai viņu vārdu redz visur, un ir tie, kuri vienkārši koncentrējas uz to, lai būtu skaisti. Tā ir daļa no kultūras, dažiem tas ir okei. Viņi grib darīt tāpat, kā darīja vecie džeki,” stāsta grafiti mākslinieks.
Roberts norāda, ka šādu zīmējumu plānošana dod adrenalīnu, jo faktiski izpaužas kā visnotaļ “bīstamas” misijas plānošana. Tas tad arī ir aspekts, kurš tik daudzus pievelk šai nodarbei.
“Ikdienas dzīvē tā “fiška” iztrūkst,” norāda mākslinieks.
“Ja gribas apzīmēt vilcienu, ir jāplāno. Jāsaprot, kā, kur, kad staigā apsargi. Jāizdomā, kā ielīst teritorijā, jāparedz arī droši atkāpšanās ceļi, ja kaut kas noiet greizi. No tā visa iegūst emocijas, prieku par padarīto," stāsta Roberts.
"Tā tomēr ir tikai krāsa. Tas taču nesabojā paša vilciena funkcijas, vai ne?Turklāt ar atbilstošām ķīmiskām vielām to visu tāpat var viegli notīrīt," acīmredzami iestājoties par saviem aroda brāļiem, stāsta Roberts.
Pats plānošanas process zīmētājiem mēdz ļoti atšķirties, viņš piebilst.
Ir tādi, kuri mājās, brīvajā laikā strādā pie dizaina, līdz ir ar to apmierināti un tad nolemj “uzlikt” to uz sienas. Ir arī tādi, kuri dodas uz objektu pat bez skices rokās, un vienkārši improvizē.
“Ja zīmē pa dienu, tad droši vien būs vairāk cilvēku, darīsiet to nomaļākā vietā, kur jums neviens neiztraucēs, klausīsieties mūziku un labi pavadīsiet laiku. Ja to ieplānots darīt uz ielas, droši vien strādāsiet mazākās komandās, pa vienam, diviem, varbūt trijatā. Kāds zīmē, kāds skatās vai nebrauc attiecīgās varas iestādes. Tas jau ir tas, no kā jāuzmanās – policija. Apsargi varbūt mazāk satrauc, jo kamēr viņi izsauks policiju, ir laiks pazust. Ja gadās satikt policiju, tad ir maz laika, lai reaģētu,” stāsta Roberts.
Laiks, kāds nepieciešams grafiti zīmējumiem atšķiras atkarībā no situācijas: “Ja zīmējat “čillspotā” [vieta, kur, visticamāk, neiztraucēs], vairākas stundas varat lēnām progresēt, skatīties, kā citiem tas darbs virzās uz priekšu. Ir, protams, džeki, kuri tur zīmē baigos “pīsus” [šedevrus]. Tur var pat visa diena aiziet.”
Naktī, zīmējot ielās, ir citādi.
Divu krāsu vienkāršs zīmējums adrenalīna devai var aizņemt 5-10 minūtes, varbūt pusstundu, ja ir kas nedaudz komplicētāks, un, ja nav, kas iztraucē.
“Cik efektīva ir policija? Skatieties uz ielām...”
Runājot par bailēm no kriminālatbildības, Roberts norāda – protams, ka neviens jau negrib pavadīt nakti iecirknī vai, ka viņu vajā.
“Bet tas tad arī parāda, cik tuva tev ir šī lieta. Vai tu padosies pie pirmajām grūtībām, vai arī turpināsi “močīt”. Man ir džeki, kuri dzīvo ārzemēs, un, kurus pieķēra zīmējam uz vilcieniem. Tur viss bija labi dokumentēts, un tagad viņi gaida tiesu. Tā kā šajās Skandināvijas valstīs algas ir lielas, arī sodi nebūs mazie,” atklāj Roberts, “Taču viņi turpina zīmēt “čillspotos” vai aizceļo uz kādu citu valsti, kur viņiem nav kriminālprocess, ja gribas pazīmēt nelegāli.”
“Neviens no mums negrib tikt sodīts. Un, mūsuprāt, mēs tomēr šad tad uzlabojam pilsētas skatus iedzīvotājiem ar kādu foršu grafiti. Nepareizā vietā tas grafiti var radīt nepareizu sabiedrības reakciju, taču noplukušas, pelēkas graustu fasādes tas tomēr iedzīvina un piešķir atmosfēru,” viņš piebilst.
