Latviešu sportiste izvicina dūres! VIDEO

Zanei ir 24 gadi, apskaužamas sportiskās dotības un liela apņēmība. Viņa šogad pabeigusi Latvijas Lauksaimniecības universitāti, strādā un trenējas, turklāt vēl dienē 52. Zemessardzes pulkā Jelgavā. Un – jā, tas daudziem šķiet neparasti, ka skaistā, samērīgi veidotā dabiskā gaišmate nodarbojas ar boksu. Sieviete – boksere. Tā gan! Kādi tik komentāri pie rakstiem par viņas sasniegumiem lasāmi... Bet viss jau notiek, kā ierasts – sak, es gan nekā par to nezinu, toties man ir viedoklis! Tomēr, pirmkārt, daudz vairāk ir tādu, kuri par Zani priecājas un novēl veiksmi, otrkārt, rējēji atrodas vienmēr un ikvienam, kurš kaut ko dara. Viens pat bija uztraucies – kas uzdrīkstēsies tādu precēt? Uz ko cits atbildēja – viņa pati, ko gribēs, to apprecēs!

– Kā tev vispār ienāca prātā nodarboties ar boksu? Netipiski taču!

– Šo jautājumu man uzdod ļoti bieži! Man neienāca prātā – bokss pats pie manis atnāca. Kad vēl mācījos vidusskolā, es sevi sapnī redzēju kā bokseri, turklāt – ne reizi vien. Tad sāku domāt – varbūt tomēr...? Bet tajā laikā nebija tādu iespēju. Sāku mācīties augstskolā, turpināju meklēt – kur? Un, par brīnumu, joprojām neko nemācēju atrast. Līdz reiz armijas mācībās satiku meiteni no Liepājas, kura izrādījās boksere. Viņa man iedeva kontaktus – sak’, sazinies un tik sāc! Es arī sāku. Un ar to pilnīgi saslimu...

– Tev vispār par reālo boksu bija priekšstats, vai tikai tik, cik filmās redzēts?

– Priekšstats man bija; var teikt, jau kopš bērnības, cik vien bija iespējams, skatījos boksa cīņas pa televizoru. No tiem laikiem, kad cīnījās Taisons.

– Paga, paga – bokss tevi aizrāva jau pirms sapņiem vidusskolā?

– Jā, es biju burtiski pielipusi pie ekrāna! Mamma gan mēģināja mani dzīt prom, jo – tik šausmīgas lietas taču nevar skatīties...

– Tātad sadistiskas noslieces tevī mājojušas jau kopš mazām dienām...

– Nu, es neteiktu vis, ka gluži sadistiskas! (Smejas.)

Kur ir tā sāls

– Uzzinājušas, ka būs saruna ar tevi, paziņas sacīja – paprasi, kur ir tā sāls, ka gribas kādam dauzīt ģīmi; kā tas var patikt?

– Patiesībā jau stāsts nebūt nav par to, ka gribas otram sist vai vispār nodarīt pāri. Normāliem bokseriem pat tādas domas nav – tā drīzāk ir tāda kā atkarība. Un nevis ar vadmotīvu, kā tu sitīsi otram vai otrs sitīs tev... Turklāt tajā brīdī, lai cik neticami izklausītos, sāpes nejūt – pilnīgi nemaz! Ja nu vienīgi, kad trāpa pa aknām...

– Vai tad pa aknām drīkst sist?

– Drīkst! Drīkst sist pa korpusu, pa galvu – tikai pa pakausi ne. Korpuss – tas nozīmē līdz jostas vietai.

– Vai ir kādi mīti, kurus tu gribētu kliedēt?

– Tie paši parastie klasiskie: ka tas ir brutāls sporta veids, kas nav piemērots sievietēm utt., bet patiesībā tā nav taisnība! Kas tur brutāls? Vienkārši savstarpēja sacensība! Protams, iznāk tuva kontakta cīņa, bet – nu un? Tas nav ar domu otram kaut ko nodarīt, lai gan, protams, gadās arī traumas – tāpat kā gandrīz visos sporta veidos. Turklāt es uz to skatos tā – tikpat labi pie traumas var tikt, ejot pa ielu un pakrītot...

– Tātad, tavuprāt, bokss nav fiziski un emocionāli postošs sporta veids?

