Laiks stādīt egļu mežus
Rudens ir īstais brīdis, kad jādomā par nākamā un aiznākamā gada meža stādīšanu. Akciju sabiedrības Latvijas valsts meži (LVM) kokaudzētavās patlaban visplašākajā klāstā rezervācijai uz 2026. gada pavasari ir pieejami meža egļu stādi. Savukārt priežu un bērzu stādi ir pieejami rezervācijai uz 2027. gada pavasara stādīšanas sezonu – tiem jāpiesakās laikus.
Tam, ka meža egļu stādi ir pieejami visplašākajā klāstā un bez ierobežojumiem, ir savs izskaidrojums, proti, daļu mežsaimnieku ir sabiedējuši astoņzobu mizgraužu pēdējos gados nodarītie postījumi, kas skar tieši egļu mežus. Tādēļ vietās, kur tas ir iespējams, viens otrs labāk izvēlas stādīt priedi, jo uztraucas par to, vai egļu mežu nākotnē nenopostīs mizgrauzis. Šīs bažas var saprast, jo klimata pārmaiņu un maigo ziemu dēļ mizgrauzim ir lielākas iespējas veiksmīgi pārziemot un laist pasaulē arvien jaunas pēcnācēju paaudzes, kurām arī gribēsies ēst. Tomēr nav pamata apgalvot, ka egļu mežu nākotne Latvijā būtu nopietni apdraudēta.
Mizgrauzis izvēlas vājākos
Mizgrauža draudus ietekmē vairāki faktori, kas ne vienmēr spēlē kukaiņiem par labu, tādēļ to skaita pieaugumam raksturīgs cikliskums – brīžiem to ir vairāk, bet pēc kāda laika populācija samazinās. “Jā, patlaban šis jautājums ir sasāpējis un mežaudzes ir mazliet papostītas, taču, turpinot pareizi apsaimniekot mežus, mizgrauzis, visticamāk, nekļūs par ļoti nopietnu draudu. Mizgraužu populācijai nenāca par labu aizvadītā gada aukstais un lietainais maijs, kas nelabvēlīgi ietekmēja kukaiņu vairošanos. Arī vasara nebija mizgrauzim labvēlīga, tādēļ ir pamats domāt, ka populācija būs mazinājusies,” stāsta LVM Sēklas un stādi direktors Māris Druvaskalns.
Tomēr pavisam mizgrauzis diez vai izzudīs, tādēļ, pēc mežsaimnieku domām, būtu nepieciešams koriģēt līdzšinējo mežu apsaimniekošanas kārtību. Nesen sabiedrībā karstas diskusijas izraisīja jautājums, kāds ir pieļaujamais egļu vecums, lai tās varētu cirst. Lai gan varētu šķist, ka, jo vecāks un resnāks koks, jo labāk, realitātē tieši ar vecajiem kokiem var rasties lielākās problēmas. Līdz 60 gadiem egle intensīvi aug un attīstās, bet pēc tam būtībā stagnē un palēnām novājinās. Ja audze ir blīva, tādiem kokiem vasarā ir grūti un izspiežas sveķi, kas pievilina mizgraužus, kuriem tāds novājināts koks ir īsts atradums. Ne jau velti Skandināvijā un mūsu kaimiņvalstīs ciršanai noteiktais koku vecums ir zemāks nekā Latvijā – tam pamatā ir ekonomisks aprēķins.
“Atjaunošanas cirti, kuras rezultātā tiek nocirsts pieaugušais mežs un vietā stādīts jauns, Latvijā šobrīd veicam mazliet par vēlu. Patlaban noteikts, ka eglei ciršanas vecums ir 80 gadu, taču visādā ziņā racionāli būtu to pazemināt līdz 50–60 gadiem. Izmantojot selekcijas rezultātā iegūtu sēklas materiālu, tagad Latvijā jau 50–60 gados, ja vien pareizi saimniekojam, varam iegūt to pašu koksnes materiālu, ko līdz šim ieguvām 80 gados. Ja vienādus zemes gabalus apstādīsim ar parastā mežā iegūtām sēklām un selekcionētām sēklām, redzēsim, ka selekcionētais būs izaudzis par 15–20 procentiem ātrāk,” skaidro Druvaskalns.
