Uldis Pīlēns par anekdotēm, krāsu eksploziju, koku un politisko arhitektūru

Vēl pirms pusotra gada Uldis Pīlēns teica, ka viņam nešķiet “laba ideja” būt par Valsts prezidentu, bet nu viedoklis ir mainījies. Kāpēc tā noticis un kāpēc jāmaina Valsts prezidenta institūcija? Ko viņš domā par anekdotēm, ko nu tauta sacer, skatīdamies uz viņa cerībām iegūt Rīgas pils saimnieka vietu? Un vai viņš būtu gatavs iziet uz Dziesmu svētku estrādes un visu nāciju iedvesmot ar saukli “Mēs esam diženi!”, kā to savulaik izdarīja Vaira Vīķe - Freiberga?

- Nu, jūs jau esat kļuvis par anekdošu varoni. 

- Jācer. Esmu beidzot dzīvē sasniedzis to līmeni, kad par to stāsta anekdotes…

- Tikko vienā žurnālā izlasīju šādu: “Runas par prezidenta izvēli. Pīlēns jau nav nekāds klinšu ērglis, tālāk par pagalmu netiks…”

- Laba anekdote, neko nevar teikt.

- Kā vērtējat savu anekdošu varoņa statusu? Lai par kādu personu tautu stāstītu anekdotes, cilvēkam ir jānopūlas, viņam jābūt ar zināmām kvalitātēm – vai nu patiešām ģeniālam vai absolūti stulbam…

- Gan jau taisnība ir kaut kur pa vidu. Ja jau ir anekdotes, tas nozīmē, ka ir ievērots. Ja ir ievērots, tad tas nozīmē, ka to, ko es daru, acīmredzami kāds uzskata par labu, kāds par sliktu. Tad pamazām var sākt veidoties priekšstats – ko tad viņš dara, skatīsimies tālāk.

- Vai līdz šim arī par jums stāstīja anekdotes?

- Uzvārds jau ir tik skaists, ka izdomāt par putniem anekdotes var jebkurā gadījumā.

- Cālītis, Rubenis, Vanags, Ērglis…

- Nu Pīlēns ir īpašs! Tas nav nekāds vanags vai ērglis, vai kas tamlīdzīgs. Ir labi.

“Ja mani aicina, tad es turu vārdu”

- Un, protams, uzreiz jautājums Pīlēnam par prezidenta Egila Levita 10. maija pēkšņo paziņojumu. Viņš atsauc savu kandidatūru prezidenta vēlēšanu tūrei. Un to aicina darīt arī otru koalīcijas partijas izvirzīto kandidātu – tas ir jūs, lai nepieļautu iespēju, ka par prezidentu varētu kļūt kāds prokremlisks, oligarhu atbalstīts cilvēks. Kāda ir jūsu atbilde Egilam Levitam?

- Pirmām kārtām, Apvienotais saraksts ar visām 15 balsīm Saeimā aicināja mani kandidēt. Levitu līdzīgi Nacionālā apvienība aicināja. Esmu pieradis – ja mani aicina, tad es turu vārdu un eju līdz laimīgām vai mazāk laimīgām sacensības beigām, un esmu vienkārši uz laukuma.

Pēdējā brīdī pateikt, ka es nebūšu uz laukuma ar dīvainiem argumentiem, kurus tā līdz galam arī nesapratu, ko viņš runā par zemnieku ienākšanu koalīcijā vai kā tamlīdzīgi…! Man tas ir neskaidrs. Mēģināju skatīties, kā tas izskatās no starptautiskās perspektīvas viedokļa, ka tagad prezidents, kura pilnvaru termiņš nav beidzies, kurš ir piekritis Nacionālās apvienības aicinājumam piedalīties vēlēšanās, kaut kādu iemeslu dēļ pēkšņi, pirms tam sakot paldies uzaicinātājiem, saka – es nepiedalīšos. Argumentācija ir nesaprotama.

- Egils Levits runā par prokremliskajiem spēkiem, oligarhiem…

- Man grūti saprast par ko viņš runā, jo Saeimu ievēl visi Latvijas pilsoņi. Katrs pilsonis ir ievēlējis kādu deputātu, politisko spēku. Tas ataino sabiedrības kopējo redzējumu kāds ir politiskais spektrs un manā izpratnē prezidentam ir jāstrādā ar pilnīgi visu sabiedrības spektru, virzot to uz uzdevumiem, kas tuvina valsti lielākai labklājībai, lielākai saticībai un tām vērtībām, kas ir ieliktas Latvijas Satversmē.

