Okupanti līdz ar zemi nolīdzina Jelgavu: kā kara laikā un pēc tā Staļina vārdā saspridzināja Kurzemes hercogistes galvaspilsētu. FOTO

Vienlaikus izstāde, it īpaši pašreizējās Krievijas agresijas Ukrainā kontekstā, atgādina par kara postošo ietekmi uz visām sabiedrības dzīves jomām, akcentē nepieciešamību sargāt Latvijas kultūrvēsturisko mantojumu un apzināties visaptverošas valsts aizsardzības nozīmi. Jauns.lv šīs izstādes kontekstā atgādina, kā šī kara dēļ tika sagrauta kādreizēja Kurzemes hercogistes galvaspilsēta, kuru okupanti turpināja spridzināt vēl divus gadus pēc kara beigām.

Kara drāma Lielupes krastos

Lai arī padomju karaspēks teicās Jelgavu no nacistiem “atbrīvojis” jau 1944. gada augusta sākumā, pilsētniekiem neatļāva Jelgavā atgriezties līdz vēlam rudenim, kad sarkanarmija ieņēma Rīgu.

Pirms 80 gadiem – no 1944. gada 30. jūlija līdz 7. augustam - padomju kara aviācija praktiski līdz ar zemi nolīdzināja kādreizējo Kurzemes hercogistes galvaspilsētu Jelgavu. 2. pasaules kara laikā cīņās starp Sarkano armiju un nacistu Vērmahtu padomju armija, cenšoties no Jelgavas izkvēpināt Hitlera karapūļus un latviešu leģionārus, iznīcināja 95% senās Jelgavas apbūves (to, kas vēl bija palicis pāri pēc pāris gadiem iznīcināja “Mosfiļm” pirotehniķi, uzņemot kara drāmu “Staļingradas kauja”). “Piepalīdzēja” arī hitleriešu armija, kura, atstājot Jelgavu, to aizdedzināja. No Jelgavas līdz mūsdienām saglabājušās tikai pāris vēsturiski nozīmīgas ēkas, kas pēc kara piedzīvoja pamatīgu atjaunošanu – Jelgavas pils, Pētera akadēmija, Annas baznīca, Svētās Trīsvienības dievnama tornis un vēl daži mazāki nami.

Visus padomju gadus un arī tagad Kremļa oficiālie vēsturnieki melo, apgalvodami, ka Jelgavu iznīcināja ne jau boļševiku “nesatricināmā” armāda, bet gan vācu armija.

"Zemgales Komunista" meli

1944. gada decembrī sāka iznākt Jelgavas komunistu laikraksts “Zemgales Komunists” un tas jau no pirmā numura ar varu par padomju pilsoņiem padarītajiem jelgavniekiem centās ieborēt, ka tieši hitlerieši sabombardēja Jelgavu. Lūk, daži citāti no 1944. gada decembra “Zemgales Komunista” rakstiem:

1944. gada 5. decembris: * “Mūsu skaisto ziedošo Jelgavu fašistu zvēri pārvērtuši drupu kaudzē”; * “Nav jelgavnieka, kas nebūtu cietis baigajās dienās, kad vācu baronu rokas puiši dedzināja un postīja, ko paaudžu paaudzes gadsimtos šeit Lielupes krastos bija sakrājušas un uzcēlušas”.

1944. gada 7. decembris: * “Vāci atkāpjoties sagrāvuši un nodedzinājuši pilsētu”; * “Mūsu skaistā Jelgava izpostīta un sagrauta no vācu bandītiem. Lai ātrāk aizdziedētu mūsu pilsētas briesmīgās brūces, Celtniecības trests ķēries pie pilsētas atjaunošanas darbiem. Viena no pirmām, ko pašreiz atjauno, ir pasta ēka, elektrības centrāle un daudz citas”; * “Kādā novembra svētdienā mūs visus aicināja labprātīgi palīdzēt uzpost Jelgavu. Sapulcēšanās vieta bija pie Izpildkomitejas. No turienes gājām uz darba vietu Lietuvas ielā. Tur bij daudz sagrautu namu. Ietnes nobirušas gruvešiem. Tā neģēlīgo vāciešu vaina. Sparīgi ķērāmies pie darba: cits ar lāpstu, cits ar slotu, kā kurš. Ķieģeļu gabalus un gružus bērām uz sagruvušo namu drupām. Ātri vien mums norādītais darbs bij veikts. Tagad iela bij tīrāka: kādu gabalu varēja iet pa ietni”.