Te būtiska ir tieši pārdomāta un rūpīga saimniekošana, kas nozīmē audžu savlaicīgu tīrīšanu no liekajiem kokiem, lai pārējiem radītu maksimāli labus augšanas apstākļus. Jāņem vērā, ka koku novārdzināšanu var izraisīt gan klimatiskie apstākļi, gan pārāk sablīvētas meža audzes, kurās koki aug cieši cits pie cita. “Šie apstākļi var ietekmēt koka imunitāti, bet mizgrauzis vienmēr izvēlas vājākos kokus. Ja mežaudze ir veidota pareizi un no laba materiāla, tad koks ir spēcīgs, dinamiski augošs un spēj pats par sevi pastāvēt.” Tādēļ nav pamata uztraukumam, ka egļu mežiem Latvijā klimata pārmaiņu un mizgrauža dēļ būs beigas. Nē, vajag tikai apdomīgi saimniekot, turklāt Latvijas kokrūpniecībā egle ir tik ļoti pieprasīta, ka tās audzēšana ir ekonomiski izdevīga.
Kamēr lāpstu var zemē iekšā dabūt
Atgriežoties pie stādīšanas – patlaban LVM kokaudzētavās ir pieejami gan egļu ietvarstādi, gan stādi ar uzlaboto sakņu sistēmu, kas ir audzēti divus gadus. Ja klients vēlas, ir iespējams iegādāties arī stādus ar alternatīvo aizsardzības apstrādi pret smecerniekiem. No mizgrauža smecernieks atšķiras ar to, ka priekšroku dod mazajiem stādiņiem, nograužot mizu sakņu kakliņa rajonā, tādēļ stādus vēlams apstrādāt. To var darīt gan ar ķīmiskiem preparātiem, gan izmantojot alternatīvu un videi draudzīgāku metodi, apdraudēto stāda vietu pārklājot ar vielu, kas smecerniekam nepatīk, piemēram, ar plānu līmes kārtiņu, kam uzbirdinātas kvarca smiltis. Kociņam paaugoties, izstiepjas arī līmes slānis, pasargājot stādu divu gadu garumā. Ja smecernieks mēģina uzklupt šādam stādam, tas ātri vien saprot, ka smiltis viņa gaumei nepavisam neatbilst un jādodas laimi meklēt kaut kur citur. Līdzīgi var izmantot maisījumu Woodcoat, kurā arī iejaukti sīki graudiņi. Šo paņēmienu parasti izmanto kailsakņu stādiem ar uzlaboto sakņu sistēmu. Trešais apstrādes veids ir stādu pārklāšana ar kausētu vasku, kas arī pasargā no smecernieka. Efektīva ir apstrāde ar ķīmiskiem preparātiem, taču efekts nesaglabājas ilgi – tikai dažus mēnešus.
Stādīt mežu var gan pavasarī, gan arī rudenī – no vēla rudens līdz Jāņiem. Kā saka speciālisti, kamēr var lāpstu zemē iekšā dabūt. Izņēmums ir izteikti mitra augsne, kur rudenī nevajadzētu stādīt ietvarstādus, jo gadījumā, ja uznāks sals, sasalusī zeme var tos izbīdīt virspusē. Zināmu risku rada arī pārnadži, kuriem ļoti patīk kokaudzētavu spēcīgie un sulīgie stādi. No šī viedokļa tādās vietās, kur stirnu, briežu un aļņu ir daudz, labāk stādīt pavasarī, kad pārnadžiem barības bāze ir plašāka un jaunie stādi nepievērsīs tik daudz uzmanības.
No stādiem, ko izaudzē LVM kokaudzētavas, apmēram pusi izmanto LVM valsts mežu apstādīšanai, bet otra puse tiek pārdota vietējiem mežu apsaimniekotājiem un klientiem Skandināvijā. “Darbojamies Eiropas kopējā tirgus apstākļos, kur cenšamies konkurēt ar kvalitāti un cenu. Un tas arī izdodas, jo mūsu audzētie stādi kvalitātes ziņā ir galvastiesu pārāki pār citiem. Lielākā priekšrocība ir tā, ka mums visi stādi ir no mežu selekcijas rezultātā iegūtā materiāla. Tiesa, mūsu selekcionēto materiālu cenšamies no Latvijas ārā nelaist un, piemēram, zviedru klientiem stādus audzējam no viņu piegādātā sēklas materiāla. Var teikt, ka sniedzam viņiem stādu izaudzēšanas pakalpojumus. Pašu veiktās selekcijas rezultātus, ievērojot labas saimniekošanas principus, cenšamies izmantot tepat Latvijā, labāko atstājot mums pašiem,” saka Māris Druvaskalns.
