"Nekas iepriecinošs tas nav!" Bez īpašnieka piekrišanas mājai piešķir kultūras pieminekļa statusu

Klāt nāk arī dažādas papildus birokrātiskas procedūras. Kāds kultūras pieminekļa – dzīvojamās mājas īpašnieks, žurnālam „Likums un Taisnība” teica: „Nekas iepriecinošs tas nav!” 

Ja tavu pirms gadsimta vai vēl senāk celto māju Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde (NKMP) nolemj iekļaut kultūras pieminekļu sarakstā, tad īpašniekam jārēķinās ar virkni ierobežojumu: piemēram, dakstiņu jumta vietā nevarēs ierīkot metāla jumta seguma, koka logu vietā ielikt plastmasas logus vai dēļu žogu nomainīt ar drāšu sētu.

Tikai informē – piekrišanu neprasa

„Mantoju 1898. gadā celtu dzīvojamo ēku. Attiecīgā reģiona būvvalde lika veikt tehnisko atzinumu, jo māja ir ļoti sliktā stāvoklī. Pirms pusgada iesniedzu būvvaldei Tehniskās apsekošanas atzinumu, kurā norādīts, ka tās nolietojums ir 65-80%, un ēka atrodas sliktā tehniskā stāvoklī. Tagad ir atnācis paziņojums no būvvaldes, ka šī ēka tiek iekļauta vietējas nozīmes kultūras pieminekļu sarakstā. Un tiek prasīts mans viedoklis par to. Ko tas nozīmē man kā īpašniecei, ja māja tiek iekļauta pieminekļu sarakstā? Vai man obligāti jārestaurē šo ēku? Cik ātri tas jāsāk darīt? Kādus apgrūtinājumus tas uzliek,” sociālajā tīklā „Facebook” par savu pieredzi, saņemot mantojumu, dalās Laura. 

Viņa arī min iemeslu, kāpēc māja iekļauta kultūras pieminekļu sarakstā: „ Divstāvu mezonīna dzīvojamā ēka, ar neoampīra stila fasādes elementu (vienu līsti starp stāviem). Lai arī ēka ir sliktā stāvoklī, tomēr fasāde saglabājusies gandrīz neskartā veidā. Ēka atrodas valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļa (vēsturiskais centrs) teritorijā”.

Likuma „Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 14. pants nosaka: „Kultūras pieminekļus atbilstoši to vēsturiskajai, zinātniskajai, mākslinieciskajai vai citādai kultūras vērtībai iedala valsts, reģiona un vietējās nozīmes kultūras pieminekļos un Ministru kabineta noteiktajā kārtībā iekļauj kā valsts, reģiona vai vietējās nozīmes kultūras pieminekļus valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. NKMP pārvalde rakstveidā informē objekta īpašnieku (valdītāju) par priekšlikumu noteikt attiecīgajam objektam (..) aizsargājamā kultūras pieminekļa statusu. Objekta īpašnieks 30 dienu laikā pēc paziņojuma saņemšanas rakstveidā informē NKMP par savu attieksmi. NKMP, izvērtējusi objekta īpašnieka attieksmi, iesniedz kultūras ministram priekšlikumu par kultūras pieminekļa statusa noteikšanu objektam un tā iekļaušanu valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā”.

Jā, īpašnieku informē un prasa viņa viedokli, bet tam nav izšķiroša nozīme, jo tajā pašā likuma „Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 14. pantā teikt: „Objekta iekļaušanai valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā nav vajadzīga tā īpašnieka (valdītāja) piekrišana”. Tādējādi – kā valsts noteiks tā būs!

NKMP: „Tas nav nekas briesmīgs”

Likumā arī noteikts, ka kultūras pieminekļa īpašnieks var pretendēt arī uz dažādiem labumiem, bet konkrēti, kādi un cik lieli tie būs nav minēts: „Viņam tiek noteikti nodokļu atvieglojumi vai kompensēti zaudējumi, ja tādi radušies sakarā ar zemes vai objekta lietošanas ierobežojumiem. Kultūras pieminekļu un to teritoriju iezīmēšanu administratīvi teritoriālo vienību plānos un valsts kadastrālās uzmērīšanas dokumentos nodrošina Valsts zemes dienests par valsts budžeta līdzekļiem.
Šā panta devītajā daļā minētos kultūras ministra lēmumus var pārsūdzēt Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Lēmumu pārsūdzēšana neaptur to darbību”. Tātad, viss atkarīgs no tā, cik līdzekļu šim mērķim ir paredzēts budžetā, un arī no NKMP, pašvaldības un Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) labvēlības.

NKMP sabiedrisko attiecību speciāliste Elvita Ruka „Likumam un Taisnībai” pauda: „Tas ir gan gods, gan pienākums, gan iespējas, gan atbildība. Ja ēka kļūst par valsts aizsargātu kultūras pieminekli, tad saimnieks uzņemas un apzinās atbildību. Nav iespējas „piespiest” restaurēt pieminekli, jo tam ir vajadzīgas finanses, bet tas ir vēlamais rezultāts. No tā brīža, kad ēka ir piemineklis, NKMP to uzrauga – lai nemazinās tās kultūrvēsturiskā vērtība. Tas nozīmē, ka visas turpmākās darbības ir jāsaskaņo – jebkurš remonts, pārbūve, restaurācija un tā tālāk. Tas nav nekas briesmīgs, ja ir izpratne par mantojuma vērtību. Labā ziņa ir tā, ka īpašniekam ir tiesības pieteikties uz dažādiem atbalsta finansējumiem – divreiz gadā ir regulāra glābšanas darbu atbalsta programma NKMP, trīs reizes gadā mazākas summas var dabūt Valsts Kultūrkapitāla fondā, ik pa brīdim (kā pašreiz Covid-19 seku novēršanai) tiek izsludināti atsevišķi finansējuma konkursi. Protams, ir vajadzīgs projekts, bet tā ir reāla iespēja un nauda”.

