Profesore: par Putinu balsojošie ir līdzatbildīgi par Ukrainā notiekošo

"Krievi jūtas, ka tagad viņi tiek vainoti bez vainas. Ir jāsaprot, ka daļa krievu nav ne pie kā vainīga. Ir jānostājas pret agresiju," uzskata Martinsone.

Savukārt politologs Filips Rajevskis domā, ka etnisko spriedzi nereti rada politiskās interesēs. "Realitātē pie mums tā [etniskā spriedze] neeksistē, bet tā visu laiku tiek radīta no jauna. Kad cilvēki ar dažādiem viedokļiem stāvēja rindā valodu referendumā, nebija neviena konflikta, kur kāds mēģinātu noskaidrot, par kādu valodu tiks balsots. Vai atceraties formulējumu - "okupācija ir, okupantu nav"?" savu nostāju pauda Rajevskis.

Viņaprāt, ar citu tautību cilvēkiem ir jārunā par to, kā tiek redzētas un vērtētas lietas konkrētajā mirklī, un tad viņi sāk respektēt pretējo cilvēku kā sarunu partneri.

Žurnāliste Daina Jāņkalne informēja, ka kādai skolotājai nācies zīmēšanas stundā aizstāvēt trešās klases krievu tautības meiteni, kurai latviešu tautības puika esot attiecies sēdēt blakus, jo "krievi visi ir riebīgi un kaut viņi visi iznīktu". Šāds gadījums skolās neesot vienīgais, jo no skolotājiem esot dzirdēti arī citi gadījumi, kad skolēni asi nostājušies viens pret otru.

"Ienāk klasē zēns, kurš apvaino klasesbiedru par to, ka viņam ir cita nacionalitāte - tā nacionalitāte, kas, viņaprāt, ir izraisījusi karu. Skolotājs nedrīkst palaist šādas situācijas garām, tāpēc šī skolotāju sāka runāt par sevi, stāstot, ka viņai divas paaudzes rados ir krievu tautības cilvēki, un vaicājot, vai tāpēc viņa kļūst sliktāka šajā klasē?" par kādas skolotājas pieredzi stāstīja LU Starpnozaru izglītības centra eksperte Solvita Lazdiņa.

Viņa uzsvēra, ka bērniem būtu jāakcentē kaut kādas kopīgas lietas, kas neatkarīgi no dažādības ir kopīgas visiem tautību cilvēkiem, taču ne vienmēr starpbrīdī radušos sadursmi var risināt ar kopsaucēju atrašanu. Martinsone sacīja, ka bērni ir jāizšķir, un gan klases, gan skolas vadības līmenī jāaktualizē tādas vērtības kā piemēram, cieņa.

"Parasti krīze un bēdas satuvina cilvēkus, bet, ja ir bijuši asumi iepriekš, tad krīze un bēdas to apstiprina. Tu nevari neieņemt nekādu pozīciju, jo karā tu esi savējais vai pretinieks. Risinājums ir runāt tajā līmenī, kas visiem kopīgs - mēs visi vēlamies mīlestību, mieru, labklājību. Ir jārunā nevis par totalitāro Putina režīmu un varonīgajiem ukraiņiem, bet par to, ka esam pret agresiju," izteicās Martinsone.

Rajevskis savukārt uzskata, ka ir negodīgi runāt tikai par mieru un "nevar ļaut nesaukt lietas īstajos vārdos". Piemēram, brīdī, kad cilvēki sociālo tīklu profilos sākuši likt Ukrainas karodziņus, tika radīts alternatīvs produkts no Austrumiem - miera baloži, tādējādi mēģinot šķelt sabiedrību.

"Mēs nevaram runāt tikai par mieru. Ja mēs uz realitāti neskatāmies objektīvi, tā sāk šķobīties un mēs cenšamies domāt labi. Mēs cenšamies izslēgt slikto no smadzenēm, bet ir jāsauc lietas īstajos vārdos," sacīja politologs.

Vaicāti, vai bērniem Ukrainas kara apstākļu dēļ būtu atļaujams spēlēt "kariņus" skolās, eksperti atzina, ka nav pamata to aizliegt, jo tas ir veids, kā bērni izlādē emocijas. Turklāt nereti bērni spēlē "kariņus" arī bez ģeopolitiska pamatojuma un pieaugušie ir tie, kas dod racionālo skaidrojumu par to, kas notiek.

"Vajadzētu demonstrēt, ka pie mums viss ir kārtībā un vecākiem vajadzētu slēpt emocijas, taču, ja gadās raudāt pie televizora, skatoties sižetu, nevajadzētu slēpt emocijas. Var īsi un konkrēti nosaukt to, kas ar mani notiek, neko neizpušķojot un neskaidrojot," norādīja Lazdiņa.

Labs vecāks vai pedagogs ir kā "laba aizmugure", un skolas vadībai vajadzētu organizēt skolotājiem sarunas, kā tikt galā ar gadījumiem, kad Ukrainas karadarbības dēļ pašlaik rodas skolēnu vidū rodas nesaskaņas etnisko piederību dēļ, norādīja Lazdiņa.