1944. gada 14. decembris: * “Pēc vācu okupantu varas padzīšanas no Jelgavas sācies straujš rūpniecības atjaunošanas darbs. Jelgavā, kur gandrīz visus rūpniecības uzņēmumus un darbnīcas vācu okupanti nopostījuši, atjaunošanas darbs veicams ar lielu piepūli un rūpību”.

Patiesība par Jelgavas iznīcināšanu

Zemgales metropoles noslaucīšana no zemes virsas sākās 1944. gada 28. jūlijā, kad 62 padomju bumbvedēji un 56 iznīcinātāji iznīcināja Jelgavas aerodromu, bet tās pašas dienas vakarā Jelgavu sarkanarmija sāka apšaudīt ar reaktīvajiem mīnmetējiem jeb „katjušām”.

30. jūlija agrā rīta stundā sākās pilsētas “ģenerālšturmēšana”, vēršot galveno triecienu pret dzelzceļa staciju. Tomēr Sarkanā armija nespēja ieņemt ne dzelzceļa staciju, ne arī nokļūt pilsētas centrālajā daļā. 31. jūlija rītā padomju karaspēks atjaunoja uzbrukumu, kaujās iesaistījās padomju aviācija un reaktīvie mīnmetēji, tika ieņemta Lielupes kreisā krasta daļa. 31. jūlija vakarā padomju radio ziņoja par Mītavas (Jelgavas) ieņemšanu.

Tomēr ne jau tikai no sarkanarmijas bumbām cieta Jelgava. Naktī uz 1. augustu Vērmahta vienības pa Driksas un Lielupes tiltiem atkāpās uz Lielupes labo krastu, uzspridzinot tiltus, bet 2. augustā vācu smagā artilērija sašāva Sarkanās armijas ieņemto Jelgavas pili.

Bet vislielāko postu Jelgavai nodarīja padomju armija, kas Jelgavā nežēlīgi īstenoja “nolīdzinātās zemes” taktiku. Par to liecina arī atmiņu stāsti Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā, kura arhīvos Jauns.lv palīdzēja ielūkoties muzeja galvenais krājuma glabātājs Aldis Barševskis. Jauns.lv piedāvā drausmīgā padomju aviācijas uzbrukuma piedzīvojušo atmiņu stāstus.

It kā sadegtu Latvijas karogs

Leģionārs Ilmārs Rubenis: “1944. gada 28. jūlijā plkst. 11.00: Uzlidojums ilga kādu pusotru stundu, bet lidmašīnu laikam sevišķi daudz nebija. Tad bija relatīvs klusuma brīdis, tikai pie stacijas bija dzirdama attāla šaušana. Kad uzkāpām ārā apskatīties, “Kurzemes viesnīca” jau dega pilnās liesmās un uguns bija jau pārsviedusies uz lielo koka aptieku. Mēs gulējām blakus tanku mīnu kaudzei un redzējām kā mūsu priekšā deg visa Jelgavas krastmala no Trīsvienības baznīcas līdz kādreizējai elektrostacijai”.

Pedagogs Arturs Veisbergs (Hercoga Pētera ģimnāzijas skolotājs no 1919. līdz 1944. gadam): “Pēdējo reizi Hercoga Pētera ģimnāzijas stalto ēku redzēju 27. jūlija vēlā vakarā pēc sarkanās aviācijas uzlidojuma. Šai uzlidojumā, kas turpinājās ar pārtraukumiem no pulksten 2.00 līdz 7.00, Jelgava tika smagi sapostīta. Nedarbojās nedz ūdens, nedz elektrības tīkls.

Pretim ģimnāzijai bija sagrauts Valsts un Zemes bankas trīsstāvu nams, dziļa bumbu izrauta bedre rēgojās pavisam tuvu Čakstes piemineklim. Pati ģimnāzijas ēka tomēr no bumbām nebija cietusi. Tās iekšpuse izdega lielajā Jelgavas ugunsgrēkā nākošajā dienā. 

