Kur doties un ko redzēt? Vēsturiski krāsainā Latvija, Kurzemes pastalas un ceļojošais cirks Ogrē: izstāžu ceļvedis

Tāpat Liepājas muzejā varat arī censties saprast, kā savulaik bija ceļot, kad kājās vilkām nevis ceļojumu zābakus vai ērtas kedas, bet bija jāiztiek ar vīzēm un pastalām. Ceļojuma noskaņā iejuties arī Ogres muzejs, kas aicina gan uz ceļojošo cirku, gan tuvējo apkārtni iepazīt skrienot. Savukārt Latvijas Nacionālais vēstures muzejs aizvedīs interesantā ekskursā uz krāsaino Latviju.

* Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā (Brīvības bulvārī 32) atklāta izstāde “Krāsainā Latvija”, kurā eksponēti vairāki simti vēsturiski krāsu fotoattēli, ko uzņēmuši gan profesionāli fotogrāfi, gan amatieri un privātpersonas, aptverot laikaposmu vairāk nekā gadsimta garumā. Tā veltīta mūsdienās tik pašsaprotamai un ikdienišķai, bet no vēstures viedokļa raugoties salīdzinoši nesenai parādībai, kāda ir krāsu fotouzņēmumi.

Pagātne mūsu iztēlē pastāv šķietami “melnbalta”, jo līdz pat pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem Latvijā dominēja melnbaltā fotogrāfija. Tas lielā mērā ietekmējis arī šodienas cilvēka vizuālo priekšstatu par to, kā pagātne “izskatījusies”. Iespējams, tieši krāsu neesamība vecvecmāmiņas jaunības bildē no cara laika vai starpkaru Latvijas pastiprina distanci no konkrētā laikmeta, jo, raugoties melnbaltā attēlā, ir grūtāk pilnībā identificēties ar tur redzamo. Modernās tehnoloģijas gan ļauj senos attēlus mākslīgi izkrāsot, tomēr tie nav uzskatāmi par oriģināliem krāsu fotouzņēmumiem, kādos izstādē ir skatāma pagājušā gadsimta 20.–30. gadu neatkarīgā Latvija, Otrais pasaules karš, padomju stagnācijas gadi, Trešās Atmodas notikumi 1980./90. gadu mijā.

“Krāsainā Latvija” sniedz unikālu iespēju skatīt vēsturi laikmetu fotogrāfiju autentiskajās krāsās, aptverot vairāk nekā gadsimtu. Ar kolorētiem fotoattēliem ieskicēta krāsu fotogrāfijas attīstība jau kopš 1910. gada, kad Latvijas teritorijā uzņēma pirmos autohromos diapozitīvus. Tiem seko unikāli pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu starpkaru Latvijas uzņēmumi, padomju posma fotogrāfu veikums līdz pat valsts neatkarības atgūšanai 1990. gadā, kad sākās modernās krāsu fototehnikas ēra.
 
Līdzās muzeja krājuma fotogrāfijām ievērojama vieta atvēlēta arī Latvijas ģimeņu privātajiem fotouzņēmumiem. Sīkāk internetā: www.lnvm.lv.

* Vecrīgas mākslas galerijā “Jēkabs” (Jēkaba ielā 26/28) līdz 16. oktobrim skatāma Kristīnes Kvitkas (1983) gleznu izstāde “Venēcija”, kurā eksponētas pēdējā gada laikā tapušas gleznas.

Izstāde ir veltīta mūžīgi mainīgajai, poētiskajai Venēcijai. Gleznās ieskanas jūras zaļais, terakotas oranžais, maigi rozā un brūnais tonis dažādās gradācijās. Ar harmoniskas, taču intensīvas krāsu paletes palīdzību Kristīne Kvitka ir meistarīgi uzbūrusi Venēcijas noskaņu, tās mirklīgumu uzsverot ar gleznu fragmentāro kompozīciju. Kā lūkojoties pa atslēgas caurumiņu, māksliniece ļauj skatītājam piedzīvot intensīvo Itālijas saules gaismu, tās spēles ūdens virsmā un Venēcijas vakaru burvību.

