Skudru pūznis, kas dzied. Stāsta Diāna Čivle

Diānas Čivles kabinets Kongresu nama trešajā stāvā ir darbīgas kņadas pilns. Diāna par savu darbu stāsta ar tik lielu mīlestību kā reti kurš. Un tajā pašā laikā viņā var jaust pamatīgu krampi. Grūti iedomāties, kā var noorganizēt dzīvošanu, ēdināšanu tūkstošiem dziedātāju un vienlaikus rūpēties par nedēļu ilgā pasākuma augstajiem mākslinieciskajiem standartiem, īpašiem muzikāliem pārsteigumiem. Tā ir ļoti augsta meistarība, kāda piemīt cilvēkam, kuru dzīve nolikusi īstajā vietā.

Kāds bija koru olimpiādes ceļš līdz Rīgai, pirmā iecere?

Pirmais impulss bija mūsu kordiriģēšanas leģenda Imants Kokars. Viņš īstenībā bija tas, kurš, ilgus gadus esot Pasaules koru padomē, ar sirdi un dvēseli juta, ka koru olimpiādei ir jānonāk Rīgā. Tas bija vēl pagājušā gadsimta beigās. Pasaules koru padomē katru valsti pārstāv viens diriģents – personība. Ilgus gadus no Latvijas tas bija Imants Kokars, pēc tam to pārņēma Romāns Vanags un Mārtiņš Klišāns, kuri to dara arī patlaban. Bet tolaik Imants Kokars ar ļoti daudziem runāja par šo domu – ka Latvijā, koru zemē, noteikti būtu jānotiek Pasaules koru olimpiādei. Pie manis viņš pirmoreiz atnāca 2005. gadā, tāpēc varam teikt, ka olimpiādes ceļš uz Latviju bija garš.

Un jūs ieklausījāties, jo Imantu Kokaru nevar nesadzirdēt?

Jā. Es tolaik biju Rīgas domes Kultūras departamenta direktore, un Kokars, protams, vērsās pie manis. Runājām arī par daudzām citām lietām – aktuāls bija jautājums par koncertzāli Ave Sol, par koru antoloģijas veidošanu. Kokars dalījās arī ar olimpiādes ideju, un es sapratu, ka viņam ir ļoti liela taisnība. Kopā ar Tautas mākslas centra direktori Annu Jansoni mēģinājām atrast veidus, kā to realizēt. Gatavojām pieteikumus, aizstāvējām, pierādījām, stāstījām, ka Latvija var to uzņemties. Tā soli pa solim viss virzījās, līdz bijām gandrīz vienojušies, ka šī olimpiāde varētu būt Rīgā. Bet tad iestājās lielā pasaules ekonomiskā krīze, un līdz ar to radās jautājums, vai mēs to spējam tīri materiāli. Un pasākums tika atlikts. Savukārt 2008.–2009. gadā, kad Rīga gatavoja pieteikumu, lai būtu Eiropas kultūras galvaspilsēta, un to apstiprināja, sapratām, ka Pasaules koru olimpiāde varētu būt ļoti liels akcents programmā, jo mums taču visiem jāparāda mūsu kordziedāšana. Tika nolemts, ka 2014. gadā 8. Pasaules koru olimpiāde notiek Rīgā. Tagad atceroties – jā, tas bija ilgs ceļš, augšā un lejā, bet beigās viss notika.

Tā viens otru saprotam labāk

Olimpiskās spēles notiek ik pēc četriem gadiem. Kā ir ar koru olimpiādēm?

Pasaules koru olimpiāde notiek katru otro gadu, un vācu organizācija INTERKULTUR ir šīs idejas autore. Taču bez šiem lielajiem pasākumiem notiek arī dažādu pasaules reģionu olimpiādes. Rīgā notiek 3. Eiropas koru olimpiāde, bet rudenī Šrilankā gaidāmas Āzijas koru spēles. Tā pasaules daļa sastāv no daudzām valstīm, kas atrodas uz salām, kur dzīvo milzīgs skaits cilvēku, kuri arī dzied koros. Šīs koru spēles ir notikušas arī Indonēzijā. Varētu domāt – kur gan tur kori? Tomēr Pasaules koru olimpiādes laikā pārliecinājāmies, ka ir gan, – kad tradicionālajos tērpos ģērbtie dziedātāji savā īpašajā veidā mums rādīja savas tautas kultūru. Daudziem ir palikušas atmiņā tieši šīs uzstāšanās.