Būvniecības valsts kontroles biroja sabiedrisko attiecību speciāliste Elīna Balgalve „Likumu un Taisnību” informē: „Detalizēta informācija par vietējas nozīmes kultūrvēsturiska objekta īpašnieka pienākumiem ir jāsniedz teritoriālajai būvvaldei. Valsts politiku kultūras pieminekļu aizsardzības jomā īsteno NKMP”.

„Teju viss no pirksta jāizzīž!”

Kādi ir ieguvumi, vai tieši otrādi zaudējumi no dzīvošanas kultūras piemineklī „Likumam un Taisnībai” pastāstīja kādas aizpagājušā gadsimtā būvētas, senas dzīvojamās mājas Kuldīgā īpašnieks Normunds Avots (vārds mainīts, viņš publiski nevēlējās atklāt savu vārdu, lai pēcāk nerastos problēmas ar pieminekļu sargiem un budžeta līdzekļu dalītājiem): „Valsts kultūras pieminekļa statusu uzliek, un ar to viss arī beidzas. Labākajā gadījumā īpašnieku informē, ka tas ir piešķirts. Piemēram, Kuldīgā, kur mana ir māja, neviens jau man neprasa, ko tur tajā būvvaldē dara. Ja mana iela vai ielas puse ir iekļauta pieminekļu zonā, tad man neprasa ne jā, ne nē. Māja iekšā „pieminekļos” un tad jau viss notiek.

Ja māja ir pieminekļu sarakstā, tad ir NĪN atlaides, bet tās katrai pašvaldībai ir savas, ir savas pieminekļu aizsardzības zonas... Viss atkarīgs no daudzām niansēm. Tāpēc atlaides apmēru visiem nenosaka vienādu. Otrais var NKMP un pašvaldībai prasīt naudu kādu darbu veikšanai, piemēram, ja jumts jālabo vai logi sapuvuši. Viņiem ir pienākums šo finansējumu dot. Protams, viennozīmīgi jāievēro visas būvniecības prasības, jābūt arhitektu zīmējumiem un aprakstiem. Tam visam klāt pieslēdzas būvinženieri, arhitekti, vesela virkne atbildīgu vīru un sievas...

Bet to finansējumu jau nekad neiedos simtprocentīgi (tas notiek ļoti, ļoti reti). Piemēram, ja prasu 1000 eiro, tad viņi iedos piecus vai sešus simtus, otra puse jāmeklē pašam; man nekad nav iedoti prasītie 1000 eiro. Tomēr, ja jāglābj jumts, tad viņi parasti iedod maksimālo, cik var, tomēr jāpazinās, ka parasti viss nebūs simtprocentīgi. Man kā pieminekļa īpašniekam ir arī tiesības prasīt atbalstu no VKKF. Īsi sakot – tā ir vesela mašinērija, ko tik vienkārši nevar izstāstīt.

Vienreiz gan paburkšķēju pretī, bet palikām katrs pie sava viedokļa. Manai mājai vajadzīgs remonts, tā ir pieminekļu aizsardzības zonā, bet naudu tam nedod. Es pašvaldībai saku: „Ja jums ir prasības, tad arī lai no jūsu puses nāk finansējums. Bet ja nē, tad es daru, kā varu!” Man pretī: „Bet, kad pirkāt māju, jūs taču zinājāt, ka tā ir pieminekļu zonā, jums tas bija jāņem vērā”. Es pretī: „Paga, paga... Tad, kad pirku, tā nebija pieminekļu zonā”. Nemitīga jautrība, žargonā izsakoties – sīksta „cīberēšanās”.

Pēdējais gadījums: ap manu māju ir drāšu pinuma žogs, gribu to nomainīt ar divus metrus augstu dēļu žogu. Eju uz būvvaldi to saskaņot, jo par patvaļīgu būvniecību draud sods, pašam jāizstrādā projekts un skices. Man pretī: nedrīkst, pilsētā žogu/sētu augstums ir 1,75-1,8 metri. Bet man pretarguments, jo ir 1948. gada īpašuma apraksts, kurā minēts divus metrus augsts dēļu žogs. Ar to nepietiekot! Toties man ir sena fotogrāfija ar veco žogu un dzīvas vēl ir divas kundzītes, abām pāri 90 gadu, kuras reiz šajā mājā dzīvojušas, un var pateikt, kāds tas žogs toreiz bija. Nu tad beigās man to sētu atļāva būvēt.

Teju no pirksta jāizzīž, ko tu drīkst un ko nedrīkst. Visi trumpji, kas ir tavās rokās, jāliek ārā. Katrā ziņā tas pieminekļa statuss nekas iepriecinošs nav. Arī tās NĪN atlaides nav tik lielas, lai tas būtu dzīvības un nāves jautājums”.

Noslēgumā jāpiebilst, ka kultūras piemineklī neko nedrīkst remontēt vai pārbūvēt bez saskaņošanas ar NKMP un būvvaldi. Būvniecības likuma 25. un 26. pantā noteikts, ka par patvaļīgu būvniecību draud iespaidīgi naudas sodi: atkarībā no pārkāpuma, fiziskām personām no 15 līdz 400 naudas vienībām (no 75 līdz 2000 eiro), juridiskām personām sods var būt pat desmit reizes lielāks.