– Noteikti ne! Tikai pirms cīņas, protams, ir uztraukums... Pēc cīņas viss ir kārtībā, vienīgi sāp galva. Bet galva man sāp arī pēc skriešanas, basketbola un pārējām aktivitātēm. Laikam asinis saskrien galvā... Vēl varu teikt – ja cilvēkam ir kompleksi, no tiem var ļoti labi atbrīvoties, nodarbojoties tieši ar boksu; tas dod lielāku pārliecību par sevi. Vismaz man tas palīdzēja. Neteikšu, ka man bija zems pašvērtējums, tomēr bija zināma nepārliecinātība par izskatu, par sevi... Tagad man ir pilnīgi vienalga.

– Tomēr – lai nodarbotos ar boksu, ir jābūt iekšā kaut kam vārdā nenosaucamam... Tas ir ļoti aktīvs cīņas sporta veids. Augsts testosterona līmenis, dabas dota veselīga agresija, līderisms...?

– Jābūt stiprai gribai, kā arī gribai uzvarēt un vēlmei parādīt sevi no stiprās puses, parādīt – es to varu. Agresija gan nebūtu vēlama, jo tas padara aklu. Ja cilvēks kļūst agresīvs, nikns, viņš vairs nespēj koncentrēties un kļūdās. Teicienu “dusmas ir aklas” var piemērot arī boksam.

– Pastāsti par treniņiem – ko tajos dara, un cik bieži jātrenējas, lai nezaudētu formu?

– Vajadzētu katru dienu, bet tas, protams, nav iespējams. Redz, boksa treniņš nenozīmē tikai cīņu; treniņā ietilpst vispārējā fiziskā sagatavotība. Tostarp skriešana, kas veicina izturības trenēšanu. Ringā tas palīdz tādā ziņā, ka lēnāk piekūsti, nav tik grūti elpot. Protams, visi spēka vingrojumi – pumpēšanās, svarcelšana. Darbs pie spoguļa, t. i., cīņa ar ēnu  – kad tiek imitētas kustības, imitēta cīņa, to visu vērojot spogulī, lai kustība notiktu pareizā tehnikā, nevis – tu vienkārši kaut kā bliez... Tad ir darbs pārī, arī dažādas sitienu kombinācijas, kad viens otram tur “ķepas”. Viens sit, otrs – bloķē, mācās izvairīties... Treniņš ilgst aptuveni divas stundas, ir gadījies trenēties arī četras stundas pēc kārtas, dažreiz – divas stundas no rīta, divas – vakarā. Pašlaik ir problemātiski – man ir darbs...

– Punktu taču tu neesi pielikusi?

– Nē! Bet... vēl ir tāda problēma, ka te, Latvijā, īsti neredzu, ko darīt tālāk. Šeit man pretinieku nav, un, lai kādu atrastu kaut kur citur, ir vajadzīgs labs menedžments, sponsors un tā tālāk... Tas nav viegli – it īpaši, ja viss jādara pašai. Biju domājusi, ka tikšu uz Vāciju, bet bija grūti Berlīnē atrast darbu; neteiksim, ka tur ir krīze tādā izpratnē kā šeit, tomēr tā ir jūtama. Tur iespējas būtu lielākas.

– Palikšana šeit būtībā nozīmē stagnāciju?

– Faktiski jā... Ja nu vienīgi kaut kas būtiski nemainās. Tas, ko daru šeit, palīdz nezaudēt formu un varbūt nedaudz pakāpties.

Ringā pazūd viss...

– Cik nopietnās sacensībās tu esi piedalījusies?

– Tā kā man ir problēmas ar pretinieka atrašanu un arī ar naudas līdzekļiem, man nopietno cīņu nav sevišķi daudz – divas kikboksā un divas – boksā. Vēl ir bijis slēgtais turnīrs Lietuvā. Tagad diemžēl gada laikā nav laimējies tikt ne pie vienas cīņas – nav īsti, ar ko. Arī, ja izdodas atrast pretinieku, – jautājums, cik daudz mēs varam viņam piedāvāt, ja viņš piekrīt kauties. Jo neviens jau negribēs likt savu galvu ķīlā, ja no tā neko neiegūs. Man ir bijusi iespēja sparingot (treniņcīņa – Aut.) ar vienu pasaules līmeņa sportisti no Kenijas. Ar viņu gan bija labi; tur aizgāja tā – pa riktīgam!

– Vai parasti ir tā, ka tu sevi nemaz nevari izlikt uz pilnu klapi?