Eksotiskās meitenes ielās...

Jā! Vēl nesen, skatoties bildes no pasākuma, atcerējāmies vienu no dziedošajiem tramvajiem, kurā dziedātāji mums neierastos tērpos brauca kopā ar mūsu cilvēkiem. Tas izskatījās tik patiesi skaisti. Kad dziedošo cilvēku grupas no dažādām valstīm vienojas, ir ļoti īpaša atmosfēra. To visi jutām 2014. gada jūlijā, kad Rīgā notika Pasaules koru olimpiāde. Ir kāda īpaša ķīmija, kas tajā brīdī virmo gaisā, tāds laimes un patiesi jūtošu cilvēku hormons, kas piepilda visu... Visu.

Ko Rīgai nozīmē organizēt tik iespaidīgus pasākumus?

Tā kā uzņemam korus no visas pasaules, tā pirmām kārtām ir ļoti liela organizatoru atbildība, īpaši pašreizējā pasaules situācijā.

Tas ir jautājums par to, ko gribam pateikt, aicinot kopā pasaules cilvēkus, kas dzied. Ļoti dziļš un pareizs man šķiet organizācijas INTERKULTUR sauklis – Kopā dziedāšana vieno tautas. Un šie pasākumi, īpaši koru olimpiādes un Nāciju Grand Prix, ir par labāku sapratni starp tautām, par labāku citu kultūru izprašanu. Mēs dziedam kopā, un blakus stāv nācijas, kuras varbūt kādā citā gadījumā te nestāvētu, taču arī šeit darbojas olimpiskais princips – visas nesaskaņas atstājam aiz durvīm un esam vienoti kultūras idejas nešanā. Vispārhumānais piegājiens, kas ir šajos pasākumos, ir ļoti vajadzīgs. Un tajā pašā laikā ir liels māksliniecisks izaicinājums. Mēs vienmēr vislabākajā veidā gribam parādīt to, kādi esam, kā dziedam, kurā vietā mūsu vērtību hierarhijā ir kora dziesma, tautasdziesma, mūsu nacionālās identitātes vērtības. Tādēļ katru reizi tiek veidoti īpaši pasākumi, kuros pasaulei rādām sevi. 2014. gadā tas bija lielkoncerts Mežaparkā, kurā dziedāja Pasaules koris. Šogad īpašu koncertu organizēsim pie Brīvības pieminekļa. Būtībā tā būs nākamā gada Dziesmu svētku noslēguma koncerta modelēšana – tā mēs pavērsim priekškara maliņu uz to, kā svinēsim Latvijas simtgadi.

Un cilvēki, kuri būs sabraukuši no malu malām, varēs mazliet ieskatīties Dziesmu svētkos?

Varēs gan ieskatīties, gan dziedāt. Daudzi kori no dažādām valstīm atgriežas Rīgā pēc 2014. gada. Tiklīdz izziņojām, ka šis pasākums notiks, daudzi gribēja atkal būt Rīgā. Viņi zina Saule. Pērkons. Daugava.

Tiešām ārvalstu kori zina vārdus latviski?

Tiešām. Arī Dziesmu svētku estrādē lielais koris to dziedāja.

Ne katrs latvietis zina visus vārdus.

Visiem jāzina, jo tā ir dziesma, kas šobrīd ir mūsu nacionālās identitātes simbols.

Lai slaidi ripo!

Jūs Rīgai rīkojat lielus svētkus, cilvēki bauda rezultātu, bet tikai jūs pati zināt, cik daudz spēka tie prasa...

Jā, to droši vien zina ikviens, kurš ir kaut ko rīkojis. Dažkārt pēc pasākumiem dzirdams: nu redz, cik labi sanāca! Šķiet, it kā viss būtu noticis pats no sevis – tik vienkārši.

Lai pēc tam tik tiešām šķistu, ka viss notiek viegli, kā pūkas lidojums vējā. To, cik tas patiesībā ir grūti un smagi, zina tie, kas strādā šo pasākumu komandās. Neredzamais cilvēku pulks ir ļoti liels. Redz jau to, kas notiek uz skatuves, bet to, kas ir aiz priekškara, nezina neviens. Tas ir liels skudru pūžņa darbs, lai sagatavotu šos lielos pasākumus.

