Gaisa spēku virsnieks Mareks atgriezās pie Dieva un kļuva par garīdznieku
Šonedēļ atceramies Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, tāpēc portāls Jauns.lv piedāvā Nacionālo bruņoto spēku virskapelāna pienākumu izpildītāja majora Mareka Savicka pārdomas par mūsu armiju un tās nozīmi. Atmodas laiks viņa dzīvē bija īpašs, jo tajā Jēkabpils ģimnāziju absolvējošais jaunietis, patriotisku jūtu vadīts, nolēma studēt Nacionālajā Aizsardzības akadēmijā un kļūt par Gaisa spēku virsnieku. Vēlāk Mareks atgriezās pie Dieva un kļuva par armijas kapelānu.
Savickis ir ne tikai militārais kapelāns, bet arī pastāvīgais diakons Romas katoļu baznīcā, aktīvs Bauskas Vissvētākā sakramenta Romas katoļu baznīcas loceklis un “Radio Marija Latvija” brīvprātīgais. Viņš ir precējies un audzina četras meitas.
Vada Bruņoto spēku kapelānu saimi
“Patlaban esmu virskapelāna pienākumu izpildītājs, tas nozīmē, ka vadu Bruņoto spēku kapelānu dienestu. Mūsu pienākumos ietilpst karavīru morālās stājas uzturēšana un tās monitorings. Tāpat padomu došana garīgos jautājumos, kā arī ētiska rakstura jautājumos.”
“Protams, karavīri ir sabiedrības daļa, viņiem ir ģimenes un savi izaicinājumi. Mēs esam palīgi komandieriem, lai veiktu pārrunas no garīgā viedokļa, mēs neesam psihologi. Pārrunās meklējam jēgu un atbildes konkrētai situācijai, kāpēc tā notikusi tieši no garīgās puses. Ja jūtam, ka vajadzīga psihologa palīdzība, mudinām karavīru izmantot iespēju saņemt psihologa konsultāciju.”
Aicina uz diskusijām par māsu nāvi
Bieži vien kapelāni ar karavīriem runā par tādiem garīgiem jautājumiem kā dzīvība, nāve, kas notiek pēc nāves u.tml. Viņi dodas uz vienībām un aicina karavīrus uz diskusijām par šiem jautājumiem.
“Esmu veidojis vienībās diskusijas par tematu “Māsa nāve.” Karavīra arods pats par sevi pieprasa pārdomas par nāvi, jo karavīrs ir tas, kas visreālāk var ieskatīties nāvei acīs, ja to spiež apstākļi un situācija. Psihologs varbūt nerunās par nāvi, bet kapelāns gan.
Tāpat runājam arī par citiem aspektiem, piemēram, kas ir pienākumu apziņa, kāpēc kāds darbs ir jādara man nevis kādam citam. Kapelāni skaidro: “Tāpēc, ka tas ir tavs pienākums.” Jārunā par to, kā karavīri atrod motivāciju pildīt pienākumus.”
Nestāv rindā pie kapelāna durvīm
“Ikdienā ir tā, ka parasti neviens nestāv rindā pie kapelāna durvīm. Kapelāns ir tas, kurš staigā pa vienību. Svarīgi, kāda saikne izveidojas starp karavīriem un kapelānu, starp kapelānu un komandieri. Lielākoties tā ir ļoti laba.
Ja cilvēki atveras sarunai, tā var notikt. Kādreiz pēc tam mainās karavīra skatījums uz problēmu, varbūt viņš sajūt pamudinājumu aiziet līdz psihologam vai atrisināt jautājumu citādāk. Bet katrā ziņā viņš paliek ierindā, turpina pildīt savus pienākumus un kļūst motivētāks. Notiek refrešs, restarts.”
Bieži vien kapelāni palīdz saskatīt jēgu notiekošajā, jo gadās, ka karavīri nonāk rutīnā un veic savus pienākumus tikai darīšanas pēc. “Kapelāns atsvaidzina un pajautā, kāpēc karavīrs to dara, kāpēc nepieciešams to darīt?”
Gaisa spēku virsnieks kļūst par kapelānu
Savickis par kapelānu strādā salīdzinoši nesen – tikai kopš 2016.gada. “Līdz tam es biju Gaisa spēku virsnieks. Es absolvēju Nacionālo Aizsardzības akadēmiju 2000.gadā, pēc tam aizgāju dienēt uz Gaisa spēkiem.
Pie Dieva es atgriezos 2007.gadā, kad sāku studēt Rīgas Augstākajā reliģijas zinātņu institūtā (RARZI), kas ir Pāvesta universitātes filiāle Latvijā. Tā darbojas visā pasaulē un ir paredzēta ne tikai katoļiem. Es pats esmu Romas katolis.”
Par Mareka atgriešanos pie ticības plašāk varat izlasīt rakstā, kas bija publicēts Lieldienu laikā.