- 2021. gada decembrī jūs žurnālam “Rīgas Laiks” par savu iespējamību kļūt par Valsts prezidentu teicāt, ka tā “nebūtu laba ideja”: “Latvijas Republikas prezidenta amats ir ierēdņa amats. Es jau esmu strādājis ierēdnieciskos aparātos. Piecus gadus biju Liepājas galvenais arhitekts”. Kas pa šo pusotru gadu ir mainījies?

- Būtiski ir tas, ka tas bija 2021. gada decembris. Un no tā arī var saprast, kas pa šo laiku ir mainījies. Vēl nav sācies pilna mēroga Krievijas iebrukums Ukrainā, pandēmija ir kaut kur vidū, vēl nezinām, ka Latvija aizvien straujāk sāk atpalikt no savām kaimiņvalstīm. Tai brīdī pilnīgi normāli jutos savā eksportspējīgā uzņēmējdarbībā. Un ar savu iepriekšējo pieredzi ierēdniecībā es zinu, ka varu laiku izmantot radošāk – būt par arhitektu, jaunu uzņēmumu veidotāju.

Bet neilgi pēc tam - 2022. gada februāris mainīja ļoti daudzas dzīves, tai skaitā arī manu. Ja ārējie apstākļi ir mainījušies, tad tas nozīmē, ka nekas, arī tev pašam, nebūs pa vecam. Esmu tai vecumā, kad atbildības jautājums ir ļoti, ļoti būtiska lieta, kad tu saproti, ko tu vari darīt, ka laiki būs sarežģīti un ka tava pieredze var noderēt arī tur, kur tu tā briesmīgi arī nerāvies – arī politikā.

Izveidojot Apvienoto sarakstu, kļūstot par tā ministru prezidenta kandidātu un pēc pietiekami labiem rezultātiem vēlēšanās, bet nepietiekamiem, lai trešais pēc lieluma ievēlētais politiskais spēks Saeimā uzstādītu savu valdības vadītāju, un, ja tas viss aicina mani kandidēt prezidenta vēlēšanās, es pēc ilgām pārdomām piekritu, jo, manuprāt, prezidenta institūcijai ir jāmainās galvenokārt no prioritāšu viedokļa.

Manuprāt tautsaimniecība jeb ekonomika noteikti ir jāuzlabo, pretējā gadījumā mēs nespēsim ne ceļus būvēt, ne dakteriem un māsiņām pietiekami algas maksāt, nodrošināt skolotājus visos reģionos. Tā ir ekonomiskā komponente. Otrais – reģionālā komponente. Tie ir prezidenta institūcijas darba uzdevumi, kas ir mūsu vājais punkts.

Prezidenta zvērests sola – strādāt un atdot savus spēkus Latvijas valsts un tās pilsoņu labklājības celšanai. Tātad faktiski šī ekonomiskā komponente ir ielikta kā galvenā zvēresta komponente.

Prezidents kā arhitekts

- Latvijā Valsts prezidents jau nedod naudu ne ceļu būvei, ne dakteru algām un tā tālāk. Saeima pieņem likumu, ministru kabinets to izpilda. Kā prezidents to var veicināt?

- Paskatāmies vēsturē. Visi, kas bijuši kādi nāciju līderi, prezidenti, sastopoties ar grūtiem laikiem, nāca ar iniciatīvām, kas nav likumdošanā ieenkurotas, ir izdarījuši lietas, kas pēc tam padara valsti un tā iedzīvotāju dzīvi ievērojami labāku.

