Lolita Neimane: Man patīk, ka cilvēki ēd
Seši ziloņi – tieši tik daudz Āfrikas milzeņu mēs apēdam savas dzīves laikā... Daudzi diētas apsmaida, citi pielūdz, vēl citi šai lauciņā darbojas kā partizāni, bet ārstei Lolitai Neimanei tas ir ikdienas darbs. Viņa ir koša, pamanāma, aprunāta privātās dzīves peripetiju dēļ, un no šīs atpazīstamības viņa gan iegūst, gan cieš.
Cik zinu, Lolitai Neimanei ar žurnālistiem sarunāties patīk savas mājas sienās. Un tā ir patīkama privilēģija, jo daļa informācijas nonāk caur privātajām lietām un vides sajūtas. Visu sarunas laiku Lolitai līdzās guļ miniatūrs šunelis – skaļš, bet ne bīstams. Aiz spilvena aizbāzts mīksts lillā dzijas kamols – tā esot viņas aizraušanās. Lolita izskatās mierīga, stipra un skaista.
– Šķiet, tauta jūs uztver kā pirmo cilvēku savā nozarē – dietoloģijā.
– Mūsu kurss bija interesants, no tā iznāca trīs dietologi – Atis Tupiņš, Andis Brēmanis un es. Varbūt mani redz vairāk... Uzskatu, tas saistīts ar to, ka pirms daudziem gadiem man bija savs raidījums – „Lolitas receptes”. Sāku rakstīt arī grāmatas.
– Vai jums kā studentei bija romantisks sapnis par ārstniecību?
– Augstskolu pabeidzu kā vispārējais ārsts.
– Varējāt strādāt poliklīnikā par terapeiti?
– Jā, bet tolaik bija valsts sadale. Manā gadījumā – ātrās palīdzības ārstes darbs, kuru necietu ne acu galā. (Smaida.) Katrā ziņā tā nav mana stihija. Bet ar to es sāku. Tikpat labi vēlāk varēju strādāt poliklīnikā, slimnīcā. Pēc kāda laika pabeidzu klīnisko ordinatūru, lai kļūtu par dietoloģi. Kopā mācījos 10 gadus.
– To darījāt, lai mainītu savu dzīvi?
– Man nekad nav paticis iejaukties ar skalpeli vai adatu. Laikam dietoloģiju izvēlējos tādēļ, lai varētu cilvēku ārstēt ar vārdiem, ar domām. Ar uzturu. Būtībā tagad ir juceklis – visus sauc par uztura speciālistiem, bet tā ir pavisam jauna izglītības programma, kuru es izveidoju no nulles. Lai nu kā, ir ļoti labi, ja cilvēki interesējas par uzturu. Lekcijās saku – iedomājieties, jūs mācāties kādu priekšmetu, bet paiet gadi, un varbūt no tā visa jums nekas tā īsti nebūs vajadzīgs. Bet zināt, ko ēdam, vajag visu mūžu. Un, kad vienā brīdī apetīte zūd, jāsāk domāt, ka ir kādas problēmas ar veselību. Jo pirmā veselības pazīme ir laba apetīte. Reizēm saka – man ir tik nenormāla apetīte... Nu, savā ziņā tā ir veselība.
– Svētki ar pārkrautiem galdiem ir pārbaudījums mūsu veselībai?
– Es smejos, ka viesībās reizēm ir sadzērums, bet pēc Ziemassvētkiem – uzēdums. Pirmie kāposti un zirņi tiek uzņemti ar lielu sajūsmu, bet, kad tu tos redzi trešo dienu, gribas vienīgi ābolu... Man, piemēram, tagad ir plāns neēst gandrīz neko, drīzāk – pavingrot, aiziet uz pirti. Pilnīgs izmisums, vēders piegāzts pilns.
– Jūs arī tā grēkojat?
– Es to nesauktu par grēkošanu. Mana mamma cep ļoti garšīgus pīrādziņus un ķimeņu maizes, smaržo visa māja. Bet tas ir dažas reizes gadā. Jā, ir arī zirņi un speķis... Bet tas paiet. Cilvēki saka – apēdu torti, sagrēkoju. Bet torte jau ir svētku ēdiens, tur tai arī vieta.
