Pirms 16 gadiem Mareks piedzima no jauna, saņēma lielu dāvanu un tagad iedvesmo citus

Mareks ir ne tikai militārais kapelāns, bet arī pastāvīgais diakons Romas katoļu baznīcā, aktīvs Bauskas Vissvētākā sakramenta Romas katoļu baznīcas loceklis un “Radio Marija Latvija” brīvprātīgais.

Ģimenes izjukšana pamudināja atgriezties baznīcā

“Es pie Dieva atgriezos caur grūtībām kā gandrīz jebkurš cilvēks. Lielākoties cilvēki pie Dieva atgriežas caur problēmām. Ir cilvēki, kas atgriežas, saprotot to, ka ir Dievs, un tad pievēršas Viņam.

Tagad ir izveidota mana otrā ģimene. Caur to, ka izjuka pirmā ģimene, es sāku pārdomāt dzīvi un meklēt dzīves jēgu un izskaidrojumu. Man ļoti palīdzēja tas, ka bērnībā vecmamma veda mani uz baznīcu. Es redzēju vecmammas ticību, biju arī piekalpojis baznīcā. Atcerējos labās izjūtas, ko piedzīvoju baznīcā – sirsnību un mīlestību vēl tad, kad biju mazs puika un pēc tam pusaudzis.

Sākumā vienkārši atsāku iet uz baznīcu. Es biju diezgan atgājis no baznīcas. Biju Lieldienu-Ziemassvētku katolis.

Izmisumā un asarās sajuta arī Dieva gādību

Meklējot atbildes uz jautājumiem, kāpēc manā dzīvē tā noticis, kur ir arī mana vaina, ko es tagad varu darīt, protams, bija izmisums, iekšējas grūtības, arī asaras. Es jutos nodots un pamests.

Bet, ejot uz baznīcu, es sajutu Dieva gādību caur citiem cilvēkiem. Tad es vēlējos saprast savu katolisko ticību. Man bija doma konvertēties [pāriet citā konfesijā], bet es sapratu, ka nevajag izdomāt otru riteni, jo esmu kristīts un gājis katoļu ceļu, jau bērnībā esmu vests tajā.

Uzzināju, ka ir Laterāna Pontifikālās universitātes filiāle Rīgas Augstākais reliģijas zinātņu institūts (RARZI), un iestājos tajā. Tur man izskaidroja katolisko ticību un Svētos Rakstus.

Brīnums pēc dievkalpojuma

2007. gadā ar mani notika brīnums! Pēc dievkalpojuma es jutos tik fantastiski labi! Es nevaru aprakstīt to sajūtu. Tas notika, neskatoties uz to, ka dzīvoju ļoti dziļās sērās.

Pirms tam nomira mans brālēns, kuram bija 19 gadi. Mēs kopā izaugām kā brāļi. Viņš nomira 1999. gadā, bet es pie Dieva atgriezos 2007. gadā. Faktiski visu šo laiku, neskatoties uz to, ka biju laulājies un piedzima mana pirmā meita, es dzīvoju skumjās un sērās. Es nespēju atlaist, ka brālēns ir miris.

Bet 2007.gadā pēc dievkalpojuma es pirmo reizi sajutos fantastiski labi! Es nevaru to izskaidrot. Es jutos brīvi!” Var teikt, ka Mareks sajuta tādu kā Dieva pieskārienu.

Dievs mūs mīl, nevis vēlas atriebties

“Tad man parādījās domas, ka Dievs mūs mīl. Pēkšņi manī ienāca tāda atziņa. Dievs ir mīlestība! Viņš mūs mīl! Līdz tam man Dievs bija kā bargais soģis, es baidījos no Dieva. Man likās, ka Dievs ir soģis: ja tu neievērosi baušļus vai darīsi kaut ko sliktu, tad Dievs tev atriebsies. Man likās, ka Dievs ir atriebīgs. Bet nē!

