Padomju modes kliedziens Vēstures muzejā, migrācijas fenomens Liepājā un Čaka mamma Čaka muzejā: izstāžu ceļvedis

Liepājas muzejā varam reflektēt arī par mūsdienu aktualitātēm - skatījumu uz cilvēku caur migrācijas prizmu franču izcelsmes domātāja, kibernētiķa, nākotnes pētnieka, pasniedzēja un mākslinieka Bernāra Sordē personālizstādē “Skats šodienā”.

Maija noskaņā, kad svinam Mātes un Ģimenes dienu, dzejnieka Aleksandra Čaka muzeja jaunākā izstāde “Nabas saite” ir veltīta Aleksandra Čaka attiecībām ar māti Emīliju Lizeti Čadaraini. Bet Daugavpilī, Marka Rotko mākslas centrā, atklāta starptautiskā glezniecības simpozija “Silva Linarte” noslēguma izstāde un “R-TELPA”, kas piedāvā daļēji atvērtu darbības un refleksijas telpu.

* Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā (Brīvības bulvārī 32) atklāta izstāde “Krimplēnmānija. Modes kliedziens padomju garderobē”, kas veltīta spilgtai modes parādībai – krimplēna apģērbam, kas bija pagājušā gadsimta sešdesmito un septiņdesmito gadu modes kliedziens. Muzejā izstādīts viens no Latvijā bagātākajiem krimplēna tērpu vākumiem no mākslinieces Annas Aizsilnieces kolekcijas, ko papildina Nacionālā vēstures muzeja krājuma priekšmeti un privāti apģērbu deponējumi, kā arī privātpersonu atmiņas par savulaik valdījušo “krimplēnmāniju” – to, kā šo audumu ieguva, šuva un valkāja.

Muzejs Jauns.lv informē: “Vienlaikus izstādes vēstījumam ir daudz dziļāks 20. gadsimta otrās puses Latvijas un pasaules kultūrvēstures konteksts – tehnoloģiju progress, izmaiņas sabiedrības gaumē un estētikā, moderno dizaina formu ienākšana cilvēku ikdienā. Klātesošs ir arī tālaika pasaules dalījums divos ideoloģiski naidīgos blokos abpus Dzelzs priekškaram.

Vienmēr izskatīgais krimplēns iemiesoja sava laikmeta realitāti un bija praktiskāks par jebkuru citu moderno audumu. Gan Rietumu pasaulē, gan PSRS notika līdzīgas pārmaiņas dzīvesveidā un modē. Tika uzsvērta tieksme pēc ērtības, vienkāršības un funkcionalitātes, kas atvieglotu steidzīga pilsētnieka dzīvi. To varēja nodrošināt krimplēna audums – neburzīgs, viegli kopjams un košs. Jau drīz pēc parādīšanās veikalos krimplēns kļuva par visiekārotāko garderobes daļu – no tā šuva kleitas, sarafānus, kostīmus, uzvalkus un vieglos mēteļus. Līdz ar krimplēnu populārākas kļuva košās, piesātinātās krāsas – fuksijas, rozā, zilā, tirkīzzilā, zaļā, sarkanā, dzeltenā un oranžā, kas mainīja līdz tam pelēcīgo padomju ikdienas vizuālo realitāti; blakus vienkrāsainajiem krimplēna tērpiem bieži parādījās arī drosmīgāki raksti – ar punktiņiem, rūtiņām, svītriņām, lieliem vai sīkiem ziediem un abstraktiem rakstiem.

Vienlaikus krimplēna mode izgaismoja arī padomju sistēmas nepievilcīgo, pat traģikomisko pusi. Padomju Latvijā šis sintētiskais audums ienāca sešdesmito gadu beigās – ar krietnu laika nobīdi, salīdzinot ar Rietumu pasauli. Sākumā tas bija ļoti ekskluzīvs, jo ražots ārpus PSRS. Krimplēnu paslepen pirka no jūrniekiem un tālbraucējiem, paciņās sūtīja Rietumos trimdā dzīvojošie radi, un pa retam, ar pazīšanos vai apmaiņā pret citiem labumiem to varēja sadabūt arī patukšajos padomju Latvijas veikalos”.
 
Tādējādi “krimplēnmānija” bija ne tikai “skriešana pakaļ modei”, kas raksturīga visiem laikmetiem un paaudzēm. Tā parādīja arī preču trūkuma jeb deficīta mērogus, kā arī privātas pazīšanās jeb “blata” izpausmes PSRS ikdienā. Paradoksāli, ka līdz brīdim, kad krimplēnu beidzot sāka ražot padomju tekstilrūpnīcās, auduma popularitāte un prestižs jau bija pabalējis, un pasaules mode savu skatu vērsa jaunos virzienos. Sīkāk internetā: www.lnvm.lv.