Paskatāmies no (ASV prezidenta) Abrahama Linkolna laikiem, arī citos kontinentos. Grūto laiku līderi var valsti padarīt labāku. Ir tas interesantais teiciens – labi laiki rada vājus līderus, vāji līderi rada sliktus laikus, slikti laiki rada spēcīgus līderus, spēcīgi līderi rada atkal labus laikus. Domāju, ka tagad esam tai kritiskajā fāzē, ka diemžēl Latvija atpaliek no kaimiņiem, pilsoņiem ir nepietiekams ticības līmenis savu bērnu, mazbērnu un savu pašu nākotnei Latvijā. Šī ticība ir jāstiprina. Man liekas, ka prezidenta institūcijas pirmais uzdevums ir dot ticību, jo aiz ticības nāk rīcība, bet aiz rīcības nāk rezultāti. Un psiholoģijai ir ārkārtīgi liela nozīme, tāpēc manā izpratnē mans kā prezidenta uzdevums būtu apbraukāt pilnīgi visus Latvijas novadus, tiekoties ar cilvēkiem, pašvaldību vadītājiem, uzņēmējiem, darbiniekiem un diskusijā mēģināt palīdzēt ar domu, sēt lielāku ticību savai valstij, līdzīgi kā mana pieredzes rāda, ka no tukšas vietas var kopā ar kolēģiem uzbūvēt no nulles holdingu, kurā ir vairāk nekā 2000 darbavietas, kurš eksportspējīgs, veiksmīgs Latvijas produkts.

Un ir vēl viens – kā mēs savulaik Liepāju izcēlām no ļoti dziļas bedres ārā 1996. gadā. Un tagad faktiski tā ir ražošanas investīcijas visvairāk piesaistošā Latvijas pilsēta ar ļoti labiem dzīves standartiem. Tā kā man liekas, ka tā ticība par nākotni ir tas lielais filozofiskais prezidenta institūcijas uzdevums.

- Kā tam var palīdzēt arhitekta izglītība? Visi iepriekšējie valsts vadītāji taču kaut kādā veidā bija arhitekti, kaut vai runājot par “Eiropas drošības arhitektūras” veidošanu vai “valsts pamatu” stiprināšanu. Tādi arhitekti un būvnieki…

- Tas viss ir ļoti pareizi, sevišķi man patīk šis – stiprināsim Eiropas drošības arhitektūru! Vārda “arhitektūra” pielietošana jau pēc definīcijas rāda to, ka principi, ko iemācās arhitekts acīmredzot ir daudz plašāki nekā tikai šauri arhitektūrā izplatītais princips. Tas nozīmē kaut ko izveidot no jauna, ar kaut kādām struktūrām un pieredzēm.

Domāju, ka arhitekta izglītība ir izcili laba lieta, lai grūtās, nesaprotamās situācijās (paralēles – ēka nav bijusi, bet tai ir jābūt) izdomātu kaut ko, kas vēl nav bijis; ne tikai izdomātu, bet rīkotos tā, lai to uzbūvē. Un tad, kad ēka uzbūvēta, lai tā arī tiktu ekspluatēta pareizi. Man liekas, ka šī domāšana kaut ko izdomāt, palaist, virzīt, attīstīt līdz kādam rezultātam varētu būt tīri labs filozofisks vingrinājums.

- Pēc jūsu domām, kādu arhitektūras stilu tagad piekopj Latvijā, kādi ir būvmateriāli, kas ir jāmaina? Pasaulē ir daudzi, kas ar savu arhitekta domāšanu mainījuši vidi – gan Salvadors Dalī, gan mūsu pašu Oļģerts Miķelsons Čiekurkalna Misiones baznīcā…

- Pirmām kārtām, ļoti rūpīgi ir jāattiecas pret mūsu mantojumu, ko atstājuši mūsu senči gan arhitektūrā, gan sabiedriskajā un kultūrās dzīvē. Tas ir - ļoti saudzīga un  gudra attieksme pret mantojumu, bet katram laikam kaut kas ir jāpienes klāt. Šinī gadījumā arhitektūras domāšanā manuprāt Latvijā prasās pēc gudrām, inovatīvām idejām, kas maksimāli cenšas izmantot vietējās prasmes un materiālus.

Ja esam lepni ar savu koku, un mums tā ir daudz, tas nozīmē, ka, veidojot koku mājokļus, bērnudārzus, skolas, izejot no šī pamatmateriāla, mēs radām kaut ko mūsu dabai atbilstošu, un vienlaicīgi samazinām importa komponenti.

Jā, mēs te redzam betona sienas (saruna notiek Ulda Pīlēna veidotajā kultūras, mākslas un izglītības centrā “Ola Foundation” Ķīpsalā), bet tas ir vietējais materiāls – Brocēnu cements, pildvielas, kas ir mūsu karjeru materiāls. Tās ir lietas, kas ir mūsu lietas!

