Skaistule un laikazobs. Recenzija par romantisko drāmu "Adelainas gadi"
Seriāla "Intrigante" zvaigzne Bleika Laivlija salauž sirdi Harisonam Fordam romantiskajā drāmā "Adelainas gadi".
1908. gadā kādā Amerikas pilsētā pasaulē nāk meitene vārdā Adelaina. Viņa pieaug, kļūst par ļoti izskatīgu sievieti, apprecas, laiž pasaulē meitu, piedzīvo vīra nāvi. Viņas biogrāfijā nav nekā pārlieku neparasta līdz brīdim, kad 29 gadu vecumā kāda savāda notikuma iespaidā Adelainas šūnas pārstāj novecot. Viņa samierinās ar savu dīvaino stāvokli un izstrādā izdzīvošanas stratēģiju, kuras ietvaros viņa ik pēc desmit gadiem maina dzīvesvietu un identitāti, lai neraisītu cilvēkos aizdomas. Vienīgais cilvēks, kam zināms viņas noslēpums, ir Adelainas meita. 107 gadu vecumā Adelaina joprojām izskatās pēc divdesmitgadnieces, kamēr viņas astoņdesmitgadīgā meita tuvojas sava mūža izskaņai. Adelainai ir apnicis no visa bēgt, to skaitā arī no mīlestības.
Ļoti izaicinoša loma
"Adelainas gadi" ir savdabīga vidēja budžeta romantiskā filma, kuras veidotājus, šķiet, iedvesmojušas tādas filmas kā "Iepazīstieties: Džo Bleks" un "Neticamais stāsts par Bendžaminu Batonu" - melodramatiski, sentimentāli stāsti par laika/mūžības un romantiskās mīlestības attiecībām ar nelieliem maģiskā reālisma elementiem. Tiesa, atšķirībā no abām nosauktajām filmām te galvenajā lomā ir sieviete, kas mēģina aptvert pastāvīgo laika tecējuma iejaukšanos viņas jūtu dzīvē. Adelainu atveido jaunā aktrise Bleika Laivlija, kas plašākam skatītāju lokam vislabāk pazīstama no televīzijas seriāla "Intrigante". Viņai dots sarežģītais uzdevums ticami portretēt veca cilvēka rezignāciju enerģiski jaunā ķermenī. Laivlijas sniegumu man grūti novērtēt viennozīmīgi. No vienas puses, viņas atveidotā Adelaina nebūt neatgādina simtgadnieci, kas piedzīvojusi divus pasaules karus un visintensīvāko gadsimtu cilvēces vēsturē. Viņa pārāk bieži ir pastīvs un dekoratīvs karkass neskaitāmu elegantu kostīmu un frizūru izrādīšanai (filmas tērpi ir tik skaisti, ka nereti tieši aizēno, nevis izceļ varones personību). No otras puses, Laivlijai piemīt pārlaicīgs, izsmalcināts, noslēpumains skaistums, viņas vaibstu fotogēniskā maģija ļauj uz tiem projicēt tieši tādu dziļumu, ko skatītājs vēlas tur saskatīt.
"Adelainas gadi", protams, nav psiholoģisks kino, bet romantiska pasaka masu patēriņam, tāpēc filma blīvā slānī reproducē dažādas uzjautrinošas naratīva klišejas, piemēram: ja sieviete nevēlas būt kopā ar vīrieti, viņai katrā ziņā ir kāds tumšs un mīklains noslēpums; vīrietim viegli kļūt par neiekarojamas sievietes mūža mīlu, vienkārši jābūt bagātākam, muskuļotākam un uzmācīgākam nekā viņas iepriekšējiem pielūdzējiem; ja tevi piemeklē ģenētiska mutācija, kas neļauj novecot, tā pasargās arī no slimībām vai resnuma utt. Tomēr šīs filmas absolūtajam ironijas trūkumam, naivumam, pat vientiesībai piemīt īpatnējs vecmodīgs šarms. Šķiet, filmas veidotāji pilnā nopietnībā tic pasakām un pasaku mīlestības iespējamībai, un šī ticība filmas gaitā sāk pārņemt savā varā pat skeptisku skatītāju. Epizodiskās lomās filmā pavīd arī Harisons Fords un astoņdesmitgadīgā Ellena Bērstina; viņu varoņu konfrontācija ar "simtgadīgo" Laivliju vairākas filmas epizodes padara par grandiozām.
Kinokritiķe Liene Linde, žurnāls „Rīgas Viļņi” / Publicitātes foto
