Prostitūtas pie Jūrmalas apvedceļa pelna 200 latu dienā
Prostitūtas pie Rīgas—Jūrmalas apvedceļa var nopelnīt pat 200 latu dienā, bet riskē pat ar savu dzīvību. Uz viņu rēķina bandīti mēnesī nopelna tūkstošiem latu.
Ir vēss, bet saulains rudens rīts. Pulkstenis rāda vienpadsmito stundu. Uz Rīgas—Jūrmalas apvedceļa posmā starp Salaspili, Ķekavu un Olaini virzās nebeidzama auto straume.
Ik pa brīdim ceļmalas pievedceļos var redzēt „trūcīgi” ģērbtas meičas īsos svārciņos, augstpapēžu kurpēs vai garajos zābakos. Te viņas garām braucējiem cenšas piedāvāt pārdošanai vienīgo, kas viņām ir, — savu miesu. Saskaitu, ka meitenes 25 kilometru garajā ceļa posmā dažādos laikos sastopamas vismaz deviņās vietās!
Vēl 2009. gadā, pēc policijas sniegtās informācijas, prostitūtas uz apvedceļa bijušas vien četrās vietās: pagriezienā uz Plakanciemu, pie Ķekavas—Bauskas apļa un uz Daugavpils šosejas pie Salaspils memoriāla un viadukta Tallinas virzienā. Kas ir šīs pērkamās sievietes un viņu klienti? Ko par notiekošo uz lielceļa domā sabiedrība, tuvējo zemju saimnieki, pašvaldības darbinieki un policija?
Klients: prostitūta no diviem līdz 20 latiem
Vienā no posmiem starp Ķekavas apli un pagriezienu uz Jelgavu, vēl Ķekavas novada teritorijā, blakus izcirstam meža masīvam ieraugu grozāmies padzīvojušu vīru pelēkā noplukušā opelī. Turpat blakus pievedceļā, tā, lai spēkratus varētu labi redzēt no šosejas, novietotas divas automašīnas. Tās pieder prostitūtām, kuras tagad nereti uz darbu brauc pašas ar savu personīgo auto.
Kad piebraucu un apstādinu automašīnu, vīrietis ir runātīgs un krievu valodā saka: „Viņām drīz jābūt! Kad pirms minūtēm desmit atbraucu, Oļa iesēdās klienta mašīnā. Man gan vairāk patīk Marina — viņa ir slaida, kaislīga un ar lielām krūtīm.”
Tā kā meiteņu joprojām nav, mūsu saruna turpinās. 50 līdz 55 gadus vecais vīrs ir no Jelgavas un apvedceļa prostitūtu pakalpojumus izmanto regulāri — vismaz divas līdz trīs reizes mēnesī. Viņš pat palielās, ka ir noprovējis lielāko daļu šeit strādājošo meiteņu.
Taujāts, vai viņu neuztrauc slimības un netīrība, kas te valda, viņš smaidot atbild: „Nu, nemaz! Es vienmēr lietoju prezervatīvu un pēc meitenēm braucu no rīta, kamēr viņas ir tīras. Citādi man tā viņu mazgāšanās pēc katra klienta ar „Mangaļu” minerālūdeni tepat krūmos šķiet visai absurda.”
Vaicāts, ar kādu summu te klientam jārēķinās, vīrietis viszinīgi saka: „Te, meža vidū, jau vairāk strādā laucinieces, gan seksu, gan minetu var dabūt par 10 līdz 15 latiem. Man kā pastāvīgam klientam vēl ir atlaides. Taču, ja aizbrauksi pie Salaspils memoriāla, tur vecenes noplēsīs vismaz par piecīti vairāk! Turklāt viņas vienmēr ir uz kaifa — vai nu dzērušas, vai ko saostījušās, tāpēc steidzina klientu: ātrāk, ātrāk, man jābrauc atpakaļ! Man tas nepatīk. Ir jau vēl arī tās lētās — divas padzīvojušas dāmas aiz Salaspils pie viadukta uz Tallinu. Tur seksu var dabūt pat par diviem latiem.”
