Latvijas krievu avīzēs kara Ukrainā nav: preses apskats

Viss rit tādā ikdienas mierā. Tikai vienā no pieciem laikrakstiem var atrast mazliet izvērstāku informāciju no frontes ierakumiem. Bet lielākās problēmas ir Latvijā – sākot ar milzīgajiem tarifiem par komunālajiem pakalpojumiem un beidzot ar pieminekļu “padomju atbrīvotājiem” nojaukšanu, bezdarba draudiem un citām sociālajām problēmām. Turklāt izrādās, ka tā īsti mūsu valstī nekas labs nenotiek.

Nav jau tā, ka avīzēs vispār nav ārzemju ziņu, bet, salīdzinot ar aktualitātēm, tās ir vairāk nekā maznozīmīgas - galvenokārt Ginesa rekordu grāmatas cienīgi kuriozi un Krievijas estrādes zvaigžņu peripetijas. Vienvārdsakot – kara nav! Un brīžiem liekas, ka viens otrs izdevums atklāti ņirgājas par tepat kaimiņos notiekošo, piemēram, publicējot Latvijā un arī visā Eiropā aizliegto Krievijas propagandas telekanālu programmas, aicinot vērot, kā dzīvo Putins Kremļa bunkurā vai klausīties bēdīgi slavenā Vladimira Solovjova murgus.

Maskavas komjauniešu rupors Latvijā

Visā Latvijas krievu avīžu plejādē izceļas nedēļas avīze “MK Latvija” – Krievijas komjauniešu avīzes “Moskovskij Komsomoļec” meitas izdevums Latvijā, kurš savā jaunākajā numurā pat nepiemin vārdus “Ukraina” un “karš”.

Tai pašā laikā Latvijas iestādes neko nedara, lai likumīgi ierobežotu ietekmīgākā prokremliskā Latvijā veidotā medija darbību. “Moskovskij Komsomoļec Latvija” skrupulozi izpilda savu saimnieku uzstādījumu un karu nesauc par karu. Pat vēl sliktāk - izliekas, ka kara nav. Un savai 268 000 lielajai auditorijai sludina, ka viss sliktais notiek šeit, Latvijā.

Turklāt “MK Latvija”, kā vēl arī citas avīzes, turpina reklamēt krievu propagandas TV raidījumus. Ar šīs avīzes ietekmi vairāk kā divus mēnešus ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju tiek turēta Putina speciāli izvēlētās informatīvās taktikas zonā!

Galvenais: kā ievāc medu Nepālā

Šīsnedēļas izdevuma centrālais materiāls ir par to, kā Nepālas zemnieki ievāc savvaļas medu Himalaju kalnos, kam seko atvērums, kā līdz 15. maijam Latvijas valstspiederīgie var bez vīzas braukt uz Baltkrieviju, cik tas ir izdevīgi un kādi dokumenti tam nepieciešami. Tekstā tikai tāda neliela replika, ka mūsu Ārlietu ministrija jau neiesaka doties uz Baltkrieviju, lai tur neiekļūtu spiegu vervētāju nagos. Tikai – kāpēc? Par to, ka Lukašenko režīms atbalsta Putina režīmu, ne vārda!

Tālāk fotostāsts par pieciem “padomju atbrīvotājiem” celtajiem pieminekļiem Ogres novadā, kurus pašvaldība nolēmusi demontēt. Atkal lasītājs tiek turēts neziņā, kāpēc šiem okupantu akmeņiem uz Latvijas zemes nav vietas. Tomēr vairākkārtīgi uzsvērts, ka šajos pieminekļos iegravēti uzraksti latviešu valodā.

Ik pa laikam starp anekdotēm un veselības padomiem ir arī kāds pastāsts no sērijas, cik nu tagad slikti pie mums, piemēram, “Tūkstošiem cilvēku zaudēs darbu”.