Pati māksliniece par Venēciju saka: “Venēcija ir gleznainākā pilsēta, ko esmu iepazinusi. Iespējams, tā ir arī gleznotākā pilsēta pasaulē. Izcila arhitektūra un ūdens, kurā tai atspoguļoties. Un tad arī otrādi - mirdzošs ūdens, atstarojot saules mežģīnes, spēj izrotāt pat visikdienišķāko mūri. Katrs mēģinājums pastāstīt par Venēcijas īpašo burvību varētu būt arī gleznas apraksts. Tā ir nebeidzamas iedvesmas pilsēta. Tādēļ domāju, ka šī izstāde ir tikai sākums maniem Venēcijas noslēpumu meklējumiem”.

Kristīne Kvitka 2010. gadā ir absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju un jau vairāk kā desmit gadus dzīvo un strādā Itālijā. Jāteic, ka līdz 12. septembrim mākslinieces izstādi “Venēcija” varēja aplūkot Kuldīgas muzejā. Nu tā atceļojusi arī uz Rīgu. Sīkāk internetā: www.paintings.lv.

* Liepājas muzejā (Kūrmājas prospektā 16/18) līdz 31. oktobrim skatāma Ventspils mākslinieku kopizstāde “Ciemmaiz”, kas nu jau ceturto reizi ir Ventspils mākslinieku darbu parāde Liepājā un radoša atbilde liepājnieku izstādēm Ventspilī.

Izstādes nosaukumam izvēlētais vārds „Ciemmaiz” ir kā asprātīga un precīza atsauce gan uz ciemošanās faktu kā tādu, gan tāmnieku izloksnei raksturīgo izrunu un rakstību, gan teikumu: “Ciēmmaize izcep drumstliņkūk, tas būs labs līdzjemšne!” (ciemmaizei izcep drumstaliņkūku, tas būs labs līdzņemšanai).

Ventspilnieku kopizstādes raksturo demokrātiska attieksme pret autoru veikumu, līdzās pastāvot gan tradicionālā reālisma manierē risinātiem darbiem, gan izteikti laikmetīgiem meklējumiem modernisma valodā.

Kopš pēdējās viesošanās Liepājas muzejā un izstādes “Tikšanās anfilādē” 2017. gadā Ventspils autoru loks ir audzis. Izstādē piedalās mākslinieki Sarmīte Caune, Mārīte Kluša, Jeļena Baranovska, Rita Blaževiča, Boriss Moisejevs, Līva Ozoliņa, Ieva Rupenheite, Olga Šilova, Anna Orniņa, Laimdota Junkara, Jānis Kupčs, Pauls Spridzāns, Zīle Ozoliņa- Šneidere, Sindija Mačtama, Edvīns Krūmiņš, Reinis Gailītis, Inga Insberga, Maruta Eistere, Janeta Liepājniece, Anita Birzgale un Gunta Kalsere. Sīkāk internetā: www.liepajasmuzejs.lv.

* Tāpat Liepājas muzejā līdz 24. oktobrim apskatāma Kurzemes tautastērpu informācijas centra veidotā izstāde “Kurpes, vīzes, pastalas”, kas veidota no Liepājas muzeja krājuma  un atspoguļo kāju āvuma tradīcijas Dienvidkurzemē 19. gadsimtā.

Izstādē apskatāmas vīzes - sieviešu un vīriešu apavi, kas pīti no koka mizas apakšējās daļas, jeb lūkiem, pastalas, no koka grebtas un rotājumiem greznotas koka tupeles, kā arī ādas apavi ar koka zoli. Izstādi papildina etnogrāfiskās zeķes, kas atklāj kurzemnieču adītprasmi un Dienvidkurzemei raksturīgo krāsu gammu, prievītes un sietavas, ko  vēsturiski pielietoja kā kāju āvumu, tinot ap kāju no potītēm līdz celim.

