Atskats vēsturē: Kārlis Sebris mulata pēcteča Aleksandra Dimā lomā gruzīnu komēdijā "Dimā Kaukāzā"
Tieši pirms 40 gadiem uz ekrāniem iznāca Maskavas Gorkija vārdā nosauktās kinostudijas komēdija “Dimā Kaukāzā”, kurā galveno lomu spēlēja izcilais latviešu aktieris Kārlis Sebris. Kinolente bija satīriska fantāzija par neticamajiem Dimā piedzīvojumiem Gruzijā, kas nefokusējās vis uz slavenā dēku romānu autora Aleksandra Dimā (tēva) ceļojumu, bet gan ar īpašo tikai gruzīnu kinematogrāfam piemītošo ironiju atklāja Kaukāza kolorītu.
Decembrī atzīmējam slavenā franču dēku romāna autora Aleksandra Dimā (tēva) 150. nāves gadadienu, un tas ir iemesls atminēties pasaulslaveno Trīs musketieru un grāfa Monte Kristo autora personību. Tomēr tagad reti kurš atcerēsies, ka latviešiem Aleksandra Dimā (tēva) tēls vistiešākā mērā var asociēties ar izcilo latviešu aktieri Kārli Sebri (1914-2009).
Un ne jau kā baznīckunga Samsona atveidotājs latviešu kulta filmā “Vella kalpi” (1970), kas uzņemta pēc Rutku Tēva (aktiera, prozaiķa un humorista Arveda Mihelsona) ne mazāk slavenā romāna “Trīs vella kalpi” (1935) motīviem, kura ideja neslēpti aizlienēta no vēsturisko bestselleru autora Aleksandra Dimā (tēva) romāna “Trīs musketieri”. Kārlis Sebris ir atveidojis pašu Dimā tēvu Maskavas kinostudijas filmā “Dimā Kaukāzā”, atveidojis rakstnieku, kura radošajā kontā ir ap 250 grāmatu (bet par to jau nav ko brīnīties, jo viņam piepalīdzēja 73 asistenti, un tad jau romāni nāca kā pa konveijeru).
Sebris atklāj Kaukāza kolorītu
Kārļa Sebra saistība ar Dimā tēvu ir daudz ciešāka. Viņš spēlēja paša Dimā lomu 1979. gadā uzņemtajā un tieši pirms 40 gadiem – 1980. gada oktobrī - uz Latvijas kinoekrāniem iznākušajā Maksima Gorkija vārdā nosauktās Maskavas bērnu un jaunatnes filmu studijas uzņemtajā satīriskajā kinokomēdijā – literārajā fantāzijā “Dimā Kaukāzā”. Toreiz 65 gadu vecumu sasniegušais latvietis Kārlis Sebris apgāza padomju kino stereotipu, ka latviešu skatuves māksliniekus kā rietumniekus citu PSRS studiju filmās izvēlas “zvērīgo fašistu” vai “ļauno kapitālistu” lomām. Šoreiz Sebris atbilda aristokrātiskajai Dimā tēva lomai.
Viņš ne tikai izcēlās ar rietumnieciskām aristokrāta manierēm, bet arī vizuāli bija līdzīgs Dimā tēvam, kad viņš 57 gadu vecumā 1858. un 1859. gadā apceļoja Krievijas impēriju, pabūdams arī toreiz kara plosītajā Kaukāzā. Vienīgais, kas Sebri atšķīra no Dimā tēva, bija ādas krāsa, kuras dēļ Dimā savā dzīves laikā piedzīvoja nevienu vien rasistisku uzbrukumu, jo viņa vectēvs, franču kolonijās dienējošais artilērists marķīzs Antuāns Aleksandrs Davī de la Peijeterī savulaik bija apprecējis Sandomingo kolonijas (tagadējā Haiti) melnādaino verdzeni.
