Latvijas karavīri no Afganistānas atgriežas psihiski traumēti

Tiklīdz atklāsies, ka viņi pārdzīvotā stresa dēļ dzer vai runājuši ar psihologu par pašu izdarītu vardarbību pret sievu vai bērniem, nemotivētu agresiju, depresīvu noskaņojumu, pašnāvības domām vai tamlīdzīgām izpausmēm, visticamāk, iespēja piedalīties naudīgajās starptautiskajās operācijās būs liegta, jo karavīrs nesaņems pielaidi klasificētajai NATO informācijai, raksta „Neatkarīgā Rīta Avīze”. Šādā gadījumā arī pastāv iespēja, ka karavīram armijas durvis var tikt aizcirstas uz visiem laikiem.

Tas, ka Latvijas karavīriem pēc atgriešanās no misijas Afganistānā, kas jau sen vairs nav misija, bet gan reāla karadarbība, ir psihiskas problēmas, liecina kaut vai tas fakts, ka pēcmisijas posmā no militārā dienesta atvaļinās apmēram 40 procentu misijā bijušo zemākā ranga karavīru jeb tie, kuri pilda vismelnāko un dzīvībai bīstamāko darbu konflikta zonā.

Aizsardzības ministrijā (AM) problēmu apzinās, bet par sekmīgiem risinājumiem pagaidām runāt pāragri. AM nav precīzu datu par to, kas notiek ar karavīriem pēc atgriešanās no ārvalsts misijām. Vecajās NATO valstīs gan karavīru posttraumatiskā stresa sindromu (PTSS) pēta jau sen, jo cilvēku piedalīšanās miermīlīgā misijā ir pavisam kas cits, nekā pusgadu gandrīz katru dienu dzīvot kara laukā.

Tagad tie, kuri apzinās, ka pēc atgriešanās no NATO operācijām ar viņiem kaut kas nav kārtībā, nereti meklē palīdzību ārpus Nacionālo bruņoto spēku (NBS) psihologu dienesta vai nemeklē nemaz, agresiju izgāžot ģimenē. Tāpēc arī nav jābrīnās, ka NBS neviens PTSS gadījums nav reģistrēts, kaut arī Lielbritānijā no 2003. gada janvāra līdz 2005. gada septembrim 182 karavīri cietuši no pēctraumatiskā stresa traucējumiem, 601 bija kaujas stresa paliekošās sekas, 237 diagnosticēta depresija un 167 karavīriem – citas garīgās kaites. Jāšaubās, vai Latvijas karavīri ir psiholoģiski izturīgāki nekā viņu kolēģi citās NATO dalībvalstīs.

Pārāk liels skaits karavīru atkārtoti dodas dienēt uz Afagnistānu

Psiholoģe Marija Ābeltiņa „Neatkarīgajai Rīta Avīzei” pauž, ka karavīru psiholoģiskais novērtējums būtu jāveic neatkarīgā iestādē, lai viņi justos droši un problēmu gadījumā būtu iespējams palīdzēt nekavējoties. Viņa saka: „Katrs cilvēks piedzimst ar spējām tikt galā ar psiholoģiskām traumām. Taču, ja traumas ir biežas un spēcīgas, tad sākas posttraumatiskā stresa sindroms. Tie var būt miega traucējumi, murgi un atmiņas par traumējošām ainām, paaugstināta trauksme, depresīvas pazīmes, nemotivēta agresija, nekontrolējamas dusmas, pastiprināta alkohola lietošana un vardarbība.”

AM izpildsekretārs militāro spēju attīstības jautājumos Gundars Ābols arī atzīst, ka starptautiskā operācija atstāj iespaidu uz karavīra psihi, tāpēc to nedrīkst pārvērst par biznesu. „Jālimitē tā braukšana,” viņš saka. Pašlaik karavīrs, piedaloties starptautiskā operācijā, papildus mēnešalgai mēnesī saņem piemaksu 1000 latu apmērā. Otrs aspekts, par ko Latvijas armijā runā nelabprāt, ir karavīru trūkums, precīzāk sakot, to, kuri varētu doties starptautiskajās operācijās, skaits ir ierobežots, tāpēc viņiem nākas braukt vēl un vēl. Neoficiāli dzirdēts, ka tieši tāpēc karavīri vienas misijas ietvaros pavada ilgāku laiku, nekā oficiāli noteikts un pieļaujams.

Viņu bažīgu dara fakts, ka trīs misijās, kas vienam cilvēkam ir daudz, pabijuši 383 karavīri – arī tas esot liels skaitlis. Jo biežāk karavīrs dodas uz operāciju, jo mazāk iespēju viņam pilnvērtīgi atgūties pēc PTSS. Ieteicamais laika posms starp misijām ir 18 mēnešu. Taču NBS psihologu dienesta vadītāja Kristīne Zarecka teic, ka ir gadījumi, kad karavīri dodas agrāk, nekā pagājuši 18 mēneši. Pārsvarā tas notiek tad, kad citu speciālistu vienkārši nav.

7 reizes – 4 karavīri;

6 reizes – 16 karavīru;

5 reizes – 52 karavīri;

4 reizes – 157 karavīri;

3 reizes – 383 karavīri;

2 reizes – 960 karavīru;

1 reizi – 2174 karavīri.