„Jaunā laika” staļinisti vēlas atjaunot bezbērnu nodokli

Acīmredzot latviešu politiķi pašreizējā situācijā ir tikpat izmisuši kā Staļins 1941. gada rudenī, kad Kremlim strauji tuvojās fašistiskās Vācijas karapūļi. 1941. gada nogalē kara izvārdzinātā Padomju Savienībā izmisīgi meklēja līdzekļus, kā papildināt armijas budžetu. 1941. gada 21. novembrī Staļins pateica: „Maksās vecpuiši!”, un tā pirmo reizi pasaulē parādījās bezbērnu nodoklis.

Lai arī kā tagad kāds gribētu paust, ka bezbērnu nodoklis ir nevis sods, bet gan sociālās līdztiesības solidaritāte, tas īsti patiesībai neatbilst. Staļins, ieviešot bezbērnu nodokli, deklarēja, ka tas ir savdabīgs sods sievietēm un vīriešiem, kuri nav varējuši izaudzināt dēlus, kuri dotos uz fronti aizstāvēt sociālistisko dzimteni pret hitleriešu ordām.

„Treknajos gados” Latvijas presē pat parādījās visbezjēdzīgāko pasaules nodokļu tops, un tajā pirmajā piecniekā stabili turējās bezbērnu nodoklis. Šāds nodoklis demokrātiskā sabiedrībā tiek uzskatīts par absurdu un nedemokrātisku, jo neviens finansiāli nevar piespiest cilvēku kļūt par bērnu radītāju.

Sabiedrība mainās

Tagad situācija ir mainījusies, un politiķi atkal sākuši prātot par bezbērnu nodokļa ieviešanu. Saeimas deputāts no „Jaunā laika” Ainārs Latkovskis skaidri un gaiši ir pateicis – ja Starptautiskais valūtas fonds Latvijai pieprasa ieviest jaunus nodokļus, tas pirmām kārtām varētu būt bezbērnu nodoklis.

Padomju laikā bezbērnu nodokli 6% apmērā  maksāja vīrieši no 20 līdz 50 gadiem un sievietes no 20 līdz 45 gadiem, kuri nebija kļuvuši par vecākiem.

Jāteic, ka dažādās socioloģiskajās aptaujās latvieši visnotaļ dedzīgi atbalsta Staļina laika nodokļa ieviešanu. „Neatkarīgas Rīta Avīzes” aptaujā „Kādus nodokļus Latvijā vajadzētu ieviest?” 21% respondentu bija par bezbērnu nodokļa, 20% - par vecpuišu/vecmeitu nodokļa ieviešanu.

Jaunā - vecā -  nodokļa piekritēji tā ieviešanu argumentē ar cēlām idejām - tautas demogrāfiskās situācijas uzlabošanu, tradicionālo ģimenes vērtību aizstāvēšanu, cīņu pret izlaidību un homoseksualitāti un tā joprojām.

Starp citu, mūsu kaimiņvalstī Igaunijā arī sākuši domāt par bezbērnu nodokļa ieviešanu. Tā, piemēram, Igaunijas Ārstu biedrība izplatījusi paziņojumu, kurā teikts:

„Ja valsts nokļuvusi tik bezcerīgā situācijā, ka nav vairs kauna ekonomēt pat uz bērnu pārtikas rēķina, tad būtu jāvēršas pie tiem iedzīvotājiem, kam nav liela daļa no saviem ienākumiem jātērē par bērniem. Arī viņi varētu solidarizēties ar bērnu vecākiem un grūtā brīdī palīdzēt valstij un tajā dzīvojošajiem bērniem, maksājot daļu no saviem ienākumiem bezbērnu nodokļos.”

Valstij jāalgo surogātmātes

Interesantu, bet visnotaļ loģisku bezbērnu nodokļa problēmas skaidrojumu var atrast Latvijas luterāņu Baznīcas oficiālajā mājaslapā lelb.lv, kur kāds komentētājs raksta:

„Bezbērnu nodoklis sevi attaisno vienīgi, ja no šīs naudas finansē mākslīgās bērniņa iegūšanas programmas un surogātmāšu profesijas finansēšanas vecāku neauglības gadījumā. Turklāt cilvēkiem, kuriem ir pienākums maksāt šo nodokli, jābūt pirmajām tiesībām izmantot valsts neauglības vai surogātmāšu programmas. Tāpēc profesiju klasifikatorā ir jāparedz jauna profesija – surogātmāte, ar kuru pēc veselības stāvokļa testiem (Veselības vai Labklājības) ministrija slēdz darba līgumu.

Jaunie vecāki pēc speciālu apmācību kursiem un praktiskajām nodarbībām nokārto vecāku mācības eksāmenu un ir tiesīgi adoptēt gan bērnunamu, gan surogātmāšu bērnus, kas radīti neauglības sociāli demogrāfisko seku mazināšanas programmu ietvaros. Visu ieņemto bezbērnu nodokļa summa jānovirza neauglīgu vecāku ģimenes pieauguma veidošanai.”