Tad es sapratu, ka Dievs ir mīlestība! Tobrīd es domāju: “Dievs mūs sasilda kā šī saule.” Tā bija arī skaista, saulaina diena. Tas bija 2007. gada 5. augusts. Es pat atceros datumu. Kāds priesteris man teica, ka dažiem cilvēkiem ir tādi datumi, bet ne visiem tādi ir. Bet man tāds ir!

Domāju, ka Dievs mūs sasilda ar sauli kā ar savu mīlestību, ka viņa mīlestība ir kā saule, tikai tūkstoš reižu lielāka. Es domāju: “Nē, pat nevar izmērīt, cik ļoti Viņš mūs mīl!”

Es piedzimu no jauna

Atceros, kā braucu pa mazas nozīmes ceļu, tā nebija šoseja, bet gan grantēts ceļš. Es apstādināju mašīnu un sāku slavēt Dievu. Tad es atradu Jauno Derību zilos vāciņos, kas bija Gideonu dāvinājums. Neatceros, cik ilgā laikā (tas varbūt nav tik svarīgi) es to izlasīju, bet man bija sajūta, ka to izdarīju gandrīz vienā reizē.

Es katru Dieva vārdu uzņēmu ar prieku. Sapratu, ka Jaunā Derība ir stāsts par mani kā cilvēku, ka tas ir stāsts par visiem cilvēkiem, ka neko vairāk nevajag!

Tur ir stāsts par to, kā cilvēks tiek nosodīts, kā Jēzus piedod, kā Jēzus meklē cilvēka labumu, kā Viņš dziedina, kā farizeji baidās par varu un ir gatavi Viņu nomētāt ar akmeņiem. Mēs katrs nomētājam ar akmeņiem otru cilvēku, viņu nosodot. Tā es piedzimu no jauna!”

Tā bija liela dāvana

Vienlaikus Mareks smaidot atzina, ka ne visi līdzcilvēki saprata viņa atgriešanos pie Dieva: “Protams, mani draugi un pirmā sieva domāja, ka man ir reāli ku-kū.

Kādreiz sabiedrībā redz dedzīgu, aizrautīgu kristieti, kam ir pilnīgi aizvēries! Bet tas ir tāds īpašs periods, esmu tādus kristiešus redzējis arī tagad. Es priecājos par viņiem, jo saprotu, ka tas [viņu atgriešanās] ir tikko noticis! Tev atveras acis, tu ieraugi savu dzīvi citā leņķī. Tā bija liela dāvana manā dzīvē! Es lietas ieraudzīju pavisam citādāk.”

Ilgu laiku dzīvoja viens un bez attiecībām

Tobrīd Mareks joprojām skaitījās laulības attiecībās, taču patiesībā viņš dzīvoja viens pats. Pāris bija laulāts katoliskajā baznīcā, un tajā laulība netiek šķirta, taču var lūgt to izskatīt un atzīt par nederīgu. Process ir ļoti sarežģīts, un nav zināms, cik ātri tas notiks.

“Baznīca nedod automātisku laulības anulēšanu. Tas nav tā kā valsts laulībā, kad pāris šķiras un viena puse var pat nepiedalīties tiesā, kas apstiprina, ka laulāto savienība valsts priekšā ir šķirta. Baznīca tā nedara. Baznīca meklē visas iespējas, lai pāris paliktu kopā. Mēs mēģinājām un gājām, bet nevarējām palikt kopā. Bija visādi apstākļi.

Mani aicināja, lai es iesniedzu baznīcā lūgumu laulību atzīt par nederīgu, jo tai ir tādas tiesības. Ja baznīca būtu lēmusi, ka mūsu laulība ir derīga, es to pieņemtu kā Dieva gribu. Bez attiecībām nodzīvoju 10 gadus. Gāju uz baznīcu tāpat, kā es to daru tagad. Es piedzīvoju, ka, pieņemot sakramentus, Dievs stiprina. Tas nav viegls ceļš, bet tas ir godīgs ceļš. Tikai Dievs man deva šo spēku. Tas ir iespējams!

Ir muļķīgi iet pret Dievu

Bet Dievs nepiespiež. Cilvēks var darīt tā, kā viņš vēlas. Tomēr mana pirmā atziņa, kad atgriezos pie Dieva, bija šāda: ir muļķīgi iet pret Dievu. Ir muļķīgi iet pret Viņa noteikto kārtību!