Roberts norāda, ka neuzskata kriminālu sodīšanu par pamatotu grafiti zīmēšanas gadījumos.
“Cik efektīva ir policija? Skatieties uz ielām... cik daudz darbu tur ir. Citās Eiropas valstīs – ja nemaldos Vācijā, kur daudz aktīvāk zīmē uz vilcieniem – tur ir speciāli izveidotas grafiti vienības, kuras seko līdzi tieši šim,” stāsta mākslinieks.
Grafiti kustības nākotni Roberts saredz kā daudzsološu.
Viņaprāt, publiskajā telpā šo kustību saprot arvien lielāka sabiedrības daļa. Rīgā esot arī parādījusies pirmā legālā grafiti siena – Sarkandaugavā, vecās rūpnīcas “Provodņik” teritorijā.
“Iepriekš, ja kāds gribēja mierīgi pazīmēt, kaut kur nomaļāk, pamestā vietā, tas tehniski tāpat bija nelegāli. Tagad ir šāda iespēja. Tur var iet pusaudži un zīmēt savus ķeburus, kuri neizskatās labi – mācīties, trenēties,” aicina mākslinieks.
Kā tiek apkarota grafiti zīmēšana un kas par to draud?
Ar jautājumiem par to, kā šis paradums tiek ierobežots un apkarots, savulaik vērsāmies arī pie atbildīgajām iestādēm.
Rīgas Domē, neko izsmeļošu nepasakot, informēja, ka šis esot Valsts policijas (VP) jautājums.
VP pauda, ka ik pa laikam tiek saņemta informācija no ēku īpašniekiem par grafiti, kas tapuši uz ēkām un citviet.
“Izmeklēšanā un vainīgo notveršanā var palīdzēt apkārtnē ierīkotas videonovērošanas kameras un arī aculiecinieku liecības. Jāņem gan vērā, ka parasti ēkas tiek apķēpātas diennakts tumšajā laikā, kad iedzīvotāju uz ielām ir maz,” skaidroja policijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vecākā speciāliste Gita Gžibovska.
Grafiti gadījumi netiek kvalificēti kā administratīvie pārkāpumi, bet gan kā noziedzīgi nodarījumi. Krimināllikuma 185.pantā ir paredzēta kriminālatbildība par svešas mantas tīšu iznīcināšanu vai bojāšanu. Svešas mantas tīša iznīcināšana vai bojāšana var izpausties visdažādākajos veidos, piemēram, salaužot, sasitot, deformējot, izlejot, izšķīdinot, apzīmējot vai aplejot ar krāsu, noslīcinot u. tml., formēja Ģenerālprokuratūrā.
Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta veidotajā judikatūrā norādīts, ka par mantas bojāšanu krimināltiesībās uzskatāmi arī gadījumi, kad pēc tās bojāšanas nav nepieciešams veikt remontdarbus, lai atjaunotu mantas funkcionalitāti.
Senāta ieskatā šādos gadījumos ir pietiekoši konstatēt, ka pastāv tikai nepieciešamība veikt bojātā priekšmeta remontu, lai atjaunotu tā sākotnējo izskatu.
Krimināllikuma 185. pantā nav noteikts izdarītā kaitējuma minimālais apmērs, lai iestātos kriminālatbildība. Tādējādi jebkura kustamas vai nekustamas svešas mantas tīša iznīcināšana vai bojāšana veido Krimināllikuma 185.pantā paredzēto noziedzīgā nodarījuma sastāvu.
Bez tam atkarībā no faktiskajiem apstākļiem mantas iznīcināšana vai bojāšana var tikt kvalificēta arī kā noziedzīgi nodarījumi, kas paredzēti Krimināllikuma 186. pantā “Mantas iznīcināšana un bojāšana aiz neuzmanības” un 231. panta otrajā daļā par huligānismu, ja tas saistīts ar mantas bojāšanu vai iznīcināšanu.
Tikmēr VP informēja, ka nav pieejama statistika par uzsāktajām lietām tieši par grafiti zīmēšanu, ņemot vērot, ka likumos nav viens pants tieši par šādiem gadījumiem.
Tādēļ detalizētāka, precīza informācija par to, kā mainījušās šādu pārkāpumu tendences, nav pieejama.