Tas ir - koka izmantošana, vietējo materiālu izmantošana ceļu būvē mainīs importa -eksporta bilanci. Koks ir arī mīļš, tas saistīts ar to, kas ir mūsu sirdī: man liekas katrā latvietī iekšā mīt zemnieks, ja ne savā paaudzē, tad vismaz iepriekšējā. Mēs visi nākam no Latvijas laukiem. Tāpēc šī koka klātesamība vidē, kurā dzīvojam ir ļoti, ļoti nozīmīga.

Svaigā gaisa plūsma Veimārā

- Esat liepājnieks. Pārnovadnieki it bieži liepājniekus dēvē par tādiem kā augstprātīgiem, paštaisniem, lepniem… Latvijas īstā galvaspilsēta esot Liepāja, tā esot arī “pasaules naba”. Nu, kas tā tāda Rīga… Kā jums ir ar to liepājnieka, kurzemnieka gēnu?

- Tā jau vēsturē bijis, ka Liepāja bijusi Latvijas galvaspilsēta; pirmā Latvijas valdība taču strādāja no kuģa “Saratov” Liepājā.

Man ir ļoti labi ar to kurzemnieka gēnu. Gan no mātes, gan tēva puses, cik atceros, ko vecmāmiņa un vectētiņš stāstījuši, vismaz trīs paaudzās manas saknes ir Dienvidkurzemē – kaut kur Bārtā, Gramzdā, Liepājā. Ar dziļām saknēm esmu tur iesakņojies, bet interesanti, ka dzīves otrajā daļā mēs –“ Ola Foundation” - iegādājāmies gruntsgabalu Vidzemē – brāļu Kaudzīšu skolas drupas Vecpiebalgā. Tagad tur top koka mājokļi. Tātad praktiski kurzemnieki ar potenciālu attīstīties Vidzemē.

- Cilvēkiem, kuri pretendē uz augstiem amatiem, meklē arī biogrāfiskus faktus, kas vienam otram var šķist “netīri”. Padomju okupācijas laikā, no 1976. līdz 1980. gadam, jūs studējāt Veimāras Arhitektūras un būvniecības augstskolā Austrumvācijā. Nu un loģisks jautājums – kā padomju laikā jaunietis varēja tikt studēt uz ārzemēm? Vai tik tur nav kaut kas netīrs? Visa tā “padomju daudzstāveņu” padarīšana…

- Tad ir jābūt netīši mācījušamies Liepājas 5. vidusskolā, kurā bija padziļināta vācu valodas apguve. Tad ir jābūt izturējušam eksāmenu Rīgas Tehniskās universitātes (tolaik – Rīgas politehnikums) Arhitektūras fakultātē un jābūt otrajā kursā ar labām atzīmēm. Kad pienāca PSRS Izglītības ministrijas piedāvājums studentu apmaiņas procesā – Latvijai viena vieta arhitektūrā Vācijas Demokrātiskajā Republikā, bija iekšējs konkurss un tajā bija jāuzvar.

Un tad tu tiec mācīties Veimārā, kurā, starp citu, tās paneļu mājas nav nemaz tik daudz, tikai perifērijā. Veimāra tajā laikā bija lielākais Austrumvācijas kultūras centrs ar Johana Volfganga fon Gētes, Frīdriha Šillera un Ferenca Lista dzimto pusi, trīs augstskolām, teātri, vēsturisko pilsētu un parkiem… Ar “Bauhaus” universitāti, kas manī ielika iekšā ļoti daudz šo konceptuālisma, funkcionālisma skolu - tāpēc arī manas celtnes ir modernas tādā domāšanas, filozofiskā izpratnē. Tur man kā jauneklim veidojās pasaules uzskati.

Necik blakus ir arī Rietumvācija. Mēs, studenti, klausāmies “Bayern 3” radio, skatījāmies Rietumvācijas televīziju (ARD, ZDF), mums bija informācijas plūsma no Rietumu pasaules, kas bija kā svaiga gaisa plūsma. No televīzijas iepazinu izcilus vācu politiķus un saprotu, ka politika var būt nekorupta, nevecišķa, atšķirībā no Padomju Savienības, ļoti atraktīva un gudra. Tolaik Helmūts Šmits bija Rietumvācijas kanclers (viņš gan bija sociāldemokrāts, es esmu konservatīvais), kurš fascinēja ar savu inteliģento spēju komunicēt par politiku. Tur bija ļoti daudzas atskaņas, desmit gadu iepriekš bija 1968. gada studentu revolūcija Eiropā. Mēs dzīvojām liberālākas pasaules gaismā, neskatoties uz to, ka Veimāra atradās Austrumvācijā. Tā pagāja tie četri gadi tur studējot, un 1980. gadā atgriezos ar “Bauhaus” universitātes izcilības diplomu un kopā ar kolēģiem vinnēto vienīgo tai laikā Austrumvācijas starptautisko arhitektūras konkursu, kur dabūjām Kanādas Arhitektu savienības Ilgtspējas balvu konkurencē starp 500 darbiem. Tas bija pietiekami liels panākums.
 