Morālie likumi darbojas tāpat, kā strādā fizikas likumi. Ja mašīnai nav riteņu, tā nevar pabraukt. Morālos likumus varbūt uzreiz neredzam, bet laika gaitā ieraugām, ka nevar braukt, ja kaut ko nedara.”

Neloloja cerības par jaunām attiecībām

Iesniedzot lūgumu par pirmās laulības atzīšanu par nederīgu, Marekam bija cerība, ka varbūt kaut kad tā notiks. “Iekšēji es centos nepiesaistīt savas domas tam. Es dzīvoju viens un bez attiecībām. Gaidīju, kad tas viss [laulības atzīšana par nederīgu] notiks, ja notiks.”

Mareks arī turpināja militāro dienestu un Svētdienas skolas vadīšanu savā draudzē.

Lūk, mana sieva!

Tolaik draudzes prāvestam bija tradīcija apskatīt svētdienas skolas bērniem Bētlemītes. “Viņam bija vēl viena draudze. Viņš aicināja braukt kopā ar otras draudzes bērniem un tās Svētdienas skolas skolotāju. Es atceros, ka ieraudzīju savu tagadējo sievu un man izskrēja cauri doma: “Lūk, tava sieva!”

Tobrīd es attiecībās nebiju jau 8-9 gadus. Atceros, ka vakarā lūdzos un uzdevu jautājumu: “Jēzu, kāda man sieva? Tu zini manas lietas.” Es biju iesniedzis [lūgumu par laulības atzīšanu par nederīgu], bet nezināju, kad to sāks izskatīt.

Raujot ārā veco žogu, saņēma zvanu no Baznīcas tiesas

Mēs vadījām Svētdienas skolu. Mēs tiešām ievērojām distanci. Es arī teicu, ka mēs nevaram neko izveidot, jo ir tāda situācija.

Bija interesanti, ka reiz es braucu pie viņas (viņa dzīvoja laukos pie sava vectēva), lai palīdzētu salabot sētu. Mēs rāvām ārā veco žogu un likām jaunu žogu. Tajā brīdī man zvanīja Baznīcas tiesas pārstāvis un jautāja, vai joprojām ir aktuāls mans jautājums, un teica, ka viņi ir sākuši izskatīt manu lietu.”

Lietas izskatīšana bija garš un pamatīgs process – pagāja aptuveni gads, līdz Mareka pirmā laulība tika atzīta par nederīgu. “Viņi sūta jautājumus, izvērtē, tas ir nopietni,” viņš raksturoja katoļu baznīcas iedibināto kārtību.

Ieguva tiesības slēgt jaunu laulību, apgūstot katehēzi

Process noslēdzās ar to, ka pirmo laulību atzina par nederīgu un noteica, ka bijušajiem dzīvesbiedriem ir tiesības slēgt jaunu laulību, bet ir jāapgūst katehēze, pirmslaulību sagatavošanās kurss. “Īstenībā viens no iemesliem, kāpēc mūsu laulība bija nederīga, bija tāds, ka nebija katehēzes.

Tagad tā ir obligāta – ir jāapgūst katehēze, lai baznīcā slēgtu laulību. Vajadzīgs, lai tu saprastu, ko nozīmē laulība, kāpēc tu ej pie sakramentiem (luterāņi to sauc par Vakarēdienu). Ja nav izpratnes, bieži vien pāri nesaprot laulību. Viņi it kā baznīcā noslēdz laulības, bet var sanākt, ka vienu pusi ticība tik ļoti neuzrunā, bet otram tas ir ārkārtīgi svarīgi. Tad jādomā: ja es Dieva priekšā esmu devis solījumu, ko varu darīt?”

Svētīts ar četrām meitām

Mareks dzirdējis dažādus stāstus, tostarp tādus, ka pēc laika šķirtie partneri atkal uzsāk kopdzīvi. “Bet mans stāsts ir šāds. Pēc tam mēs slēdzām jaunu laulību. Mēs apguvām katehēzi, slēdzām laulību, pēc tam pieteicās mūsu pirmā meita.”