– Vai jūsu domāšanā attiecībā uz diētām ir bijuši kādi lūzuma punkti?
– Bet protams! To nosaka pieredze. Kāpēc izvēlējos šo specialitāti? Visu bērnību biju ļoti apaļa meitene, un man, loģiski, tas ļoti nepatika. Divdesmit gados es dabūju nost 28 kilogramus.
– Pirms dabūjāt ārstes diplomu?
– Jā, ceturtajā kursā. Toreiz sūtīja uz kolhoziem, bet
mūs – uz Piena kombinātu. Tieši pie „Eskimo” ražošanas līnijas... Un saldējums bija dievīgi garšīgs! Kādas tik kombinācijas izmēģinājām – ar vafeļu turziņām, ar šokolādi! (Nopūšas.) Kad prakse beidzās, man nederēja pilnīgi nekas... Nu, tad es tā, diezgan ekstrēmi – sāku ar nedēļas neēšanu, pēc tam – kādas rupjmaizes garoziņas un piparmētru tēju. Patiesībā svars „aizgāja” ļoti labi. Pēc tam visu dzīvi esmu mēģinājusi noturēt vienu svaru. Bet ir skaidrs – jo vecāks kļūsti, jo mazāk jāēd, un to, ko var ēst 40 gados, vairs nevar 45 gados. Un tas ir normāli – cilvēkam nevajag uz locītavām, kas jau tā ir nogurušas, kraut virsū arvien vairāk smaguma...
Vājēšanā svarīgākais ir atrast vājos punktus. Daudzi teicieni gan mani kaitina – tagad visiem viss ir izaicinājums, vājie punkti. Izaicinājums varbūt bija vienu brīdi, kad īsti nezinājām, kas un kā. Tagad, šķiet, katrā žurnālā ir diētas, arī internetā, televīzijā. Augstskolu beidzu 1984. gadā, un tad bija diezgan liels vakuums. Mācījāmies no padomju dietoloģijas šedevriem. Tajā laikā populāras bija kefīra un ābolu atslodzes dienas. Izlasīju, ka vēlams apēst pusotru kilogramu ābolu dienā. Vienai kundzei to ieteicu. Pēc tam viņa žēlojās – vēders sāp, gribas ēst, ļoti grūti. Nu, nākamajam to vairs neieteikšu. Pats sliktākais ir likt cilvēkam darīt to, kas ir grūti. Jo viņš stāstīs – biju pie dakteres Neimanes, bet galīgi neder, jāmokās. Taču, ja kāds iedomājas, ka ēdīs kā līdz šim, bet iekrātie kilogrami pazudīs, tā nenotiks. Organisms, ja tam dod vairāk enerģijas, to noliek maliņā – varbūt nāks grūti laiki, tad izmantošu...
– Evolūcijas gaitā tas tā ir attīstījies...
– Tagad pārtikas pieejamība ir nevajadzīgi plaša. Man vienmēr bijis žēl pārdevēju, kas divpadsmitos naktī vēl tirgo biezpienu un desu. Man tas šķiet pārspīlēti – katrā kioskā ēdiens. Bieži tas liek cilvēkam apēst vairāk, nekā vajag. Neko nesaku, ka Ziemassvētkos ir pīrādziņi un kāposti, bet tos kāpostus var padarīt netreknus – vienkārši jānopērk garšīgi skābēti kāposti, stundas trīs jāvāra un beigās jāpieliek medus.
– Tas droši vien saglabājies no pagātnes, kad ēdienu padarīja mākslīgi treknāku – lai pabarotu saimi. Un receptes nāk līdzi kā folklora.
– Jā, šogad vienai studentei bakalaura darba tēma ir izpētīt mūsu nacionālo virtuvi. Kāda ir ēdienkartes uzturvērtība – tauki, olbaltumvielas, vitamīni, un salīdzināt ar to, ko patērējam mūsdienās. Tagad mazkustība ir vienkārši fantastiska! Bērni nevar kājām aiziet uz skolu. Manā bērnībā TV programmas sākās sešos vakarā, tāpēc skraidījām pa āru. Pie manas mājas ir divi bērnu laukumi, bet bērnus tur redz ļoti reti. Viņiem ir dators un televizors.