Ļāvās arhibīskapa aicinājumam
“Toreiz mēģināju saprast, kas manā dzīvē ir kas, jo biju krīzes situācijā [pirmās laulības šķiršanas procesā]. Es paralēli dienēju, bet tad Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs mani uzrunāja un jautāja, vai vēlos kļūt par kapelānu, jo mana izglītība to atļāva. Es ļāvos viņa aicinājumam un teicu: “Labi.”
Mana pieredze ar Dievu liecināja, ka visam, kas notiek dzīvē, ir jēga. Es šo pārliecību varu dot karavīriem un izjust arī pats, esot karavīrs. Man ir tuva karavīru valoda, tā palīdz. Ar karavīriem par Dievu es nerunāju tā, kā runā baznīcā, draudzē vai pazīstami cilvēki, bet gan kā karavīrs. Ticīgs cilvēks skatās uz Dievu un izskaidro Viņu citādāk nekā karavīrs. Karavīriem vajag stāstīt viņu valodā, saprotamā veidā. Tāpēc es teicu: “Jā,” un aizgāju strādāt par kapelānu.
Kopumā karavīrs esmu jau kopš 1996.gada. Kopš aizgāju studēt uz Nacionālo Aizsardzības akadēmiju pēc Jēkabpils ģimnāzijas absolvēšanas, esmu karavīrs.”
Patriotisku jūtu vadīts izvēlējās militāro jomu
Stāstot par to, kāpēc viņš izvēlējās studijas un darbu militārajā jomā, Savickis sacīja: “Domāju, ka liela loma bija tam, ka tajā laikā notika Atmoda, mēs atguvām Latvijas neatkarību.
Ja mēs tagad iedomājamies 1996.gadu, tad atceramies, ka virmoja ļoti patriotiska gaisotne. Daudz ko atklājām, piemēram, to, ka mums ir bijusi sava valsts, sava armija un visas citas lietas. Domāju, ka studijas un profesiju izvēlējos patriotisku jūtu vadīts.
Daudz mazāki ienākumi nekā policistiem
Uzzināju, ka ir akadēmija, kur sagatavo Latvijas armijas virsniekus, un aizgāju uz turieni. Domāju, ka visi mūsu kursā bijām patrioti.
Tur nesolīja lielas algas. Atceros, ka tajā laikā Policijas akadēmijas kadeti saņēma aptuveni 70 latu stipendiju, kas tolaik bija liela nauda studentam. Bet mums karavīra stipendija tajā laikā bija tikai aptuveni 8 lati un 40 santīmi.
Lielāka loma bija tam, ka gribēju būt virsnieks savas valsts armijā. Tad Latvija iestājās NATO. Domāju, ka Latvijas iestāšanās NATO visai valstij bija ļoti pareizs virziens.
Joprojām gandarījums par savu jaunības izvēli
Es neesmu nožēlojis, ka iestājos armijā un gāju militāro ceļu. Ieguvumu ir daudz: gan sākotnējā disciplīna kazarmās un apmācībās, gan draugi un kolēģi. Mēs joprojām satiekamies, neskatoties uz to, kurš šobrīd ir vai nav armijā.
Es teiktu, ka mēs esam citādāki nekā pārējie. Kaut kādā ziņā esam kopiena. Mums ir sava sapratne par lietu kārtību. Man tā patīk, un es nejūtos kaut ko zaudējis. Man nav skatījuma, ka varēju kaut ko labāku izmācīties un tad būtu vairāk ieguvis. Es ļoti daudz esmu ieguvis, būdams karavīrs Bruņotajos spēkos. Man pašam ir tāda sajūta.”
Ja visi ievērotu baušļus, tad karu nebūtu
Savickis atzina, ka bieži vien dzirdams jautājums, kā ticība Dievam, kurš radījis dzīvību, savienojama ar karavīra darbu, kurā noteiktās situācijās arī paredzēts nogalināt cilvēkus.
“Tas ir klasisks jautājums. Pirmkārt, mēs zinām, ka Dievs ir devis 10 baušļus, kas ir pirmais morālās dzīves likums. Ja pilnīgi visi cilvēki ievērotu baušļus, karu nebūtu. Diemžēl ne visi baušļus ievēro!
Diskutablais piektais bauslis
Baušļu ievērošana ir brīva izvēle, jo Dievs tos neuzspiež, Viņš tikai aicina tos ievērot. Piektais bauslis saka, ka tev nebūs nokaut. Ko kapelāns var sacīt karavīriem, ja ir bauslis, kurā teikts, ka nebūs nokaut?
Es vienmēr aicinu ieklausīties, kā īsti piektais bauslis skan. Kurš nokauj un kas ir nokaušana? Slepkava nokauj. Nokaušana vienmēr ir tad, kad tas, kuru nogalina, nevar aizstāvēties. Kaujas laukā jau nav tā, ka karavīri cīnās bez ieročiem. Gan vienā, gan otrā pusē ir ieroči. Tā ir kauja un cīņa.
Civiliedzīvotāju nogalināšana ir nosodāma
Bet redzam, ka cieš arī civilie iedzīvotāji. Tā ir nogalināšana, nokaušana, jo civiliedzīvotājs bez ieroča nevar aizstāvēties. Pēc definīcijas karavīrs aizstāvas. Mūsu armijas kontekstā (tā bija arī līdz 1940.gadam) vienmēr bijusi aizstāvēšanās taktika.