Kamēr vīrs klāsta savus piedzīvojumus, no meža izbrauc mašīna, no kuras izkāpj ilgi gaidītā „meitene”, dāma tā ap četrdesmit. Pavirši uzmetusi skatienu mums abiem, viņa klusi sasveicinās ar atbraukušo vīrišķi un, neko nepaskaidrojot, paķērusi turpat ceļmalā gulošo minerālūdens pudeli, pazūd krūmos.
„Šī ir manējā. Mazgājas! Bet tu pagaidi, viņas šeit strādā pavisam četras. Gan jau kāda tūlīt ieradīsies,” vīrietis mani mierina, tad ar savu guvumu sēžas auto un pazūd krūmos.
Stāsts, kādēļ jaunās vai ne tik jaunās sievietes nonākušas uz ceļa, lai pārdotu sevi, katrai ir savs.
„Daudzas meitenes nebūt nav muļķes! Kad sākām pārbaudīt dokumentus tām, kuras strādā uz ceļa Salaspilī, izrādījās — te sastopama vai visa Latvija! Ir gan meitenes no Bauskas un rajona, Pierīgas, Vidzemes pilsētām un laukiem, bet visvairāk, protams, no Latgales. Un nevajag domāt, ka tās ir pamatskolu beigušas skuķes! Daļai ir pat augstākā izglītība. Taču, kādēļ katra strādā uz ceļa, prasiet viņām pats. Viņas to labprāt pastāstīs pat par paciņu cigarešu,” tā situāciju Salaspilī raksturo Salaspils iecirkņa kriminālnodaļas priekšnieks Valdis Grižbovskis.
Viņam izrādās taisnība. Valentīnai, kura sevi dēvē par Vaļu, ir 25 gadi, un viņas stāsta cena ir mazā degvīna blašķīte par 1,40 latiem. „Pati esmu no Daugavpils. Mamma mani uzaudzināja viena, un, kad viņas dzīvē parādījās kārtējais nopietnais vīrietis ar naudu, sapratu, ka es viņiem esmu nevajadzīga un lieka. Mācīties negribējās, bet darbu par labu samaksu atrast nevarēju. Kad reiz, braucot no Daugavpils uz Rīgu, balsoju, kāds autovadītājs man piedāvāja pamīlēties par naudu. Es neatteicos. Tā viss arī sākās. Sākumā no tā, ko daru, kaunējos, slēpu seju. Bieži sēdēju pieturā, it kā gaidot autobusu. Tagad, kad uz ceļa jau četrus gadus, visu esmu redzējusi un pie visa pieradusi! Tas ir mans darbs, un, ja es neskatīšos klientam acīs un pavedinoši nešūpošu gurnus, neko nevarēšu nopelnīt. Dzīvoju tikai šodienai, tā ir vieglāk!”
Valentīna arī neslēpj — šis bizness ir gana bīstams. Šajos gados viņa sastapusies gan ar uzmācīgiem suteneriem, gan klientu patoloģiskajām vēlmēm. Bijuši pat gadījumi, kad viņa palikusi dzīva tikai pašas attapības dēļ.
„Tagad vienmēr skatos, vai klients mašīnā ir viens, un jau no pirmajiem vārdiem mēģinu saprast, ko viņš no manis vēlas patiesībā. Ja klients nav viens un mēģina ar mani runāt ar jau atpogātu bikšu priekšu, uzreiz pagriežu muguru un aizeju. Tomēr divas vai trīs reizes man no meža, pametot visu, ir nācies bēgt. Viens tēviņš pēc seksa mani mēģināja aplaupīt. Viņš domāja, ka man ir līdzi visa dienā nopelnītā nauda, un sāka žņaugt. Es teicu, ka naudas man nav, bet viņš vienalga neticēja. Labi, ka no Salaspils kapiem garām nāca cilvēki. Es kliedzu, un tas mērkaķis mani palaida. Vēl viens neģēlis mēģināja sagriezt seju, sakot, ka tāda nesmuka es nevienam nebūšu vajadzīga.”