Atgriežoties pie darba – tagad mums ir Diētas un uztura speciālistu asociācija. Ļoti aktīva, ar jauniem biedriem, jaunām domām. Lielai daļai cilvēku šķiet, ka dietologs ir ārsts, kura darbs saistīts tikai ar cilvēku lieko svaru. Bet tagad cilvēkam arvien biežāk ir vairākas slimības – sirds un asinsvadu, 2. tipa cukura diabēts, varbūt kāda cista nierē, anamnēzē hepatīts...Jā, un tad ir jāizdomā, ko viņam ieteikt ēst. Vairāk nekā simts gadu esam ievērojuši diētas, kuras praktizē slimnīcās; aknu slimniekiem – viena, sirds slimniekiem –otra, nieru slimniekiem – trešā... Bet tagad reti ir tā, ka cilvēkam gados ir tikai viena slimība. Tagad ir tādas slimības, par kādām agrāk mazāk runāja. Piemēram, celiakija, ļoti nopietna kaite. Ja cilvēks apēd kaut ko no glutēna – to satur kvieši, rudzi, mieži, auzas –, ir milzīgas problēmas. Savukārt onkoloģijas pacientiem var būt atšķirīgas diētas atkarībā no vēža lokalizācijas. Lauciņš ir ļoti plašs.
Mūsdienās runā par medicīnu, kas balstīta uz pierādījumiem, nevis – es daru tā, jo es tā uzskatu. Ir vajadzīgi pētījumi – jo plašāki, jo labāk. Uz pētījumu bāzes, piemēram, varam ieteikt ēst tomātus, jo tur ir dabiskie antioksidanti, flavonoīdi, kas varētu būt vērtīgi prostatas audzēja gadījumā. Tomēr var arī paiet kāds laiks, un cits pētījums iepriekšējo pieņēmumu apgāž. Kaut vai runājot par vienu no populārākajām – Atkinsa diētu, kas laikam ir vienīgā autordiēta, par kuru runā arī uzturkongresos un aptaukošanās kongresos. Varbūt tāpēc, ka tā ir tik sena. Pamatā viss balstās uz to, ka uzturā ļoti jāsamazina ogļhidrāti, turpretī olbaltumvielas un tauki samazināti netiek – ēd, cik gribi. Tā varbūt ir efektīva, un to ir vieglāk izturēt, jo cilvēkam nav bada sajūtas. Tomēr pētījumi pierāda: ja uzturā ir daudz piesātināto tauku, var pieaugt infarktu un insultu risks. Nesen lasīju pētījumu, ka sarkanās gaļas patēriņš var veicināt mirstību (tur gan tika ņemti vērā arī gaļas konservi un hamburgeru gaļa). Tāpat bija laiks, kad uzskatīja, ka slimnieka organismam visieteicamākie ir piena tauki, jo tie visvieglāk uzsūcas. Tagad visi zinām, ka treknie piena produkti jāierobežo. Atziņas mainās – kā jebkurā zinātnes nozarē.
– Vai, beidzot augstskolu, domājāt, ka jūsu profesija būs tik pieprasīta, teju vai kulta lieta, ka apgrozīsieties sabiedrībā?
– Protams, ne! Tad tas nebija populāri. Es 17 gadus nostrādāju Vaivaru rehabilitācijas centrā. Tad bija priekšstats, ka dietologs ir tāda padūšīga sieviete, ķitelī... Iepriekšējais dietologs vienmēr esot apprasījies, vai sviests ir. Tajos gados tas bija deficīts. Tāpēc bija ļoti labi strādāt vietā, kur dod ēst. Manos pienākumos jau arī ietilpa ēdiena nogaršošana, bet to darīja diētas māsa. Es neizmantoju šo priekšrocību. Vaivaros tīri intuitīvi ieviesām ļoti daudz ko. Uz galdiem nolikām klijas ar ūdeni, reti kur slimnīcās varēja tāpat vien dabūt padzerties ūdeni, tikai ķīseli vai kompotu... Nu, ja es kaut ko neciešu, tad tieši tos. Nesaprotu, kāpēc ābols jāvāra ūdenī. Bet to joprojām dara, tas ir neiznīdējami. Ieviesām arī zaļumus – visvienkāršākos, lētākos – kāpostus, burkānus, bietes, bez majonēzes, krējuma, tikai smalki sarīvētus.