Studentu apmaiņa ir tas atslēgas vārds. Tagad to zinām, bet arī toreiz austrumu (padomju) blokā bija studentu apmaiņa.

Garīgā krāsu eksplozija

- Astoņdesmito gadu sākumā atgriezāties Liepājā, tad Jaunliepājas Lutera baznīcas mācītājs bija Juris Rubenis. Jau šajā gadsimtā (no 2017. līdz 2020. gadam) bijāt nu jau no Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas garīdznieka amata aizgājušā Jura Rubeņa radītā Integrālās izglītības institūta valdes loceklis. Tad jautājums – tas ticības vai mecenātisma dēļ?

- Gan, gan.

- Līdz šim Liepājas mēriem bijusi brīžiem pat skandaloza pārāk cieša saistība ar vietējo luterāņu draudzi. Bet Integrālās izglītības institūts dod “patvērumu” mācītājiem, kuri aizgājuši no Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas.

- Tik traki nav. Ir tikai divi šādi mācītāji.

Sāksim ar to, ka esmu kristīts Jaunliepājas luterāņu baznīcā, kur laikā, kad sāku strādāt kā jaunais arhitekts, Juris Rubenis bija atsūtīts uz pirmo darbavietu kā mācītājs. Nebijām pārāk tuvu pazīstami, bet man kā pilsētas arhitektam interesēja šīs baznīcas vēsture. Tai nekad nav bijis uzbūvēts tornis un pabeigts interjers. Ar Juri Rubeni tikāmies, paskatījāmies fotogrāfijas un drusciņ pasapņojām par baznīcas torņa atjaunošanu.

Tad mūsu ceļi šķīrās uz ļoti ilgiem laikiem – katrs aizgāja savu ceļu. Un tad mani sieva vienreiz aizveda līdzi uz Elijas namu, kur Juris Rubenis dara ļoti labu darbu (garīgās pilnveidošanās un atjaunošanās centrs Ventspils novada Tārgales pagasta Lūžņā). Man tas tik ļoti iepatikās, ka es Jurim Rubenim piedāvāju: “Varbūt pamēģinām kaut ko uztaisīt lielākā mērogā?” Tā radās Integrālās izglītības institūts, kuram jau pietiekami daudz cilvēku izgājuši cauri.

- Jūs jau arī ejat pa tādu kā garīgās izglītības skolotāja ceļu. Gan lekcijas, gan grāmata “Mans uzņēmēja kods”. Kādas ir jūsu attiecības starp praktisko un garīgo sfēru?

- Ir jautājums: “Vai ticu Dievam?” Es paļaujos uz Dievu, kas mani virza, vienalga, ko mēs katrs saprotam ar šo jēdzienu. Tas nozīmē vērtību sistēmā man iekšā ir šī garīgā komponente. Ne velti esmu kristietis. Esmu kristīts, svētīts un laulāts baznīcā, Juris Rubenis mūs ar sievu laulāja.

Domāju, ka dzīve vienkārši ar racionālu dimensiju, kas tev par to būs un cik tev par to maksās, ir relatīvi nepilna dzīve, ja tu nedzīvo kaut kādās vērtību sistēmās, kur tu esi daļa no lielākas vērtību sistēmas. Mēs visi piederam Latvijai un līdz ar to mūsu darbs un sapņi saistās ar Latviju, mūsu aktivitātes saistās ar to. Mums ir sava vērtību sistēma – kristīga, latviska. Mums visiem jāpieliek plecs, roka, lai šī valsts, mūsu tēvzeme, plauktu un zeltu. Un ja tu jūti, ka tēvzemei ir grūti laiki, tad viņai jāiet palīgā, kā dziesmās tiek dziedāts.