– Piemēram, sparingā jau vispār neiet uz pilnu klapi – tur cīnās ar pusspēku, lai nesavainotu otru. Tomēr gadās, ka arī sparingā nojūk robeža starp treniņu un īstu cīņu. Turklāt atkarībā no tā, vai cilvēks ir vieglāks vai smagāks, atšķiras tehnika – vieglāks vairāk iziet uz ātrumu un veiklību, bet nespēj tik spēcīgi iesist, savukārt smagāks svars vairāk tomēr balstās uz spēcīgu sitienu.

– Pēc kāda principa tiek organizētas sacensības?

– Profesionālajā sportā sacensību organizēšana notiek tā, ka vispirms tiek atrasts pretinieks (tam vajadzētu būt tajā pašā svara kategorijā), tad notiek dažādi turnīri, kuros tās cīņas tiek ievietotas. Tas nav tā kā amatieriem, kuriem paziņo – turnīrs notiek tad un tad, viņi ierodas, samaksā dalības maksu, tiek sadalīti pa kategorijām, un tad katram pieliek pretinieku.

– Tu piederi pie profesionāļiem?

– Jā! Ja būtu iespēja dzīvot Vācijā, es būtu profesionāļu klubā. Ja esi uz vietas, viņi tevi redz, ierodas sponsors un pasaka – mēs gribētu uztaisīt cīņu tam un tam... Kaut gan pārsvarā arī profesionāļi pa dienu strādā citā darbā, bet trenējas un cīnās vakaros un brīvdienās. Tad profesionālis ar cīņām var arī kaut ko nopelnīt. Jo ne tuvu visi klubi spēj maksāt algas, bet Latvijā to var vispār aizmirst.

– Kad beidzot tiki līdz boksam, vai tas, ko dabūji, atbilda tam, ko biji iedomājusies? Vai arī tūlīt tā riktīgi dabūji pa degunu?

– Tas atbilda tam, ko biju domājusi, un pa degunu es patiesībā nedabūju vis! (Smejas.) Kaut gan ir nācies izkauties arī tā – no sirds. Ar džekiem. Vēl – es nezināju: lai dabūtu pareizu kustību, tik pamatīgi jāmācās tehnika. No malas izskatās tik viegli... Patiesībā tas ir smagi, it sevišķi, ja jācīnās ringā, un tad vienu brīdi šķiet  – kad beidzot būs gals, es vairs nespēju ne paiet, ne pacelt rokas...

– Vai sacensības ir fiziski ļoti nogurdinošas?

– Jā, tās ir smagas, tā ir pilnīga spēku atdeve. Pēdējo reizi man kājas gāja tā, ka nevarēju taisni noiet. Tikai no malas varbūt izskatās, ka bokseri cīnās it kā ar vieglumu, patiesībā tas ir milzīgs spēka patēriņš.

– Izjūtas ringā – kā tās var raksturot?

– Tas sportiskais azarts ir tieši tāds pats, kā, piemēram, skrienot – kurš kuru? Tas nav nekas tāds – ui, kā nu es tūlīt belzīšu, sadošu, nositīšu! Doma ir viena – sacensties, lai noskaidrotu, kurš ir labāks. Pirms tam ir šausmīgs stress – vienkārši šausmīgs! Bet, kolīdz tu ieej ringā, tas pazūd – un pazūd arī viss, kas ir apkārt; tu neko vairs nedz redzi, nedz dzirdi. Pūlis var aurot un bļaut – un viņi bļauj ar’ –, bet tu redzi tikai pretinieku un dzirdi tikai to, ko saka treneris malā. Jā, vēl zvaniņu, kas vēsta raunda beigas un sākumu.

– Cik raundu jācīnās?

– Sākot no trim – trīs raundi parasti ir taiboksā (taizemiešu bokss – boksa paveids, kurā izmanto rokas, kājas, elkoņus, klinčus – Aut.). Amatieru boksā parasti ir četri raundi, profesionālajā – kā izvēlas. Četri, seši, astoņi, divpadsmit... Ja tā ir cīņa par titulu, tad nevar būt mazāk par astoņiem raundiem.

– Bez atelpas?

– Raunds rit divas minūtes, tad ir minūtes starplaiks, atkal – divas minūtes raunds, minūte  – starplaiks, un tā līdz beigām.

– Tev pašai ir bijuši astoņi raundi?

