Režisoram Nordam žēl, ka sāpinājis savus vecākus

Psērn novembrī Nords kļuva slavens gan pašmāju, gan britu presē — tikai ne ar kino, bet bēgšanu no dārgiem Londonas restorāniem. Kopumā viņš muka no deviņiem smalkiem krogiem, pametot nesamaksātus rēķinus vairāk nekā 5800 sterliņu mārciņu (4750 latu) apmērā. Pēdējā reize pēc smalku ēdienu un vīnu baudīšanas restorānā „L'Oranger” (gandrīz 1000 mārciņu rēķins) bija liktenīga — Nordu noķēra viesmīļi.

Neilgu laiku režisors pavadīja apcietinājumā, tiesā viņš atzina savu vainu visos apsūdzības punktos. Nordam neesot bijis saraksts ar  Londonas labākajiem restorāniem, tā bijusi spontāna rīcība.

Norda advokāts Brūss Rīds pavēstīja, ka jaunais vīrietis mēģinājis atstāt iespaidu uz savu „dārgi izmaksājošo” draudzeni, kura nav zinājusi, ka viņš neapmaksā rēķinus. Minētā draudzene ir Zane Bērziņa, bijusī „Jumpravas” mūziķa Aigara Krēslas līgava un reklāmista Ērika Stendzenieka darbiniece.

Pēc aresta Nordam uz rokas bijusi elektroniska ierīce, kas noteica, cikos vakarā jābūt mājās. „Normāla angļu prakse, ko piemēro uz tiesvedības laiku. Ja neesmu mājās laikus, tiek ziņots uzraudzības oficierim, man zvana un prasa, kur atrodos,” režisors atklāj „Ir”.

Vestminsteres tiesa Nordam veselu gadu aizliedza uzturēties sešos Londonas rajonos. „Tās ir vietas, kur atrodas visi dārgie restorāni,” paziņoja tiesnese Dafne Vikema. „Jūs neieiesiet šajā zonā vispār.” Tagad Nords rēķinus ir nomaksājis, apsūdzība vairs nav spēkā, viņš var brīvi pārvietoties pa Londonu.

Nords cer, ka Latvijā netaisīs politiski pareizu kino

Uz Londonu pirms diviem gadiem Nords devās, lai studētu kinorežiju prestižajā Londonas Kino un televīzijas skolas maģistrantūrā, atgādina „Ir”. Viņš ir uzņēmis filmu „Amatieris” par Rīgas narkobiznesa aizkulisēm, ar ko 2009. gadā saņēma kino festivāla „Lielais Kristaps” balvu par labāko debiju, ir arī scenārija autors filmai „Seržanta Lapiņa atgriešanās”.

Pašlaik Nords ķēries pie pilnmetrāžas filmas „Mammu, es tevi mīlu!”, tās veidošanai studijai „Tanka” Nacionālais Kino centrs piešķīris 80 000 latu. Iecerēts kriminālstāsts, kura varoņi ir 13 gadu veci pusaudži. „Stāsts par to, kā no maza notikuma — piezīmju slēpšanas no mammas — izraisās nebeidzama melu ķēde, kas beigās saveļ psiholoģiskas spriedzes kamolu. Rodas augstsprieguma stāvoklis, no kura trīspadsmitgadīgam zēnam jāizraujas, pieņemot sāpīgu, bet vienīgo iespējamo lēmumu, kas viņam palīdzētu „uzaudzēt ūsas”,” intervijā „Ir” atklāj režisors.

Nords uzsver: „Ja kāds taisa filmas sev, viņš ir pārpratis, kas ir kino. Kino ir radies kā izklaide, labā nozīmē. Tā pret to arī jāattiecas. Es zinu, ka šai domai būs daudz pretinieku, bet es šaubos, vai kino ir noderīgs, dauzot kādus filozofiskus, metafiziskus riekstus par dzīvi. Pārdzīvot līdzi varoņiem, aizsvilties, saviļņoties — tā ir cita lieta. Taču filma nav literatūra. Tā nav augstā māksla.”

Nesen Londonā likvidēts liels fonds „Film London”, par ko daudzi slaveni režisori — finansējuma saņēmēji — bijuši sašutuši. Savukārt kāds producents uzrakstīja rakstu „The Guardian”, ka lēmums ir pareizs. Fonds tikai „aizpildīja politiski pareizās kvotas”, lai dabūtu naudu, sadomāja tēmas par integrāciju vai vienlīdzību, nereti tam ar labu kino bija maz sakara, stāsta Nords. „Piemēram, par fonda naudu tika plānota filma par divām Āzijas lesbietēm, kuras Glāzgovā taisa kariju. Ceru, līdzīgi nenotiks Latvijā,” „Ir” teic režisors.

Vaicāts, vai Londonas skandāls varētu izvērsties par veiksmes stāstu, ar „likumpārkāpēja tēlu” vilinot skatītājus, Nords spriež: „Ja monētas otra puse izrādīsies tāda, tad tas, protams, būs ļoti veiksmīgs stāsta nobeigums. (Ilga pauze.) Tagad esmu kļuvis par uzkodu katram dzeltenās preses censonim.” Viņam pašam tas esot vienalga, „bet sāpīgi vecākiem, kuri uz to nespēj tik aukstasinīgi paskatīties”.

Londonā prestižās kinoskolas izlaiduma filmu skates Nordam aģenti vaicājuši, vai viņš grasās uzņemt filmu par saviem Londonas piedzīvojumiem. „Tas ir zelta materiāls romantiskai komēdijai, viņi teica. No tā var uztaisīt jebko. Vai man pietiks aukstasinības to darīt, vai to gribēšu — tad jau redzēs.”

Režisors Stīvens Frīrs, Norda darba pārraudzītājs augstskolā, pēc šiem notikumiem teicis, ka varoņi vai to īpašības, „ko rādu savās filmās, kaut kā pāriet manā personīgajā dzīvē vai otrādi”. Nords atbildējis, ka cerot — tā nav tendence, bet izņēmuma gadījums, filmas ir „dramatiska kinematogrāfiska konstrukcija”, nevis personīgs autobiogrāfisks stāsts.

Par bēgšanu no restorāniem režisors atzīst — ja būtu iespēja pagriezt laiku atpakaļ, to nedarītu. Viņam ir ļoti žēl, ko ar to nodarījis saviem vecākiem. „Cilvēkiem Latvijā ir visas tiesības justies aizvainotiem, ka viens aizbraucis uz Londonu mācīties un sacūkojis iespaidu par valsti. Šīs emocijas pilnīgi saprotu. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka mēs savu imidžu uztveram daudz sāpīgāk, nekā uz to skatās citi. Citiem ir pilnīgi vienalga, [vai to izdarīja] latvietis, japānis vai dienvidamerikānis,” intervijā „Ir” teic Nords.