Uguns Jelgavā bija izcēlusies pilsētas centrālajā daļā 28. jūlija agrā rītā un šķiet, vairākās vietās uzreiz. Daži autori izteikuši domu, ka Jelgavu tīši aizdedzinājuši vācu karavīri. Cik man izdevies noskaidrot, tad šī versija ir tikai daļēji pareiza, jo tādas augstākās vācu priekšniecības pavēles nebija. Kaujas apstākļos bieži mēdz būt, ka, kādu pilsētu pametot ienaidniekam, postīšanu var patstāvīgi izdarīt atsevišķas karaspēka daļas vai pat atsevišķi karavīri. Tas varēja notikt arī Jelgavā, jo dažu vācu karavīru apbruņojumā ietilpa speciālas dedzināšanas kapsulas. Viena tāda bija pietiekama, lai nodedzinātu ēku.

Objektīvu pārskatu par Jelgavas bojā ejas norisi nevarēs dot neviens, jo tiešo kaujas dalībnieku vairums gājis bojā. Jāatzīmē arī, ka latviešu karavīri bija ieņēmuši pozīcijas pilsētas dienvidu daļā un nevarēja pārzināt notikumus pašā Jelgavā.

Virs Jelgavas pacēlās augsts dūmu stabs, gar malām, liesmu atspīdumā, tumši iesarkans, vidū – pelnu krāsas dūmu gaišāka svītra, - it kā tur sadegtu Latvijas karogs”.

Jelgavu aviācija bombardēja bez žēlastības

Sarkanarmietis Semjons Djomins (kauju par Jelgavu dalībnieks): “Mums tika dota pavēle – ieņemt pilsētu, lai ko arī tas maksātu. Un mēs to izpildījām. Divās dienās vāciešus no pilsētas izdzinām. Vēl augusta sākumā ielās noritēja kaujas. Un, manuprāt, tās tik bargas bija tāpēc, ka Augstākajam Virspavēlniekam bija paziņots par Jelgavas atbrīvošanu 31. jūlijā. Pilsēta bija svarīgs stratēģisks punkts, mūsu aviācija to bombardēja bez žēlastības. Protams, arī vācieši deva savu daļu Jelgavas iznīcināšanā”.

Vēsturnieks M. Leitāns: “Aizgāja bojā 90,4 % dzīvojamās platības, visa rūpniecība, visi arhitektūras pieminekļi, tai skaitā Jelgavas pils, rātsnams, “Academia Petrina”, “Villa Medem”, bijušais bruņniecības nams, Annas un Trīsvienības baznīcas, Latviešu biedrības ēka un citi. Šeit jāatceras, ka pilsētā pamatā bija koka apbūve, kas karstajā laikā radīja vēl lielākas uguns briesmas. Pretēji citām pilsētām Jelgavu vācieši nebija sagatavojuši iznīcināšanai. Pat tiltus, kurus uzspridzināja 1. augusta naktī, steigšus mīnēja 28. jūlija rītā. Jelgavas degšana sākās 27. un 28. jūlijā, kad no gaisa to bombardēja 334. bumbvedēju divīzijas 62 bumbvedēji, kurus sedza 56 iznīcinātāji. 

Taču arī pēc uzlidojumiem un ielu kaujām pilsēta atbrīvošanas momentā vēl bija daļēji vesela. Augusta sākumā, kad 279. strēlnieku divīzija no pilsētas atkāpās, tajā jau saimniekoja speciāli dedzinātāji no attiecīgām vācu armijas apakšvienībām. Kaujās sevišķi smagi 7. augustā cieta pilsētas dienvidrietumu daļa, kuru noklāja ar šāviņiem divi “katjušu” divizioni. Jāatceras, ka fronte Lielupes krastā nostāvēja līdz oktobra vidum, tātad katrs vāciešu šāviņš krita jau tā nopostītajā pilsētā”.

Leģionārs Jānis Eduards Grīnvalds (dienējis vācu armijas apsardzes rotā): “27. jūlija pēcpusdienā Jelgavai uzlido sarkanarmijas lidotāji un nomet bumbas stacijas rajonā. Jelgavas preču stacijā šai laikā atradās naftas vilciens, kas atvedis naftu Jelgavas lidlaukam un lidotāji ar tanku mašīnām to nogādā lidlaukā. Blakus naftas vilcienam novietots munīcijas vilciens, bet aiz tā pārpildīts bēgļu vilciens.

Bumbas trāpa pa stacijas ēkas galu un nogalina dažus no stacijas ierēdņiem. Citas krīt stacijas laukumā, kur ievaino un nogalina vēl dažus cilvēkus, bet divas bumbas iekrīt preču stacijā un viena no tām trāpa pa naftas vilcienu, kas uzreiz sāk degt un visu preču stacijas rajonu pārvērš uguns jūrā.