– Jā, sacensībās par Baltijas čempiones titulu man bija astoņi raundi. Es uzvarēju. Pretiniece gan bija mazāka, tomēr diezgan laba. Tik viegli nemaz negāja, turklāt, lai šīs sacensības varētu notikt, man nedēļas laikā bija jāzaudē svars – septiņi kilogrami. Bet es pazaudēju arī spēku.

Svara zaudēšana ar šokolādi

– Izbeidz, zaudēt nedēļas laikā septiņus kilogramus – tas taču ir nereāli!

– Kāpēc? Reāli! Es pazaudēju piecus kilogramus piecās dienās, un tad cilvēks, kurš atbild par pretinieka piemeklēšanu, man teica: es tevi nesvēršu – aizej un paēd! Tik dusmīga es izskatījos...

– Bet kā tas izdarāms? Tu taču nedzēri urīndzenošus līdzekļus?

– (Smejas.) Nē! Tādas lietas es nedaru. Es normāli neēdu – tikai šokolādi un riekstus. Un dzēru melnu kafiju bez cukura. Un tad kilograms dienā ir nost!

– Ātri var nomest, ja ir daudz liekā svara, bet tev taču nav...

– Man ir gan liekais svars, bet nodzīt var arī lieko ūdeni, protams. Tomēr tas nebija tikai ūdens. Diemžēl, tādā veidā zaudējot svaru, pazūd arī muskuļu masa.

– Skaisti, ja tie būtu tauki... Tomēr kilogramu tauku dienā nekā nevar nodzīt.

– Tauki ir ūdens – sadaloties vienam gramam tauku, rodas 1,3 gramu ūdens! Viena treniņa laikā var zaudēt divus kilogramus.

– ...ūdens...?

– Nu, bet tie tauki jau sadalās!

– Vai to var rakstīt? Jo dāmas tagad izlasīs – ja dūšīgi ēdīs šokolādi ar riekstiem un dzers melnu kafiju, tad svars kritīsies pa kilogramam dienā...

– Bet nedrīkst jau ēst, cik grib!

– Cik drīkst?

– Es ēdu 200 grami šokolādes un 300 gramu riekstu dienā – piecās reizēs. Kafiju var pļumpēt, cik grib, bet nav īsti labi, jo no rūgtas kafijas šausmīgi gribas ēst. Man bija tā, ka es trīs dienas izturēju, un tad nu tā bija, kā bija... Viena sajūta – es vairs nevaru, man kaut kas ir jāapēd! Tad ķēros pie auzu pārslām.

– Vai nav tā, ka tas uzreiz nāk atpakaļ?

– Pagāja aptuveni mēnesis – un, jā, tad atnāca atpakaļ. Redz, pēc tam ir tā, ka lāgā nevar neko ieēst. Apēd ābolu – slikti, apēd vēl kaut ko – arī slikti. Kuņģis ir tā sarāvies, ka neko nevar dabūt iekšā. Esmu izmēģinājusi daudz ko – arī tādas sportistu diētas, kur it kā rēķina, lai viss būtu iekļauts, lai visa kā pietiktu, bet tad pastāvīgi jāseko tam, ko tu ēd. Un tā ir absolūta patiesība, ka sieviete tikai ar fizisko slodzi svaru dabūt nost nevar!

– Jā, kaitina tie teicēji, kuri gvelž – oi, vajag tikai kustēties! Tad jākustas kā Madonnai (kura jau izskatās pēc ķēma) – trīs stundas dienā smagas fiziskas slodzes...

– Ar kustībām ir tā, ka aug muskuļi, un, jo vairāk kusties, jo vairāk tie aug. Pat nodarbojoties ar sportu tāpat, sava prieka pēc. Nu, un muskuļi ir smagāki par taukiem, tādā veidā tu nemani, ka svars zūd.

– Bet dažam viņa stingrie muskuļi tik un tā ir pārklāti ar pamatīgu ļumīga speķa slāni – muskuļi aug gan, bet arī speķis nekur nepaliek...

– Nu, protams, jāseko tam, ko ēd. Tā ir ābece! Tomēr nav tik vienkārši – viss atkarīgs no tā, kāda ir slodze, ar 15 minūšu vingrošanu nekas nebūs līdzēts. Turklāt jāzina, ka pie slodzes organisms pierod, tāpēc jāmaina darbošanās veids, piemēram, skriešana pret riteņbraukšanu utt. Man pašai svars turas visu laiku vienā līmenī, bet tad, kad man Berlīnē bija prakse, es uzaudzēju tā-ā-ādu svaru... Pat nezinu, no kā! Biju burtiski šokā. Latvijā, pat ēdot tikai kūkas un saldumus, es tādu neuzaudzētu trīs mēnešu laikā...

