Ap 1260 cilvēku Latvijā uzrakstījuši iesniegumus, lūdzot viņus vairs neielaist spēļu zālēs; šo lūgumu gan ignorē

Viņiem vajadzība spēlēt, iespējams, ir apmēram tāda pati kā narkomānam pēc heroīna. Taču likums azartspēļu organizētājam neuzliek par pienākumu neielaist šos cilvēkus spēļu zālēs. Un šī pašizslēgšanas iespēja dzīvē īsti nestrādā, pārliecinājies Latvijas Televīzijas raidījums “de facto”.

Lai arī Latvijā nav pētījumu, cik īsti šeit ir azartspēļu atkarīgo, citu valstu dati ļauj izdarīt pieņēmumu, ka pataloģiska atkarība varētu būt vairāk nekā 13 tūkstošiem cilvēku (1% pieaugušo). Bet atkarības riska grupā ir piecreiz vairāk cilvēku (aptuveni 5% pieaugušo).

“Pirmie divi, trīs gadi likās - vinnēšu Latvijā simt tūkstošus, aizbraukšu uz Ameriku, vinnēšu miljonus. Tāda varbūt tā doma bija pirmos gadus. Pēc tam doma bija vienkārša - es bez tā nevaru, man ir jāspēlē, jo tad es jutīšos labi,” atklāj Andrejs (vārds mainīts).

LTV raidījums “de facto” intervējis atkarīgo spēlētāju, kurš aprēķinājis, ka divdesmit gadu laikā nospēlējis ap 400 000 eiro.  Ja sadala pa gadiem – aptuveni pusotrs tūkstotis eiro mēnesī.  Arī viss laimētais atgriezies spēļu automātos. Viņš nav bagāts. “Faktiski, kad es spēlēju, es cenšos naudu ātrāk pazaudēt, jo tad, kad es pazaudēju, tad man uz vienu dienu, uz divām ir tāda brīvības sajūta - ka vairs nespēlēšu un man viss dzīvē būs labi. Bet paiet pāris dienas un atkal gribas spēlēt.”

Naudu aizņēmies visur, kur vien iespējams. Vispretimnākošākās bijušas ātro kredītu firmas. Pat neraugoties uz to, ka gadiem nav bijis legālu ienākumu. Zadzis no tuviem cilvēkiem, par kuriem bijis drošs – viņi uz policiju neies. Pēc tam mēģinājis naudu atdot.

“Man var būt vislabākie nodomi, varu sēdēt mājās, vai pie draugiem kādā pasākumā, un pēkšņi man ienāk doma - šodien vajag spēlēt, un viss,  ar to ir cauri. Tad es vienkārši domāju jebko, lai dabūtu naudu,” saka Andrejs.

Kādā vakarā pusotrā stundā nospēlēti seši tūkstoši. Tad bijusi sajūta, ka tiešām nekad vairs nespēlēs. Pirms pieciem gadiem viņš sevi lūdza iekļaut to spēlētāju sarakstā, kuri paši uzliek sev liegumu apmeklēt azartspēļu zāles. 

“Kad saņemu algu un es gribu braukt uz mājām, es izeju laukā un man pretī ir četras spēļu zāles. Man neizdodas tikt tam pāri, es ieeju. Ja būtu tāda sistēma, kas pasaka nē, jo jūs nevarat šeit nākt, jums ir aizliegts, es domāju, ka man arī būtu vieglāk,” atklāj Andrejs.

Sarakstu uztur Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcija. Ar katru gadu aizvien vairāk cilvēku sevi lūdz nepielaist pie spēlēšanas. Piemēram, pirmajos gados saņemti ap simt iesniegumu, tagad to skaits tuvojas jau četriem simtiem gadā. Kopumā līdz 9.aprīlim bija 1244 iesniegumi. Taču jēga no tā maza.

“Kamēr likumā nav pateikts skaidrā tekstā, ka tas ir viņu pienākums nodrošināt, lai nepieļautu, ka viņiem pienākas sods par šo likumpārkāpumu, tikmēr arī mums šādu citu rīku nekādu nav,” saka Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijas priekšniece Signe Birne. 

Inspekcija paziņojumus par par personas pašizslēgšanu nosūta visām spēļu zālēm. Tās saņem personas vārdu, uzvārdu un attēlu. Bet spēļu zālēm šī lūguma izpilde ir tikai labas gribas jautājums, nevis pienākums. Un šīs labās gribas trūkst. Iespējams, zinot, ka par to nav paredzēts nekāds sods.

“Acīmredzot šis jautājums nav bijis tik aktuāls, lai šādu prasību ierakstīt likumā,” saka Latvijas Spēļu biznesa asociācijas valdes priekšsēdētājs Ģirts Ludeks.