Mareka pirmajā laulībā dzimusi vecākā meita Elīza, kurai tagad ir 19 gadi, bet otrajā laulībā kopā ar Linu dzimusi Stefānija (5 gadi), Emīlija (2 gadi) un Terēze (7. maijā būs 1 gads).

Cieņpilnas attiecības ar vecākās meitas mammu

Mareks ir gandarīts, ka viņam ir cieņpilnas attiecības ar vecākās meitas mammu, savu pirmo sievu. “Tas arī ir Dieva pieskāriens, starp mums ir noticis izlīgums. Mēs neturam ļaunu prātu.

Interesanti, ka vecākās meitas 9. klases absolvēšanā mēs visi sēdējām pie viena galda. Tur bija arī mana tagadējā sieva un bērni, mēs varējām draudzīgi runāt. Tas ir iespējams, ja tikai cilvēki grib izlīgt! Tad Dievs to dod.”

Izaicinājumus pārdzīvo kopā ar Dievu

Raksturojot jauno laulību, Mareks teica tā: “Es būšu godīgs. Tas nenozīmē, ka mēs tagad perfekti dzīvojam un pilnīgi nestrīdamies. Nē! Mēs arī ejam cauri izaicinājumiem, bet problēmu risinājums ir citādāks.

Piemēram, tā kā mums abiem diviem Jēzus Kristus ir autoritāte, mēs zinām, ka Jēzus ir teicis (pārfrāzējot Marka evaņģēlija 12.nodaļas 31. pantu): “Mīli otru kā sevi pašu.” Un: “Dari otram tā, kā tu gribētu, lai tev darītu.” Tas mūs motivē mainīties, ja kaut kas netīšām izdarīts slikti.

Laulība kā ceļš kalnā

Pirmkārt, tīšām mēs nedarām pāri attiecībās. Ir attiecības, kur atriebjas un mēģina kaut ko pierādīt. Mēs cenšamies vienmēr izlīgt. Mēs cenšamies vienmēr pārrunāt, kas bija problēma. Mēs ejam uz Svēto Misi un pie sakramentiem, kas ir žēlastības avots, lai varētu pārvarēt šīs problēmas.

Tas ir ceļš kalnā. Ir brīži, kad ir ļoti labi. Man vienmēr ir prieks par to, ka zinu: mēs abi divi varam vienoties lūgšanā. Zinu to, ka sieva man nepārmetīs, ja būšu aizkavējies, lai palīdzētu kādam sagādāt paciņu vai piedalījies “Alfas” kursā, vai mēs kopā piedalāmies.

Kristus ir klātesošs arī strīdos

Kristus ir klātesošs mūsu attiecībās arī tad, kad notiek strīdi. Tie notiek. Mēs abi atzīstam, ka mums ir ievainojumi: bērnības, mūsu attiecību pieredzes ievainojumi. Bet cik daudz pāru to pat nesaprot un neatzīst! Tas ir bonuss mūsu attiecībās – mēs to saprotam.

Mēs to mēģinām mācīt arī savām meitām. Ja ir strīds viņu klātbūtnē, tad tā arī mēģinām izlīgt. Mēs apzināti pieejam un samīļojam otru cilvēku un sakām: “Piedod man!” Vai vienkārši pieejam klāt (ne tikai strīda dēļ) un samīļojam otru. Tā man liekas ir atšķirība, salīdzinot ar laiku, kad biju jaunāks un vairāk dzīvoju pasaulē bez atziņas par Dieva mīlestību.

Tad man bija jāpierāda, kāpēc pagājušajā reizē mani nesaprata, ka tagad mums jāizrunājas, ka tas ir veids, kā es gribu izrunāties, vai vispār nerunāju, ieslēdzos sevī. Tā ir ārkārtīgi liela problēma pāriem.

Negaidīt no otra to, ko tikai Dievs var dot

Vēl viena atziņa, kas ir mūsu attiecībās: es negaidu no otra cilvēka to, ko tikai Dievs var dot. Parasti pasaulē cilvēki to neapzinās, piemēram, bez dialoga viņi no otra cilvēka gaida tikai to, ko Dievs var dot.