– Starp citu, kādas sieviešu boksā ir svara kategorijas?

– Vai, to kategoriju ir daudz, un es tos vieglos svarus smalkumos pat neatceros... Atceros to, kas vairāk grozās ap manu kategoriju. Tā ir oficiāli ap 78 kilogramiem, kas tiek saukts par super middle weight, bet man normāli tomēr ir super heavy weight, tas nozīmē – pāri 80 kilogramiem. Mans svars parasti grozās ap 84 kilogramiem. Augums ir 1,80 metri.

– Jā, bet tev nu tiešām ir muskuļi. Vai tomēr – arī tauki?

– Nu, uz sāniem bišķiņ ir...

Par nokdaunu un simulantiem

– Kas nepieciešams, lai trenētos?

– Treniņam nepieciešami cimdi, saites – lai nesatraumētu rokas –, zobu kapīte (lietoju tikai augšzobiem, jo man ir teikts, ka, lietojot abām zobu rindām, esot grūti elpot), boksa zābaki (bet bez tiem var arī iztikt). Boksa maisi, “ķepas” – tādas lietas jau ir zālē. Vēl varētu būt ķivere, bet – es vairs to galvā nelikšu...

– Jo...?

– Man ir slikta pieredze! Ja galvā ir ķivere, es pietiekami labi neredzu, turklāt ir tāda mānīga sajūta, ka ķivere pasargās, bet seja ir “vaļā” tik un tā, un traumas iegūt ir pat vieglāk – vismaz deguna... Man Vācijā lika kauties ar puisi, kurš bija garāks par mani un svēra 95 kilogramus. Treneris teica – kas zina, varbūt drīzumā nāksies cīnīties par naudu, tāpēc sargā galvu – uzliec ķiveri. Uzliku un sapratu, ka tā ierobežo redzes lauku. Tas puisis man kā sāka krāmēt no visa spēka! Bet es neko neredzu – ne viņa galvu, ne rokas... Tāpēc vārds “ķivere” man pozitīvas emocijas neizraisa.

– Vai arī sieviešu boksā mēdz būt nokdauns?

– Jā, un pat diezgan bieži. Jāatceras gan, ka ir nokdauns un ir nokauts. Nokauts nenozīmē, ka obligāti jānokrīt zemē, tas nozīmē, ka vienkārši ir bijis tiešām labs sitiens, un cilvēks bišķi tā kā pazaudē orientāciju, sāk streipuļot. Nokdauns savukārt ir tad, kad cilvēks ir zemē...

– ...un viņam nu ļoti negribas celties augšā?

– Gadās arī tā! Principā tā var darīt (smejas) – tikai, protams, tad tu esi zaudējis...

– Bet tajā brīdī varbūt šķiet: štrunts, ka esmu zaudējis, galvenais – nedabūt vēl vairāk, tāpēc labāk es te drusku pagulēšu...

– Jā, un es pat pazīstu kādu, kurš tieši tāpēc speciāli neceļas augšā...

– Vai tev nav bijis kārdinājuma tā darīt – vai varbūt tu vēl nekad neesi bijusi gar zemi?

– Es tiešām nekad neesmu bijusi gar zemi, bet, pat ja nokristu, es celtos augšā līdz pēdējam – padoties nebūtu manā stilā.

– Tev nekad pretinieks nav aizdevis dusmas?

– Mazliet varbūt ir gan, tomēr es dusmas kontrolēju, jo akli mesties virsū...

– Kā ir ar neatļautiem paņēmieniem?

– Tādu neatļautu paņēmienu sevišķi daudz nemaz nav. Ko drīkst izmantot boksā – divas rokas, un viss. Ar īpašu humānismu gan neviens nesirgst – piemēram, pa uzacīm sit ar domu tās pārsist, jo tad sāk tecēt asinis un tas samazina koncentrēšanās spējas.

– Tātad netīru paņēmienu nav?

– Ir, bet kā tad tu tos izmantosi – tiesnesis taču stāv blakus un skatās. Pa pakausi sist nedrīkst, ar atvērtu cimdu sist nedrīkst...