Liesmas pārsviežas uz blakus esošo munīcijas vilcienu, kura vagoni aizdegās, bet tajos esošā munīcija sāk eksplodēt. Daudz upuru no bēgļu vilciena. Pēc kāda laika Jelgavai uzlido vēl sešas krievu lidmašīnas, kas nomet bumbas pa visu pilsētu. Jelgavas iedzīvotājos ir upuri.

Vecā Zemgales metropole pazudusi no zemes virsas. Skaties kur gribi, visur drupu kaudzes. Palikušas neskartas tikai pilsētas nomales”. 

Jelgavnieka I. Āboliņa atmiņas: “27. jūlijā nodega stacijas ēka, kuru ugunsdzēsējiem noliedza dzēst, jo stacijā bija munīcija, kas varot eksplodēt. 27. jūlija pēcpusdienā no Jelgavas uz Rīgu aizgāja pēdējie pasažieru autobusi, kurus darbināja ar ģeneratorgāzi. Pēdējais autobuss aizgāja pulksten 21.00 vakarā.

Jelgavas pils nodega augusta pirmās dekādes beigās, kad Sarkanās armijas rokās jau bija visi saspridzinātie Jelgavas tilti un Vācu armija bija ieņēmusi pozīcijas Iecavas upes rajonā. Tā kā Jelgavas pils ceturtā stāvā bija novietojušies krievu snaiperi, kas lēni, bet nekļūdīgi apšāva visus vācu karavīrus, kas tik parādījās uz Jelgavas–Rīgas šosejas, vai citā kādā no pils jumta un logiem redzamā vietā, tad vācu armija raidīja uz pili fosforbumbas lādiņus, pils sāka degt daudzās vietās un nodega divu dienu laikā. 29. un 30. jūlijā nodega Uzvaras ielas mājas no vecā tirgus laukuma līdz tagadējam tirgum. Nodega arī Svētā Gara baznīca ar visām tās apkārtnē esošām mājām un celtnēm vecā kapsētā.

Jelgava nodega ugunij pārsviežoties no vienas cieši cita citai blakus uzceltas mājas uz otru. Veselas palika atsevišķi stāvošās, kokos un parkos ieslēgtās mājas, kādas bija Dzelzceļnieku slimnīca, Sarkanā Krusta slimnīca, Cietums un citas Akadēmijas ielas mājas Stacijas rajonā, pasta māja, Jelgavas slimnīca ar saviem kvartāliem, 2. vidusskola un mājas, kuru iedzīvotāji centās savus dzīvokļus pasargāt. Pasts palika vesels tikai pasta un telefona tīkla toreizējā priekšnieka inženiera Ratnieka enerģiskās rīcības dēļ, kas centās telefona centrāli un visu pasta māju pasargāt kā no uguns, tā arī no bandītiem, kas degošajā pilsētā uzlauza dzīvokļus.

Domāju, ka Jelgavas degšana sākās no vācu karavīru aizdedzinātām armijas noliktavām. Jelgavas iedzīvotāji uguns laikā bija no pilsētas aizgājuši uz Elejas, Jaunsvirlaukas, Garozas, Kalnciema, Līvbērzes, Glūdas, Jēkabnieku apvidiem. Tie, kas palika pilsētā, atradās patvertnēs. Pilsēta bija klusa, dzirdami bija reti šāvieni un uguns plosīšanās.

Blīvi apbūvētais Jelgavas centrs ar daudzām koka mājām nodega, jo frontes dēļ to neviens nedzēsa un nemaz nevarēja dzēst. Jelgavā ugunsgrēki beidzās svētdien 30. augusta vakarā. Visas centra ielas bija pilnas drupām, sadegušiem vadiem”.

Jelgavu sagrauj Staļingradas kaujā

Bet pilsētas pilnīga graušana „Staļina garā” turpinājās arī 1947. gadā. 1949. gada 9. maijā uz PSRS kinoekrāniem iznāca staļinistiskās impērijas kinoepopeja “Staļingradas kauja”, kurā bija redzams, kā padomju pirotehniķi pilnībā iznīcina to, kas vēl palicis pāri no Jelgavas.

Tieši pirms 75 gadiem - 1949. gada 9. maijā uz PSRS kinoekrāniem iznāca staļinistiskās impērijas kinoepopeja “Staļingradas kauja”, kurā bija redzams, kā padomju pirotehniķi pilnībā pabeidz 1944. gada vasarā sarkanarmijas aviācijas sabombardētās Jelgavas vēl atlikušo mūru iznīcināšanu. Jelgavā tika filmētas vienas no niknākās Otrā pasaules kara kaujas – Staļingradas kaujas drausmīgākās ainas sagrautās pilsētas drupās.