Jūs esat galvenā skudra šajā pūznī?

Man ir bijis ļoti daudz iespēju būt tai galvenajai skudrai (smejas). Un tie, kas bijuši galvenie, zina, cik tā ir liela atbildība. Protams, to zina arī šo cilvēku ģimenes. Man vienmēr ir bijusi tāda kā vainas apziņa pret saviem dēliem, tuviniekiem, kuriem kādreiz esmu pietrūkusi. Bet varu apgalvot, ka viņi vienmēr ir bijuši kopā ar mani un visos iespējamajos veidos atbalstījuši, uzturējuši, uzsituši uz pleca. Diezgan ilgus gadus strādāju ar sajūtu – ārprāts, tas viss ir noticis tā, it kā manis nebūtu! Īstenībā es nekad par to neesmu runājusi, bet tā ir... Man neskaitāmas reizes ir bijis tas grūtais uzdevums salikt visu uz sliedītēm, lai slaidi ripo. Beigās redzi, ka viss notiek, bet pats jau esi tā kā izgaisis. Tā ir īpaša, netverama sajūta. Visvairāk mani aizkustina tas, ja pēc šādiem lieliem pasākumiem uz ielas vai Rīgas Centrāltirgū – dīvaini, bet tā notiek ļoti bieži (smejas) – man nāk klāt nepazīstami cilvēki un saka paldies. Un tajā brīdī... man gribas raudāt. Jo saprotu, ka laikam tomēr ir kāds, kurš to darbu ir pamanījis.

Kā nāk rudens, tā dzirdam jūsu vārdu, jo atkal būs Staro Rīga. Tagad – arī saistībā ar koru olimpiādēm.

Kādreiz varbūt manu vārdu dzirdēja arī saistībā ar citiem Rīgas pasākumiem. Vēl tikko ar mākslinieku Egilu Medni pieminējām pirmos Rīgas svētkus, kurus daudzi pat neatceras. Mums ir plāns iemūžināt Rīgas svētku vēsturi.

Pirmie bija 2001. gadā?

Nē, tai gadā bija lielās astoņsimtgades svinības. Tas Rīgai bija vēsturisks brīdis – jau kļuvis par leģendu, kā atzīmējām šo jubileju. Tieši tas kultūras pasākumu organizēšanas jomā ieviesa nu jau visā Latvijā it kā pašsaprotamas tradīcijas. Bet, kad tas beidzās, it kā viss... Bija jautājums – ko tālāk?

Kultūras departamentā sāku strādāt 2002. gadā, un mēs lēnām, lēnām sākām pārliecināt pilsētas vadību, ka tai jābūt tradīcijai – Rīgai vajag savus svētkus. Faktiski pirmie īstie notika tikai 2004. gadā. Tā ir ļoti interesanta un pagaidām vēl nepierakstīta Rīgas pasākumu vēsture. Otrs, kas man nāk prātā, ir Baltā nakts. To atceros gluži personīgi. Kad biju departamenta vadītāja, bez daudziem citiem pienākumiem man bija sadarbība ar Rīgas partnerpilsētām pasaulē. Bija sarunas ar Parīzi, ko mēs varētu darīt, un viņi it kā starp citu izmeta ideju – četras Eiropas galvaspilsētas veido neformālu Balto nakšu tīklu, varbūt arī Rīga grib piedalīties. Es kā amatpersona klausījos un domāju: ko lai dara – Parīze, Roma, Madride un Brisele ir lieli lauvas; kā tām blakus varētu justies mazais šunelis Rīga? Kaut vai tikai no pasākuma budžeta viedokļa – viņiem tas vienam pasākumam ir divreiz lielāks nekā mums visām gada kultūras norisēm kopā.

Taču manā dabā nekad nav bijis teikt: nē, paldies, mēs nevaram. Tas bija 2005. gads, Rīgas stratēģija bija attīstīt lielos publiskos kultūras pasākumus, un Baltā nakts nāca ar uzdevumu padarīt cilvēkiem saprotamāku laikmetīgo mākslu. Es pieņēmu šo izaicinājumu, kaut nebija viegli. Atrasties vienai angliski runājošai starp frankofoniem cilvēkiem divus gadus, kamēr diskutējām...

Jūs braucāt uz Parīzi, Romu...?

