Pēc skaistiem 10 Norvēģijā pavadītiem gadiem atgriezās Latvijas laukos, lai uzsāktu savu lietu

Sākot stāstu par sevi, Zane un Artis noteikti piemin vēl kādu īpašu posmu kopējā pieredzē – dzīvi Norvēģijā, kur abi ne tikai strādāja, bet arī iesaistījās turienes latviešu kultūras dzīvē. Norvēģijā pasaulē nāca arī viņu bērni, astoņus gadus vecā Agnese un sešus gadus vecais Adrians.

Norvēģijā kopa latvietību

Artis strādāja būvniecībā, Zane veikalā tirgoja speciālos darba apģērbus, kaut gan Artis pēc izglītības ir mārketinga speciālists, ieguvis maģistra grādu Rīgas Tehniskajā universitātē, Zane – juridisko izglītību Latvijas Policijas akadēmijā. Katrai nodarbei ir sava garoziņa, bet ir arī savs mīkstumiņš, uzskata abi skrundenieki.

Viņi iekļāvās gan tautiešu, gan vietējā sabiedrībā. "Norvēģu valoda ir skaista. To iemācīties šķita mūsu pienākums – ja ilgi esi kādā valstī, nedrīksti izrādīt necieņu pret tās tautas valodu. Gājām kursos, bet daudz var iemācīties, arī vienkārši runājoties. Dzīvā valoda ir kas cits,” vērtē Zane, un vīrs piebalso:

"Mēs uz Norvēģiju braucām meklēt piedzīvojumus. Bijām sabiedriski aktīvi un nevarējām nosēdēt malā – kopā ar domubiedriem dibinājām Latviešu biedrību Bergenā. Oslo tāda jau bija, filiāle tapa Bergenā. Kad dzīvo ārpus Latvijas, pēc kāda laiciņa gribas latvisko kultūras dzīvi, un tam vajadzīga organizācija," teic Artis.

Pirmie bijuši Jāņi 2014. gadā ar Liepājas teātra aktrišu folkloras kopas Atštaukas dalību – tad vēl šajā saulē bija leģendārā dziesminiece Austra Pumpure. No Latvijas atbraukuši arī dūdinieki, un vakarā visi dalībnieki dūdu skaņu pavadījumā gāja ap lielu ugunskuru fjorda malā, bijis ļoti interesants, emocijām piepildīts pasākums.

Zane aizvien atceras, kāds bija pirmais 18. novembris Norvēģijā, kad kopā sanāca ap 250 cilvēku: "Tagad jau ir ļoti pierasts, ka diasporā ārpus Latvijas organizē dažādus lielus pasākumus, bet tad vēl tas nebija tik raksturīgi. Bija ļoti aizkustinoši, kad visa zāle piecēlās kājās un dziedāja Latvijas himnu – asaras bira aiz aizkustinājuma."

Dejoja Latvijā, dejoja Norvēģijā

"Es esmu dejojis, kopš sevi atceros. Iesāku Skrundā daktera, nu jau nelaiķa, Igora Irbes vadībā. Ar dažu gadu pārtraukumu turpināju dejot visu skolas laiku. Studējot Rīgā, nonācu Stradiņa universitātes tautas deju ansamblī Ačkups, kur mēs ar Zani arī iepazināmies," atklāj Artis.

Norvēģijā tieši viņi nodibināja un vadīja tautas deju kopu Pērkonkalns un Grīga hallē, Bergenas galvenajā koncertzālē, Latvijas simtgades ietvaros dejojuši Latvijas Universitātes un Bergenas priekšpilsētas Arnes pūtēju orķestru pavadījumā. Iesaistījuši arī Bergenas latviešu skoliņas bērnus un mazos dejotājus atveduši uz XI Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem dzimtenē 2015. gadā. Arī Pērkonkalnu Zane un Artis atveda uz Latviju, uz 2018. gada dziesmu un deju svētkiem.

"Es biju Bergenas pašdarbnieku kultūras padomes sastāvā, aktīvi aizstāvējām latviešu kolektīvu un bērnu skoliņas intereses, lai iekļautos kultūras norisēs. Ar dejošanu un dziedāšanu mēs, latvieši, piedalījāmies pasaules čempionātā velobraukšanā, Hanzas dienās, kas ir starptautisks notikums," Artis lepojas, ka tādējādi norvēģi iepazina latviešus no cita skatupunkta, nevis tikai kā viesstrādniekus. Abi skrundenieki lēš, ka Bergenā un tās apkārtnē vien mīt vairāki tūkstoši latviešu.