Padomju kara aviācijas sagrautā Zemgales pērle izrādījās kā radīta kara šausmu attēlošanai. Pāris gadus pēc Jelgavas sabombardēšanas padomju kinematogrāfisti pilsētu pārvērta par Staļingradu un filmēšanas laikā 1947. gada vasarā galīgi tika nopostītas vēl kaut cik saglabājušies seno ēku mūri pilsētas centrā. Tā kā to, ko līdz galam nepaveica padomju armija, pēc trīs gadiem izdarīja Maskavas kinematogrāfisti.

Latvijas arhīvos izpaliek liecības par Staļina laika kinošedervu

1947. gadā Maskavas kinostudija „Mosfiļm” uzņēma episku divsēriju spēlfilmu „Staļingradas kauja” (dažos avotos tās nosaukums minēts kā „Kauja par Staļingradu”), kurā slavēja sarkanarmijas varonību un tās virspavēlnieka Staļina ģenialitāti. Tā bija Staļina laika kinematogrāfijas klasika, kas staļinistiskās propagandas gaismā heroizēja 1942./43. gada ziemas kaujas par Staļingradu (tagad – Volgograda). Mazzināms ir fakts, ka šīs mākslas filmas visdrausmīgākie skati tika uzņemti Jelgavā. Pilsētas drupas bija kā radītas asiņaino kauju skatiem. Un šī filmēšana tad arī pabeidza Jelgavas vēsturiskā centra galīgu izpostīšanu.

Diemžēl atmiņas par „Staļingradas kaujas” filmēšanu Jelgavā ir pagaisušas no ļaužu atmiņas un arī vēsturiskās liecības par tām nav diži ko nav saglabājušās. Rīgas Kino muzeja krājuma glabātāja Dace Grants Jauns.lv teica: „Mūsu krājumā nav materiālu par filmu „Kauja par Staļingradu””.

Arī Latvijas Valsts Kinofotofonodokumentu arhīva Dokumentu izmantošanas nodaļas vadītāja Anita Trušele Jauns.lv teica, ka arhīvā neesot dokumentu par „Staļingradas kaujas” uzņemšanu Jelgavā: „Kinofotofonodokumentu arhīvā diemžēl nav pieejami dokumenti, kuros redzama filmas “Kauja par Staļingradu” uzņemšana Jelgavā vai kāda cita informācija par šo notikumu. Arhīvā gan ir ap 40 fotodokumentu ar izpostītās Jelgavas skatiem, arī daži kinožurnāli un dokumentālā filma”.

Jelgavas nopostīšanu pabeidz „Mosfiļm”

Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja galvenais krājuma glabātājs Aldis Barševskis Jauns.lv pastāstīja: „Par filmas „Staļingradas kauja” uzņemšanu mums ir stāstījuši muzeja apmeklētāji, kas to piedzīvojuši. Filma ir filmēta pilsētas centrā – tirgus laukumā, Uzvaras un Akadēmijas ielā, pie pils. Tur redzams, kā brūk ēkas. Lai radītu dūmus, liesmas un kaujas skatus dedzināja riepas un eļļas mucas.

Tā kā bija nolemts Jelgavu nolīdzināt līdz ar zemi un būvēt jaunas mājas, tad vēl saglabājušos mūrus spridzināja pa īstam, nevajadzēja būvēt nekādas dekorācijas. Jāskatās uzmanīgi filmas kadri, un tad tajos var atpazīt seno Jelgavu. Aculiecinieki atceras, ka pirmajā filmas variantā vēl pie ēkām varēja redzēt uzrakstus latviešu valodā, piemēram, „Gulbja aptieka”. Iespējams, vēlākajā rediģēšanas un cenzēšanas laikā kadrus, kur bija redzami latviskie uzraksti, izgrieza ārā.

Cilvēki atceras, ka visiem tiem, kuri piedalījās kinofilmas masu skatos apsolīja parādīt filmu par velti. To arī vēlāk izdarīja. Tā kā Jelgavā tolaik kinoteātra nebija, tad to izrādīja pasta lielajā operāciju zālē, kur tagad ir alkohola veikals”.