Jā, uz sanāksmēm. Visi, protams, toleranti, sanāksmi sāk angļu valodā, taču pēc nepilnas pusstundas tāpat pāriet uz franču. Man nav variantu, ir jāsaprot. Mazliet biju mācījusies, bet ne tā, lai runātu. Tad sāku saprast arvien labāk, beigu beigās jau piedalījos sarunās, runājot angliski. Pēc kāda laika viņi attapās un teica: “Diāna, tu teici, ka nesaproti franču valodu...” (Smejas.) Tā pamazām tie lielie pasākumi, kuri tagad Rīgā ir pašsaprotami, ieviesās. Tas, man šķiet, ir bijis labs attīstības dzinulis te strādājošajiem pasākumu organizatoriem un māksliniekiem, kuri vienmēr ir devuši brīnišķīgas radošas idejas.

Kā aizturot elpu

Jūs nākat no muzikālas ģimenes?

Nē, bet esmu ieguvusi muzikālu izglītību. Varu būt pateicīga vecākiem, ka mani aizsūtīja uz Emīla Dārziņa mūzikas skolu. Latvijas Valsts konservatorijā beidzu muzikologus.

Ko mācījāties Dārziņskolā?

Līdz 8. klasei klavieres. Taču man toreiz teica, ka es esot pārāk kautrīga, lai būtu soliste, un ieteica pāriet uz mūzikas teorijas nodaļu. Pēc augstskolas strādāju par speciālo mūzikas priekšmetu skolotāju Dārziņa mūzikas skolā.

Tad jums nav absolūti nekādu problēmu Eiropas koru olimpiādes laikā piedalīties meistarklasēs un dabūt kādu sertifikātu?

Protams, nav! Es ļoti labprāt piedalījos arī Sing-Along koncertā, kad dziedājām Hendeļa Mesiju. 15 gadu esmu dziedājusi korī Juventus, laiku pa laikam mēģinu atsākt, bet diemžēl tas tiek atlikts, tāpat kā doktorantūras studijas. Vienmēr iejaucas kāds liels kultūras pasākums, kas man šķiet svarīgāks.

Jo vairāk pasaulē zina Rīgu un Latviju, jo darba apjoms aug?

Tā ir. Un aug arī pieredze. Te nu jāatzīst, ka tiešām esmu pateicīga liktenim par  man dāvāto lielo iespēju gadiem strādāt ar brīnišķīgiem Latvijas radošajiem cilvēkiem, kuri ir kā paraugs, neizsmeļamas ideju akas. Esmu pateicīga par lielajām lietām, kuras man ir bijusi iespēja uzņemties. Protams, vienmēr ir šaubas – kā jau jebkuram cilvēkam.

Pēc tam saproti – pagaidi, cilvēkam iespējas tiek dotas tādēļ, lai viņš tās izmantotu. Un tajā brīdī esmu atvērtām vai aizvērtām acīm metusies šajās idejās iekšā. Un nekad neesmu ne vīlusies, ne nožēlojusi, ka esmu mēģinājusi darīt.

Un līdzi šim darba un pienākumu apjomam ir izauguši arī jūsu dēli...

Tā ir. Es vienmēr esmu domājusi, ka bērniem pašiem jāatrod savas intereses, savs ceļš. Man reizēm ir vaicājuši, vai mani bērni ir mūziķi. Nē, protams! Vecākais dēls man ļoti daudz dzīvē ir iemācījis – saprast citādus cilvēkus, būt pacietīgai, kā arī daudz izturēt, iznest uz saviem pleciem. Jo viņš ir cilvēks ar īpašām vajadzībām. Jaunākajā dēlā, kurš ir dzimis 1991. gadā, redzu tik daudz enerģijas un jaunās Latvijas paaudzes drosmi gribēt un atļauties. Par abiem esmu ļoti priecīga.

Kura ir jūsu mīļākā kora dziesma? Varbūt tā, kas vienmēr jūsos iekšēji kaut ko sašūpo?

Ļoti mīļa ir Jāņa Zālīša Kad nakts. Manī vienmēr kas iekšēji sastingst, it kā aizturot elpu; rodas tāda tvanīgas vasaras nakts sajūta. Ļoti patīk arī Emīla Dārziņa dziesmas. Šķiet, tur ir tāds mums, latviešiem, tipisks sapņotāju episkums, arī zināma romantiska smeldze. Vispār ļoti daudz... Es varētu nosaukt katram dvēseles noskaņojumam atbilstošu dziesmu.