Pēc Krievijas rupjā iebrukuma Ukrainā laiki mainīsies un mums jāmainās līdzi ar tiem, jāuzņemas atbildība par lietām, ko mēs varam darīt, lai dzīvi Latvijā Latvijas pilsoņiem, sabiedrībai padarītu uz pozitīvu ticību par nākotni vērstu.

- Par šo garīgo dimensiju – ko lasāt, ko gleznojat?

- Pie sienām ir manas gleznas – mana (krāsu) meditācija, krāsu eksplozija. Rakstīju tāpēc, ka nevarēju nerakstīt. Grāmata “Mans uzņēmēja kods” izrādījās bestsellers: ir pārdotas gandrīz 14 000 grāmatas, kas priekš biznesa literatūras mazajā Latvijā ir ļoti labs rādītājs, izdevniecība grib turpināt darbību tālāk ar šo grāmatu. Es to rakstīju ar domu, ka nevarēju nerakstīt, jo es pats ieguvu pieredzi no pieredzējušiem uzņēmējiem, bez izglītības pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās - deviņdesmito gadu sākumā, kad sāku savu uzņēmējdarbību. Mani skolotāji bija pieredzējuši Vācijas uzņēmēji, kuri man ļoti daudz deva no dzīves gudrībām. Tad likās, ka man ir tāds vecums, kad jādalās ar savu uzņēmējdarbības pieredzi ar jaunajiem uzņēmējiem, un vienkārši roka pati rakstījās – lielāko daļu no šīs grāmatas uzrakstīju atrodoties manas klusēšanas nedēļās divreiz gadā, kad braucu relaksēties, uzlādēt savu garīgo pasauli. Ja tā izrādījās tik populāra, un ne tikai uzņēmēju vidū, man par to ir liels prieks. Tas nozīmē, ka tēmas, kas ir manī iekšā, kuras nevarēja neiznākt no manis ārā, atrada redzīgas acis, lasot grāmatu, un saprast gribošus prātus, kas tur iedziļinājās. Man ir bijuši daudz labu komplimentu par šo grāmatu.

Arhitekta "bērni"

- Cilvēku parasti vērtē pēc tā, ko viņš ir uzbūvējis. Kuras būves jūs uzskatāt par savām arhitektūras veiksmēm?

- Jebkurš bērns vecākiem jau ir mīļš. Jebko, ko esmu radījis ar savu roku un galvu, man ir mīļš. Bet īpaši mīļš man ir šis pēdējā laika objekts – mans un manas sievas privātais kultūras un izglītības centrs “Ola Foundation” Ķīpsalā, jo tajā ielikta iekšā mana zināšana, mana arhitektūras pieredze, ilgas pēc tā, kā varētu izskatīties moderna arhitektūra Latvijā, esence līdz detaļām, līdz betona sienām, stikla čaumalas. Ola kā filozofisks jēdziens: ja olu sasit no ārpuses, tās ir vēl nedzimušas dzīvības beigas, bet, ja olu sasit no iekšpuses, tas ir kā jauna sākums. Šeit ielikta iekšā mana būvnieka pieredze, kopš pastāv manis un kolēģu dibinātais uzņēmums esam ļoti daudz ko apguvuši no industriālās, modernās būvniecības metodēm, no ražošanas lietām; šeit ielikta arī mana pasūtītāja pieredze, un tas viss ir būvēts par manu dividenžu naudu, kas nopelnīta saimnieciskā darbībā, atrodoties eksportā un kaut ko darot Latvijā.

Bet man tikpat mīļš ir arī Liepājā tirdzniecības komplekss - dzīves stila noliktava “Big fish” (“Lielā zivs”), Ventspils mazā lidostiņa, divas Talsu sporta halles, Daugavpils ledus halle. Manā arhitektūras biogrāfijā ir arī divas “Grand Prix” balvas, neskatoties uz to, ka ilgus gadus esmu pavadījis uzņēmējdarbībā, nekad neesmu atmetis arhitektūras projektēšanu. Pēc definīcijas un filozofijas cauri un cauri esmu arhitekts, tas ir mans dvēseles aicinājums.

- Un kāda ir jūsu uzņēmējdarbības biogrāfija?

