Superpilsoņa recepte: pilsoniskā kompetence demokrātisko vērtību groziņā

Katra atsevišķa cilvēka un sabiedrības kopumā iesaistīšanos un līdzdarbību valsts un savas kopienas dzīvē, lai uzlabotu savu un citu dzīvestelpu, palīdzētu grūtībās nonākušajiem, un atbildīgu rīcību dažādās – gan ikdienišķās, gan krīzes – situācijās saucam par pilsonisko kompetenci.

Ko saprotam ar vārdu savienojumu “pilsoniskā kompetence”?

Tā ir tāda lieta, kas vieniem liek rīkoties, bet citiem atkal ne, saka Linda Jākobsone-Gavala un min konkrētus ikdienišķus piemērus – ko darīsim, ja redzēsim, ka uz ielas guļ cilvēks, vai piedalāmies savas mājas siltināšanas procesā, vai ziedosim kādam, kuram radusies tāda nepieciešamība, un tamlīdzīgi. “Tas ir rīcības un lietu kopums, kas rada vēlmi iesaistīties, kaut ko darīt. Un tā nav runa par resursiem, zināšanām, pieredzi vai praksi. Tā vairāk ir spēja izrādīt empātiju, arī spēja noticēt, ka tam, ko tu izdari, būs rezultāts.” 

Agnija Jansone piebilst, ka šajā ziņā viss sākas ar vērtībām un izpratni – kritisko domāšanu un spēju izvērtēt informāciju. “Piemēram, ir ļoti daudz informācijas, kā izsaukt ātro palīdzību, bet vai visi zina, kā to praktiski izdarīt? Ir jāzina pamatlietas, lai mēs praktiski spētu otru stiprināt gan priekos, gan bēdās. Ja tev ir informācijas izvērtēšanas spēja un attiecīga vērtību deva, ka tu gribi palīdzēt, tad tā ir būtiska kompetence pilsoniskajai praksei.”

Kāda ir mūsu griba piecelties no dīvāna un būt aktīviem?

“Mūsu vērtību sistēmas ir definētas Latvijas Satversmē, jautājums ir par to, vai mēs tās praktizējam savā ģimenē, skolā, darbā, ikdienā. Diemžēl mūsu vērtību sistēma padomju laikā ir sadragāta, un to jūtam vēl šodien – mājās runājam vienu, bet uz ielas pavisam ko citu. Piemēram, redzam, ka autobusā vīrs iesit sievai, un mēs sakām – lai viņi tur strīdas –, nevis pieejam klāt un pasakām, ka nedrīkst kauties,” saka Agnija Jansone.

Savukārt Linda Jākobsone-Gavala uzskata, ka viss, iespējams, nemaz nav tik dramatiski. Ne tikai viņu, bet arī visu pārējo sabiedrību patīkami pārsteidza pēdējā gada notikumi, kas parādīja, cik stipri mēs tomēr esam un cik daudz varam. To pierādīja atbalsts Ukrainai. “Gadiem kultivējām domu, ka neko nevaram, pašiem viss ir slikti un ļoti grūti, nevaram nevienam palīdzēt, jo tas būs dārgi, iedragās mūsu valodu un kultūru, pieaugs vardarbība un radīsies vēl nezin kādas tur problēmas. Un te gada laikā pierādījām, ka šeit uz vietas varam uzņemt aptuveni 40 000 bēgļu, nemaz nerunājot par tiem cilvēkiem, kas brauca tranzītā caur Latviju. Tas pierāda, ka mēs esam stipra sabiedrība. Tikai mums pašiem sev jānotic, ka varam.”

Viņa it nemaz nevēlas, lai karš Ukrainā eskalējas, bet ir pārliecība – ja būs vajadzīgs, mēs ukraiņu un Ukrainas labā spēsim izdarīt vēl vairāk.

Vai mainījusies vērtību skala?

 Ja vēl pirms visām krīzēm teicām, ka neko nevaram, bet tagad redzam, ka tomēr varam, vai tas nozīmē, ka mūsu domāšanā un rīcībā kaut kas mainījies? Agnija Jansone saka: “Cilvēkus vieno vai nu kāds ienaidnieks, vai kāda ļoti, ļoti liela sāpe. Šajā gadījumā tas bija drausmīgs un nežēlīgs karš, kas lika apzināties, ka nav citu variantu kā vien palīdzēt. Tas bija personiski, mēs to personiski kā nācija uztvērām. Mani draugi Rietumeiropā – Spānijā vai Nīderlandē – saka, ka viņi to savā zemē tā nejūt, tur pie ēkām, uz ielām nav tik daudz Ukrainas karogu. Un, ja mēs kaut ko izjūtam personiski, tad varam arī palīdzēt, atvērt durvis citiem.”