Vienīgais materiāls, kas veltīts starptautiskajām tēmām, ir stāsts par Izraēlas slepeno dienestu “Mossad” - “Vai nu nogalini, vai ej bojā” - par to, kā gadu desmitiem Izraēlas slepenais dienests bez tiesas sprieduma likvidēja “Izraēlas valsts ienaidniekus”, tostarp nacistu noziedzniekus. Pie tam materiāla noformējums pirmajā brīdī liek domāt, ka šis varētu būt stāsts nevis par nacistu vajātajiem, bet gan par pašiem nacistiem.

Numurs noslēdzas ar Krievijas estrādes “pirmā pāra” Allas Pugačovas un Maksima Galkina aprakstu par viņu ikdienas dzīvi Izraēlā. Un atkal, protams, nav ne vārda par iemesliem, kāpēc viņi nevēlas atgriezties Krievijā jeb “Putina paradīzē”. Viņi uz Izraēlu esot vienkārši aizbraukuši atvaļinājumā, nevis bēguši no agresorvalsts.

Aizliegto televīziju programmas

Ko īsti piedāvā “MK Latvija” lasītājiem, un ko viņi vēlas, var izlasīt, atverot tās televīzijas pielikumu “Televizors”, kurā pēc dažu nedēļu pārtraukuma atkal tiek publicēta satelīta jeb “Sputņika” kanāli - visi galvenie Krievijas propagandas raidījumi no Pirmā kanāla, “Rossija”, “RTR planēta”, NTV, “TV Centrs” un citiem. Šajos kanālos var redzēt tādus Kremļa šedervus kā “Maskava. Kremlis. Putins”, “Vakars ar Vladimiru Solovjovu”, “Vremja” un citus.

Sīkiem burtiem iespiests teksts: “Pēc lasītāju lūguma mēs atjaunojam satelītkanālu programmu publicēšanu, bet brīdinām, ka atbildība par to skatīšanos un nelikumīga programmu izmantošana vai uztveršana gulstas uz pašu skatītāju.” Skatīties it kā nedrīkst, bet, lūk, sīka programma, ko skatīties!

Šo pašu kanālu programmas, pat bez brīdinājuma, ka kaut ko ir aizliegts skatīties, publicē arī laikraksti “7 Sekretov”, Subbota” un “Latviskije Vesti”.

Čornobiļas “melnais putns”

No kara pieminēšanas izvairās arī nedēļas izdevums “7 Sekretov” (“7 Noslēpumi”). Par pirms nedēļas notikušo Latvijas krievu pretkara mītiņu pie Brīvības pieminekļa tikai mazs rakstiņš - sausa informācija. Karastāvoklis gan mazliet plašāk tiek analizēts tulkotā materiālā - amerikāņu eksperti analizē Kremļa politiku.

Savā ziņā kā netaktisks melnais humors tiek publicēts “šausmu stāsts” par traģēdiju Čornobiļas atomelektrostacijā. Neviena vārda, ka to bija sagrābuši krievu okupanti, bet gan sīki un plaši analizētas baumas, ka visas Čornobiļas nedienas atnesis kāds noslēpumains lidonis – “melnais putns jeb taurenītis”.

“Saskaņas” spožais tēls

“7 Sekretov”, kā arī vēl vairākos izdevumos (“Latvijskije Vesti” un “Subbota”), publicēts plašs materiāls no diskusijas, kāpēc Latvijā trūkst proeiropeiski plašsaziņas līdzekļi, un kas valdībai būtu jādara, lai tādus izveidotu. Tomēr to nevar uzskatīt par redakcijas materiālu, jo tā ir Eiroparlamenta sociālistu frakcijas apmaksāta publikācija, kas spodrina “Saskaņas” pozīcijas.

“Saskaņas” tēlu intervijā par to, kā mums pārdzīvot šos “grūtos laikus”, spodrina arī Saeimas “Saskaņas” frakcijas deputāts Andrejs Klementjevs. Vairāk “Subbota” plašāku materiālu, kas saistīti ar “kara tēmu un problēmām”, nav, kaut arī ir bezkaislīgi "sausa" informācija par palīdzību ukraiņu kara bēgļiem un mūsu aizsardzības budžetu.