Uz jautājumu, kādēļ tad viņa turpina joprojām strādāt, ja ir tik bīstami, jaunā sieviete iesmejas, iedzer vēl malciņu degvīna un saka: „Man ir bērns, Rīgā jāīrē dzīvoklis, ir vēl dažādas vajadzības. (Vēlāk uzzinu, ka Valentīna lieto narkotikas.) Negribu strādāt par santīmiem Centrāltirgus caurvējā. Šeit es par padarīto saņemu algu katru dienu, turklāt ne mazu.”
Pēc Valentīnas teiktā, šeit uz maiņām pie memoriāla strādājot sešas līdz astoņas meitenes vecumā no 20 līdz 40 gadiem. Veiksmīgā dienā katrai esot iespēja nopelnīt līdz pat 200 latiem. Pat „tukšā” dienā mazāk par 40 līdz 50 latiem neiznākot. Tomēr arī te viņai ir ko teikt savām kolēģēm.
„Daudzi jaunie skuķi nesaprot, ka te nav kolhozs, un uz darbu tagad rudenī visbiežāk atbrauc biksēs. Taču vīriešiem patīk redzēt kājas, piegulošu apģērbu. Es tā arī cenšos ģērbties — mazliet izaicinoši. Vienīgais kreņķis, ka tās vecās padauzas — resnā blondīne, ko mēs pašas saucam par Zirgu, un vēl viena septiņdesmitgadniece aiz Salaspils pie viadukta — mums baigi nosit cenu! Viņas, nelietes, večiem dod par pusotru līdz pieciem latiem par reizi. Un ne no kā nebaidās.”
Tāpat viņa arī neslēpj — vietā, kur tik viegli nāk nauda, visu peļņu nebūt neizdodas paturēt sev. Par katru dienu, pavadītu uz ceļa kaut vai stundu, sava daļa jāatdod bandītiem. Šobrīd tie esot vismaz desmit lati dienā. Ja parēķina, ka tikai šajā punktā strādā astoņas meičas un katra bandītiem maksā desmitnieku, tad mēnesī ir vairāk nekā 2000 latu. Pēc šīs summas tad arī kļūst saprotams, kāpēc katra meitene strādā vai, pareizāk būtu teikt, spiesta strādāt tikai savā noteiktā vietā. Tā bandītiem ir vieglāk kontrolēt un savākt meslus no prostitūtām.
Ar bijušo Ķekavas novada Domes priekšsēdētāja vietnieku, tagadējo deputātu un Sociālo lietu komitejas priekšsēdētāju Igori Maļinausku sastopos viņa darba kabinetā pašvaldībā, un mūsu saruna ir gana atklāta. Jau iesākumā viņš ievieš skaidrību žurnālu interesējošā jautājumā un tieši saka:
„Tās nav nekādas prostitūtas, latviski tādas sievietes sauc par maukām! Cik atceros, prostitūtas Ķekavas pagasta teritorijā ir strādājušas jau kopš pirmajiem neatkarības gadiem. Mums pat pēc Ministru kabineta rīkojuma apmēram 2000. gada sākumā ar toreizējās pagasta padomes lēmumu tika noteikta seksuālo pakalpojumu sniegšanas vieta — vairāki simti metru lielceļa pie Ķekavas apļa Jūrmalas virzienā.
Taču vēlāk, kad citas pašvaldības šo Ministru kabineta rīkojumu ignorēja, arī mūsos radās spīts. Un mēs savu lēmumu atcēlām. Tagad konkrētas vietas seksuālo pakalpojumu sniegšanai mūsu novada teritorijā nav, un esmu pārliecināts — tāda nav arī vajadzīga. Lai par to rūpējas pašas meitenes un klienti!
