Iecavā cilvēki zied, bet Siguldā elpo. Pilsētu dīvainie saukļi

Latvijā ir 118 pašvaldības -109 novadu un deviņas pilsētu domes. Vismaz katra trešā vietvara savai teritorijai ir izdomājusi brendu, saukli vai devīzi, kurai būtu jāliecina ne tikai par konkrētās pilsētas unikalitāti un auru, bet arī jāpievilina tūristu pūļi.

Diemžēl šie saukļi „nenostrādā”. Bieži vien tie tā arī dzimuši ātri vien izplēn nebūtībā un visi par tiem aizmirst.

Iecavā zied cilvēki, Pļaviņās raksta, bet Siguldā elpo

Visveiksmīgākais un cilvēku prātos paliekošākais zīmols droši vien ir Liepājai. Lielākā daļa latviešu zina, ka Liepāja ir pilsēta, kurā piedzimst vējš, un dungo par nacionālo hītu kļuvušo Liepājas himnu – „Pilsētā, kurā piedzimst vējš”. Ik pa laikam atceramies, ka Ventspils ir pilsēta „ar rītdienu”, Jūrmala pilsēta - „uz viļņa”, bet Sabile – „Kurzemes Šveice”.

Domājot par Sabili, prātā nāk arī tas, ka Siguldu tautā sauc par „Vidzemes Šveici”. Tomēr tā nebūt nav. Diez vai daudzi nojauš to, ka Sigulda „elpo brīvi”, jo tāds ir Siguldas oficiālais brends.

Daudzi joprojām ir nesapratnē par to, kas tad īsti ir Rīga. Tūkstošgades sākumā tā tapa par „iedvesmas pilsētu”, bet pēc tam iedvesmu kaut kā pazaudēja un nu „Live Riga” kampaņas ietvaros ir tapusi par „capital of the North” („Ziemeļu galvaspilsētu”).

Viens otrs pilsētas zīmols ir tik sarežģīts, ka diez vai spēj pievilināt ne tikai ārzemju, bet arī pašmāju tūristus. Piemēram, Aknīste ir „pilsēta Dienvidsusējas senlejā”. Ir jābūt īpašam ģeogrāfijas fanam, lai noskaidrotu, kur tad īsti ir tā Dienvidsusējas senleja un ar ko tā ir ievērojama globālā mērogā. Protams, paši sēlieši jau zina, kur meklēt Dienvidsusēju, bet pārējie... Pļaviņas ir tapušas par kaut kāda dīvaina „raksta pilsētu”. Varbūt kādam paranormālo parādību pētniekam tomēr rastos interese paviesoties Iecavā, jo tā ir pilsēta, kurā „uzzied ne tikai dārzi, bet arī cilvēki”.

„Sensacionālie” Latvijas pilsētu zīmoli

Kasjauns.lv apkopoja „oficiālos” Latvijas pilsētu un novadu saukļus, kas ir ietverti pilsētu atpazīšanas zīmēs un emblēmas, gan publicēti pašvaldības mājaslapu pirmajās lappusēs:

Aizkraukle – „vieta, kas vieno”;

Aknīste – „pilsēta Dienvidsusējas senlejā”;

Alūksne – „labs sākums nākotnei”;

Balvi – „es mīlu savu pilsētu!”;

Bauska – „pilsēta, kur satikties”;

Cēsis – „senatne mūsdienās”;

Daugavpils – „pilsēta ar māju sajūtu”;

Gulbene – „pilsēta ar spārniem”;

Iecava – „šeit uzzied ne tikai dārzi, bet arī cilvēki”;

Jēkabpils – „labo pārmaiņu pilsēta”;

Jēkabpils novads – „sešdesmit kilometri Daugavas. Dzejnieka Jāņa Raiņa dzimtene”;

Jūrmala – „pilsēta uz viļņa”;

Koknese – „sena Hanzas pilsēta”;

Krāslavas novads – „novads Daugavas lokos”;

Liepāja – „pilsēta, kurā piedzimst vējš”;

Ludza – „senākā Latvijas pilsēta”;

Pāvilosta – „pilsēta katram”

Pļaviņas – „raksta pilsēta”;

Rēzekne – „pilsēta Latgales sirdī”;

Roja – „sapņu osta”;

Rīga – „capital of the North” (pirms tam – „iedvesmas pilsēta”);

Rundāle – „cilvēkiem, zemei, vēsturei!”;

Sabile – „Kurzemes Šveice. Abavas ielejas zieds”;

Saldus – „medus piliens Kurzemē”;

Saulkrasti – „tuvāk Saulei”;

Sigulda – „elpo brīvi!”;

Smiltene – „trīs pakalnu pilsēta”;

Tukums – „uz Tukumu pēc smukuma”;

Valka – „viena pilsēta, divas valstis”;

Valkas novads – „Latvijas ziemeļu vārti”;

Valmiera – „Valmiera domā un rada”;

Ventspils – „pilsēta ar rītdienu”.

Bezjēdzīgie „kara saucieni”

Interneta žurnāla „parbrendu.lv” redaktors Krišjānis Papiņš raksta:

„Tā kā brendi ir gan valstīm, gan organizācijām, tad nav ne mazākā izbrīna, ka brendi var būt arī pilsētām. Īstenībā, ja var ticēt prognozēm, turpmāk valstu brendi kļūs pat mazāk aktuāli, bet pilsētu brendi – gluži pretēji – kļūs arvien nozīmīgāki.

(..)...bezjēdzīgus logo iegādājušās daudzas Latvijas mazpilsētas. Turklāt, šie logo papildināti ar ne mazāk šķidriem sloganiem.

(Uzziņai: vārds „slogans” cēlies no Skotu-Gēlu „sluagh-ghairm”, kas nozīmē „kara sauciens”. Protams – pilsētas sloganam jāspēj iedūšot iedzīvotājus (tam jārada apskaidrība par misiju, un jābūt kā balzāmam priekš dvēseles). Tāpat sloganam arī jāpalīdz pilsētai iegūt izdevīgu pozīciju to cilvēku prātos, kuri tai svarīgi).

Teju vai lieki piebilst, ka slogans nav lirika, dzeja – lai slogans patiešām strādātu, un būtu ar kaut kādu jēgu un konkurētspējīgs, tam jābūt stratēģiski virzītam.

Par nožēlu – tikai retais no Latvijas (maz)pilsētu sloganiem ir konkurētspējīgs. Jautāsiet – kas šajā gadījumā ir konkurētspēja? Konkurētspēju nosaka pēc tā, vai slogans pasaka kaut ko, uz ko neviens cits nevar pretendēt. Vai tas atklāj to neatkārtojamo, kas ir tikai jums, proti, unikālo piedāvājumu. Vai tas paliek prātā un rada vērtību – padara pilsētu iekārojamāku.”

Elmārs Barkāns