Bet savdabīgu “rasismu” filmā “Dimā Kaukāzā” Sebris tomēr piedzīvoja, jo kinolentes veidotāji, gruzīnu kinematogrāfisti, Dimā tēva tēlu, kaut arī filmas galveno varoni, ap kuru risinās visa sižetiskā līnija, izmantoja tikai kā “palīglīdzekli”, lai parādītu Kaukāza, respektīvi – Gruzijas, burvību un tradīcijas, neatkārtojamo kolorītu. Tā tas arī bija ierakstīts filmas scenārijā.
Tikai nosacīti krievu kino
“Dimā Kaukāzā” par padomju jeb krievu filmu var uzskatīt tikai “pēc papīriem”, jo tā vienīgi formāli skaitījās kā Maskavas kinostudijā uzņemts darbs. Patiesībā visa filmas darbība uzņemta un norisinās Gruzijā, arī filmas autori un aktieri lielākoties ir gruzīni. Filma uzņemta labāko, ar neko nesalīdzināmo gruzīnu kinokomēdiju tradīcijās.
Piemēram, Hasana Hazkasimova režisētās filmas “Dimā Kaukāzā” mūzikas autors ir izcilais gruzīnu komponists Gija Kančeli, kura darbus, starp citu, jau vēlākos gados izpildījis gan mūsu valsts akadēmiskais koris “Latvija”, gan maestro Gidons Krēmers un Raimonds Pauls, gan citi Latvijas mūziķi.
Kārlim Sebrim filmā iznāca tēlot kopā ar izciliem kolēģiem: viņa tuvākie sabiedrotie bija kišmiša (žāvētu vīnogu) tirgotājs Babaduls - Vladimrs Etušs, ko vislabāk pazīstam kā komjaunietes sportistes zadzēju Saahovu padomju kulta komēdijā “Kaukāza gūstekne”, un atvaļinājies cara armijas zaldāts Jerefejs – Ivans Rižkovs, ko latviešu skatītājs noteikti atminas kā lāga sibīrieti daudzsēriju filmā “Ilgais ceļš kāpās”, kurš palīdz izsūtījumā nonākušajai Lilitas Ozoliņas tēlotajai Martai.
Spēlfilma Kaukāza kara laikā
Dēkaini ir ne tikai filmas notikumi, bet arī pati Dimā tēva avantūra, 19. gadsimta piecdesmito gadu beigās apmeklējot kara plosīto Kaukāzu, kad tur lepnie kaukāzieši cīnās ar krievu cara armijas spēkiem, aizstāvēdami savu neatkarību. Kā zināms no vēstures, karā, kurš ilga no 1817. līdz 1864. gadam, kaukāzieši tomēr zaudēja un nonāca zem krievu jūga.
Filmas titros vēstīts, ka tajā attēlotie notikumi ir fantāzija, kas nav iekļuvuši 1861. gadā izdotajā Aleksandra Dimā apjomīgajā daudzu simtu lappušu biezajā trīssējumu ceļojumu aprakstā “Kaukāzs”.
Tolaik jau visā pasaulē, arī Krievijā un Kaukāzā, ar romāniem “Trīs musketieri” un “Grāfs Monte Kristo” slavu ieguvušo Aleksandru Dimā filmā “krievu činavnieki” brīdina nedoties uz Kaukāzu, kur uzdarbojas bandīti un laupītāji, bet viņš neklausa un dodas piedzīvojumu jūrā, beigās izpelnīdamies gruzīnu cieņu un apbrīnu, piemēram, pārdzerot slavenāko Gruzijas tamadu un nereibstot no vīna, kamēr pašu gruzīnu nešus aiznes no vīna kausiem.
Kā jau komēdijai un savdabīgajam gruzīnu humoram pienākas, filmā ir viss Kaukāzam raksturīgais – džigiti, kāpšana kalnos, karstasinīga kaukāziešu mīla, skaistas sievietes, zobenu cīņas, vīns… Filmas varoņiem rokās nonāk pat Tiflisas (Tbilisi) operas tērpu kastē ar Trīs musketieru mundieriem un zobeniem, kuros ietērpties nākas arī filmas varoņiem, un pat ar tiem cīnīties divkaujā.