Atgriezās ar bāzi savam uzņēmumam

2019. gada Jāņos ģimene atgriezās Latvijā, bet ziemeļzemē pavadītos desmit gadus abi aizvien sauc par skaistu savas dzīves posmu. Viņiem patikuši Norvēģijas kalni, lejas, ledāji, gājuši pārgājienos, slēpojuši, jutušies tur kā otrajās mājās un, kad brīvi drīkstēs ceļot, noteikti turp atkal aizbrauks.

"Nedzīvojām Norvēģijā ar mērķi sapelnīt naudiņu uzņēmumam, bet tas nāca kaut kā dabīgi. Mums bija uz kā bāzēties, veidojot savu biznesu. Esam nolēmuši dzīvot Latvijā un attīstīt savu sietspiedes darbnīcu "Ting Print" Skrundā," teic Artis.

Zane turpina: "Mans tētis Agris Evalds ar sietspiedi nodarbojas vismaz 35 gadus – kopš sevi atceros. Kamēr bijām Norvēģijā, kopā ar manu māsu un māsas vīru izveidojām tētim sietspiedes darbnīcu Rīgā. Māsas vīrs ļoti aktīvi atbalstīja un iesaistījās praktiskajās lietās, klientus organizējām attālināti, no Norvēģijas. Tā pavadījām kādus gadus un sapratām – kad atgriezīsimies dzimtenē, labprāt veidotu savu uzņēmumu kopā ar tēti tieši šajā jomā. Ar šādu domu atgriezāmies Skrundā, vīra dzimtajā pilsētā."

Babri atrada telpas, izremontēja, salika iekārtas vēl no iepriekšējiem laikiem, tagad tās tiek papildinātas. Ģimene darbojas ļoti aktīvi, jo tas ir pašu uzņēmums un iztikšana.

Klientu vidū daudzi mūziķi

"Mēs specializējamies auduma apdrukā un līdz ar to apdrukājam, piemēram, T kreklus, arī mūziķiem, no kuriem slavenākie ir grupas "Dzelzs vilks", "Carnival Youth" un dziedātāja "Katō", ir arī mazāk pazīstamas grupas un apvienības, uzņēmumi, deju kolektīvi," atklāj Artis. “Mēs apdrukājam to, ko tirgū pieprasa, jāiet laikam līdzi, tagad arī sejas maskas.”

Zane papildina: "Pēdējā laikā koncentrējamies uz apģērbu ražotājiem. Apdrukājam piegrieztnes, kuras pēc tam pārtop par apģērbu – uzņēmums to tālāk šuj un pārdod. Tagad, pandēmijas laikā, gan izpaliek mēģinājumi un koncerti, līdz ar to mūsu klientūra ir nedaudz iesaldēta. Meklējam citas iespējas."

Uzņēmēja uzsver, ka ļoti cenšas, lai apdruka uz apģērba būtu noturīga arī pēc daudzām mazgāšanas reizēm: "Katru jauno krāsu testējam, kreklus nēsājam paši, mazgājam neskaitāmas reizes, lai saprastu, kas notiek."

Darbnīcai izveidojusies jauka sadarbība ar vairākām māksliniecēm, viena no viņām ir Paula Apse, kura mīt Bergenā un studē turienes mākslas augstskolā. Ar citām sastrādājušies, tieši sākoties kovida laikam, piemēram, ar Kristīni Lagzdu Hāpanenu, Zviedrijas latvieti, ļoti interesantu personību, spilgtu un spēcīgu.

Vivianna Maria Staņislavska, kura arī ilustrē grāmatas, ir dizaina autore "Dzelzs vilka" krekliem. Ar Kristīni Kazāku izveidojās sadarbība, dzīvojot Bergenā, jo viņa palīdzēja veidot vietējās latviešu biedrības mājaslapu. Santa Siliņa dzīvo Īrijā, Dublinā, un Babri sadarbojās ar viņu, gatavojoties Eiropas latviešu kultūras svētkiem un veidojot kreklus.

