Trako deviņdesmito gadu detektīvs: kā austrāliešu konsuls centās izvest latviešu mākslas zelta fondu

Pēc vairāku gadu ilgušām diskusijām Ārlietu ministrija beidzot nolēma nākamgad atvērt Latvijas vēstniecību Austrālijā. Tomēr pirms pāris dienām mūsu ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs paziņoja, ka to nedarīs, lai vēstniecībai paredzēto naudu novirzītu mediķu algu palielinājumam. Austrālijas vēstniecībai nākamgad paredzētie 1,8 miljoni ir tieši desmitā daļa no 18 miljoniem, kuri 2020. gadā jāatrod valsts budžetā, lai, kā solīts, varētu palielināt mediķu algas.

Mākslas darbu kontrabanda un mātes nāve

Ar cerību pilnu skatu uz mūsu vēstniecību zaļajā kontinentā skatījās aizokeāna latviešu diaspora. Bet izrādās, ka arī viņi nav nemaz tik balti un pūkaini. Savulaik austrāliešu goda konsulu Latvijā – trimdas latvieti Valdi Bērziņu Drošības policija notvēra mēģinājumā no Latvijas izvest Latvijas kultūras vērtības. Tiesas prāva ilga gandrīz divus gadus. Bet ar to Bērziņa nelaimes Latvijā nebeidzās, viņš arī pārkāpa ceļu satiksmes noteikumus un izraisīja avāriju, kurā ceļā no Rīgas lidostas gāja bojā viņa māte.

Līdz ar to beidzās Austrālijas Savienības oficiālās pārstāvniecības liktenis Latvijas galvaspilsētā. Austrālijas konsulāts Rīgā – Pēterbaznīcas laukumā “pilnvērtīgi” pastāvēja tikai kādu mēnesi. Savukārt Latvijas vēstniecībai Austrālijai krusts pāri pārvilkts, to pat vēl neatklājot. Slepeno zīmju tulki un sazvērestības teoriju pinēji nu var prātot par “nelabo karmu”, kas uzlikta Latvijas-Austrālijas diplomātiskajām attiecībām.

Pašas attiecības ar zaļo kontinentu mums it nebūt nav saspringtas, mēs esam visnotaļ draudzīgas valstis. Tikai to vārda tiešā nozīmē nevaram nostiprināt ieliekot pamatakmeni attiecību mājai – diplomātiskās pārstāvniecības ēkai. Austrāliešiem Latvijas vēstniecību jādodas meklēt uz Tokiju, bet mums uz Stokholmu. Tiesa gan, austrāliešiem ir mazliet vieglāk, jo viņu valstī ir vairāki Latvijas goda konsuli, bet pie mums viņējo nav. Situāciju izglābj tas, ka savstarpējā ceļošanā starp Latviju un Austrāliju ir bezvīzu režīms un tāpēc tik bieži sūtniecību konsulārās daļas mums nenākas meklēt (Latvijas nepilsoņiem gan iebraukšanai Austrālijā jākārto vīza). Bet nu atskats “trako deviņdesmito” diplomātiskajā kriminālstāstā…

40 tonnu smagais konteiners ar mākslas kontrabandu

Rīdzinieki tikai pāris mēnešus 1996. gada vasarā varēja vērot, kā Pēterbaznīcas laukumā pie kādas ēkas lepni plīvo Austrālijas karogs. Austrālijas goda konsuls Valdis Bērziņš savā diplomātiskajā statusā sāka darboties 1995. gada nogalē, nākamā gada maijā tika svinīgi atklātas Austrālijas goda konsulāta telpas Pēterbaznīcas laukumā 7, bet pēc mēneša Drošības policija jau izplatīja sensacionālu paziņojumu:

„1996. gada 18. jūnijā Drošības policija sadarbībā ar Ārlietu ministriju un muitas darbiniekiem aiztur Austrālijas goda konsula Latvijā Valda Bērziņa sūtītu 40 tonnas smagu konteineru. Pēc konteinera atvēršanas tajā atrod XIX gadsimta mēbeles, pulksteņus, porcelāna izstrādājumus, piecus Jaņa Rozentāla darbus, kā arī Vilhelma Purvīša, Ludolfa Liberta, Voldemāra Irbes, Kārļa Melnbārža un Induļa Zeberiņa gleznas”.