Ko varam mācīties no gūtās pieredzes, un kā nepazaudēt ieguvumus?

Agnija Jansone novērojusi, ka kovida un pēckovida laikā ilgtermiņa brīvprātīgo darba veicēju skaits samazinājās. Cilvēki vairāk bija gatavi iesaistīties īstermiņa akcijās. “Tādēļ jāstiprina tie daži aktīvisti, kas spēj veidot lielākas grupas, spēj vienot un organizēt cilvēkus, būt tādi kā ilgtermiņa karognesēji, kuriem seko. Un šādu ilgtermiņa karognesēju skaits diemžēl nav palielinājies.”

Tam piekrīt arī Linda Jākobsone-Gavala – to pierādījuši ne tikai pēdējie 12 mēneši, bet arī kovidlaiks. “Sabiedrība ir gatava iesaistīties īstermiņa akcijās, kas parāda vai nu kopienas stiprumu, vai vājumu. Cilvēks, piemēram, ir gatavs uzreiz liet ierakumu sveces vai krāmēt kastes noliktavā, bet ir jādomā, kā ilgtermiņā stiprināt pilsonisko sabiedrību, nevalstiskās organizācijas un brīvprātīgo darbu, nevis – mums ir viena krīze, tad kaut ko iemācāmies, atrisinām, bet, kad nāk nākamā, iegūto pieredzi vairs nepārņemam. Tādēļ katru reizi it kā jādarbojas no jauna.” Viņasprāt, nākotnē jāņem vērā visas tās lietas un situācijas, ko tagad esam iemācījušies saistībā ar civilo aizsardzību un krīzes pārvarēšanu.

Un otra būtiska lieta, kas jāņem vērā, ir kopienas aspekts, ko šobrīd redzam gan darba kolektīvos un dažādās organizācijās, gan deju kolektīvos un draudzēs, gan skolās un citur. “Tas varētu likties kā kaut kas mazs – sveču liešana vai tīklu pīšana –, bet tam ir ļoti svarīga nozīme. Ne tikai tajā, ka tas ir ļoti nepieciešams, bet arī tajā, ka iemācāmies strādāt kopā, kas mums līdz nesenam laikam bija tāds kā sava veida iztrūkums, ko mīlējām norakstīt gan uz padomju laika vēsturi, gan savu mentalitāti. Šajā laikā daudz ko esam iemācījušies. Un tas ir tas, kas mums jāmācās – ka mazās lietas varam atrisināt kopā,” saka Linda Jākobsone-Gavala.

Mēs uz Eiropas Savienības fona

Mūsu pilsoniskās sabiedrības kopuma apjausma uz Eiropas Savienības fona izskatās diezgan “švaki”, saka Agnija Jansone. “Latvijā līdzekļi nav investēti kvalitatīvos pētījumos, mūsu dati vienkārši balstīti uz aptauju rezultātiem. Un, kad šos datus saliekam kopā – cik cilvēku ilgtermiņā iesaistās brīvprātīgajā darbā, kā darbojas bērnu un jauniešu organizācijās –, mēs Eiropas Savienības kontekstā, esam topa pašā apakšā, starp pēdējām trīs valstīm. Tas mani dara ļoti bažīgu. Protams, mums ir izcili piemēri, ko varam rādīt un ar ko lepoties – gan palīdzība Ukrainas civiliedzīvotājiem, gan dalība Dziesmu un deju svētkos. Bet tie ir tikai spilgti momenti jeb uzplaiksnījumi, kopējie rādītāji ir švaki. Tāpēc nevalstiskajam sektoram ir vajadzīgs stimuls un pārdomāts atbalsts.”

Linda Jākobsone-Gavala min Pasaules Dabas fonda kādreizējā vadītāja Latvijā Uģa Rotberga teikto. Reiz pēc uzstāšanās kādā Latvijas pilsētā pie viņa pienākusi dāma ar lūgumu palīdzēt uzrakstīt projektu. Kad jautājis, kas par problēmu, atskanējusi atbilde – mums puspilsēta ar krūmiem aizaugusi, vajag projektu, lai problēmu atrisinātu. Uģis Rotbergs atbildējis: “Te nav vajadzīgs projekts, bet gan cirvis.”

