Latviešu inteliģence godā ceļ kosmonautu Juriju Gagarinu

Pat tā īsti nedzimusi, tūlīt pēc Gagarina vēsturiskā lidojuma mira PSRS līdera Ņikitas Hruščova noraidītā Latvijas kompartijas vadoņa Arvīda Pelšes ideja par Rīgas pārdēvēšanu Gagarina vārdā. Jau sen kā bankrotējusi Gagarina vārdā nosauktā aitu audzētava Krāslavas novada Kaplavas pagastā, līdz ar pionieru kustības izbeigšanos Jaundubultos likvidēta Gagarina vārdā nosauktā Vissavienības pionieru nometne, un reti kurš vairs atceras, ka Ropažu ielu Rīgā vai Stacijas ielu Ludzā lepni dēvēja Gagarina vārdā. Tomēr daudz neizdzēšamākas pēdas latviešu kultūrā atstājuši mūsu mākslinieki, komponisti, arhitekti, dzejnieki un citi radošo profesiju pārstāvji. Viņu radītos darbus baudām joprojām, bet latviešu radošās inteliģences pienesums Gagarina cildināšanai gan ir mazliet pabalējis.

Piemēram, Lūcija Garūta ir sarakstījusi ne tikai kantāti “Dievs, Tava zeme deg!”, bet arī kantāti par godu Gagarina lidojumam kosmosā; viens no Edītes Pauls-Vīgneres sasniegumiem ir gobelēns ar Gagarina portretu; Ādolfs Skulte kosmonautam veltījis simfoniju; Rēzeknē par godu pirmajam cilvēka lidojumam kosmosā izprojektēja un uzbūvēja kultūras namu; mūsu dzejnieki viņam veltīja slavas vārsmas… Par šiem un citiem “kosmosa iekarotājam” veltītajām Latvijas kultūrzīmēm  atgādina Jauns.lv. Protams, visu nevar uzskaitīt. Atgādinām tikai nozīmīgāko.

Edīte Pauls-Vīgnere ar Gagarinu tiecas uz zvaigznēm

Viens no mūsu izcilās tekstilmākslinieces Edītes Pauls-Vīgneres radošajiem sasniegumiem ir 1986. gadā tapušais gobelēns “Uz zvaigznēm” (veltījums Jurijam Gagarinam), kas glabājas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā. Ik pa brīdim to arī izceļ dienasgaismā. Tā, piemēram, pirms desmit gadiem, kad atzīmējām Gagarina lidojuma 50. gadadienu, pāris dienas tas bija skatāms Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja Rīgā vestibilā.

Pauls-Vīgnere, kuras karjera un radošais uzplaukums sākās padomju laikā, pratusi izvairīties no padomju varas uzspiestās ideoloģiski pareizās „sociālistiskā reālisma” metodes, un tas jaušams arī viņas Gagarinam veltītajā gobelēnā. Jāuzsver, ka šis gobelēns nav tapis kāda ideoloģiskā prasījuma “no augšas dēļ”, bet gan radošās nepieciešamības dēļ, jo māksliniece tik tiešām no sirds apbrīno pasaulē pirmā kosmonauta varonību un skuma par viņa negaidīto nāvi 1968. gadā treniņlidojuma laikā.

Gobelēnā atainota Jurija Gagarina seja skafandrā, ar kosmosa noslēpumaino tumsu aiz tās. Par to Edīte Pauls-Vīgnere izteikusies: „Paņēmu planētu, izgriezu tur ārā kvadrātu, kur ieliku sādžu, no kuras viņš cēlies. Un ieaudu izpletni, kas krīt. Neviens man nepavēlēja taisīt Gagarinu, bet viņam ir daudz pieminekļu, un manā izpratnē viņš tiešām ir pirmais”.

Vēlāk Maskavā sapulcējusies Vissavienības mākslas padome latviešu mākslinieces veikumu tā īsti nenovērtēja un to neiekļāva PSRS “ideoloģiskajā mākslas hrestomātijā” - kaut gan sarkanā piecstaru zvaigzne uz kosmonauta ķiveres redzama labi, tomēr divi no tik svarīgajiem burtiem – CCCP (PSRS – krievu val.) gobelēnā nav redzami. Un kosmonauta seja esot pārāk zilgana. Tas viss padomju kultūras funkcionāriem šķita kaut kā pārāk aizdomīgi.