– Pa pakausi taču ir grūti trāpīt...

– Patiesībā nav vis grūti trāpīt!

– Kā tev ar traumām? Un cik daudz esi citiem pāri darījusi?

– Tpu-tpu-tpu, izņemot degunu, kas man regulāri tiek pārsists, nekā nopietna nav bijis. Gadās tikt pie zilas acs. Degunu arī pati kādam esmu pārsitusi, vienam arī apskādēju roku – vismaz viņš tēloja, ka esmu izsitusi viņam no vietas plecu. Cīnījāmies astoņus raundus. Viņš bija īsāks par mani un it kā baigais bokseris – sākumā ņēmās un skraidīja man apkārt kā dulls – nu tik būs, nu tik sitīs... man piegriezās, un es teicu – ja tu man šitā, es varu tev tāpat. Pēc pāris raundiem viņš sāka īdēt un sūdzēties trenerim – es vairs nevaru, viņa man izsita plecu... ne nu izsitu, nekā, viņš vienkārši nobijās. Pirms tam viņš bija sparingojis ar manu draudzeni, kura ir uz pusi mazāka, un bija tieši tāpat – arī viņa izrādījās par lielu. Simulanti ir arī boksā – „mirst” trīsreiz “pastiprinātāk”, nekā ir patiesībā...

Boksēšanās “ar attieksmi” un bokss ar vīriešiem

– Tu esi boksējusies arī ar vīriešiem?!

– Jā, var iet ringā arī ar vīriešiem!

– Kā – oficiāli?!

– Jā, var arī oficiāli. Internetā ir saite, kur apskatāmas kikboksa cīņas, kas notikušas starp sievietēm un vīriešiem.

– Tātad teorētiski tu varētu cīnīties arī ar Taisonu?

– Teorētiski – jā, bet praktiski – nē. Oficiāli ar vīriešiem cīnījusies neesmu, treniņos – gan. Lai gan man te bija pāris piedāvājumu no dažiem ārzemniekiem, kuri gribēja ar mani oficiāli izkauties. Viens meklēja pretinieku, jo gribēja pamēģināt, kā tas ir – kauties ar sievieti. Jo viņš neparko netic, ka sieviete varētu uzvarēt. Vēl cits mani uzaicināja vispirms draudzēties, bet, uzzinājis, ka nodarbojos ar boksu, pastāstīja, ka arī viņš kādreiz esot ar to nodarbojies un tieši tāpat neesot ticējis, ka sieviete, turklāt mazāka un jaunāka, varētu viņu uzvarēt. Tad uzaicinājis uz cīņu sievieti, šī viņu nolikusi gar zemi dažu sekunžu laikā, un viņš vairs nav varējis neko izdarīt. Tā gan bijusi cīņa bez noteikumiem.

– Cīņa bez noteikumiem nozīmē, ka drīksti pilnīgi visu?

– Kost nost ausis, protams, nevar, bet drīkst izmantot jebkādu tehniku – boksu, kikboksu, taiboksu plus vēl reslingu, ja notiek saķeršanās. Man nepatīk tas, ka drīkst sist guļošam – tu vari mesties viņam virsū, griezt, lauzt...

– Kāpēc negāji ar to ārzemnieku kauties?

– Ai, viņš beigās nobijās – goda vārds! Viņš sāka man rakstīt tādā vīzē – tu esi mazliet par stipru, mazliet par labu... Un vispār – viņam vajagot kādu pusgadu, lai cīņai ar mani sagatavotos. Tas nekas, ka viņš ir gan garāks, gan smagāks! Ko tad viņš meklē – kādu mazu cālīti, kuru viegli pievārēt? Nu, tad es pateicu – ja gribi – kaujamies, ja ne – ne.

– Vai nav tā, ka var boksēties sportiski un var boksēties, tā teikt, ar attieksmi?

– Jā, boksēties “ar attieksmi” man ir gadījies. Ir cilvēki, ar kuriem citādāk nevar, jo tad viņš domā – o, es esmu baigais vecis, kas tu tāda – tikai sieviete... bet, kad tāds dabū pa muti, uzreiz viss jauki nostājas savās vietās.

– Cik Latvijā vispār ir meiteņu – bokseru?

– Cik zinu, Latvijā profesionālas bokseres mēs esam tikai četras – ja nu pēkšņi nav parādījusies vēl kāda...