– Tajā laikā jums faktiski bija normāla ārsta ikdiena bez visādiem kruzuļiem?
– Nekad nav bijis tā, ka es strādātu tikai vienā vietā. Uz Vaivariem braucu konsultēt tikai smagākos pacientus. Ilgi vadīju sabiedrisko attiecību darbu Latvijas Pārtikas centrā (šo institūciju tiešām var uzlielīt – nesen tā veikusi lielu pētījumu par Latvijas cilvēku ēšanas paradumiem. Lai saprastu, kāpēc slimojam, ko varam mainīt). Kopš 2002. gada cītīgi darbojos izglītības jomā Stradiņa universitātē. Mums bijuši jau trīs izlaidumi. Sadarbībā ar Latvijas Universitāti un Lauksaimniecības universitāti izveidojām maģistra programmu uztura zinātnē. Šis ir darbs, kas man iepatīkas arvien vairāk. Ir starptautiski atzīts, ka medicīnas studentiem un ārstiem ir pārāk maz zināšanu par uzturu. Tas netiek mācīts.
Bet par smalko sabiedrību... Bankā viena jauka meitene man jautāja – vai pie jums mirstīgie cilvēki arī tiek uz konsultācijām? Tad man bija jāsmejas, jo tieši to jau es ikdienā daru! Protams, atnāk kāds deputāts vai ministrs, bet brauc cilvēki arī no Daugavpils un Liepājas rajona, es nepavisam neesmu nekāds galma dietologs.
– Patlaban konsultāciju cenas ir samazinātas uz pusi... Ja salīdzina ar veikaliem – šad tad labprāt ieeju ļoti dārgā veikalā, tur ir labas atlaides un vērtīga manta. Izpārdošanā lētākā veikalā manta nekad nebūs smuka – arī sākumā ne, kur nu vēl pēc pāris mazgāšanām. Tāpat ir ar speciālistiem... Pie manis nāk arī meitenes – 13–14 gadi, pašas izdomājušas, dažreiz pat mammas nezina. Ka atnāktu cilvēks kā balta lapa, kurš par ēšanu neko nezina – tā sen vairs nav. Bet joprojām ir ļoti daudz moku ap diētām. Cilvēks ir sevi nomocījis ar vienu, otru, trešo...
– Jā, un ļoti bieži sieviete, varbūt veiksmīgi apprecējusies, vairs sevi negrib mocīt. Un tad tie kilogrami atplūst. Es domāju – pavisam slaids vai ne (labi, tā ir gaumes lieta), bet viss ir saistībā ar veselību.
– Svarīgāk ir iemācīt nevis to, kas aizliegts, bet gan to, kas ir atļauts. Un atļauts ir ļoti daudz. Es pabeidzu 10 gadu apmācību, bet mani jau neviens nebija mācījis, kā tieši runāt ar pacientu. Ar laiku tu atrodi savu pieeju. Kad ceturtajā kursa studenti gāja pie pacientiem, daži bija atpakaļ jau pēc 10 minūtēm – jo pacientam nav motivācijas kaut ko mainīt.
– Diemžēl ir kundzes, ap 65 un vairāk, kurām viss vienalga – vēl trīs gadus kaut kā nodzīvos, un vairāk nekas viņas neinteresē. Bet bija arī pacienti, kuri gribējuši zināt vēl un vēl. Kad cilvēks maksā naudu par konsultāciju, loģiski, viņš zina, ko grib. Tāds pēc 10 minūtēm neaizies. Man stāstīja, ka Austrālijas slimnīcās katrā nodaļā ir savs uztura speciālists, kurš konsultē neatkarīgi no tā, kādas ir pacienta problēmas.
