Imants Kalniņš: Latvijai jāstājas ārā no ES

Kalniņa skatījumā, sabrūkot Padomju Savienībai, Latvija pa galvu, pa kaklu metusies no visa tā prom un krasi pavērsusies pret Rietumiem, kur balstītas visas nākotnes cerības - "Eiropa kā glābiņš, Rietumi kā sapņu un ilgu piepildījums".

"Bez analīzes, mehāniski - kur slikti, no turienes prom. Bet vai tur, Rietumu pusē, viss bija tik labi? Šodien es tur nevaru atrast neko, kam likt pluszīmi. Savu neatkarību mēs tur esam pazaudējuši. Vienīgais, kas mums no mūsu neatkarības ir atlicis, ir 4.maija un 21.augusta deklarācijas. Praktiski - vai esam ekonomiski neatkarīgi? Nē, iestājoties ES, mēs savu ekonomisko neatkarību esam zaudējuši," uzskata politiķis.

"Vēl esam pazaudējuši cilvēkus laukos. Man sāp sirds, redzot, cik lauki kļūst tuksnesīgi. Kritizējiet kolhozus, dzelzs priekškaru uz robežām, taču tajos gados laukos bija dzīvība! Tur bija papilnam ražošanas, skolu un bērnu, medicīniskas un sociālas palīdzības, taču šo dzīvību neesam nosargājuši. Situācija ir tāda, ka ekonomiski realizējam politiku, ko mums nosaka Brisele un aizdevēji, bet politiski darām to, uz ko parāda Vašingtona. Tāpēc runāju par ģeopolitisko orientāciju, ar domu - vai nevajag apstāties? Apskatīties apkārt, mēģinot novērtēt un secināt, kas ar mums notiek. Raugoties, kas noticis Latvijas laukos un pilsētās, kā klājas man tuviem cilvēkiem, kolēģiem mūzikā un mākslā, man ir ārkārtīgi lielas pretenzijas, ko šī Rietumu orientācija dara ar mums," turpinājis Kalniņš.

"Kad iedomājos par ES un sāku saprast, ko viņi ar mums izdarījuši, tad gribas ātrāk prom no tādas savienības. Pirmkārt, mūs padarīja konkurētnespējīgus. Jā, ar maksājumiem zemniekiem, kas ir nesamērīgi zemi, ar cukurrūpniecības likvidēšanu, ar zvejniecības nīdēšanu," ES kritizējis komponists, "domāju, ka ir jāstājas ārā. Kur tālāk - par to jādomā. Galveno nozīmi es piešķirtu Latvijas valsts suverenitātes atjaunošanai, jo šinī brīdī mēs paši neko vairāk nevaram. Cilvēki to jūt, skrien prom, sirds sāp par tukšiem laukiem. Turpmākam optimismam es neredzu nekāda pamata."

Kā citu būtiski problēmu, kas ilgstoši tikusi ignorēta, Kalniņš minējis faktu, ka mūsu sabiedrību veido latviskā daļa un nelatviskā daļa. "Tāpēc otrs svarīgākais jautājums ir, kā šīm pusēm saprasties. Par to būtu jārunā nacionālajai apvienībai un "Saskaņas centram" (SC) kā politiskiem spēkiem, kuri nepārprotami pārstāv latviešus un nelatviešus," mudinājis Kalniņš.

"Šie cilvēki visi dzīvo Latvijā. Kā mums dzīvot? Sajūtot otru par ienaidnieku? Vai cenšoties saprasties un panākt, lai arī cittautieši ir lojāli pret šo valsti? Līdz šim realizētā politika drīzāk vairojusi ienaidniekus, nevis valstij lojālos. Jā, protams, te var runāt par okupācijas faktu vai tā noliegumu, par okupācijas sekām, kamdēļ daudzi šeit ieradušies… (...) Pieņemsim, ka man pretī sēž nelatvietis, ieradies pirms daudziem gadiem un ilgu laiku šeit juties kā dzīves saimnieks. Bet arī ar viņu jāsāk runāt, un ne jau no līdzšinējām pozīcijām: zini, kas tu esi? Tev šeit nav nekādu tiesību, jo esi okupācijas seka, un stāvi labāk klusu! Vai pēc šādiem tekstiem viņš "lojalizēsies"? Pamēģināsim ar izpratni, iejūtību, gudrību un cerēsim, ka tad sastapsim pretimnākšanu. Es uz to aicinu," sacījis politiķis.

Kasjauns.lv/LETA/Foto: Edijs Pālens/LETA