* Šomēnes, kad atzīmējam gan Mātes, gan Starptautisko ģimenes dienu, Aleksandra Čaka muzejā (Lāčplēša 48 – 8, Rīgā) līdz 26. maijam skatāma tematiska izstāde “Nabas saite”, kas veltīta Aleksandra Čaka attiecībām ar māti Emīliju Lizeti Čadaraini.
 
Dzejnieka māte Emīlija Lizete Čadaraine (dzimusi Freija, 1875-1936) bija pirmā sieviete, kura veidoja un iespaidoja dzejnieka dzīves gaitas. Viņa dzimusi Jaunsesavas muižas “Nordu” mājās (tagad – Dobeles novadā), bērnību pavadījusi Naudītes pagastā. 19. gadsimta beigās nākamā dzejnieka māte kopā ar ģimeni pārcēlās uz Dobeli, bet ap 1898. gadu – uz Rīgu. Emīlija Lizete Čadaraine visu mūžu rūpējās par ģimenes labklājību.

Emīlijas māte Tekla Freija meitai iemācīja visus rokdarbus, kas noderēja mājas dekorēšanai – šūšanu, izšūšanu, tamborēšanu un adīšanu. Saglabājušās 96 Emīlijas darinātas telpu tekstilijas. Freiju dzimtas sievietes iedvesmojušās no izsenis slavenajām Zemgales daiļamatniecības tradīcijām. Seno kultūras mantojumu apgūt veicināja tuvumā esošā Kaucmindes mājturības skola.

Emīlijas agrīnais rokdarbu darināšanas laiks sakrita ar gadsimtu miju un dēla Aleksandra piedzimšanu. Par 1. pasaules kara laikā Krievijā tapušajiem rokdarbiem ziņas nav saglabājušās. Laikā, kad Aleksandrs strādāja Drabešu bērnu internātskolā (1925-1928), viņi bieži viens otram rakstīja vēstules un sūtīja pastkartes. Ciešu saikni ar dēlu māte saglabāja visa mūža garumā.

Cieņas un mīlestības apliecinājums Čadaraiņu ģimenē ir kā caurviju darbība izstādei, kas veidota no Aleksandra Čaka muzeja krājuma materiāliem. Sīkāk internetā: www.cakamuzejs.riga.lv.

* Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā atklāta starptautiskā glezniecības simpozija “Silva Linarte” noslēguma izstāde un “R-TELPA”, kas aktivizē Marka Rotko mākslas centra publisko zonu, piedāvājot to kā daļēji atvērtu darbības un refleksijas telpu, kas izveidota dialogā ar Marka Rotko mantojumu un paplašina centra veidoto izstāžu pieredzi, iznesot to ārpus klasiskā formāta robežām.

Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs jau ceturto reizi rīkoja starptautisko glezniecības simpoziju “Silva Linarte”, godinot izcilās Latgales mākslinieces un ilggadējās mākslas pedagoģes Silvas Veronikas Linartes (1939–2018) piemiņu un radošo veikumu, kā arī to paaudzi, kas veidoja un mainīja Latvijas abstraktās glezniecības ainu.

4. starptautiskajā glezniecības simpozijā “Siva Linarte” piedalījās Paola Bertla (Peru), Nika Gžimska (Polija), Mihalis Karaiskoss (Grieķija) un trīs latviešu mākslinieces - Ingūna Levša, Anita Meldere un Irīna Špakova.

Simpozija laikā radītos darbus, kas būs aplūkojami līdz 26. jūnijam, var uzlūkot kā ceļa karti abstraktās glezniecības iepazīšanai – krāsu un triepienu dažādība, izmantoto faktūru lietojums, audeklu fiziska iespaidošana un abstrakcijas radīto tēlu konkrētums katram māksliniekam izpaužas atšķirīgos veidos, bet visi kopā tie fiksē divu nedēļu laiktelpu, ko katrs ir piedzīvojis.

Savukārt par “R-TELPU” mākslas centrs informē: ““Poētiskā robotisma” projekti, ko vizuālās mākslinieces Eva Vēvere un Laura Prikule īsteno jau vairāk nekā desmit gadus dažādās laikmetīgās mākslas platformās, skatītājiem piedāvā padziļinātu pieredžu kopumu, cita starpā – iespējas pašiem veidot mākslas darba attīstības maršrutu. Mākslinieču projektos tiek pētīti poētiskie un robotiskie dzīves aspekti mūsdienu sabiedrībā, iedziļinoties automatizētajos procesos un subjektīvajās reakcijās uz tiem. Viņu izstādes, performances un procesuāli notikumi ir īstenoti mākslas centrā “kim?”, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrā un citās kultūrvietās Baltijā un Skandināvijā."

Sīkāk internetā: www.rothkocenter.com.