– Kā kuru reizi. Vairāk esmu māksliniece – man no laika gala ir paticis zīmēt. Vēl nesen bērnu slimnīcā bija labdarības akcija – apgleznojām zupas šķīvjus. Domāju, ka pavisam uz vecumdienām es varētu apsvērt iespēju...
– Jā. Bērnībā piedalījos pat starptautiskās izstādēs, no Rostokas atnāca diploms. Daudz esmu adījusi. Pat mēteļus, peldbikses un peldkostīmus. Vidusskolu beidzu kā teicamniece. Nezinu, vai tagad asociējos ar teicamnieces tēlu, bet skolā vienmēr biju zvaigznīšu brigādes vadītāja, pionieru pulciņa priekšsēdētāja, komjaunatnes sekretāre. Partijā gan neesmu bijusi. Nevienā. Varbūt kandidātos.
– Jā, protams. Nu, diemžēl (nopūšas), skatoties uz pazīstamiem cilvēkiem partijās un posteņos... Es noteikti zinu, ka viņi varētu izdarīt labāk un vairāk, bet droši vien iestājas rutīna. Acīmredzot jāpieņem spēles noteikumi. Un tas katrā ziņā nav mans numurs
– O, jā, man ļoti patīk organizēt mājas viesības, līdz pat 60 ciemiņiem. Es jau saku – tas ir profesionālais kretīnisms – visu gatavot pašai. Vienkārši nespēju nopirkt...
– Jā, mums ģimenē ir bijušas visādas tematiskas balles – piemēram, ar soļankām lielos katlos. Es patiesībā to daru ļoti ātri. Un man patīk – man nav grūti.
– Jā! (Smejas.) Uz terases man ir grils, vasarā gatavojām visādas jēra marinādes. Kad viss sagatavots, man patīk iesaistīt pārējos – viens jauc kokteiļus, otrs pie grila... Dēliem arī tas patīk, viņi daudz ko ir iemācījušies.
– Abi ir lieli, pieauguši vīrieši, kuriem var uzprasīt, ja kaut ko nezinu. Pati neesmu maza auguma, bet abi dēli ir ļoti lieli. Jaunākais – pāri diviem metriem. Šogad man bija divi izlaidumi – viens dēls beidza augstskolu, otrs – vidusskolu. Vecākais dēls Niklāvs ir pabeidzis starptautiskās attiecības Stradiņa universitātē un tagad ar savu draudzeni dzīvo Francijā. Liene ir profesionāla basketboliste, gadiem braukājusi pa pasauli, bet viņai ir grūti būt vienai. Diemžēl Francijas kūrortpilsētā nav viegli atrast darbu, ja nav labas franču valodas, tāpēc sanāk tā, ka viņa strādā, bet Niklāvs ir klāt. Nākamgad viņš būs atpakaļ Latvijā. Jaunākais, Gustavs, arī iestājās Stradiņa universitātē, studē mārketingu un reklāmu.
Nu, protams, ka man tagad abi dēli ir labs atbalsts. Arvien domāju, cik briesmīgi ir tad, ja bērnu nevar būt. Protams, kad abi bija mazi, bija nemierīgi. Nu, bezgala... Likās, tas nemūžam nebeigsies, visu laiku jāskrien, jāvaktē... Ūdenszāles! Un, kā jau puikas, vecākais apcēla mazāko... Tagad es uz viņiem skatos un priecājos.
– Jā. Jo būtībā es neesmu stipra sieviete. Dažs labs varbūt domā, ka esmu nez kāda azbesta tante. Bet ir tik daudz lietu, kurās vispār neko nesaprotu! Es nemāku normāli iedzīt naglu, man tā noteikti salieksies..
– Vai jums ir kāda recepte, kā savākties grūtos brīžos?