“Bieži domājam, ka, lai kaut ko īstenotu, ir jāiet garš un sarežģīts process, jāraksta projekti. Tomēr ne vienmēr tas viss ir tik sarežģīti, var daudz vienkāršāk atrisināt problēmas. Vienkārši domubiedriem jāsanāk kopā un jādara! Latvijā sabiedrisko organizāciju, biedrību nodibināt ir vienkārši, bet ne vienmēr tāda ir jādibina, lai kaut ko atrisinātu. Protams, ja jāpiesaista finansējums, tāda ir vajadzīga, bet ir daudzas lietas, ko var atrisināt vienkāršāk – saiet kopā un risināt. Jābūt fleksiblākiem,” saka Linda Jākobsone-Gavala.

Pašvaldību un valsts iestāžu loma

Linda Jākobsone-Gavala uz šo jautājumu aicina palūkoties no cita skatu punkta, savas pieredzes: “Savas mājas valdē esmu jau ļoti daudzus gadus, un, kad citiem stāstu, kā mums tās lietas iet, viņi jautā – kā jūs tik tālu esat tikuši? Man liekas, manā gadījumā galvenais bija tas, ka cilvēki bija gatavi sarunāties – piecelties no dīvāna, atrauties no telefona, gribot un saprotot, ka, darot kaut ko kopīgi, varam ietaupīt naudu, izremontēt māju, visu padarīt smukāku un drošāku. Tam jābūt gataviem!

Un te nu ir pilnīgi skaidrs, ka nevalstiskajām organizācijām ir vajadzīgs ilgtermiņa atbalsts. Šogad šajā ziņā jau ir milzīgs progress – varam pieteikties atbalstam uz diviem gadiem, nevis pusgadu, kā bija iepriekš. Jāuzsver arī tas, ka pilsoniskā aktivitāte var izpausties ne tikai caur nevalstiskajām organizācijām, bet arī citos līmeņos.”

Kā ilgtermiņā noturēt brīvprātīgos? Kāda ir citu valstu pieredze?

Brīvprātīgo darbs dažādi tiek veicināts gan Latvijā, gan arī starptautiski. Bet pasaulē (te domāta Rietumu pasaule) brīvprātīgo darbs jau ir iekodēts sabiedrības kultūrā. Agnija Jansone retoriski jautā: “Kāda būtu Latvija, ja mēs katrs divas stundas nedēļā veltītu brīvprātīgajam darbam? Stiprāka, drošāka, draudzīgāka un tā tālāk. Piemēram, skautu un gaidu kustībā brīvprātīgajam darbam katrs veltām vidēji desmit stundas nedēļā.

Jāpaiet kādam zināma laikam, lai mainītos, runātu par mijiedarbību ar pašvaldību un valsti. Mums ir ļoti daudz brīnišķīgu likumu (un tiesiskas un pilsoniskas valsts princips ir, ka mēs ievērojam šos likumus), bet daži no tiem likumiem, manuprāt, ir diezgan sarežģīti. Pie mums izveidota sistēma, ka pašvaldība ir pašpietiekama, bet vajag atstāt vietu, kur pašiem pilsoņiem sadarboties un sarunāties, jo pašvaldība nekad visu neizdarīs. Ir dažādas situācijas un lietas, ko vajadzētu deleģēt sabiedrībai, kas visu paveiks ar mazāku budžetu. Šajā ziņā ir, par ko domāt.”

Viņa min Somijas galvaspilsētas Helsinku pašvaldības aprēķinus. Tā nākusi pie secinājuma, ka, ieguldot vienu eiro jaunatnes darbā, iegūst to, ko pati būtu paveikusi, iztērējot septiņus astoņus eiro. Tas ir gan ekonomiskais, gan vērtību jautājums.

Linda Jākobsone-Gavala ar bažām raugās uz pēdējā gadā izteikti lielo paļaušanos, ka gan jau pilsoniskā sabiedrība kaut kā visu atrisinās. “Ir jauki, ka zinām, ka mums ir pilsoniska sabiedrība, ka darbojamies, varam, esam fleksibli un saprotam – ja ir problēma, tad visiem spēkiem to atrisināsim. Bet, no otras puses, tas dara bažīgu – tā pārliekā paļaušanās, ka gan jau kaut kā tiks galā.

Jāsecina, ka būtu nepieciešama ciešāka sadarbība ar valsts iestādēm, vajadzīga izpratne, ka nevalstiskais sektors ir tieši tāds pats kā jebkurš cits, ar ko noslēgts darba līgums. Ko darīsim pēc mēneša, diviem?