Mūs galvenokārt uztrauc fakts, ka pēc seksuālo pakalpojumu sniegšanas maukas visus atkritumus — salvetes un prezervatīvus — izmet tuvējos īpašumos, bet klienti pie reizes no mašīnām pievieno savus atkritumus. Arī mani īpašumi atrodas tieši pie apvedceļa, kur ilgu laiku strādāja vismaz piecas līdz septiņas maukas. Sākumā es ar viņām mēģināju runāt pa labam. Aicināju gan meitenes, gan sutenerus savākt savus atkritumus. Vienreiz viņi to izdarīja, taču vēlāk atkal viss mežs bija piemēslots ar salvetēm un prezervatīviem.
Tas ir tik pretīgi, ka negribas tur vairs nedz ogot, nedz sēņot! Tad ar pašvaldības policijas palīdzību panācu, ka tās meičas vairs nestāv ne mana īpašuma ceļa galā, ne pie turpat tuvējās pašvaldības kapsētas. Taču arī pazudušas viņas nebūt nav. Tagad es šīs pašas meitenes redzu stāvam uz Plakanciema krustojuma.”
Kā atzīst Maļinausks, nauda, kas visa apvedceļa garumā grozās meiteņu un suteneru rokās, nav maza. Kā viņš to zinot? Ļoti vienkārši — šādus secinājumus deputāts izdarot pēc ielasmeitu darba mašīnām.
„Pie Ķekavas apļa uz grantētā stāvlaukuma ļoti bieži redzu mauku lepnās gan „Mercedes”, gan BMW automašīnas. Mans viedoklis — laiki grūti, valsts ne ko var, ne arī grib palīdzēt cilvēkiem, tāpēc šīm meitenēm ir ne tikai jāļauj strādāt likumīgi, bet jāiekasē nodokļi.
Uzskatu, ka katrai meitenei mēnesī nodokļos būtu jāsamaksā aptuveni 300 līdz 400 latu, par ko viņai tiktu izsniegta attiecīga darba atļauja, kas darbotos kopā ar medicīnas izziņām par veselības stāvokli. Domāju, ka vismaz 30% mauku pašas būtu gatavas labprātīgi samaksāt nodokli un nebaidīties ne no policijas, ne suteneriem.”
Baidās par saviem bērniem
Anita ir divu astoņus un divpadsmit gadus vecu bērnu māte, kura nu jau vairāk nekā desmit gadu dzīvo Pierīgā, ceļmalas dārzkopības kooperatīvā „Pavasaris”. Viņu uztrauc ne tikai apkārtnes piegružotie meži, bet arī bērnu nedrošais liktenis šādā vidē:
„Rītos braucot uz darbu un vakarpusē vedot bērnus mājās no skolas, bieži redzu, kā ceļmalās prostitūtu gaidās ar automašīnām riņķo dažādi nogribējušies klienti. Nereti viņi ar saviem piedāvājumiem uzmācas kooperatīvā dzīvojošām sievietēm un jaunajām meitenēm, kuras iznāk no meža uz lielceļa, lai ar maršruta autobusu dotos uz Rīgu.
Mūsu mājas atrodas pusotru kilometru no apvedceļa, kur prostitūtas sniedz savus pakalpojumus, un visbiežāk tas notiek lielceļa posmā uz mūsu mājām, jo visus mazos pievedceļus, acīmredzot, lai izvairītos no mēsliem, vietējās Olaines mežniecības darbinieki ir pārrakuši, vispirms sakopjot vidi. Cik zinu, tad piemēslotajos masīvos tika savākti visi prezervatīvi un citi atkritumi. Tos turpat uz vietas dedzināja vai apraka.
