Iespēju doties uz Lasvegasu Sandis izcīnīja februārī Latvijas čempionātā. Amerikā viņš iekļuva pusfinālā, ieņemot piekto līdz 16. vietu. „Piedalījās 41 pārstāvis no 40 valstīm,” konkurenci raksturo Sandis.
Uzvarēja norvēģis
Konkurenci Latvijā raksturo šis skaitlis — atlasē internetā uz valsts čempionātu piedalījās 34 924 spēlētāji!
Pasaules čempionātā pirms pusfināla bija trīs atlases spēles, tajās Sandis bija sestais labākais ar divām uzvarām. „Monopols” ir gan laimes, gan prāta spēle. „Līdz finālam pietrūka ļoti maz, no mūsu galdiņa vairāk paveicās amerikānim. Pašā čempionātā uzvarēja norvēģis,” teic Sandis. Galvenā balva bija 20 580 dolāru. Čempions Bjorns Halvards (19) apsteidza Jaunzēlandes, ASV un Krievijas pārstāvjus. Pārējie, arī mūsējais, saņēma kreklus, suvenīrus, spēles jaunāko versiju, „Monopola” kāršu variantu, 200 dolāru vērtu veikalu dāvanu karti.
Iegāza pretinieku veiksme
„Piecdesmit pret piecdesmit,” Sandis raksturo veiksmes un prāta attiecību šajā spēlē. Tieši veiksmes viņam mazliet pietrūka. „Domāšanu, stratēģiju vajadzētu pielietot maksimāli efektīvi, lai veiksmei paliktu mazāks procents. Man bija vislabākā situācija pie galda, oranžie īpašumi — tie, kas spēlē, zina, ka tie ir izdevīgi. Divi oponenti atradās cietumā, trešais tuvu tam. Nākot ārā no cietuma, ir liela iespēja uzkāpt uz oranžajiem. Šveicietis uzmeta deviņi, viņam vajadzēja ja ne bankrotēt, tad lielu daļu man samaksāt,” stāsta Sandis.
Nelaimīgā kārtā kauliņš par vienu milimetru uzkritis uz iespēju kartiņas. Tiesnesis lika pārmest, un pretinieks ar septiņi uzkāpa uz „Community Chest” laukuma, izvairīdamies no latvieša hoteļiem. Amerikānis ar nākamo metienu veiksmīgi paskrēja garām.
Tagad pasaulē „Monopolā” ieviests trešais kauliņš, lai paātrinātu spēli. Ja uzmet „Monopola kungu”, jānoiet uzmestais gājienu skaits un jādodas uz tuvāko neieķīlāto pretinieka īpašumu, par kuru jāmaksā noma. Sandi pilnīgi nevainīgs cipars komplektā ar „Monopola kungu” noveda uz amerikāņa īpašuma. „Tas man prasīja lielus līdzekļus, vajadzēja nojaukt īpašumus, no divām viesnīcām un četrām mājām palika tikai viena māja. Spēle būtībā bija beigusies.”
Māklera darbam pievērsa spēle
Sandis sācis aktīvi spēlēt pirms pieciem gadiem, līdz draugiem apnicis — pārāk bieži uzvarējis. Vēl var spēlēt internetā, kur arī Sandis guva papildu pieredzi, spēlējot ar dažādiem pretiniekiem. „Bet nav arī tā, ka ar „Monopolu” mostos un eju gulēt,” pasmaida Sandis. Viņš jau četrus gadus ir nekustamo īpašumu mākleris, līdz ar to dzīvē dara to pašu, ko spēlē, tikai ar īstu naudu un risku. Šo arodu Sandis sācis pēc aizraušanās ar „Monopolu”: „Draugi teica — tev tajā spēlē veicas, jāiet tirgot īpašumus.”
Vai spēles prasme darbā palīdz, un otrādi? „Domāju, jā, jo abos gadījumos ir jāmāk vienoties par darījumiem.” Tāpat „Monopolā”, arī čempionātā, var tirgoties par akcijām, pārdot citam kaut trīsreiz dārgāk, tikai nedrīkst būt negodīga sadarbība, piemēram, diviem spēlētājiem vienojoties pret trešo. Ja tiesnesis to pamanīs, diskvalificēs.
„Monopols” ir izgudrots Lielās depresijas laikā, kuru bieži piemin, runājot par tagadējo dižķibeli. Sandis to jūt savā darbā, tomēr ir optimists: „Man ir sajūta, ka tirgus sāk pamazām atmosties, vairs nav tik traki. Sāk jau pirkt lētākus īpašumus, parādās cilvēki, kuriem ir skaidra nauda. Tādas cenas, kā bija, varbūt gan nekad vairs nebūs.” Tieši dienu pirms intervijas veikts darījums, pirms tam vēl pāris, bet līdz tam bija jāgaida vairākus mēnešus. Gada sākums bija pa nullēm, pat mīnusos.
Amerikā Sandis nekādas krīzes pazīmes nav manījis — tur kā reiz brauc uzdzīvot tērētāji. Tulks no Losandželosas gan atzinis, ka agrāk viņa pakalpojumus tik ļoti pieprasīja, ka varējis šķirot piedāvājumus, tagad pašam arī jāpiepūlas, meklējot klientus.
Lasvegasā koķetē pat policiste
Bija laiks ne tikai spēlēt, bet arī apskatīt Lasvegasu un apkārtni. „Iespaidīgi! Tādās ārzemēs nekad nebiju bijis, tālākais pirms tam bija Austrija,” sajūsminās Sandis. „No rudens ielidojām vasarā, karsti, palmas, cilvēki šortos. Viesnīcas numuriņā smalki izdomāts par katru sīkumu, burbuļvannā sēžot, iespēja skatīties televīziju.” Pat sarūpētas piecas adatas ar ievērtiem dažādu krāsu diegiem, ja poga notrūkst.
Katrs hotelis piedāvā savas izklaides. Viens vilina ar Tiso kundzes vaska figūru muzeju, citi ar haizivīm akvārijā, „Titānika” muzeju vai karuseļiem uz debesskrāpja jumta. Pati galvenā atrakcija, protams, ir kazino. Sandis ar azartspēlēm neaizraujas, uzspēlējis vien tāpēc, ka Lasvegasa. „Noziedoju divus dolārus vienrocim bandītam. Tur ir daudz pensionāru, kas brauc spēlēt, malko dzērienus un rausta kloķus.”
Daudz labāka atrakcija bija lidojums ar helikopteru uz Lielo kanjonu. „Pa ceļam redzējām iespaidīgo Hūvera dambi, kuru visos bojevikos grib uzspridzināt,” piebilst Sandis. Lai varētu vēl ko apskatīt, pieķēruši divas dienas klāt.
„Cilvēki ir ļoti interesanti — atvērti, smaidīgi. Amerikāņi dara visu, lai pie viņiem patiktu, visi būtu apmierināti un atgrieztos. Koķetē ar klientiem, pat melnā policiste, jautāta par ceļu, stāstīja, smaidīja un miedza ar aci. Čikāgā lidostas darbiniece koķetēja ar mani — lidojat uz Lasvegasu, laikam esat rokzvaigzne,” tik laipnu un jokus mīlošu attieksmi Sandis no amatpersonām Latvijā vēl nebija jutis.
Māris Puķītis/Foto: no Sanda Krasta arhīva, LETA
