Sliktā policiste Jaunalksne
Ilzes Jaunalksnes rīts ir labi sācies tad, ja bijusi kāda jauka iepazīšanās. Un savu noslēpumu viņa negrib atklāt, jo sliktajā policistes tēlā tiešām nav nekā personīga.
– Es sajūtu šo Dieva klātbūtni tajā, ko daru, un tajā, kas man jādara. Es zinu, ka tas man ir dots, tas man jādara, un tāpēc nevar būt nekādu šķēršļu, kas varētu to kavēt. Tas laikam ir tāds jaunības maksimālisms, kad šķiet, ka tās sfēras, kurās ienirsti, nemaz nav tik dziļas un tik bīstamas, pirms tajās ienirsti. Bailes un briesmas patiesībā nemaz neizlaižu cauri apziņai. Un, ja būtu gribējuši, būtu novākuši jau sen. Tagad tas vairs nav iespējams, nedomāju, ka Latvijā būtu tik slikti.
– Man pietrūkst varas instinkta.
– Zoodārzs, krātiņā zilonis. Pienāk amerikānis: “Paskatieties, cik daudz gaļas! Daudz hamburgeru sanāks.” Pienāk japānis: “Paskatieties, kādas kājiņas, kāda forma!” Pienāk latvietis, paskatās un noburkšķ: “Interesanti, ko tas zilonis par mani domā?”
– Nelaime jau ir tāda, ka ir lomas, kuras drīkst, un lomas, kuras nedrīkst mainīt. Jo vairāk sevi atklāsi, jo, iespējams, enigma zudīs un būs grūtāk strādāt savā profesijā. Ja es žurnālistikā esmu sliktā policiste, tad nekādā gadījumā nedrīkstu atklāt savas sievišķīgās vājības. Tad neviens mani vairs neuztvers kā slikto policisti. Dažkārt jau kļūst žēl: tiem politiķiem taču ir arī sievas, bet tad uzreiz saņemu profesionālo pretsitienu – jūtām tavā darbā nav vietas!
(Pilnu interviju lasiet žurnālā „Marta”)