Mēs stāvam sardzē, lai mūsu valsts var attīstīties un iedzīvotāji var augt, izglītoties un iet uz priekšu. Mums ir jāstāv sardzē, lai aizstāvētu valsti. Tagad kopā ar NATO stāvam sardzē, lai aizstāvētu mūsu valsti.
Ja nebarosi savu armiju, tad barosi pretiniekus
Pasaulē vienmēr būs tādi cilvēki un valdības, kas vēlēsies vairāk uzbrukt citiem. Napoleons reiz esot teicis: “Ja valstij nav sava karaspēka, tad agri vai vēlu tā baro citas valsts karaspēku.”
Kāpēc tas tā ir? Šeit ir dievišķais moments – cilvēki ir iedzimtā grēka skarti, caur ko pasaulē ienāca lepnība un uzkundzēšanās kāre. Vienmēr kādam būs par maz, kaut arī pārējiem liksies, ka viņam ir gana. Nē, viņam liekas, ka ir par maz!
Ja uzbrūk, ir jāaizstāvas!
Lai neļautos lepnības un iedomības darbībai mūsu zemē un citās valstīs, ir jābūt aizsardzības sistēmai, ko īsteno karavīri. Tad vajadzētu parādīties pilnīgi citam skatījumam uz ieroču pielietojumu. Ja man uzbrūk, tad ir jāaizstāvas, lai ļaunums neietu tālāk!
Var teikt, ka arī aizstāvoties cilvēki izdara ļaunu, ir tādas domas, bet mēs zinām, ka toksiskās attiecībās, ja varmāka sit otru cilvēku, iesaka iet prom no varmākas. Tā ir viena no iespējām. Var arī aizstāvēties, piesaistot policiju vai citas instances. Galvenais ir neļaut varmākam turpināt darīt pāri!”
Ja nebūs šaujamieroču, uzbruks ar rungu
Savickis pieskārās arī pacifistu filozofijai, kurā izskan doma, ka kari pasaulē notiek tādēļ, ka ir ieroči. Ja nebūtu ieroču, tad nebūtu arī karu.
“Es tam nepiekrītu. Šeit ir teoloģiskais moments – cilvēks ir pirmdzimtā grēka skarts. Varbūt cilvēkam nebūs ierocis ar lodēm, šķembām un granātām, kā arī atomieroči, bet viņš uzbruks otram kaut vai ar rungu. Viņš paņems vāli un uzbruks, jo tāda rīcība radusies caur [Ādama un Ievas pirmo bērnu] Kaina un Ābela grēku, kad viens brālis nogalināja otru brāli. Ir teikts, ka tā būs vienmēr līdz pat pastardienai.”
Protams, tajā pašā laikā Dievs aicina cilvēku tā nedarīt, bet šī pirmdzimtā grēka problēma paliek, un cilvēks, nevadoties pēc Dieva noteiktā, bieži vien tomēr dara pāri savam tuvākajam. Brālis pret brāli, valsts pret valsti.
Nevaram palikt neitrāli
To zinot, valstis rīkojas gudri, ja veido savus bruņotos spēkus, kas gatavi aizstāvēt to. Nevajag atļaut ļaunumam brīvā veidā izplatīties. Nebūtu gudri, ja Latvija neveidotu savus Bruņotos spēkus, jo domātu, ka mēs vienmēr dzīvosim mierā un mums neviens nekad neuzbruks, Savickis sprieda.
“Protams, ir valstis, kurām bija iespēja saglabāt neitralitāti. Tā bija Zviedrija, Šveice. Latvija un Baltija arī cerēja saglabāt neitralitāti 1939.gadā, kad sākās Otrais pasaules karš, bet mūsu pieredze ir skarba. Mēs to nevarējām izdarīt. Mūsu valstiņas, tautas nevis nemācēja saglabāt neitralitāti, bet gan, uzticoties tam, ka tādā veidā saglabāsim neitralitāti, mēs ielaidām Padomju savienības armiju savā valstī.
Krustcelēs neitralitāte ir grūti īstenojama
Kas notika? 1940.gada 17.jūnijā Latvijā ienāca Sarkanās armijas karaspēks, tad 1941.gada 14.jūnijā notika iedzīvotāju izsūtīšana un virsnieku nogalināšana, nošaušana Litenes nometnē. Tas bija ļoti liels trieciens mūsu valstiskumam un tautai.
Acīmredzot Baltijas valstis atrodas krustcelēs, kur neitralitāte ir grūti īstenojama. Man liekas, ka to vispār nav iespējams īstenot. Tās ir manas subjektīvās pārdomas, es neesmu politiķis.
Bet no Latvijas pieredzes izriet, ka mums Bruņotie spēki ir vajadzīgi. Mūsu ieroči netiek iepirkti un izmantoti, lai uzbruktu, bet gan tāpēc, lai efektīvāk atvairītu uzbrucēju,” kapelāns rezumēja.