- Uzņēmējdarbību sāku pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās ar arhitektūras projektēšanas kooperatīvu “V-10”. Tam sekoja arhitekta Ulda Pīlēna individuālais projektēšanas birojs, kas pārtapa par SIA “Ulda Pīlēna birojs”. Tad tas kļūst lielāks, mēs sākam būvēt, ražot logus, sākam nodarboties ar betona ražošanu. Tas kļūst tik liels, ka nosaukumā “Uldis Pīlēns” vairs neder un tad to nosaucām par akciju sabiedrību “UPB”. Tas ir tas, kas tagad aizgājis eksportā – mums vidēji gadā apgrozījums ir 240 miljoni eiro. Mums ir gandrīz 16 000 kvadrātmetru ražošanas platības, kurā mēs betonā, metālā, stiklā ražojam pievienoto vērtību un 60-70% eksportējam. Mums ir transporta betona rūpnīcas visā Latvijā, dzelzsbetona rūpnīcas Daugavpilī un Liepājā, karjeri visā Latvijā. Liepājā ir lielākā daļa rūpnīcu: logu, stikla pakešu, fasāžu ražotnes. Ir “UPB Energia”, kas nodarbojas gan ar energoiekārtu ražošanu, gan lielu projektu būvniecību.

Latvijas mērogiem esam pietiekami liels privāts Latvijas pilsoņiem piederošs uzņēmums ar augstu eksportspēju. Un tas viss radīts tukšā vietā no nekā.

- Parasti, kad cilvēks nevar aizmigt viņš skaita iedomātās aitas līdz iesnaužas. Varbūt jūs vakaros skaitāt deputātu balsis Saeimā – kurš par jums kā prezidentu balsos, kurš nē?

- Neskaitu tās deputātu balsis, jo gāju pēc ar manis veidotā Apvienotā saraksta ievēlēto 15 deputātu aicinājuma piedalīties prezidenta vēlēšanās. Pēc ilgām pārdomām pieņēmu šo izaicinājumu. Un tās bija Lieldienu laika pārdomas. Tad teicu, ka esmu gatavs. Un, ja esmu gatavs, tad eju cauri, nevis skaitu sanāks man vai nē. Esmu gatavs godīgai sacensībai, lai Latvija iegūtu labāko šim laikam iespējamo prezidentu. Ja kāds būs labāks par mani, ļoti labi, nejutīšos aizvainots. Ja man kritīs šī loma, tad pildīšu šo misiju pēc labākās iespējamās apziņas, lai tiešām mēs Latvijā varētu būt lepni, nebūtu sajūta, ka Baltijā būtu atpalikuši, ka mēs esam tie, kuri veido ļoti labu ietvaru mūsu bērniem un mazbērniem, un darām to ar prieku.

“Mēs varam labāk”

- Noslēdzošais standartjautājums – kāpēc piekritāt kandidēt uz prezidenta amatu un kāds būs pirmais jūsu darbs šai amatā ievēlēšanas gadījumā?

- Nav jau tāds viens pirmais darbs. Pirmais darbs pēc būtības ir darīt visu iespējamo, lai sasauktu labu profesionālu komandu, kura var turēt rūpi ne tikai par to reprezentācijas sektoru, par valsts drošības tematikām, bet lai mēs drošības, tautsaimniecības attīstības un reģionu stiprināšanas tēmas ievēlēšanas gadījumā ieliktu nākamo četru gadu vērtību karogā. Būtu mērāmas lietas - kā lojalitātes pieaugums, kas ļoti svarīga lieta, kā ekonomikas apjoma pieaugums, kā reģioni sāk attīstīties un kā mazināt mūsu atpalicību caur lielāku investīciju piesaisti, darba vietu radīšanu.

Uzlikt programmu nākamajiem četriem gadiem, lai mēs patiešām pēc četriem gadiem varētu nomērīt, ka Latvijā iet labāk. Protams, ka viss nebūs atrisināts, bet, ka mēs kopā sapratīsim, ka mēs varam labāk…

- Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas par Valsts prezidenta etalonu vairums uzskata Vairu Vīķi-Freibergu.

- Piekrītu, arī es.

- Tagad tūlīt būs Dziesmu svētki. Vai jūs esat tik gatavs un drosmīgs, kā viņa reiz izgāja Mežaparka Lielās estrādes priekšā un visus iedvesmot ar saukli: “Mēs esam diženi!”?

- To nevaru apsolīt, jo tas ir dabas dots talants, kas piemīt mūsu izcilajai prezidentei. Bet iziet un dot savu redzējumu, lai mēs kopā padarītu labāku Latviju un kopā nosvinētu šos lieliskos, nāciju vienojošos Dziesmu svētkus, esmu gatavs.