Piemēram, neko nesaka, bet gaida, ka otrs uzminēs, ka tā ir jādara. Bet, neko nesakot, cilvēks nevar uzminēt! Taču tad, kad partneris nesaņem gaidīto, viņš mēdz apvainoties. Tas ir paradokss.”

Šādas situācijas var dēvēt par pāru attiecību klasiku, bet būtu svarīgi saprast, ka, esot kopā, mēs abi esam cilvēki, kuri augam un gribam augt mūsu attiecībās. Nevajag gaidīt no otra to, ko neesam pateikuši.

Cenšas saredzēt otrā labo

Mareks un Lina cenšas meklēt un saskatīt otrā cilvēkā labo, piemēram, novērtēt to, ka partneris cenšas iepriecināt vai kaut ko mainīt. “Tas ir kristīgais skatījums.” Svarīgi otru iepriecināt, svarīgi, lai otrs būtu priecīgs un laimīgs. “Ne vienmēr tas tā izdodas, bet nepazūd šis skatījums.”

Mareks minēja šādu salīdzinājumu: “Tu brauc ar mašīnu, pa stiklu trāpa akmens, bet virziens turpinās tik un tā.”

Lieli izaicinājumi ar trīs maziem bērniņiem

Savicku ģimenē patlaban aug trīs mazas meitenītes, un tētis atzina, ka ikdienas izaicinājumi ir diezgan lieli. “Pirmkārt, es gribētu iedot meitām ticību un uzticību Kristus mācībai, lai viņas savas problēmas risina caur Kristus mācību.

Izaicinājumi tagad, kad ir mazi bērniņi, ir lieli. Negulētās naktis, līdz ar to lielāka nervozitāte. Trīs kafijas krūzes, un tikai tad diena var sākties. Tas viss atstāj iespaidu. Varbūt biežāk sanāk strīdi, bet biežāk veidojas arī izlīgumi.”

Bērni mācās lūgties un pateikties

Bērni redz, ka ģimene vakaros kopīgi lūdzas. “Mēs vakaros kopā lūdzamies. Mums ir tāda tradīcija. Mēs pasakāmies Dievam. Pat tad, ja esam ļoti noguruši, varam atrast vismaz trīs lietas, par ko pateikties Viņam. Vienmēr, katru dienu ir, par ko pateikties!”

Piecgadīgā Stefānija patlaban apmeklē Rīgas Katoļu ģimnāzijas bērnudārzu, un reiz kādas problēmas laikā meitenīte aicināja grupiņu un audzinātāju aizlūgt Dievu par radušos situāciju.

“Man liekas, ka tas ir skaisti! Meitiņa redz, ka tas ir risinājums. Mēs aizlūdzam. Tad mācu viņai domāt, ko mēs kā cilvēki paši varam izdarīt. Tā ir sadarbība. Vēl mācu, ka Dievs ir klātesošs. Viņš ir klātesošs arī ikdienā.”

Kāpēc visi cilvēki netic Dievam?

Vienlaikus tētis māca meitām, ka pasaulē ir dažādi cilvēki, ne visi tic Dievam un uz notiekošo skatās tā, kā to dara viņu ģimenē. “To vajag ņemt vērā. Es to mācīju arī vecākai meitai.

Kad Elīzai bija aptuveni 3 gadiņi, viņa jautāja: “Kāpēc visi netic Dievam?” Es vienmēr esmu priecīgs par visādiem jautājumiem, tie no bērniem ir pārsteidzoši, tie liek pašam domāt. Tajā brīdī es teicu tā: “Kad babiņa (mana vecmamma un viņas vecvecmamma) bija tik maza kā tu, lielākā daļa cilvēku ticēja Dievam, bet tad nāca ļauni cilvēki, kas izjauca to. Tagad daļa cilvēku tic, bet daļa netic.”