– Vai tu esi ne tikai vislabākā, bet arī vislielākā? Un labākā, cerams, ne tikai tāpēc, ka vislielākā?

– Jā, esmu vislielākā. Un, protams, gribas cerēt, ka ne tikai tāpēc labākā... Un vēl, pieminot to, kas ir vai nav piemērots sievietēm, gribu teikt, ka, paskatoties vidējo aritmētisko, sievietes bieži vien ir spēcīgākas atlētes nekā vīrieši. Piemēram, tajā cīņas paveidā, kurā atļauts darīt gandrīz visu, sievietes, cīnoties ar vīriešiem, gandrīz vienmēr uzvar. Tas notiek pārsvarā tāpēc, ka vīrieši to negaida, nav gatavi tam, ka viņi nevarēs.

– Tas varbūt ir zināms pārsteiguma moments...

– Tā arī varētu būt! Jo es pati, sparingojot ar kādu puisi, jūtu, ka viņš mani neņem nopietni – līdz brīdim, kad viņš saprot, ka nevar man neko padarīt. Tad gan viņš kļūst nervozs un sāk sist no visa spēka – arī tā ir gadījies. Kā jau teicu, treniņos to parasti nedara, tātad – tā ir viņa vājuma pazīme. Pat ja puisis sāk cīnīties ar pilnu spēku, tas pats par sevi vēl nenozīmē, ka viņš mani var uzveikt.

– Esi pievārējusi vairākus puišus?

– Ir gadījies! Bet ne visi bijuši bokseri, lielākā daļa – taibokseri.

– Vai tas neaizskar viņu vīrišķo patmīlu – viņi to uzņem ar cieņu?

– Nekas cits jau neatliek... Tomēr doma – es esmu džeks un tāpēc māku labāk kauties – ir tāda stabila un neiznīdējama. Bet tā jau tas laikam ir gandrīz visās jomās. Bijuši gadījumi, kad redzu – puisis vienkārši sit nepareizi, tad pamācu, kā ir pareizi. Viss turpinās līdz brīdim, kamēr puisis saprot – nu, nevar viņš labāk! Kad biju Vācijā, man bija iespēja sparingot ar tiešām labiem bokseriem, un es ļoti daudz arī iemācījos. Turklāt – ja jūti, ka tā lieta iet uz priekšu, tad azarts un vēlme kļūt labākam tikai vairojas. Treniņcīņās man ir tikai viena doma – kaut ko iemācīties no pretinieka, tāpēc labi, ja viņš ir labāks par mani; tas daudz ko dod. Vācijā gan grūti bija tas, ka treneris runāja tikai vāciski (vācu valoda nepavisam nav mana stiprā puse). Vismaz sākumā viņš radīja iespaidu, ka angliski neprot – līdz brīdim, kad sparingā sāku pievārēt viņa labāko skolnieku. Tad viņš pēkšņi sāka ar mani runāties angliski un interesēties, vai būšu rīt, kas un kā...

– Teici – nepietiek sameklēt pretinieku, viņam vēl arī jāmaksā. Vai tikpat labi kāds nevarētu sameklēt tevi un maksāt tev?

– Var, protams, bet neticu, ka kāds mani aicinās. Mēs esam rakstījuši diezgan daudziem – uz Vāciju, vēl šur tur... Nezinu, kas tur par vainu. Varbūt viņi uzskata: ja mēs aicinām, tātad uzskatām, ka varam uzvarēt. No vienas puses, tas tiešām tā arī ir. No otras puses – manā svara kategorijā ir diezgan maz cilvēku. Tajā, kas ap 79 kilogramiem, Eiropā ir tikai kādi četri. Amerikā gan ir viena boksere, kas sver 125 kilogramus, viņa viena aizņem pusi ringa. Un es nemaz neatteiktos ar viņu pacīnīties... Starp citu  – negribu, lai izklausītos pēc lielīšanās, bet Vācijā treneris man teica, ka es esot stiprāka par pašreizējo pasaules čempioni Natāliju Rogozinu... Tas, protams, ir patīkami. Viņš solīja arī palīdzēt man tikt pie cīņām – nezinu, jāgaida.

Un vēl mazliet par ārpusboksa dzīvi

– Tu esi smuka, un tev noteikti ir piekrišana. Kā, uzzinot, ar ko tu nodarbojies, reaģē pretējais dzimums? Vai varbūt, ja tev kaut kas nepatīk, tu viņus vienkārši piekauj un aizej?