– Tagad ļoti daudzi ir depresīvi (ar to nedomāju smago depresiju psihiatrijas nozīmē). Bet vai varu dot recepti, kā labāk dzīvot... Nezinu. Par laimi, man patīk tas, ko daru, un es varētu izdomāt klāt vēl kaut ko citu. Biju Grobiņā. Liela daļa jauno vīriešu strādā ārzemēs – Norvēģijā, Anglijā, viņi saka – mēs atbraucam mājās un sildām Latvijas ekonomiku. Bet tās ir šķirtas ģimenes – uz trim, četriem, pieciem mēnešiem. Bet kopumā... Ir grūti šie laiki. Man ļoti palīdz saņemties trenažieru zāle, kas varbūt šķiet nesievišķīgi, kaut kādi dzelži, bet es vienkārši aizeju un divarpus stundas izsvīstu. Tajā brīdī domas ir citur... Vēl – pastaigas. Un grāmatas. Bērnībā biju grāmatu tārps, esmu izlasījusi kaudžu kaudzes. Lasu ļoti ātri. Tagad daiļliteratūrai neiznāk pārāk daudz laika, bet vasarā, atvaļinājuma laikā, parasti izlasu vismaz trīsdesmit. Pie jūras – grāmatu dienā...
– Lubenes?
– Man ļoti patīk „Lata romāni”. Lai gan, kad mēnesi palasu, tos vairāk negribu redzēt. Jo tur ir diezgan daudz skumju, tāds socreālisms. Interesanti – ir lubenes, kur tiešām ir zīds, kašmirs un pērles, un ir „Lata romāns”, kur ir tās nošļurkātās kurpes, nabadzība... Jā, esmu laimīga, ka man ir tēvs un mamma, viņi ir izgājuši Sibīriju, bet turas. Mamma ļoti aktīvi darbojas represēto biedrībā Jelgavā. Abi vecāki augstāko izglītību ieguva Sibīrijā, Krasnojarskā. Aizbrauca kā mazi, septiņgadīgi bērni, pabeidza skolu, augstskolu (abi pabeidza augstskolas ar izcilību!), iepazinās, apprecējās un atbrauca šurp... Jāsaka gan, ka viņi jau sen ir šķīrušies, bet viņiem joprojām ir labas attiecības. Mamma ir ārste, tētis daudzus gadus Jelgavā bija mašīnbūves rūpnīcas galvenais inženieris.
– Runājot par vecākiem – tā kā mammai ir ārsta izglītība, viņa jums droši vien nepārmeta – ko tu tur ķēpājies ar ēdienu, mums izsūtījumā bija tik grūti, ka ēdām kartupeļu mizas...?
– Par to badu, jā... Vecaistēvs bija Daugavpils cietokšņa virsnieks, viņš Sibīrijā arī palika. Vecāmamma bija smalka, skaista jaunkundze ar baltām rokām, kuras tēvs bija bagāts Maskavas tirgotājs. Sibīrijā viņa gāja mežā... Savukārt mana mamma ir no Liepājas, no Ziemupes puses, un viņas tētis bija bagātākais zemnieks, tāpēc arī izsūtīja. Viņi ar savu darba sparu tur uzcēla māju, iekopa dārzu, turklāt viņš bija biškopis. Viņi vietējiem iemācīja audzēt kartupeļus no mazas actiņas. Laikam jau latvietim ir iekšā kas tāds! Mamma izšuva, vēl no tiem laikiem ir saglabājušās izšūtas gleznas... Kad skatās bildes, kā viņi Sibīrijā dzīvojuši – pirmie gadi grūti, bet pēc tam viņiem ir gājis pat diezgan labi!
– Jūs izvēlējāties augstskolu mammas ietekmē, vai jums tiešām ļoti gribējās studēt medicīnu?