Aicina atmest slikto pieredzi

Runājot par Lieldienu, baznīcas apmeklēšanas, Bībeles lasīšanas, lūgšanu un pateicību vērtību, sarunas noslēgumā Mareks atzina, ka mums katram ir sava ticības pieredze, tostarp arī par kristīgo ticību. Diemžēl vēstures gaitā ļaudīm bijusi arī slikta pieredze, piemēram, dažādie skandāli baznīcā, negatīva attieksme no atsevišķiem kristiešiem un kopienās.

“Bet es aicinātu ikvienu lasītāju mēģināt atmest slikto pieredzi, ja tāda ir. Tā neliecina par Dieva mīlestību! Tā nav patiesība par Dievu! Tā ir cilvēku ievainoto siržu liecība. Ir stereotips, ka baznīcā visi ir svēti. Katoliskā baznīca aicina uz svētumu, ir ceļš uz svētumu, bet neviens nezina, kurš no mums būs svētais. To pateiks tikai Jēzus.

Dievs mīl katru cilvēku

Mēs visi esam grēka un ievainojumu skarti, tāpēc ir strīdi. Tomēr lai tas neietekmē cilvēku vēlmi meklēt Dievu! Katram cilvēkam Dievs ir vēlējis savu ceļu pie Viņa. Katru cilvēku Dievs mīl. Tā ir patiesība.

Ja arī līdzcilvēki un sabiedrībā cilvēki dara viens otram pāri (varbūt arī man dara pāri), es skaidri zinu, ka Dievs to nevēlas. Viņš dod man arī citus cilvēkus, no kuriem es gūstu mīlestību.

Mudina izteikt kaut īsu lūgšanu

Es novēlu lasītājiem spert soli [tuvāk Dievam] un caur Dieva vārda, Evaņģēlija, Vecās Derības (varbūt tā sākumam ir sarežģītāka) klausīšanos izteikt kaut īsu lūgšanu, piemēram: “Dievs, runā uz mani!” Aizverot acis, var ieklausīties, ko Dievs saka.”

Mareks norādīja, ka izdevniecības “Mieram tuvu” interneta mājas lapā katru dienu var klausīties katoliskās baznīcas piedāvāto Dieva vārdu. To var darīt, pat sēžot automašīnā vai esot birojā. Dzirdot Dieva vārdu, var pamēģināt saklausīt, ko Dievs tieši konkrētajam cilvēkam saka.

Jēzus gādā par Mareka ģimeni

“Katram viņš var kaut ko pateikt. Viņš man pateica: “Es esmu mīlestība. Uzticies man!”” Mareks atcerējās, ka, dzīvojot vienam un pieņemot sakramentus, dažkārt bija liels izmisums. Bet tad viņš sirdī dzirdēja Dieva mierinājumu: “Uzticies man! Es gādāšu par tevi!”

“Viņš tiešām par mani ir gādājis. Es nekad nebūtu iedomājies, ka man būs vēl viena ģimene. Es neloloju tādas cerības, jo man bija sāpīgas atmiņas. Starp citu, arī meitām mācu: “Nesaceries, meit! Tici, centies, bet nesaceries, lai neviltos tik ļoti! Ja būs, tu ļoti priecāsies par to.”

Lieldienās dzīvība uzvarēja nāvi

Katram cilvēkam Dievs grib pateikt kaut ko savu. Lieldienas ir lielākie svētki kristiešu pasaulē. Nevis Ziemassvētki vai Vasarsvētki, bet gan Lieldienas. Kāpēc? Tāpēc, ka dzīvība uzvarēja nāvi. Jēzus uzvarēja nāvi un augšāmcēlās! Labajam, mīlestībai un dzīvībai būs pēdējais vārds.

Tāpēc ir svarīgi ieiet baznīcā, kura cilvēku uzrunā un kur viņš sajūtas kā mājās. Svarīgi ir dzirdēt Dieva vārdu un pieņemt sakramentu, maizi, jo Kristus ir teicis: “Nāciet pie manis visi, kas ciešat grūtības, un es jūs atspirdzināšu!” Viņš arī atspirdzina. Viņš atspirdzina caur savu vārdu,” diakons Lieldienu laika interviju noslēdza ar nelielu sprediķi.