Latvijas “kosmiskie” mūziķi: Larisa Mondrusa, Lūcija Garūta, Kārlis Auzāns, Ādolfs Skulte un citi

Edītes Pauls-Vīgneres brālis maestro Raimonds Pauls, atšķirībā no savām amatmāsām un amatbrāļiem, gan par godu Gagarinam nav sacerējis kādu skaņdarbu. Populārās estrādes jomā kā sasniegums šai jomā uzskatāms komponistes Elgas Igenbergas sacerētā dziesma “Mūs zvaigznes sauc” (krieviski – “Nas zvjozdi ždut”), ko vēl tālajos sešdesmitajos populārajā Maskavas Jaungada televīzijas raidījumā “Zilā uguntiņa” ar aicinātiem viesiem pie Jurija Gagarina galdiņa izpildīja vēl uz “pūstošajiem Rietumiem” neaizmukusī Larisa Mondrusa. Gagarins bijis tik sajūsmināts par mūsu Larisas sniegumu, ka to filmējis ar tolaik supermodernu rokas kinokameru.

1965. gads: Maskavas Centrālās televīzijas raidījums “Zilā uguntiņa”, Larisa Mondrusa un Jurijs Gagarins:

Latviešu komponisti Juriju Gagarinu zvaigznēs cēluši arī nopietnās mūzikas skaņdarbos. Tā reti, kurš vairs atminas, ka Lūcija Garūta nav tikai kantātes “Dievs, Tava zeme deg!” mūzikas autore, bet arī Jurijam Gagarinam veltītās kantātes “Viņš lido” ar Mirdzas Ķempes vārdiem autore. To, atšķirībā no “Dievs, Tava zeme deg!” padomju laikā drīkstēja atskaņot un tas bija viens no galvenajiem skaņdarbiem, ar kuriem 1962. gada janvārī valsts akadēmiskais koris “Latvija” atzīmēja savu 20. jubileju.

Mūsdienās muzikologi uzsver, ka ar šo kantāti Garūta “spēja saskatīt cilvēka gara triumfu arī drūmajā padomju realitātē”. Pati komponiste gan šo darbu intervijā laikrakstam “Cīņa” pasniegusi tālaika “ideoloģiskajā mērcē”: “Nav vārdos izstāstāms saviļņojums, ko sajutu, kad 1961. gada 12. aprīļa rītā atskanēja vēsts: cilvēks kosmosā! Kad šīs teiksmainās dienas vakarā no visām zemēm skanēja sveicieni pirmajam pasaules kosmonautam, es zināju, ka šī diena ieies cilvēces vēsturē kā brīnišķīga visas cilvēces draudzības diena. Kaut šīs jūtas cilvēce neaizmirstu!”

Bet Lūcija Garūta nav vienīgā latviešu klasiskās mūzikas komponiste, kura iedvesmojusies no Gagarina lidojumu. Savu pienesumu Latvijas Gagariniādei devis arī viens no ražīgākajiem latviešu simfoniķiem Ādolfs Skulte ar savu 1963. gadā sacerēti Trešo jeb Kosmisko simfoniju, kuru padomju kultūras funkcionāri akceptēja tādēļ, ka tā bija veltīta “par godu PSRS kosmonauta Jurija Gagarina lidojumam visumā”.

Ādolfa Skultes Trešā jeb Komiskā simfonija:

Savukārt šajā gadsimtā skaņdari vairs nav spiesti slēpties aiz ideoloģiskās maskas un konjunktūras dēļ radīt kaut ko par godu Gagarina varoņdarbam. Tagad viņi tik tiešām to dara no labas gribas. Tā pirms deviņiem gadiem Lielajā Ģildē notika koncerts „Ekliptika 2012”, kurā skanēja skaņdarbi ar kosmosa tematiku. Ar šo koncertu, kurā solisti bija čellu trio „Melo-M” un čellists Ēriks Kiršfelds, orķestris „Rīga” noslēdza 2011./2012. gada koncertsezonu.

Šī koncerta īpašais skaņdarbs bija orķestra “Rīga” pasūtījums kanādiešu komponistam Nikam Gothamam un mūsu pašu mūziķim Kārlim Auzānam - „Oda Jurijam Gagarinam”. Niks Gothams par to teica: „Jurijs Gagarins bija padomju krievu kosmonauts, kurš kļuva par pirmo cilvēku, kas lidojis kosmosā. Viņš dāvāja pasaulei cerību, pozitīvismu un entuziasmu, kas aizrāva cilvēkus ne tikai Padomju Savienībā, bet arī visā pasaulē. Šis lidojums kļuva par simbolu cilvēces ambīcijām sasniegt jaunu nākotni aiz šīs zemes, pārvarēt visus šķēršļus un robežas un aicināja iztēloties, kādi vēl brīnumi ir iespējami ārpus mūsu ikdienas domāšanas. Šajos ne tik pozitīvajos laikos mēs gribam mūsu darbā „Oda Jurijam Gagarinam” atgādināt par neierobežotajām cilvēku spējām – tehnoloģijā, mākslā un garīgā aspektā”.