Pagājušā gada februāra beigās izveidojām mājaslapu (tagadējais nosaukums – palidzibaukrainai.lv), kurā ir visa informācija, kas nepieciešama bēgļiem no Ukrainas, kā Latvijas iedzīvotāji var palīdzēt ukraiņiem, kuri šeit ieradušies. Šo lapu saturiski esam pārņēmuši mēs. Ļoti ilgi tai nebija nekāda finansējuma, līdz pat šai dienai to uzturam ar brīvprātīgo spēkiem. Mēs esam vienīgā Eiropas Savienības valsts, kas šādu lapu uztur brīvprātīgo spēkiem, kaut gan tā būtu jāpārņem valsts ierēdņu rokās, jo tā tomēr ir valsts funkcija.

Sākoties karam, domājām, ka tas ilgs tikai dažas nedēļas, pāris mēnešu. Tagad secinām, ka pat gadījumā, ja karš tūliņ, tūliņ beigsies, cilvēki te paliks ilgāk, jo viņiem vienkārši nav kur atgriezties. Mums jāskatās kaut kādā plašākā mērogā. Protams, mēs šo lapu uzturēsim, viss būs kārtībā, tā nav milzīga problēma, bet jautājums ir par to, kā atbalstīt nevalstisko organizāciju sektoru, lai tas labāk varētu plānot savu darbu. Un ne tikai jautājumos, ka saistīti ar Ukrainu. Jautājumu loks ir plašs – bērnu un jaunatnes integrācija sabiedrībā, nodarbinātība, mājokļa jautājuma risināšana un tā tālāk.

Nevalstiskais sektors var daudz izdarīt krīzē, to ļoti labi esam pierādījuši, bet mums jādomā, kā labāk pilnveidot to, ko esam iemācījušies, un galvenais – kā parādīt cilvēkam to, ka tas darbiņš, ko viņš izdarījis, ir ļoti nozīmīgs. Mums pietrūkst šī darba novērtējuma.”

Agnija Jansone teic, ka darba novērtējums ietekmē to, kā mēs turpmāk strādāsim, kā plānosim savu darbību. “Ja tev atkal un atkal jāskaidro, kāpēc darbs ar jauniešiem ir būtisks valsts nācijas stiprināšanā… Katrā Saeimā to varam darīt atkal no jauna. Tad, kad to darām, tas liekas adekvāti, bet politiskajā līmenī nav pārmantojamības, tiek izveidoti jauni un jauni šķēršļi, lai vājinātu nevalstisko sektoru. Manuprāt atzinība ir arī uzticība – ka tu uzticies nevalstiskām organizācijām.”

Ka pie mums šai jomā kaut kas nav kārtībā, liecina kāds ļoti spilgts piemērs. Kad Agnija bija ASV, viņai bez nekādiem čekiem iedeva 70 dolāru braucienam taksometrā, jo vienkārši tur uzticējās cilvēkam. Savukārt Latvijā divi ierēdņi pārbaudījuši, kā tas tā ir sanācis, ka brauciens no Rīgas uz Cēsīm bijis par deviņiem kilometriem garāks, nekā bija paredzēts.

Superpilsoņa receptes trīs galvenās sastāvdaļas

Agnija Jansone: “Tas pamatkomplekts ir šāds: vismaz divas stundas nedēļā veikt brīvprātīgo darbu; būt vismaz vienas nevalstiskās organizācijas biedram, maksāt tai pastāvīgu biedru naudu un piedalīties visās vēlēšanās.”

Linda Jakobsone-Gavala: “Man šajā pamatkomplektā nav vis lietas, kas jādara, bet gan īpašības. Pirmām kārtām tā ir drosme – jābūt drosmīgam. Piedalīties vēlēšanās varbūt nav drosme, bet aizstāvēt savu viedokli un kaut kur piedalīties – tas gan bišķiņ ir drosme. Otra lieta – ir jābūt empātijai, spējai iedziļināties, kas svarīgs ne tikai man, bet arī citiem cilvēkiem. Un trešā lieta – ir jāvar turēt plašāku skatu. Ir jāredz ne tikai koks, mana problēma, ko gribu atrisināt, bet arī mežs. Un šis plašākais skats šobrīd visos līmeņos ir milzīgi sarežģīts.”

Eiropas Komisija 2023. gadu ir pasludinājusi par Eiropas Prasmju gadu, kura ietvaros tiek ierosināts dot jaunu impulsu zināšanu un prasmju apguvei, tai skaitā pilsoniskās izglītības un līdzdalības jomā. Viens no labi funkcionējošas demokrātijas pamatakmeņiem ir prasmju pilnveide tieši pilsoniskās izglītības jomā, tāpēc Eiropas Komisijas pārstāvniecība atbalsta Latvijas Pilsoniskās alianses veidoto raidierakstu projektu “Pilsoniskā@balss. Latvijas pilsoniskās alianses veidots raidieraksts par un ap pilsoniskā sektora aktualitātēm