– Es neslēpju – pasaku, kā ir. Citi... nu, neteiksim, ka baidās, bet tādi kā domīgi kļūst. Savukārt dažiem tas ļoti patīk, var teikt – tas viņus pat pievelk.

– Nav nācies savu prasmi lietot personiskajā dzīvē? Es nedomāju tikai partnera eventuālo pārmācīšanu – mēdz taču būt arī uzmācīgi tipi.

– Paldies Dievam – nē! Arī ikdienā, piemēram, ap vienpadsmitiem naktī, kad mēdzu skriet Pārdaugavā pa parku, man klāt neviens nesienas. Vārdu sakot, lai sevi aizstāvētu, man kauties nav nācies – un, cerams, nenāksies arī.

– Ko dari ārpus darba un boksa? Ej uz klubiem?

– Jā, savu reizi aizeju. Vācijā, kur sabiju trīs mēnešus, gāju itin bieži, bet tur ir viena vaina – gandrīz visur ir tikai tehno mūzika, un tad ir tāda sajūta, ka tev sit pa smadzenēm. Bum, bum  – un viss... Par brīvo laiku runājot – bieži ir tā, ka atnāku mājās tikai ap desmitiem un it neko negribas; tad guļu, kamēr vairs nevaru... Laiku atņem arī internets – man jāatbild uz daudzām vēstulēm, esmu piereģistrējusies vairākos saitos, un tiešām gadās arī sapazīties ar interesantiem cilvēkiem. Lasu – gan profesionālo literatūru, gan grāmatas par psiholoģiju. Vēl man ir žurku ģimene – kamēr ar tiem tieku galā... Vēl esmu Zemessardzes bataljonā Jelgavā.

– Kādas vispār tagad vēl ir Zemessardzes funkcijas?

– Tādas pašas kā agrāk. Doma ir tāda: ja notiek kāda katastrofa, ejam palīgā; pazūd mežā cilvēks – meklējam; ja kaut kur vajag palīdzēt nodrošināt kārtību – mēs to darām. Nedēļas nogalēs ir militārā apmācība, bet tagad līdzekļu trūkuma dēļ par to vairs nemaksā, tāpēc viss ir uz brīvprātības pamata – gribi – brauc; negribi – nebrauc.

– Zinu, ka šogad pabeidzi augstskolu – Latvijas Lauksaimniecības universitāti. Kas tu esi?

– Pēc specialitātes esmu veterinārārste. Tas gan iznāca gandrīz nejauši. Zemessardzē esmu jau četrus gadus un vienmēr esmu gribējusi iet uz Aizsardzības akadēmiju. Vidusskolā gāju uz atlasi, lai tiktu uz ASV – uz viņu Aizsardzības akadēmiju. Bet mani bišķi iegāza angļu valoda – pietrūka divu punktiņu... Tā iestājos Lauksaimniecības universitātē, gribēju mēģināt vēl nākamajā gadā, bet bija mainījušies noteikumi. Vēl pēc gada jau domāju – ai, es taču jau esmu divus gadus te nomācījusies, jāpabeidz. Vienu brīdi veterinārija man bija līdz kaklam, tad sāku boksēties. Tomēr augstskolu pabeidzu. Pašlaik strādāju mazā dzīvnieku klīnikā Ķekavā un par garlaicību nevaru sūdzēties.

– Par ģimenes dzīvi vēl nedomā?

– Par ģimenes dzīvi tiešām vēl īsti nedomāju – manuprāt, mūsdienās Latvijā atrast kādu puisi, ar kuru būt kopā, ir ļoti grūti. Visi normālie ir vai nu apprecēti, vai geji. Vārdu sakot – pie sirdsāķīša tikt ir grūti. Var teikt, ka pašlaik esmu brīva meita, lai gan dažs labs par tādu formulējumu varbūt labprāt pastrīdētos. Es tiešām neesmu vēl satikusi tādu puisi, ar kuru būtu gatava dienu no dienas būt kopā, sēdēt pie viena galda utt. Kaut kādu jau var dabūt vienmēr – bet vai tas ir to vērts? Mana attieksme pagaidām ir: ja būs lemts, būs; nebūs – nebūs; nav vērts satraukties.

Māra Vilde / Foto: no Zanes Briģes personīgā arhīva,