– Absolūti ne! Negribējās nemaz. Man tajos laikos nepatika meitas uzvārds Dzintare, savā ziņā arī tā blatu sistēma ar dakteriem. Reizēm man bija jāiet uz veikalu un jāsaka – es no dakteres Dzintares... Tās desu sistēmas... Mani ļoti interesēja žurnālistika un jurisprudence. Braucu uz universitātes sagatavošanas kursiem, uz jauno žurnālistu skolu. Bet pēkšņi parādījās sludinājums par sagatavošanas kursiem Medicīnas institūtā, man bija klikšķis, un aizgāju. Nezinu, kāpēc. Tas nebija mammas iespaids. Tēvs gan toreiz teica – meitiņ, neej uz žurnālistiku, tu tak nevarēsi rakstīt, ko domā... Un es laikam savā ziņā paklausīju. Tas bija 1978. gads. Toreiz tiešām bija grūti rakstīt to, ko vēlies. Braucot no Liepājas, paņēmu Anšlava Eglīša „Piecas dienas”. Vispār Anšlavs Eglītis ir mans pēcsociālisma gadu atklājums. Esmu izlasīju visu, ko vien var dabūt. Man gan nepatīk, ka viņš, tāpat kā daudzi klaida latvieši, pārmet dzejniekiem, ka tie rakstījuši rindas Ļeņinam un Staļinam. Domāju, tā bija laika nodeva.
– Kā jums šķiet, kas ir šā laika nodeva?
– (Smejas.) Skatoties caur manu profesiju – varbūt tā pārspīlētā tiekšanās darba tirgū būt perfektam. Bet – ja paskatās tuvējo Eiropu, tur cilvēki vispār neuztraucas par to, kā viņi izskatās ikdienā... Man šķiet, vajadzētu būt pa vidu. Pie mums tomēr tās ārišķības ir par daudz – īpaši, ja pašķirstām dzelteno presi... Gribētos tiešām dzirdēt tos labos stāstus. Nevis stāstīt par to, cik reižu kurš apprecējies, izšķīries, un katra nākamā mīlestība arvien labāka, iepriekšējās pazūd... Bet laikam jau visā pasaulē zūd tas pamatīgums, kas ir ģimenei. Mani, piemēram, drausmīgi tracina, ka tie mūsu dizaina vai modes sapratēji analizē cilvēkus, kādi nu viņi ir, aizgājuši uz vienu vai otru pasākumu.
– Jā, šķiet, jūsu kolēģu Brēmaņa un Tupiņa ģērbšanās stils presē nav iztirzāts, bet par jums to var lasīt regulāri.
– Jā! Jo, lai kur es aizietu, mani fotografē! Kādreiz ir pat dusmas... Nopirku ļoti skaistus, sarkanus zābakus, dārgus. Nu, apavi vispār ir mana vājība. Pirmo reizi tos uzvilku, uzreiz nofotografēja... Un tad man nākamreiz šķiet, vai vispār drīkstu tos vilkt, domās – viņai tikai vieni zābaki. Bet tas taču ir normāli! Citreiz aizeju ar gaiši ziliem zābakiem, atkal nobildē. Nu, kaut kā... Man nācies dzirdēt, ka daļa cilvēku pat domā, ka es speciāli piesakos, lai mani fotografē, lai par mani uzraksta. Bet ir pilnīgi otrādāk! Zinu, ka ir pietiekami daudz tādu, kuri aicina presi uz savām ballītēm, bet man jau šķiet, ka tas būtu pēdējais, ko es darītu.
– Vai jūsu kā dietoloģes domāšanā ir bijusi kāda vērtību pārvērtēšana?
– Nevar sacīt, ka es pirms 20 gadiem ieteiktu kaut ko kardināli citu. Nē. Bet man neviens neiestāstīs, ka – lai samazinātu svaru, jāatsakās no kartupeļiem vai maizes. Viss atkarīgs no porcijas lieluma. Un jebkurš produkts var būt gan veselību veicinošs, gan kaitīgs. Vienu esmu sapratusi – ja apēdam vairāk enerģijas, nekā vajag, svars palielinās. Ir divi varianti – vai nu uzņemt mazāk enerģijas, vai vairāk tērēt. Bet iztērēt ir ļoti grūti.
– Ja nav pie mājas jāšķūrē sniegs...
– Man patika anekdote – ārsts iesaka pacientam vairāk kustību svaigā gaisā, un tas saka – dakter, esmu pastnieks, vai tās kustības man veikt pirms vai pēc darba?... Pēc statistikas Latvijā ir ļoti mazs procents cilvēku, kas veic ļoti smagu fizisku darbu. Tagad populārākais darbs ir pie datora.