Izgriež latviešu uzrakstus un Berijas tēlu

Internetā ir pieejama filma „Staļingradas kauja”, bet tā, domājams, vairākkārtīgi ir rediģēta. Pirmām kārtām, no tās izgrieza kadrus, kuros redzami latviskie uzraksti, kaut kādas atsauces uz to, ka filmas kaujas skati tapuši Lielupes krastos. Otrām kārtām, filmu pamatīgi apgraizīja 1960. gadā, no tās izņemot kadrus, kuros bija redzams padomju vēsturnieku nežēlastībā kritušais čekistu vadonis Lavrentijs Berija. Iespējams, ka filma Krievijā bijusi pakļauta vēl kādai rediģēšanai.

Arī tā laika prese diez ko plaši nerakstīja par kinoļaužu gaitām. 1947. gada 27. septembrī Jelgavas laikrakstā „Zemgales Komunists” ir vien neliela ziņa „Kā top filma „Staļingradas kauja”” rubrikā „Padomju Dzimtenē”. Tikai zinātāji varēja nojaust, ka runa ir par uzburtajiem skatiem Jelgavā:

„Mutuļo dūmi, aizsedzot slaveno Mamaeva kurgana pakāji. Kurgana virsotnē – ienīstais fašistu karogs. Padomju cīnītāja uzdevums – izšķirošā uzbrukumā padzīt ienaidnieku, kas apsēdis kurganu.

Cauri dūmiem redzami mūsējo ieroču un tanku silueti. Pāri kaujas troksnim dzirdami skaļi „urrā” saucieni – tur aiziet uzbrukumā padomju kājnieki… Un, kad dūmi izklīduši, mēs ieraugām kurgana virsotnē uzvaroši plīvojot sarkano karogu.

Vēl nesen tas viss notika Staļingradā, kur 1942. gadā dimdēja kaujas. Top jaunā filma – „Staļingradas kauja””.

Senās Jelgavas bojāeja

Liktenīgās kaujas par Jelgavu starp padomju Sarkano armiju un Vērmahtu (nacistu Vācijas bruņotajiem spēkiem) risinājās 1944. gada jūlija beigās-augusta sākumā padomju armijas vasaras uzbrukuma ietvaros. Nacisti Jelgavu pasludināja par „cietoksni”, tomēr pēc pamatīgas bombardēšanas Sarkanā armija ielu kaujās ieņēma Lielupes kreiso krastu. 31. jūlija bombardēšanā tika sagrauts vairāk nekā 95% pilsētas apbūves. Augustā vācu armija no jauna uzbruka Jelgavai no ziemeļiem, bet nespēja to ieņemt. Līdz 10. oktobrim Jelgava atradās kauju zonā, tikai pēc Rīgas ieņemšanas karadarbība pārvietojās uz rietumiem Kurzemes cietoksnī.

Jelgavas bombardēšanas laikā dzīvību zaudēja simtiem cilvēku – gan padomju, gan nacistiskās Vācijas pusē karojošo, civiliedzīvotāji, karagūstekņi, nacistu nometnēs ieslodzītie, bēgļi. Tika zaudētas skaitļos neaprēķināmas materiālās, vēsturiskās un mākslinieciskās vērtības.

Izstāde pa Latviju ceļos līdz oktobrim

Ceļojošā pilsētvides izstāde „1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā” pa Latvijas pilsētās ceļos līdz oktobrim. Tās autori ir vēsturnieki – Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins, LU Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks, Dr. hist. Uldis Neiburgs un Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis. Grafisko dizainu veidojusi scenogrāfe Ineta Sipunova, izstādes projekta koordinatore ir muzeoloģe, domnīcas „Creative Museum” vadītāja Ineta Zelča Sīmansone.   

Izstāde būs skatāma:
* Rīgā, Brīvības laukumā, līdz 17. maijam;

* Rēzeknē (pilskalna teritorijā Dārzu ielā) - no 18. maijā līdz 9. jūnijam;

* Gulbenes centrā – no 10. līdz 30. jūnijam;

* Salaspils memoriālā – no 1. līdz 21. jūlijam;

* Jelgavā, Hercoga Jēkaba laukumā, - no 22. jūlija līdz 18. augustam;

* Bauskas Rātslaukumā – no 19. augusta līdz 15. septembrim;

* Valmieras centrā – no 16. septembra līdz 6. oktobrim, un

* no 7. līdz 27. oktobrim to atkal varēs vērot Rīgā - Latviešu strēlnieku laukumā.