Prokuratūra goda konsulam uzrādīja apsūdzību, ka viņš centies kontrabandas ceļā izvest no Latvijas kultūras vērtības aptuveni 23 000 latu (32 725 eiro) apmērā. Krava tikusi noformēta kā diplomātiskā, lai gan pēc prokuratūras ieskata Bērziņam šādu tiesību nebija, tādējādi netikusi samaksāta izvedmuita aptuveni 10 000 (14 230 eiro) latu apmērā.

Lieta nonāca Rīgas Ziemeļu rajona tiesā. Tikmēr Stokholmā rezidējošais Austrālijas vēstniekam Gerijam Kornojam par ierastu lietu kļuva pārvietošanās maršrutā Stokholma-Rīga, lai ar mūsu valsts augstākajām amatpersonām apspriestu skandālu, kurš, pēc Latvijas puses ieskata, bija vēl nepieredzēts pārkāpums atjaunotās Latvijas diplomātijas vēsturē.

1996. gada 4. jūlijā Kornojs tikās ar tālaika Latvijas ārlietu ministru Valdi Birkavu, kurā pārrunāja notikušo. Kornojs teica, ka, pieprasot Latvijas valsts iestādēm uzskatīt viņa mantas par diplomātisku sūtījumu, agrākais goda konsuls nav ievērojis ne tikai goda konsulu tiesības, bet arī pārkāpis Austrālijas noteikumus attieksmē uz goda konsulu tiesībām un pienākumiem. Vēstnieks izteica savu nožēlu un atvainojās ministram par incidentu, apliecinot, ka Austrālija šo gadījumu aplūko visā nopietnībā. Konrojs izteica pārliecību, ka agrākā goda konsula lēmums par atteikšanos no posteņa ir pietiekams un vairs neradīs diplomātiskas domstarpības, kā arī neiedragās abu valstu attiecības.

Traģiskā autoavārija

Kamēr tiesā vētīja Bērziņa lietu, viņš iekūlās vēl vienā traģēdijā. Laikraksts „Austrālijas Latvietis” rakstīja: „Braucot automašīnā no lidlauka uz pilsētu, satiksmes negadījumā 1997. gada 21. jūlijā Rīgā (Krasta ielā) gājusi bojā Dzintra Bērziņa, kura kopā ar dzīves biedru Voldemāru Bērziņu bija ieradusies Latvijā no Sidnejas, lai apciemotu savu vecāko dēlu Valdi. Citai automašīnai no sāniem uzdrāžoties Valža Bērziņa vadītajam auto, 76 gadus vecā Dzintra Bērziņa zaudējusi dzīvību, kamēr Voldemārs Bērziņš pēc sadursmes ievietots slimnīcā. Valdis Bērziņš no negadījuma izkļuvis bez nopietniem ievainojumiem”.

Nu arī šī lieta nonāca tiesā un Valdi Bērziņu apsūdzēja divos noziedzīgos nodarījumos. Lai bijušais goda konsuls neizvairītos no tiesas, viņam bija jāiemaksā drošības nauda, kā arī viņa īpašumiem tika uzlikts arests.

Tiesa Bērziņu attaisno kontrabandā, bet notiesā par mātes nonāvēšanu

1998. gadā Rīgas Ziemeļu rajona tiesa Bērziņu attaisnoja apsūdzībā par nelikumīgu mēģinājumu kontrabandas ceļā izvest no valsts kultūras vērtības. Taču par vainīgu viņu atzina transporta līdzekļu kustības drošības noteikumu pārkāpšanā, kā rezultātā iestājusies nāve. Tiesas izmeklēšanā noskaidrots, ka 1997. gada jūlijā Bērziņš, vadot personīgo automašīnu, nav ievērojis ceļu satiksmes drošības noteikumus un izraisījis autoavāriju, kā rezultātā bojā gāja Bērziņa māte, kā arī smagus miesas bojājumus guva viņa tēvs. Tiesa Bērziņam piesprieda naudas sodu 50 minimālo mēnešalgu apmērā (1997. gadā minimālā mēnešalga bija 38 lati; 50 minimālās mēnešalgas – 1900 eiro jeb 2705 eiro) un autovadītāja apliecības atņemšanu uz pieciem gadiem.

Savukārt mākslas darbu kontrabandā viņu attaisnoja, jo nebija „pierādījumu, ka Bērziņš sapratis, ka rīkojas nelikumīgi”. Tāpat tiesas spriedumā konstatēja, ka Bērziņam bijušas tiesības pašam nolemt, vai krava, kurā bija daudz mākslas priekšmetu, var tikt atzīta par diplomātisko, jo šādu iespēju pieļauj Latvijas muitas kodekss. Tas nozīmēja, ka Bērziņš nav pārkāpis Vīnes konvenciju, kurā cita starpā regulēta arī diplomātisko kravu nosūtīšana. Tiesa nosprieda, ka Bērziņš pēc sprieduma stāšanās likumīgā spēkā varēja saņemt prokuratūrā iemaksāto drošības naudu – 30 000 latus (42 685 eiro), kā arī tika noņemts arests viņa nekustamajiem īpašumiem Rīgā, divām automašīnām, vairāk nekā 80 mākslas priekšmetiem, kā ari citam Bērziņa īpašumam.

Iepriekš tiesas debatēs prokurore Gaida Puriņa pieprasīja bijušo goda konsulu atzīt par vainīgu liela mēroga mākslas priekšmetu kontrabandā un sodīt ar naudas sodu – simt minimālajām mēnešalgām, kā arī konfiscēt vienu namīpašumu Rīgā un automašīnu „Porsche”. Viņa ierosināja konfiscēt arī visus tos mākslas priekšmetus, kas tika uzskatīta par kontrabandu.

Apsūdzētais savā pēdējā vārdā teica, ka ir kļuvis par upuri negodīgu cilvēku rīcībai. Viņš tiesu lūdza atdot konfiscētās gleznas un mēbeles, kā arī noņemt arestu no viņam piederošajiem īpašumiem un automašīnas.

Visu noveļ uz kriminogēno situāciju

Lai arī Ārlietu ministrija teicās, ka Bērziņu bija informējusi, ka tā atsakās viņa ģimenes izvedamajām mantām, kurās bija arī mākslas priekšmeti, piešķirt diplomātiskās kravas statusu, pats Bērziņš neuzskatīja, ka būtu ko pārkāpis. Laikraksts „Austrālijas Latvietis” 1996. gada vasarā publicēja Bērziņa paskaidrojuma vēstuli:

„Esmu gan šokēts, gan sarūgtināts par nepamatotiem un nepatiesiem apvainojumiem, kuri parādījās Latvijas masu informācijas līdzekļos. Sniedzu faktus, kas netika minēti:

No pagājušā gada beigām, pēc divām zādzībām un viena ielaušanās mēģinājuma dzīvoklī un konsulāta telpās, es izlēmu, ka manai sievai un trīs bērniem drošības apsvērumu dēļ vajadzētu atgriezties Austrālijā. Tā kā agrāk no Latvijas neko nebiju izvedis, mēs nolēmām nolīgt jūras kravu pārvadājumu kompāniju kārtot visu attiecīgo dokumentāciju un muitas formalitātes.

Šī kompānija veica mana dzīvokļa un konsulāta apskati un pieprasīja sarakstu ar izvedamo mantu izmēriem, kuru es attiecīgi iesniedzu. Kad paskaidroju, ka kravu vēlos nosūtīt kā diplomātisko, man atbildēja, ka vairāk nekādas formalitātes nav jākārto. Latvijas Ārlietu ministrijas Vienotā valsts protokola diplomātiskā korpusa nodaļa tika informēta un tās pārstāvis uzaicināts būt klāt pie mantu iekraušanas konteinerā, diemžēl no Ārlietu ministrijas neviens neieradās. Bija paredzēta arī muitas pārstāvja klātbūtne. Kaut gan muitas amatpersona bija rakstiski apstiprinājusi kravu kā diplomātisko.

75% no konteinera satura bija personīgās mantas, kuras tika ievestas caur muitu 1994. gada septembri no mūsu iepriekšējās dzīves vietas Nīderlandē.

Pirms manas izbraukšanas es biju sagatavojis dokumentus, uzskaitot katru mēbeļu priekšmetu, gleznas un pārējās vērtīgākās mantas. Bija pieejamas arī muitas apzīmogotas fotogrāfijas, kā arī vairāku Latvijā iegūto gleznu fotogrāfijas.

Es darīju visu iespējamo, lai sagādātu jebkādu pieprasīto informāciju. Man nebija nolūka maldināt attiecīgās Latvijas iestādes vai izvairīties no jebkādām muitas nodevām, kuras maksājamas šajā gadījumā.

Vēloties atspēkot jebkādu man izteikto apvainojumu un pierādīt savu nevainību, es nekādā veidā nevaru ļaut diskreditēt Austrālijas vārdu. Tādēļ es atsakos no goda konsula pienākumiem. Tomēr man nav nodoma pārtraukt savu darbību Latvijā, jo es ticu Latvijas panākumiem un nākotnei”.