Sakiet, vai es šajā vidē varu droši savas meitas vienas laist uz skolu, vai atļaut viņām nākt atpakaļ ar kājām no autobusa cauri mežam? Protams, nē! Mēs vairākkārt par šiem faktiem telefoniski esam sūdzējušies policijai, taču atbilde ir viena: ja sievietei ir medicīniskā izziņa un personu apliecinošs dokuments, turklāt viņa nav alkoholisko vai narkotisko vielu apreibināta, nekādu tiesību aizturēt vai aizrādīt par atrašanos šajā vietā policijai nav. Šķiet, ka viņas ir tikpat neaizskaramas un mūžīgas kā ceļazīmes uz apvedceļa!”
Gan pašvaldības policijas pārstāvis Ķekavā, gan Valsts policijas darbinieki Salaspilī un Olainē ir spiesti atzīt — patiešām, aizturēt prostitūtas viņiem nav nekādu tiesību. Šī ir brīva valsts, un katra sieviete, tāpat kā jebkurš, var atrasties jebkurā publiskā vietā. Vienīgais, ja policisti pieķer sievieti sniedzam seksuālos pakalpojumus publiskā vietā vai izmetam atkritumus, var sodīt administratīvi ar naudas sodu līdz pat 250 latiem.
„Strādājot ar ielasmeitām, kuras savus pakalpojumus sniedz uz Daugavpils šosejas, mūsu darbiniekiem bieži iznāk redzēt nepatīkamas lietas — šļirces, sadurtas vēnas. Nav noslēpums, ka prostitūcija ir cieši saistīta ar noziedzību, narkotikām, zādzībām. Piemēram, visbiežāk prostitūtas tuvējos veikalos zog kosmētiku, lai tikai labi izskatītos uz ceļa. Ir, protams, gadījumi, kad tiek apzagti klienti, taču pēdējos gados tas notiek ļoti reti,” stāsta Salaspils iecirkņa kriminālnodaļas priekšnieks Valdis Grižbovskis.
Viņš arī atzīst, tieši Salaspils pusē strādājošo prostitūtu galvenā nelaime ir narkotikas. Tās lieto vismaz 90% prostitūtu un palielina klientu risku saslimt ar dažādām slimībām, tostarp HIV.
Līdzīgās domās ir arī Ķekavas novada pašvaldības policijas priekšnieks Māris Bomiņš, kas rāda visus neatkarības gadus krāto viņa “teritorijā” strādājošo prostitūtu kartotēku ar visām fotogrāfijām. Tajās ne tikai redzamas uz ceļa no dažādiem novadiem atbraukušās jaunās sievietes, bet atsevišķi nofotografētas dažu prostitūtu rokas. To izskats un locītavās sadurstītās vēnas nepārprotami liecina — ielasmeita ir narkomāne.
„Mūsu novada pašvaldības policijas ekipāžas regulāri apmeklē prostitūtu darba vietas uz apvedceļa. Ja ieraugām jaunas sejas, obligāti tiek pārbaudīts, vai jaunajai sievietei ir līdzi veselības karte seksuālo pakalpojumu sniegšanai. Nav noslēpums, ka bieži meitenes uzdodas par pavisam citām personām, nekā ir patiesībā. Tad vedam uz iecirkni, līdz pilnībā noskaidrojam, kas un no kurienes viņa ir.”
Bet, kamēr sabiedrība šausminās par notiekošo uz lielceļiem, policija izmanto prostitūtas kā informatorus noziegumu atklāšanai, klienti meklē piemērotāko meiteni savām vajadzībām, un kriminālo aprindu peļņa no aptuveni 30 līdz 50 Pierīgā un Ķengaragā strādājošajām prostitūtām ir ap 500 latu dienā. Cik ir peļņa tikai no Rīgas apvedceļa gadā, rēķiniet paši! Bet vēl jau ir bordeļi un ielasmeitas Rīgā un citās lielākajās Latvijas pilsētās…