Nabaga Joriks un lielais Gagarins Rēzeknē

Orķestris “Rīga” nav vienīgais, kas Latvijā šajā gadsimtā atkal cēlis Jurija Gagarina sasniegumus, pie tam starptautiskā mērogā. 2014. gadā Venēcijas (Itālija) biennāles 14. Starptautiskās arhitektūras izstādes ietvaros par tiem mūsu valsts ekspozīcijā “Unwritten” atgādināja arhitektu birojs NRJA (NRJA – izteiciena angļu valodā - “no rules just architekture” (“nekādu likumu, tikai arhitektūra”) pirmie burti). Nojaukšanai bija paredzēts vecais Rēzeknes kultūras nams, tautā saukts par “nabaga Joriku” (“Joriks” ir Rēzeknes teātris, kura mājvieta bija šajā namā). NRJA no aizmirstības izcēla šo ēku, aktualizējot jautājumu par modernisma eksistenci Latvijā, izstāstot stāstu, ka nams celts 1961. gadā par godu Jurija Gagarina lidojumam kosmosā.

Diemžēl 2015. gadā kultūras nams savu mūžu jau bija nokalpojis un to nojauca. Bet atmiņā tas saglabājies, jo filmu studija “Other Side Studio” bija devusies uz Rēzekni, lai dokumentētu un iemūžinātu “nabaga Joriku” divas nedēļas pirms nojaukšanas. Īpašā kultūras nama “atvadu ceremonija” bija mākslas festivāls ar vairāk nekā 20 māksliniekiem no Rīgas un Rēzeknes. Dokumentālajā filmā par “nabaga Joriku” un tajā piedzīvoto dalījās rēzeknieši, kuru liktenis cieši savijies ar pilsētas kultūras namu.

Gagarina kastaņgalva no Ventspils ceļo uz Irbeni

Tomēr kāda fundamentāla būve Jurija Gagarina godam Latvijā ir palikusi – un tas ir reiz Ventspilī uzstādītais kosmonautam veltītais piemineklis (tēlnieks - Ojārs Siliņš, arhitekts - Ivars Bumbieris). 

Pērnā gada sākumā pēc gandrīz 30 gadu pārtraukuma no noliktavas izcēla 1972. gadā pilsētā uzstādīto un 1992. gadā demontēto pieminekli planētas pirmajam kosmonautam un nolēma to novietot Radioastronomijas centrā Irbenē Ventspils novada Ances pagastā. Ievērību izpelnījušos lielo Gagarina akmens galvu “ietērptu” skafandrā, ko ventiņi dēvēja par Kastani, un kas atradās netālu no tagadējās Bērnu pilsētiņas Vasarnīcu ielā novāca drīz vien pēc valstiskās neatkarības atgūšanas un tā visus šos gadus tas atradās Ventspils Komunālās pārvaldes noliktavā.

Gagarina pieminekli Irbenē atkal vēlējās redzēt Ventspils augstskola, un Irbenes “kosmiskais centrs” tam ir pat ļoti piemērota vieta, kaut arī Ventspilij ar Gagarinu nav nekāda sakara – ne viņš pilsētā bijis, ne Ventspils kaut kādā veidā veicināja viņa lidojumu kosmosā. Tomēr pēc padomju ideoloģijas piemineklis Gagarinam atradās „īstajā” vietā, jo 1968. gadā tur esošo Atpūtas dārzu pēc Gagarina bojāejas treniņlidojumā pēc Ventspils pilsētas darbaļaužu deputātu padomes izpildu komitejas ierosmes pārdēvēja Gagarina vārdā.

Šis piemineklis savā ziņā ir Latvijas padomju laikmeta kultūrzīme. Pirms dažiem gadiem tā attēls rotāja Dr. sc. inf. Sergeja Kruka monogrāfijas par padomjlaika “neērtajiem” pieminekļiem Latvijā „Ārtelpas skulptūras semiotika, politika un ekonomika. Pieminekļu celtniecība un demontāža Latvijā 1945–2010” vāku. 