Sietavām bija praktiska nozīme, jo tās grūtos saimniecības darbos laukos pasargāja sievietes kājas no pārslodzes, nesot dažādus smagumus, piemēram, lopiem barību uz kūti, ūdeni no akas un veicot citus darbus. Laika gaitā sietavām piedēvēja arī estētisku vērtību – kāja vizuāli izskatījās resnāka un norādīja uz sievietes skaistumu, veselību un spēju iznēsāt bērnu. 

Kurzemes tautastērpu informācijas centra vadītāja Vineta Solovjova norāda, ka ierastās kurpes un zābaki, bez kurām šodien nevaram iedomāties savu ikdienu, Latvijas teritorijā nav nemaz tik sen. Tikai 19. gadsimta otrajā pusē parādās garie stulmu zābaki vīriešiem, bet kurpes un dažāda garuma šņorzābaki sievietēm, un tos toreiz varēja atļauties tikai ļoti turīgi saimnieki. Līdz tam, lielākā daļa cilvēku kājās āva vīzes un pastalas kā darbos ejot, tā arī goda reizēs un pie ziemas apģērba. Īpaši lielos daudzumos tika izgatavotas vīzes, jo tām bija visīsākais mūžs.

Sīkāk internetā: www.liepajasmuzejs.lv.

* Ogres Vēstures un mākslas muzejā (Brīvības ielā 36) vēl nedēļu – līdz 3. oktobrim var skatīt mākslinieku pāra Kristapa un Ievas Epneru dubultizstādi. Kristaps Epners eksponējis savu skrējēja dienasgrāmatu, bet Ieva Epnere uz Ogri atvedusi ceļojošo cirku.

Ievas Epneres (Purvīša balvas’2019 laureātes) izstādes “Ceļojošais cirks Ogres muzejā” pamatu veido Rīgas cirka fotogrāfijas, kas tapušas no 2004. līdz 2008. gadam. Tas ir vēstījums par krīzes situāciju, neziņu, mūžīgo ceļu un māju neesamību. Cirks ir kā ģimene, kurā svarīga ir pēctecība un spēju pārmantojamība, ko mākslinieki nodod no paaudzes paaudzē. Daudzas radošās personības ir identificējušas sevi ar cirka māksliniekiem – cilvēkiem, kas dzīvo uz robežas.

Ja Ieva Epnere izstādē skatītājiem atklāj pirms gandrīz 20 gadiem dokumentētās Rīgas cirka aizkulises, tad Kristaps demonstrēs “pierakstus” no skrējieniem Islandē, Somijā, Amerikā, Beļģijā, Dānijā un Latvijā.

Kristapam Epneram ikdienas skriešanas treniņu reģistrācija ar videokameru un GPS rakstītāju aizsākās 2012. gada oktobrī. Laika gaitā materiālam uzkrājoties, darbs piedzīvojis vairākus “iznācienus” mākslas izstādēs. Izstāde “Skrējiens. Dienasgrāmata” Ogres muzejā skatāma jau citādā izteiksmes veidolā. Mākslinieks ar notvertu kadru rosina domāt par indivīda vietu ne tikai noteiktā maršrutā, bet kopējā dzīves telpā un par šādu fiksējumu kā par vienu no mākslas izpausmēm.

„Mēs sastāvam no daudziem līmeņiem un telpām, kuras jāpiepilda. Ja tās nepiepilda, rodas diskomforts un mēs nobrūkam. Tas ir harmonijas jautājums,” teic Kristaps Epners un aicina uz Ogres muzeju iekāpt mākslinieka radītajā dienasgrāmatā, notverot sajūtas un rosinot uz pārdomām.

Sīkāk internetā: www.ogresmuzejs.lv.