“de facto” kopā ar Andreju apmeklēja vairākas azartspēļu zāles, kurās viņš mēdz būt biežs viesis. Ne reizi viņš nav izdzīts, bet vienā no zālēm viņam piedāvāts pat noformēt klienta karti. Tiesa gan, pēc ieskatīšanās datu bāzē, paziņots, ka tas nav iespējams.

Spēļu biznesa pārstāvji norāda, ka atpazīt pēc skata vairāk nekā tūkstoš cilvēku nebūt nav vienkārši. Tiesa, 21.gadsimtā nav problēmu pašiem izveidot digitālu sarakstu ar meklēšanas funkciju. Turklāt jau šobrīd lielā daļā no azartspēļu zāļu tīkliem ir pieejamas klientu kartes, kas parasti nozīmē arī attiecīgu datu bāzi.

“Atpazīt 1200 cilvēkus pēc fotogrāfijām, kas krājušās 7 gadus, īsti nav reāli. Un ja tas cilvēks nāca vakar, bet šodien bijis azartspēļu inspekcijā un reģistrējis savu sevi datu bāzē. Mēs par to uzzināsim, iespējams pēc nedēļas,” saka SIA “DLV” pārstāvis Guntis Lībers.

Ikvienam ienācējam, pavaicājot dokumentu, nebūtu grūti pārliecināties par aizliegumu ienākt spēļu zālē un to izpildīt. Turklāt tas neprasītu lielus ieguldījumus.

“Zilā dimanta” pārstāvis Guntis Lībers norāda, ka viņi atbalsta klientu identificēšanu, taču tam jābūt noteiktam likumā ar noteiktu atbildību gan valstij, gan spēļu organizētājam, gan pašam spēlētājam: “Uzreiz gribu pateikt, ka mūsu firma, SIA “DLV” ir ieinteresēta un atbalsta faktiski reģistrācijas identifikācijas ieviešanu. Bet tas nāk kopā ar sakārtotu likumu un vidi, kur skaidri redzama atbildība organizatoram, valstij un arī personai, kas ir iekļuvis vai sevi ieslēgusi šajā sarakstā.”

“Es gribētu uzsvērt vēlreiz to, ka arī šiem cilvēkiem, kuri uzrakstījuši šo te, būtu tomēr jācenšas sevi pārvarēt un nemēģināt šajās spēļu zālēs iekļūt ar dažādiem aplinkus paņēmieniem. Pie tam mēs saskaramies vēl ar tādu problēmu, ka ļoti daudz cilvēku šodien uzraksta iesniegumu, un pēc nedēļas raksta nākošo iesniegumu ar lūgumu šo te pirmo iesniegumu atsaukt,” saka Ludeks.

Taču atkarība bijusi stiprāka par Andreju. Ne velti azartspēļu atkarība iekļauta slimību reģistrā kā psihiska saslimšana. Tās ārstēšana - līdzīga kā citām atkarībām. Andrejs ir mēģinājis ārstēties, taču pēc īsāka vai garāka brīvības perioda atkal nonācis spēļu varā. Cik ir tādu kā viņš – Latvijā neviens nezin. Oficiālajā slimību reģistrā reģistrēti vien daži desmiti atkarīgo. Socioloģiskā aptaujā noskaidrots, ka septiņiem procentiem respondentu azartspēļu bizness negatīvi ietekmējis viņu ģimeni. Šogad paredzēts situāciju mainīt, lai saslimšanu pētītu profesionāli.

RSU Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras docente Anda Ķīvīte: “Es domāju ļoti liela daļa pašu šo atkarīgo cilvēku to neuzskata par slimību. 6:41 jā, mēs nezinām tā oficiāli kaut ko sabiedrība par to domā. Šajā gadā veselības ministrija veica pētījumu mums pirmo reizi. valsts vēsturē būs pieejami šie dati gan, ko sabiedrība domā par azartspēļu spēlētājiem, gan viņi paši domā un cik lielai daļai varētu būt šī atkarība. Šādus pētījumus šobrīd ir un mēs gaidām ko uz rudeni. Uz gada beigām mums šie dati jau būs,”

Šie dati ir nepieciešami, lai, mainot azartspēļu regulējumu, lielāku uzsvaru liktu arī uz spēlētāju interešu aizsardzību un rūpēm par sabiedrības veselību. “Valsts politika tiek veidota kā divās daļās:  viens ir šī pieprasījuma mazināšana - cilvēkus informēt, stāstīt, piedāvāt alternatīvas. Un otrs ir piedāvājuma mazināšana,” uzsver Ķīvīte.

Panākot, ka ikvienam pie zāles durvīm jāuzrāda dokuments,  papildus tiktu izslēgta iespēja nonākt spēļu zālēs arī nepilngadīgajiem. Spēļu biznesa asociācijas pārstāvis uzsver, ka pēdējos gados tādu pārkāpumu nav bijis.