Mazās formas latviešu Gagarianāde: medaļas, dzejoļi, teātris un Viļa Lāča dusmība

Latvijas kultūras hronika vēsta arī par ne mazums mūsu radošās inteliģences sasniegumiem Gagarina vēsturiskā lidojuma sakarā tā dēvētās “mazās formas” frontē.

Pirmām kārtām jau jāmin mūsu liriķi. Ne tikai Mirdza Ķempe sacerēja vārsmas Gagarina lidojumu cildinošai Lūcijas Garūtas kantātei. Arī citi dzejdari ar entuziasmu pievērsās kosmosa tēmai. Piemēram, Meinhards Rudzītis kosmonautam veltīja dzejoli “Sveiciens Tev”, Gagarinu vienlaikus uzrunājot gan visai familāri uz tu, gan cieņpilni – ar lielo burtu. Savukārt žurnāla “Māksla” 1961. gada 2. numurs sākās ar Ojāra Vācieša dzejoli “Ceļa vārdi”, kurš tapis uzreiz pēc tam, kad Gagarins jau nolaidās uz zemes, kurā planēta Zeme uzrunā savu dēlu – Padomju Savienības varoni Juriju Gagarinu:

“Mana mīlestība
Tevi raķešu sēdekļos spiedīs,
Manas rokas vilks atpakaļ tevi
Tik stipri,
Cik sirds stipri mīl”.

Savukārt 1979. gada augustā teju visās Latvijas avīzes publicēta tēlnieces Valentīnas Zeiles kaltā medaļa ar Jurija Gagarina tēlu. Cik noprotams, tas ir viens no visaugstāk novērtētajiem darbiem republikāniskajā medaļu izstādē:

“Pirms deviņiem gadiem Rīgas tēlnieki ierosināja sarīkot mūsu zemes pirmo medaļu un plakešu (plāksnīte ar ciļnveida attēlu vienā pusē – red.) izstādi. Pašlaik Rīgā, Latvijas PSR Aizrobežu mākslas muzejā (Rīgas pilī – red.), atvērta trešā republikāniska medaļu izstāde. Apmēram 40 mākslinieku eksponējuši vairāk nekā 300 bronzas, keramikas un vara medaļu un plakešu. Labākie šīs izstādes darbi tiks demonstrēti Vispasaules medaļu izstādē Rumānijā un piedalīsies konkursā “Medaļas renesanse”, kas notiks Parīze un būs veltīta Starptautiskajam bērna gadam”.

Gagarina tēls valda arī uz profesionālo teātru skatuvēm. Atzinīgi tika novērtēts 1968. gadā Jaunatnes teātra galvenā Ādolfa Šapiro iestudētais uzvedums, kurā kosmosa tēma apvienoja teātra latviešu un krievu trupas. Žurnāls “Māksla” to recenzē: “Valsts jaunatnes teātra galvenā režisora Šapiro vadībā uzvedums bija montāža - dzeja, dziesma, dokuments, un to visu nešaubīgi vienoja teātra galvenā režisora roka. Tēma -cilvēks un kosmoss, konkrētāk - pirmā Padomju zemes un pasaules kosmonauta Jurija Gagarina neatkārtojamā dzīve - varoņdarbs. Komjaunieša būtības visdziļākais apliecinājums. Domāju, ka uzveduma stiprā puse bija tā īsteni biedriskajā un saliedētajā kolektīvisma atmosfērā, kur organiski sakļāvās abu teātra trupu - latviešu un krievu - jaunieši, ar pantomīmu un dziesmu, draudzīgajiem tiltiņiem veidojot nemanāmas pārejas no vienas valodas otrā”.

Savukārt bija arī viens otrs niknuma pārņemts cilvēks, kurš bija neapmierināts ar latviešu “gara cilvēku” pietiekošu nevērību pret Gagarina varoņdarbu. Par tādu noteikti var uzskatīt “Zvejnieka dēla” autoru un vēlāko okupantu varas līdzskrējēju Vili Lāci, kurš jau pāris mēnešus pēc Gagarina kosmiskās piezemēšanās publicē rakstu “Dzīves prasības aug”, kurā sirdās uz latviešu spalvas meistariem:

“Katrs no mums dzīvē ir iepazinis komunistiskā laikmeta cilvēkus. Piemēra pēc minēšu visā pasaulē pazīstamos Valentīnas Gaganovas, Jurija Gagarina, Hermaņa Titova vārdus. Turpretim literatūrā vēl aizvien cenšas valdīt īstenības vakardiena. Sabiedrībai ir pamats būt neapmierinātai ar saviem rakstniekiem un māksliniekiem”.