“Latvijas Vēstis” par karu

Salīdzinot ar citiem krievu laikrakstiem, visvairāk situāciju frontē apraksta “Latvijskije Vesti” (“Latvijas Vēstis”). Piemēram, tā trešajā lappusē ir kara notikumu hronika, kuras materiāli ņemti no prestižiem un uzticamiem avotiem - “The New York Times”, BBC, “Deutsche Welle” un citiem.

Tālāk seko analīze, ko nes vai nesīs karš – gāzes problēmas, līgumu laušana ar Krieviju, kā arī BBC materiāls par to, kādas bagātības sagrābušies Anglijā paslēpušies krievu oligarhi

“Nepareizā krieva” manifests

Pašreizējo situāciju apraksta arī nedēļraksts “Segodņa+Ņedeļa”, tomēr reportāžas no pašas Ukrainas arī šeit nav.

“Segodņa+Ņedeļa” raksta, ka Latvijā nu ir ap 40 000 ukraiņu bēgļu, un sagaidāms vēl lielāks viņu pieplūdums. Tagad ar ukraiņiem varot noformēt veselu Latvijas pilsētu, bet karš “ievelkas vasarā”.

Laikrakstā ir publicēts žurnālista un blogera Alekseja Setjuhas “Nepareizā krieva manifests”, kurā viņš stāsta, kāpēc viņš un viņa paziņas nav piedalījušies Latvijas krievu pretkara mītiņā pie Brīvības pieminekļa. Nav bijis laika: viņa paziņas tai laikā gulējuši, jo visu laiku braukā no Latvijas uz Ukrainu, vezdami humāno palīdzību un pārvadājot bēgļus. Tai īsajā laikā, kamēr viņi ir Latvijā, viņiem atliek vien laika mazliet atpūsties un izgulēties, lai pēc tam ar jauniem spēkiem atkal varētu doties ceļā. Nav laika viņiem staigāt pa mītiņiem.

Tomēr zīmīgi, ka šis ir vienīgais raksts avīzē, kuram pierakstīta visai zīmīga piezīme: “Redakcijas viedoklis var nesakrist ar autora viedokli”. Tāda savdabīga attieksme, kam piekrist un kam nē. Vai tas nozīmē, ka visi pārējie laikrakstā publicētie materiāli sakrīt ar redakcijas viedokli?

Arī psiholoģes Katerīnas Deminas raksts, kāpēc tagad visā “vaino” krievus. Tikai dīvaini tas, ka šajā rakstā par pašreiz “notiekošo trakumu” nav teikts, kas izraisījis šādu naida vilni pret krieviem. Psiholoģe krievus aicina reflektēt par jautājumu, vai kādam bija kaut vismazākā iespēja “visu šo mainīt”, vai arī esam “mazi un niecīgi”, no kuriem nekas nav atkarīgs.

Pats galvenais esot “atzīt savu bezspēcību”: “Tas ir ļoti sāpīgi un briesmīgi. Labāk būt ar kaut ko kopā. Man, piemēram, ļoti palīdzēja draudzenes un ģimene.” Esot jāiziet no ziepju burbuļa, kurā tu sev saki: “Tu vari visu, ja gribi.”

Tāpat kā “MK Latvija” raksta par zudībā aizgājušajiem pieminekļiem “padomju atbrīvotājiem, arī “Vesti+Ņedeļa” pievēršas šai tēmai. Kāda lasītāja satraucas par sarkanarmiešu brāļu kapiem Jūrmalā, Bulduros, kuri esot nekopti un brūkoši. Viņa jautā, vai uz turieni var doties ar savu krāsas spainīti, lai piekrāsotu izbalējušos burtus. Uz to viņai Jūrmalas domes sabiedrisko attiecību speciāliste Inese Krieviņa atbild, ka nē: vajadzīga vietvaras atļauja, bet tādu nevarot izsniegt, jo pašvaldība vēl nav apzinājusi visu “padomju mantojumu”.

Bet šai laikrakstā no visa vairāku simtu lappušu plašā krievu avīžu satura varēja atrast teju vai vienīgo pozitīvo rakstu par Latviju – stāstu par Ludzas amatniecības centru, kas saglabā senās amatprasmes.