Ja ķermeņa masas indekss ir augstāks par 28, runā par daudz lielākiem riskiem saslimt un nomirt ātrāk. Pavisam vienkāršs skaitlis ir vidukļa apkārtmērs. Vēdera dobumā būtībā ir tik maz vietas un tik daudz svarīgu orgānu, vesela laboratorija – aknas, aizkuņģis, deviņi metri zarnu cauruļu... Ja tur salien tauki... Ja cilvēkam ir lieki 30–40 kilogrami, pamatā tauki sakrājas vēdera dobumā. Pieļaujamie vidukļa centimetri, līdz kuriem cilvēks var īpaši nesatraukties, sievietēm – 80, vīrietim – 94. Esmu mērījusi vidukli 12 gadus vecām meitenītēm, kuras mammas atved uz konsultācijām, un tur ir metrs!
– Neapšaubāmi. Ja bērns ir uzaudzis ģimenē, kur pamatēdiens ir cīsiņi un pelmeņi, viņš pie tā pierod. Jāsaka gan, ka jaunā paaudze, sevišķi meitenes, tomēr domā.
– Jā, kaut kā dīvaini, ka šajā jomā visi jūtas diezgan gudri, kaut ko lasījuši, izmēģinājuši. Tā ir tomēr neliela pieredze. Es jau saprotu, ka jebkurš var nopirkt krāsu un nokrāsot matus. Bet ne vienmēr iznāk tā, kā uz paciņas izskatās. Sevišķi, ja matus grib padarīt gaišākus; tos var vienā brīdī nodedzināt. Un to var attiecināt arī uz cilvēka organismu. Kamēr cilvēks ir jauns, viņš ir izturīgāks un var vairāk manipulēt arī ar ēšanu. Uz vecumu varbūt kāds orgāns sāk niķoties...
– Jā, un tas loģiski. Kad saku, ka cilvēks mūžā apēd aptuveni 30 tonnu pārtikas, tas parasti liek aizdomāties. Tie ir seši Āfrikas ziloņi. Šādu daudzumu pārstrādā mūsu zobi, mēle, barības vads, kuņģis, zarnas... Protams, tie nolietojas. It kā varētu teikt – kāpēc cilvēkam būtu tik daudz jāēd. Taču – ja neēdam... Var neēst dienu, nedēļu, droši vien arī 90 dienas – tas laikam ir ilgākais, par ko esmu lasījusi. Bet tad cilvēks vienkārši nomirst. Cilvēks gribētu ēst, ko grib, īpaši nenopūlēt sevi ar fiziskām kustībām, vislabāk – ja varētu iedzert tabletes, kas izvada visu lieko, un nepaliek nekādi blakus efekti. Nu, tādi brīnumi vēl nav izgudroti – varbūt nākotnē būs. Ir pāris nopietni recepšu medikamentu, kas var palīdzēt. Bet tajā brīdī, kad cilvēks tos beidz lietot, svars atkal nāks klāt.
– Jā, protams. Bet vispār es ļoti maz izrakstu receptes. Un tikai tad, kad jūtu, ka cilvēkam tas tiešām var palīdzēt, nevis jau pirmajā tikšanās reizē – ahā, jums ir liekais svars, iesaku šo medikamentu. Ir ārsti, kas tā dara. Tas ir vienkāršāk nekā stundu stāstīt, kas jāēd. Jau Hipokrats ir teicis, ka ar uzturu var ārstēt. Tagad visi skaita naudu, bet ēdiens jāpērk šā vai tā, atšķirībā no medikamentiem. Zinu ļoti daudzus cilvēkus cienījamos gados, kuri nelieto neko no zālēm, bet ir arī tādi, kas, aizmirsuši paņemt lielo maku ar tabletēm, ir izmisumā. Tur ir viss – kaut kas asinsspiedienam, antidepresants, miega zāles, vēl kaut kas... Un bez tā cilvēks jūtas pilnīgi nevarīgs.
Sandra Landorfa/Foto: no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva
