Jubilārs Juris Pavītols atklāti par "Līvu" vēsturi: "Kašķīgums grupā ienāca līdz ar Ķiģeļa atnākšanu"

Jubilejas koncerts "Starp debesīm un zemi" būs 6. maijā pulksten 19 Liepājas Lielajā dzintarā, piedalīsies daudzi gaviļnieka kolēģi un draugi, ar kuriem dzīves un darba gaitas savedušas kopā. “Man jau šķiet, ka apaļas jubilejas ir jāsvin, jo tā nav ikdiena. Nav arī padsmitnieka balle,” teic Juris.

Pietika ar telefona zvanu

Pavītols stāsta par savu dzīvi – viņš taču bijis arī slaveno "Līvu" dibinātājs un vadītājs, vairākas viņa dziesmas savulaik neieteiktas izpildīšanai, citas aizliegtas. Tagad Juris ir Liepājas universitātes lektors un vada ģitārspēles nodarbības Priekules mūzikas un mākslas skolā.

“Mani visu laiku interesējušas nacionāli un sociāli politiskās tēmas. Jebkurai varai pasaulē gan negribas, ka tā tiek kritizēta – un kur nu vēl padomju varai! Tāpēc daudzas manas dziesmas neraidīja ne radio, ne televīzijā. Aizliegta ar kultūras ministra pavēli tika tikai "Vairogi", citas mutiski, kā jau tajos laikos, ar telefona zvanu,” teic Juris un atceras gadījumu no 1973. gada, "Līvu" pirmsākuma, kad grupa vēl spēlēja kā Liepājas kultūras nama ansamblis.

Ojārs Grīnbergs no zemgaļiem tālāk

Vienreiz mēnesī bija jāspēlē restorānā "Jūra". Todien Liepājā bijis REO – Rīgas estrādes orķestra – koncerts, kur dziedāja Ojārs Grīnbergs un Margarita Vilcāne. Restorāna zāle pilna, bet kas gan neielaidīs slaveno Grīnbergu? “Mēs spēlējām, viņš ar orķestra vadītāju Aivaru Krūmiņu klausās un pēc dziesmas pienāk pie mums klāt: Juri, man arī vajag dziesmu no tevis! Es saku: ņem šo pašu, ko spēlējām – "Zemgaļu kara dziesma". Nē, šo ne! Tā neies cauri. Vai nevar kādu citu? Lūk – pat šāds dziesmas nosaukums jau bija nevēlams, kur nu vēl dziedama,” stāsta Pavītols.

Vēlāk viņš uzrakstījis pat vairākas citas, atmiņā gan palikusi tikai mīlas balāde "Ienāc un neaizej", kas skanēs arī jubilejas koncertā. Klausītāji uzņēma atsaucīgi, vienīgi žēl, ka tieši Pavītola radītās dziesmas REO neierakstīja skaņu lentēs, tāpēc nav saglabājušās. Reiz uz Liepāju atbraucis Jānis Blūms, ilggadējais "Menueta" vadītājs un televīzijas skaņu režisors. Un arī atteicies ierakstīt Jura dziesmas nacionālā teksta dēļ. Pat dziesma "Lūgums" ar Māra Čaklā dzejoļa frāzi “labā, mūžīgā zeme, dodi man mierīgu prātu” šķita aizdomīga, tomēr Blūms pieļāva, ka neviens nepamanīs, un ierakstīja.

Noņems dziesmu, citādi noņems pašus

Juris teic, ka padomju vara neko oficiāli neaizliedza. Arhīvā pat neesot LPSR Kultūras ministrijas sēdes protokola, kurā aizliedza Pavītolu, "Līvus", dziesmu "Vairogi", kaut pati sēde notika, ministrs Vladimirs Kaupužs bija zils no kliegšanas, bet izsauktie nodaļu vadītāji mēmi kā žurkulēni čūskas klātbūtnē.
Pat vēl 1985. gadā "Dīvainos putnus", Mikrofona aptaujai gatavoto dziesmu, akceptēja Radio muzikālās daļas vadītājs Raimonds Pauls un komisijas, bet tolaik vienīgās atļautās partijas sekretārs izņēmis ārā. “Tā man atreferēja Ivars Mazurs (radio džeza raidījumu vadītājs, tagad jau aizsaulē – D.E.) – "Dīvainie putni" jāņem laukā, jo Pavītols ar šo dziesmu aicina mājās ārzemju latviešus. Labāk noņemsim dziesmu, citādi noņems mūs pašus, tā jau esam iekrituši ar Ulda Stabulnieka "Tik un tā!” okupācijas laika kultūras īpatnības atklāj Pavītols.
Pēc tam bija dziesma "Ziņģes atmiņa", veltīta pēc Pļaviņu HES uzcelšanas zaudētajam Staburagam. “"Melodijā" to ierakstījām, bet man pasaka – Juri, radio to neņem pretī! Tā ar grupu "Saime" vairākus gadus netikām Mikrofona aptaujās,” turpina jubilārs.

Kāpēc ne cirvis?

Toreiz pat mūzikas grupas nosaukums bija oficiāli jāapstiprina, un "Līvu" pirmsākumos bija doma saukties dziesmas vārdā – par "Vairogiem". Zāle jau pirms koncertiem skandēja skaļās balsīs: “Vairogus, vairogus!” Vitauta Ļūdēna sarakstītie vārdi bija padomju varas ausīm gana griezīgi: “Ir latviešu tauta akmens, māls un smilts, (..) Mūsu dziesmas ir vairogi seni.”
“Liepājas kultūras nodaļa nosaukumu apstiprināja, aizsūtīja apstiprināt Rīgā, Melngaiļa Tautas mākslas namam. Tur pie galda vadītājs – bijušais sarkanais partizāns. Viņš saka – kāpēc vairogi, no kā tev jāsargājas? Kāpēc ne cirvis? Un aizliedza. 1973. gadā jau skaļi sevi pieteicām kā "Līvus". Liepājas kultūras nodaļa gan bišķi pagaidīja, bet apstiprināja, Kultūras ministrija marinēja septiņus mēnešus,” atminas Pavītols.

"Līvu" un arī "Credo" nosaukumus izdomājusi Ingrīda Pavītola, viņa bijusī sieva un soliste. “Galvenais bija motivācija: vai atļaus tos "Līvus", kā piespiest Rīgu, ka tas ir pamatots nosaukums. Tad izdomājām, ka dzīvojam ap Līvas laukumu. Kaut, piemēram, man līdz laukumam ar tramvaju četras pieturas,” skaidro komponists.

"Vairogiem" skanot, lauž beņķus

Turpretim dziesmu "Vairogi" paradoksālā kārtā apstiprināja, turklāt pašu pirmo no Pavītola repertuāra, un tā noturējās ilgi.
“1972. gadā mēs ar šo dziesmu uzstājāmies pilsētas skatē, publika apjukumā, sak, kas nu būs, bet ārā gāja dziedādami. Dīvaini ir kas cits – kāds šo dziesmu bija iebalsojis 100 visu laiku populārāko dziesmu sarakstā, taču beigu beigās tā pazuda… Kad mani aizliedza, Vladimirs Kaupužs, toreizējais kultūras ministrs, bļāva – kā var būt, ka desmit gadus jau šī dziesma Pavītolam kā pati pirmā stāv apstiprināta? Kur jums bija acis?” Tad arī Kaupužs aizliedza Pavītolu, "Vairogus" un "Līvus" – uz pusgadu. “Par to, ka Pavītols pieskārās valdības politikai, jo es koncertā papļāpāju, ka cigaretes ir dārgākas, tepiķi tāpat, un tāpēc starpbrīdis būs īsāks. Pārmeta, kāpēc cilvēki kāpj uz beņķiem un salauž, vicina žaketes koncertā.”
1996. gadā pēc 15 gadu klusuma Pavītols Vairogus kopā ar pirmajiem Līviem ierakstīja savā nelielajā studijā – pats sev, atmiņai.

"Līvu" līkloči

Pavītols, daloties atmiņās, ir atklāts – kašķīgums "Līvos" ienācis ar Ērika Ķiģeļa atnākšanu, kuru pats uzaicinājis.  “Es viņu zināju no Saldus, no Brocēnu laikiem. Viņš dragāja Džimiju Hendriksu un likās tāds iedomīgs puika. Teicu viņam: man ir grupa, ir nosaukums, vai negribi nākt?”

Ķiģelis spriedis, ka varbūt jāpamēģina ABBA variants – varēja būt pavisam citi "Līvi", taču šis zviedru četrinieka latviešu klons neizdevās. Ar mūzikas skolu beigušo sievu Zigrīdu Ķiģelis jau tad bijis uz nažiem, un izšķīrušies, tā nu vienas solistes pietrūka.
Vieta tukša nepalika, atnāca Jānis Grodums, viņa māte ilgus gadus vadīja Liepājas Metalurgu kultūras pili.  “Direktores dēlu? Tas ir tāds tālejošs gājiens. Jancis bija jauns puika, bet Ēriks mani pierunāja – Juri, aparatūru vajag, atbalstu vajag,” stāsta Pavītols.

Juris sameklējis Grodumu, kurš blandījies pa Liepājas jūrmalu, gar kioskiem, aliņus dzerdams. Izteicis piedāvājumu, bet Grodums atbildējis: lai viņam rakstot notis, tad esot ar mieru.
“Dziedāja viņš no sākuma diezgan šķībi, nederēja kā solists,” par vēlāk fanu iemīļoto Grodumu neslēpj Pavītols. Ar Ingu kā solisti bija par maz, klāt nāca Regīna Sieka.

Vajadzēja arī taustiņnieku, un no armijas bija pārnācis Tālis Marhilēvičs. “Bet viņš ar Ķiģeli nesatika, tur bija riktīgs kašķis. Tālis nebija ar mieru, aizgāja. Bet man ar Ēriku bija aizvien grūtāk. Viendien tomēr palūdzu viņam iet prom un paņēmu Modri Šternu. Tēvs viņam stingrs, baptistu mācītājs Ciānas draudzē – es Modri paņēmu no mājām, aizvedu uz mēģinājumu, atvedu atpakaļ un nodevu vecākiem. Turklāt viņš arī mūzikas skolā mācījās,” "Līvu" līkločus izklāsta Juris. Viņš pats grupā bijis līdz 1982. gada novembrim, kad savu aizliegumu nav varējis vairs izturēt un devies uz Valmieras estrādes ansambli Kvelde, bet pēc tam uz kolhozu Matīši, kur tapa grupa Saime.

Ar kaudzi naudas uz Maskavu

“Toreiz bija aparatūras trūkums. 1980. gadā Maskavā olimpiādes vajadzībām bija savesta Rietumu aparatūra, bet krievi to Gorkija parkā šeptēja ārā. Es biju to uzzinājis, bet vajadzēja dabūt naudu. Liepājā bija komisijas veikals, un vadītāja bija pretimnākoša,” Pavītolam ir ko stāstīt arī par "padomju biznesa" niansēm.

Shēma bija šāda – veikala vadītāja noformē papīrus, it kā aparatūra jau būtu veikalā, bet kolhozs pārskaita naudu. Muzikanti naudu izņem un dodas uz Maskavu pēc preces – patiesībā skaidri nezinot, vai dabūs. “Veikalniece izrakstīja falšus čekus, neatceros viņas vārdu, vajadzētu kaut paklanīties. Ar diviem Saimes puišiem aizbraucām uz Maskavu, līdzi bija 60 000 rubļu, tikko no bankas izņemti, ar striķīti aptīti. Ielikām iekārtas vilciena tamburā, nevarēja tikt ne iekšā, ne ārā, bet varu palepoties – tolaik Saimei bija Latvijā trešā labākā mūzikas iekārta,” Juris arī tagad var uzsist sev pa plecu.

Jaroslavļā esat bijuši?

Tos laikus Pavītols atpakaļ negrib, un ne tikai deficīta dēļ. “Tagad ir grūtāk, bet patiesāk. Mēs nemelojam cits citam, nav vajadzības. Padomju gados gan dzīvojām dubultdzīvi. Uz Krieviju savulaik braucām krustiņa dēļ un tāpēc, ka citur jau tikt nevarējām. Reiz no komjauniešiem saņēmām uzaicinājumu uzstāties Vācijā, bet bija jādabū rekomendācijas.”

Tolaik mūziķu grupas bija kolhozu un rūpnīcu paspārnē, var teikt – struktūrvienības. "Līvi" piederēja "Sarkanajam metalurgam", un uzņēmuma direktors Nikolajs Golodovs Pavītolam pirms Vācijas brauciena jautājis: “Stop! Bet vai esat bijuši Krievijā, Jaroslavļā, piemēram? Vai PSRS esat izbraukājuši, ja jau sākat prasīties uz ārzemēm?” “Ar gariem zobiem Golodovs tomēr papīru parakstīja, kad to lasīju, izskatījās, ka rakstīts Štirlicam,” saka komponists: “Taču rūpnīcā bija atsaucīgi cilvēki un mums palīdzēja, kā nu kurš varēja.  Cik varēja, nāca talkā arī mans tēvs. Viņš pie galvenā mehāniķa strādāja par vecāko inženieri, un man bija vieglāk autobusu dabūt izbraukumiem,” teic Juris.

Vaicāts, ko viņš novēl sev dzimšanas dienā, Pavītols atbild: “Man ir dziesmiņa ar Leona Brieža tekstu "Šī nakts būs tava lepnā diena". Gribētos, lai jubilejas koncerts izdodas, un uzskatu, ka apaļš gadaskaitlis ir jāsvin, ja Dieviņš tādu devis.”