Neviens krekls nelīdzinās citam

"Komandā mēs strādājam trīs – es, Zane un viņas tētis," saka Artis. "Tik mazos kolektīvos nākas darīt visu. Zane ir īpašniece, valdes priekšsēdētāja, klientu projektu vadītāja, apkalpošanas speciāliste, maketētāja. Konsultācijas ir svarīgas, lai izstāstītu cilvēkam, kas viņam būtu vislabākais. Bieži vien klients aptuveni zina, kādu rezultātu vēlas, bet nezina, kā to sasniegt. Tad izmantojam savu pieredzi, kas gūta strādājot. Ļoti patīkami, ka beigās cilvēks ir sajūsmā par rezultātu, tā ir lieliska alga par paveikto."

Zanes tētis ir tehniski viszinošākais un piedalās apdrukas veikšanā, krāsu jaukšanā, konsultē, kā kurš audums sader ar krāsu. Artis kā mārketingā izglītojies uzņēmies šo jomu, uztur mājaslapu, profilus sociālajos tīklos, bet piedalās arī tehniskajos procesos.

Liels gandarījums ir par katru lietu, kur satiekas labs audums, piegrieztne un skaistas krāsas. Pirms nodot klientam, preci vairākkārt apskata, nelaižot tālāk pat ar visniecīgāko kļūdu. "Ting Print" veikums būtībā ir roku darbs, nav iesaistīta tehnika, izņemot procesu, lai zīmējums nokļūtu līdz sietam. Neviens krekls printējuma ziņā nav vienāds ar kādu no iepriekš izgatavotajiem, jo rokas piespiediens ir kas īpašs un neatkārtojams. Lai kā datorā sazīmētu un saliktu krāsu toņus, galarezultāts vienmēr esot pārsteigums.

"Mēs labprāt paši piedalāmies procesā, Zanei, piemēram, padodas sajaukt krāsas, man apdrukāšana. Nepārtraukti turpinām mācīties un pārņemt zināšanas, kuras Zanes tētis ir guvis ilgo gadu pieredzē. Viņu noteikti var saukt par meistaru, un tādus Latvijā uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt," lepojas Artis.

Mazpilsētas ieguvumi

"Kad vēl pandēmijas dēļ nekas nebija slēgts, mēs labprāt uzņēmām skrundeniekus, apkārtnes cilvēkus, kuri gribēja aplūkot, kā notiek sietspiedes process. Katrs to varēja izmēģināt ar savu roku – bija ļoti interesanti, un cilvēki priecīgi par jaunatklātām iemaņām, zināšanām. Tas ir maģisks process. Noteikti neesam kā darbnīca, kurā viss ir anonīms – esam atvērti, un mums patīk, ja nāk ciemos," saka Zane.

Pērn uzņēmums iestājies Kuldīgas Biznesa inkubatorā, līdz ar ārkārtas stāvokļa pasludināšanu darbības atbalstam tas esot ļoti noderīgi. Līdztekus darbnīcai Zane un Artis aizvien turpina dejot un kopš 2019. gada oktobra vada pašu izveidoto Skrundas vidējās paaudzes deju kopu Ventastega, nosauktu aizvēsturiska dzīvnieka vārdā – šis četrkājis dzīvojis pirms 365 miljoniem gadu, fosilijas atrastas iežu atsegumos Ventas upes baseinā Skrundas apkārtnē. Tiesa gan, pandēmija deju soli pieklusinājusi, taču skrundenieki ir optimistiski noskaņoti – beigsies kovids, un sāks atkal dejot ar jaunu spēku un jaudu.

Zane ir dzimusi rīdziniece, bet kā viņa jūtas Skrundā? "Ļoti labi un silti uzņemta, esmu patīkami pārsteigta. Dzīvojot mazā pilsētā, nāk klāt ļoti liels ieguvums – viss ir tepat, nav sastrēgumu atšķirībā no Rīgas, bērni var aiziet netālu uz pulciņu, blakus ir bibliotēka, kultūras nams." Meitai Agnesei patīk spēlēt klavieres, arī vijoli, labprāt lasa grāmatas, Adrians spēlē bungas.

Un, ja griboties kādu jandāliņu, pasmaida Artis, arī tas iespējams – tālu nav Kuldīga, Saldus, Liepāja. "Bet nu jau mūsu lielais hobijs ir sietspiedes darbnīca. Nevar tā stingri nodalīt, kad darbadiena beidzas vai sākas, jo mēs dzīvojam šajā lietā visu laiku. Kad darbs ir sirdslieta, tas nav grūti," sarunu noslēdz enerģiskais skrundenieks.