* Liepājas muzeja (Kūrmājas prospektā 16/18) Kurzemes tautastērpu informācijas centrā līdz nākamās nedēļas beigām – 22. maijam skatāma ekspresizstāde “Burbuļsakta – Dižā sakta”, kas atspoguļo villaiņu saktu pielietojumu Kurzemē. Burbuļsaktas bija viena no greznākajām sieviešu rotām, un tajās bieži tika iegravēts īpašnieces vārds un saktas darināšanas vai dāvināšanas gads. Izstādē apskatāmas Kurzemes lielās burbuļsaktas jeb dižās saktas, kas ir neatņemama tautas tērpa sastāvdaļa un kalpo gan kā bagātīga rota, gan praktiski satur kopā villaini vai plecu segu.

Burbuļsaktu loku rotā puslodes veida pacēlumi - burbuļi, no kuriem rotas arī ieguva savu nosaukumu. Burbuļi var būt gludi, graudaini un aveņu ogas atgādinoši, rotāti ar ziedveida vai citu ornamentu.

Burbuļsaktas bija sastopamas visā Latvijas teritorijā, lai gan to rotājuma veids un valkāšanas tradīcijas nedaudz atšķīrās. Dienvidkurzemē šādas saktas villainē nesprauda pa vienai, bet gan citu virs citas, vietojot pēc lieluma un noslēgumā vēl iesienot zīda lenti. Bagātajām saimniekmeitām bija pat trīs “saktu čupas”. 

Lielās, greznās burbuļsaktas darināja no sudraba un nereti pat apzeltīja. Jaunākos laikos izmantoja lētāku metālu – melhioru, kas ir vara un niķeļa sakausējums. Greznā rota bija turīgu latviešu zemnieču lepnums un bieži tika nodota no paaudzes paaudzē. Šādas saktas kā dzimtas relikvija ģimenēs nereti saglabātas līdz mūsdienām.

Savukārt suitu sievas ar lepnumu savas villaines sasprauda ar saktām, kurām ir savi nosaukumi Dižās saktas jeb Trīsrindenes, gan divrindenes un vienrindenes, kas rotātas ar sarkanām actiņām. Senākos laikos krekla saktas ar sarkanajiem akmeņiem lietojuši arī vīrieši.

Sīkāk internetā: www.liepajasmuzejs.lv.

* Savukārt Liepājas muzeja Lielajā Izstāžu zālē līdz 29. maijam skatāma franču izcelsmes domātāja, kibernētiķa, nākotnes pētnieka, pasniedzēja un mākslinieka Bernāra Sordē (1942-2021) personālizstāde “Skats šodienā”. Mākslinieks savos darbos runā par mūsdienu aktualitātēm.

Mākslinieka kompozīcijās atspoguļojas autora skatījums uz cilvēku caur migrācijas prizmu, kas šajā ģeopolitiskajā situācijā, ieguvusi jaunu aktualitāti un rosina mūs domāt un līdzpārdzīvot, tā iekļūstot otra cilvēka subjektīvajā jūtu pasaulē.  

Autoram ir piemitusi intuitīva spēja paredzēt nākotnes notikumus. Neskatoties uz to, ka Bernāra Sordē zemes dzīves gaitas aprāvās pirms gada – 2021. gada 21. aprīlī, viņa daiļradē nolasāms vēstījums, kas sasaucas ar pašreizējiem notikumiem Ukrainā un mudina uz dziļām pārdomām. Savos apcerējumos Bernārs Sordē analizē migrācijas fenomenu, tā potenciālu mainīt pasauli, padarot to vienlīdzīgāku un mierpilnāku. 

Laikmetīgajos, ekspresīvajos Bernāra Sordē mākslas darbos sastopamies ar cilvēku tēlu atveidojumu jauktā tehnikā - stilistiski ieturētā, dažādu māksliniecisko risinājumu apvienojumā. Autora darbi aicina domāt par svešo tāpat kā par vietējo.

“Latvija ir mana apsolītā zeme”, tā Bernārs Sordē izteicies par Latviju. Šeit viņš noslēdza savu profesionālo darbību, palīdzēdams Latvijai nostiprināt valstiskumu virzībā uz Eiropas Savienību. Šeit viņš kļuva par neatņemamu Latvijas un Eiropas domtelpas dalībnieku, bagātinot to ar grāmatām, intelektuālām meditācijām, gleznu, instalāciju un zīmējumu izstādēm. Iepazīstoties ar Bernāra Sordē daiļradi, neviļus piezogas doma, ka autoram ir piemitusi intuitīva spēja paredzēt nākotnes notikumus.

Bernārs Sordē uzaudzis franču pretošanās kustības dalībnieku ģimenē. Vēlāk ieguvis inženiera, kibernētiķa un ekonomista izglītību. Latvijā Bernārs Sordē nonāca 1998. gadā, uzsākot darbu Eiropas Komisijas delegācijā Rīgā un pēdējos septiņus savas profesionālās dzīves gadus veltīja Latvijai – Latvijas iestāšanās procesam Eiropas Savienībā un Latvijas valstiskuma stiprināšanai, sniedzot padomus Latvijas institūcijām ekonomikas un sociālajā politikā. Sīkāk internetā: www.liepajasmuzejs.lv.