Filma sākas ar to, ka Kaukāza kalnos galvenais varonis izglābj jauno Azamatu, kurš sev grib padarīt galu, jo ļaunais čerkesu kņazs Vahvari viņam par sievu negrib dot savu meitu Mardžanetu. Savukārt Vahvari jau 20 gadus cieš mīlas mokas, jo viņu atstājusi sieva ar savu mīļāko. Tāpēc čerkesu kņazs arī vairs netic mīlai un no tās grib pasargāt citus. Ar daudziem piedzīvojumiem, kur pa vidu vēl Dimā pakaļ dzenas Parīzes kreditori, viss beidzas labi – Azamats saietas ar Mardžantu, bet pie kņaza atgriežas sieva, savukārt pats Dimā aizmūk no kreditoriem un aizpeld atpakaļ uz Franciju.
“Filma prasīja veiklību, jo nācās lēkt upē”
Pašam Kārlim Sebrim loma šajā filmā acīmredzot ļoti gājusi pie sirds, kaut arī pamatīgi likusi nopūlēties. Toreiz 65 gadus sasniegušajam ražena auguma aktierim nācās filmēties bez dubliera un kaskadiera – no piecu metru augstuma stāvus lēkt upē, kā alpīnistam rāpties kalnos, jāt zirga mugurā. Aktieris intervijā žurnālam “Zvaigzne” (1980. g. nr. 8) stāsta:
“Tā ir loma, kāda gadās vienreiz mūžā. (..) no manis šī filma prasīja veiklību, jo viskritiskākajā brīdī nācās lēkt no piecu metru augstuma upē. Dimā vadās no “aprēķina”, ka upe ietek Melnajā jūrā, un tad jau vairs nav tālu arī Vidusjūra un glābējs Francijas krasts ar Marseļu un netālo Parīzi. Neteikšu, ka arī man, vadoties no šī “aprēķina”, būtu klājies viegli, tāpat kāpšana kalnos un auļošana uz zirga reizēm lika atcerēties manus gadus”.
Rīgā iznākošajā žurnālā “Kino” 1980. gada septembrī kinokritiķe Gaļina Frolova par “Dimā Kaukāzā” raksta: “Jāpiezīmē, ka visi šie liktenīgie skaistuļi un skaistules, despotiskie kņazi un briesmīgie laupītāji, viltīgie kišmiša tirgotāji un brašie karavīri filmā atveidoti ar tādu greznu un ironisku dekorativitāti, kas, ja ielūkojamies vērīgāk, ļauj traktēt šos tēlus ne tik daudz kā reālus tipus, cik to mītiskos iemiesojumus. Izplatītie priekšstati par kaukāziešu ugunīgo temperamentu, dāsnumu, atriebīgumu, nevaldāmību dzīrēs un jūtās sakāpināti līdz parodijai - it kā atsaucoties izcilā ceļotāja alkām ieraudzīt tālajā zemē, kur viņu atvedis liktenis, kaut ko patiesi eksotisku un viņa spalvas cienīgu. Neremdināmu bēdu pārņemtā Azamata jūtu uzsvērtais melodramatisms - ak, šie dedzīgie Gruzijas jaunekļi, katrs no viņiem spējīgs izdarīt pašnāvību mīlestības dēļ. No Azamata šķirtās Mardžanetas sērīgā klusēšana - ak, šīs biklās Gruzijas sievietes, kas dzimtas galvas klātbūtnē neuzdrīkstas ne vārdiņa bilst! Neganto laupītāju melanholisms - ak, šie kalnu abreki, aiz kuru briesmīgās ārienes reizēm slēpjas patiess cildenums!”
Jāteic, ka Kārlis Sebris nav vienīgais aktieris, kurš iemiesojies Aleksandra Dimā (tēva) tēlā, apceļojot Kaukāzu, to centies darīt arī franču aktieris Žerārs Depardjē, tiesa gan, tikai lasot Dimā ceļojuma piezīmes:
