Latvija zaudē savu teritoriju
Kūst Arktikas ledāji, Latvija zaudē savus krastus, ozona slānis ap zemeslodi kļuvis plānāks, gadalaiki pazaudējuši savas tradicionālās iezīmes. Kas būs turpmāk?
Ar lietavām un pelēki drūmu miglu pagāja Ziemassvētki un gadumija, bet februārī ziema parādīja savu bargumu. Piemēram, 5. februārī Priekuļos tika pārspēts pat 83 gadus vecs minimālās gaisa temperatūras rekords: -29,4 C°, 1929. gadā tas bija -26,5 C°. Ziemas bargumu izjutām ne tikai Latvijā, aukstuma vilnis skāra visu Eiropu.
Zinātnieki nāca klajā ar savu versiju – aukstais laiks saistīts ar ledāju kušanu Barenca jūrā un Karas jūrā Krievijas ziemeļos. Sazvērestības teoriju piekritēji vēl puspajokam piebilda, ka Krievija liekot lietā meteoroloģiskos ieročus, lai piespiestu kurināšanai iegādāties viņu gāzi. Tajā pašā laikā daļa pētnieku uzskata, ka šobrīd notiekošais nav saistīts ar klimata izmaiņām, bet noteicošais faktors ir tā dēvētā Ziemeļatlantijas svārstību fāze, kas Eiropā dominējusi pēdējos gados. Tā valdījusi arī pagājušā gadsimta vidū un atkārtojoties ik pēc 50 gadiem.
Eiropā aukstums no ziemeļu ledājiem
Šā vai tā, bet Arktikas ledāju kušana izraisījusi nopietnas bažas plašās zinātnieku aprindās. Žurnāls „Ecology” pirms dažiem gadiem publicēja pētījumu, kurā norādīts, ka pēdējo 50 gadu pārmaiņas Arktikā un Atlantijas okeānā ir krasākās 5000 gadu laikā. Ja sasilšana turpināsies, ir risks, ka mainīsies visu pasaules okeānu straumju sistēma, kas tālāk ietekmēs klimatu un biosfēru visā pasaulē.
Okeanogrāfa Čārlza Grīna vadītā zinātnieku grupa kā piemēru minēja, ka līdz ar saldūdens ledāju kušanu pārdesmit gadu laikā no Klusā okeāna kāda aļģu suga kopā ar Ziemeļu Ledus okeāna ūdeņiem nonākusi Atlantijas okeāna ziemeļu daļā. Pētot vēsturiskās situācijas, zinātnieki secinājuši, ka nekas tāds nav noticis 800 000 gadu.
Prognozes attiecībā uz Latviju arī nav iepriecinošas. Klimata pārmaiņu ietekmē celsies Baltijas jūras ūdens līmenis, pastiprināsies vētru un ar tām saistīto vējuzplūdu, kā arī jūras krasta un upju grīvu erozijas intensitāte. Valsts pētījumu programmas „Klimata maiņas ietekme uz Latvijas ūdeņu vidi” ekspertu ziņojums vēsta, ka turpmāko 15 gadu laikā Latvija zaudēs vairāk nekā 310 hektāru (vidēji ap 20 hektāriem gadā) no sauszemes teritorijas un erozija aptvers vairāk nekā 258 kilometrus, jeb 51,5% no jūras krasta līnijas kopējā garuma!
Baltijas jūras ūdens līmenis līdz 2100. gadam celsies par 18 līdz 59 centimetriem. Šāda līmeņa celšanās var būtiski ietekmēt pašreizējo apbūvi. Piemēram, jūras līmeņa celšanās par 20 centimetriem Salacgrīvas novadā ietekmēs Kuivižu ostas būves, bet tā paaugstināšanās par 70 centimetriem skars arī visu Salacgrīvas ostas infrastruktūru.
2058. gadā erozijas skartā krasta kopgarums palielināsies par 20% un noskaloto platību apjoms pieaugs līdz 1000 hektāriem, ietverot arī būves un infrastruktūras objektus. Lielākais erozijas apdraudējums sagaidāms Ventspils, Engures, Rojas, Pāvilostas, Nīcas un Rucavas novados.
Erozijas risks ar tiešu apdraudējumu apbūvei var būt Saulkrastos posmā no bijušās glābšanas stacijas līdz Skultes ostai, Jūrmalā no Bulduriem līdz Dubultiem, Bigauņciemā, Apšuciemā, Ragaciemā, Abragciemā, Engurē uz dienvidiem no ostas, Mērsraga dienvidaustrumu daļā, Upesgrīvā, Valgalciemā, Kaltenē, blīvi apbūvētajā krasta joslā Rojā, Ventspils Staldzenes iecirknī, Pāvilostā un iepretī Liepājas notekūdeņu attīrīšanas iekārtām.
Rīgā erozijai pakļautā krasta kopgarums sasniegs 5,4 kilometrus (aptuveni 41% no krasta kopgaruma Rīgas pilsētā) un noskalotā platība, galvenokārt priekškāpas, pelēkās kāpas un mežs būs ap 16 hektāriem. Vecāķu–Mangaļu posmā notiks epizodiska kāpu erozija un lēna priekškāpas pārvietošanās iekšzemes virzienā 0,5–0,8 kilometrus garā zonā. Sevišķi stiprās vētrās Vecāķos iespējama daļēja priekškāpas noskalošana, un, visticamāk, tās dabiska atjaunošanās nenotiks.
Daugavgrīvas salā erozijas zona pagarināsies līdz 2,5 kilometriem, bet noskalotais krasts iekšzemes virzienā atkāpsies par 40–60 metriem. Īpaši augsts erozijas risks, kas apdraud rūpniecisko apbūvi, Daugavgrīvas salā tiek prognozēts aptuveni viena kilometra garumā uz rietumiem no Daugavas ietekas.
Pētnieki modelējuši arī iespējamos ekonomiskos zaudējumus, un aprēķini rāda, ka katrā plūdu gadījumā zaudējumu apjoms Rīgā skaitliskā izteiksmē var sasniegt 42 līdz 48 tūkstošus latu, taču, ja netiks pilnveidota inženiertehniskā infrastruktūra, tālākā nākotnē zaudējumi katrā plūdu gadījumā var pieaugt līdz 65 tūkstošiem.
Klimata pārmaiņas savu iespaidu, protams, atstās arī uz visu dzīvo dabu. Tā, piemēram, šoziem Latvijas bitenieki uztraucās, ka bišu saimes var nelaikā pamosties, izlidot ārā un aiziet bojā.
Vēl novembrī bitenieks Arkādijs Kotovičs laikrakstam „Staburags” stāstījis, ka siltākajās dienās čaklie kukainīši izlido, lai atgrieztos stropos ar ziedputekšņiem: “Ievēroju, ka bites lido no ziemas rapša laukiem. Daudzi no tiem Seces un Staburaga apkaimē vēl pavisam nesen bija gluži dzelteni. Neko tādu vēl nebiju piedzīvojis. Šobrīd gan, kad gaiss jau atdzisis līdz plus četriem pieciem grādiem, bites vairs neizlido, tomēr pie miera viņas vēl īsti nav devušās. Tagad svarīgi, lai aukstums neatnāktu pēkšņi. Silts un ilgs rudens bitēm nekaitē.”
Pirms pāris gadiem veiktais starptautiskais pētījums, kura piedalījās 1700 zinātnieku no dažādām valstīm, parādīja, ka apmēram ceturtajai daļai pasaules zīdītāju draud izzušana. Pētnieku komandas vadītājs Jans Šipers ziņu aģentūrai „Reuters” skaidrojis, ka zīdītāju populācija sarūk straujāk, nekā uzskatīts. Visvairāk ir apdraudēti zīdītāji Āzijā, tostarp orangutani, kas vērienīgās mežu izciršanas dēļ zaudē ierasto dzīves vidi.
“Mūsu dzīves laikā mūsu pašu darbības dēļ var izzust simtiem sugu,” brīdina Starptautiskās Dabas aizsardzības apvienības ģenerāldirektore Jūlija Martona-Lefevra. Vides aizstāvji arī uzsvēruši, ka līdztekus savvaļas dzīvnieku dabiskās dzīves vides izzušanai un negausīgām medībām zīdītājus apdraud globālā sasilšana, kas skar arktisko platuma grādu dzīvniekus.
Klimata pārmaiņu dēļ vasarās var izkust pilnībā jūras ledus, kas apdraud leduslāčus. Dzīvojot uz ledus, viņi var medīt visu gadu, bet vietās, kur ledus nokūst, lāčiem vairākus mēnešus jāpavada uz sauszemes, pārtiekot no uzkrātajām tauku rezervēm, kamēr jūra atkal aizsalst. Tā ir pirmā suga, kas atzīta par apdraudētu tieši globālās sasilšanas dēļ.
Globālās sasilšanas un klimata pārmaiņu ietekmē sugas var aiziet bojā vai pārvietoties uz citiem reģioniem. Čehu zinātnieki novērojuši, ka notikušas pārmaiņas tauriņu izplatībā Čehijas kalnos. Pirms gadiem sešiem zinātnieki paziņoja, ka 12 līdz 15 tauriņu sugu patlaban sastopamas daudz augstāk kalnos nekā pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Tas liekot domāt, ka klimats kļūst siltāks un tauriņi pārceļas uz vēsākām vietām. Dažas sugas pārcēlušās vidēji par 90 metriem augstāk virs jūras līmeņa.
Neparasti novērojumi bijuši arī tepat Latvijā – no Papes Kurzemes piekrastē sākuši izplatīties agrāk neredzētas sugas zirnekļi. Eksperti uzskata, ka Viduseiropas dienviddaļā izplatīto lapseņveida zirnekļu apmešanās Latvijā liecina par globālo sasilšanu. Šo krusta zirnekļu dzimtas sugas tradicionālās mītnes vietas ir Vācija, Francija, Beļģija, Nīderlande, Spānija, Portugāle, beidzamo simts gadu laikā tie sasnieguši arī Zviedriju un Dāniju, tagad arī Lietuvu un Latviju.
“Tas nenozīmē, ka Rīgas ielās staigās ziloņi un žirafes, taču pārmaiņas dabā notiek,” saka Pasaules dabas fonda Latvijas organizācijas bijušais direktors un tagadējais valdes loceklis Uģis Rotbergs. Mainās augu valsts un dzīvnieku pasaule. “Baltijas jūra ir pilna ar kuģu vrakiem, bet Vidusjūrā nav neviena. Tur atrodamas kravas, amforas, bet vraku nav. Izrādās, Vidusjūrā dzīvo ķirmītis, kas tos gadsimtiem vecos kokus ir sagrauzis. Mūsu arheologi nobažījušies, ka viņš var atkļūt līdz mums un kādā laikā periodā noēst arī Baltijas jūras vrakus,” stāsta Rotbergs.
Kā dabas pārmaiņas attīstīsies, to ir grūti precīzi pateikt. Vai Baltijas līcis aizaugs vai neaizaugs? Kādu iespaidu tas atstās uz zivju resursiem – labvēlīgu vai nelabvēlīgu? Aļaskā bija 10 metru dziļš sniegs, un nevarēja nopirkt lāpstas, Rīgā slēpju tirgotāji šoziem nevarēja notirgot slēpes. Kas vienam nāk par labu, citam par sliktu, un uz visu nevar skatīties tikai no melnām vai baltām pozīcijām. Taču viens ir skaidrs – vislielākajā mērā par dabas un klimata pārmaiņām esam atbildīgi mēs.
“Pašreizējās klimata izmaiņas ir cilvēku izraisītas, un tās notiek tādā ātrumā, kā iepriekš vēsturiski nekad nav bijis. Uz planētas esam septiņi miljardi, un iedzīvotāju skaits nemitīgi pieaug, mums ir savas intereses – pārtikas ražošana, transporta attīstība, mājokļi Un mēs, Zemes iedzīvotāji, dzīvojam tā, it kā mums būtu vairākas planētas, patērējam gandrīz vai vairāk, nekā vispār ir pieejams,” atzīst Pasaules dabas fonda pārstāvis.
Ja visi dzīvotu ar tādu resursu patēriņu kā, piemēram, amerikāņi, mums vajadzētu sešas planētas! Šis resursu patēriņš rada sociālo nevienlīdzību, kas pārvēršas nemieros un resursu karos, sākas cīņa par naftu, energoresursiem, cīņa par ūdeni. Latvieši ar igauņiem „karo” par reņģēm, Islande ar Kanādu –par mencām. Klimats visā šajā ainā ir kā dzīvības nodrošināšanas sistēma, un, mainoties klimata sistēmai, var mainīties arī raža, enerģētika, infrastruktūra. Pārmaiņas ir ļoti straujas, un tās parādās ikdienā, ik uz soļa. Nu, piemēram, nolīst lietus, intensīvāks, nekā bijis iepriekš. Kas notiek? Mūsu kanalizācijas sistēmas nespēj ūdeni novadīt un mašīnas ielās slīkst. Sistēma būvēta pirms daudziem gadiem un nebija paredzēta tik spēcīgām lietavām, kādas ir tagad. Šādus piemērus var atrast vēl un vēl.
Klimata problēmām ir pievērsta uzmanība, un tās ir augstu pasaules politiskajā darba kārtībā, teic Uģis Rotbergs un piebilst – kas bagāts un turīgs, tas diktē savus noteikumus. Lielāks svars un spēks ir valstīm, kam pieder resursi un kuru ekonomika ir augstā attīstības pakāpē. Turklāt svarīga loma ir arī iekšpolitikai.
“Tu nevari aizskriet priekšā un būt videi draudzīgs, ja arī citi to nedara, tad kādā brīdī tevi izkonkurēs,” saka Rotbergs. “Diemžēl dabas resursu ilgtermiņa problēmas problemātiski iegulst politiķu darba kārtībā tāpēc, ka viņi dzīvo no vēlēšanām līdz vēlēšanām. Resursu jautājumi ir jārisina un par tiem jādomā ilgtermiņā, bet ilgtermiņa principi nekad nav svarīgākie pirms vēlēšanām. Tad politiķi runā par pensijām, subsīdijām, bet pārsvarā tās ir īstermiņa tēmas.”
Pasaules līmenī ir konvencijas, vienošanās, notiek sarunas, skarbas un strīdīgas. Šogad beidzas Kioto protokola termiņš. Šo dokumentu ratificējušas vairāk nekā 190 valstis, un tas tika pieņemts, lai samazinātu klimatam kaitīgo gāžu izmešus atmosfērā. ASV no tā izstājās jau 2001. gadā, pērn decembrī izstājās arī Kanāda, paziņojot, ka šī vienošanās par oglekļa dioksīda izmešu samazināšanu traucē pasaulei efektīvi risināt klimata jautājumus.
Pērn tapa jauns līgums, kas būtu jāparaksta, taču, kā viss risināsies, pagaidām nav zināms. Gada nogalē notikušajā ANO klimata konferencē Kanāda, Krievija un Japāna paziņoja, ka negrasās pagarināt saistības, kuras uzliek Kioto protokols, kas attiecas vienīgi uz bagātajām valstīm. Šīs valstis uzskata, ka protokols ir bezjēdzīgs, ja saistības neuzņemas pasaules lielākās siltumnīcefekta gāzu emitētājas – ASV, Ķīna un Indija. Tā katrs deķīti velk uz savu pusi un sev par labu.
“Klimats tiešā veidā ir saistīts ar to, kā darbojas mūsu ekonomika. Tā atkarīga no fosilā kurināmā, no izrakteņiem, no naftas, no gāzes, turklāt šie resursi nav bezgalīgi. Kas tos kontrolē, tas kontrolē politisko darba kārtību,” teic Rotbergs. “Jāatrod varianti, kā ir labi klimatam un cilvēkiem. Vienu un to pašu lietu var saražot ar labu enerģiju vai ar sliktu enerģiju. Vienas un tās pašas lietas saražošanai mēs varam iztērēt daudz vai maz enerģijas.
Ir tehnoloģijas, kā uzbūvēt māju, kas nepatērē enerģiju pat mūsu platuma grādos. Masačūsetsas tehnoloģiju institūtā radītas mākslīgais koks, kas spēj absorbēt oglekļa dioksīdu vēl efektīvāk nekā īsts koks. Diemžēl Latvija nepavisam nav energoefektivitātes un taupības piemērs. Mēs nodrošinām labklājību ar ļoti lielu enerģijas daudzumu. Ekonomiskā izaugsme jāveido, samazinot atkarību no fosiliem energoresursiem. Pasaule strādā daudzos līmeņos, meklē variantus, un tas nebūs tikai viens vienīgs risinājums. Ir iespējams izmantot sauli, vēju, paisumu, bēgumu...
Es domāju, ka drīz vajadzētu būt lielai industriālai revolūcijai. Līdzīga tai, kas bāzējās uz iekšdedzes dzinēja rašanos, uz naftas un iekšdedzes dzinēja glorificēšanu un kas faktiski sabojāja mūsu dzīvi un planētu. Bet visam pa vidu, protams, ir politika, kurā jāvienojas. Tie, kas uz pasaules dzīvo slikti, grib dzīvot labāk, un tad pa vidu jārisina šie konflikti. Tāpēc šīs globālās vienošanās nāk tik grūti..”
Skaidrs, ka šajā globālajā kontekstā viens nav karotājs, pat ne viena valsts, par vienu ģimeni vai cilvēku nemaz nerunājot. Tomēr tieši no katra cilvēka un mājsaimniecības veidojas kopums, un katrs var dot savu, kaut nelielu, pozitīvo artavu.
Rotbergs uzsver: ir jāsaprot, ka valstis ies zaļās ekonomikas virzienā. Pēdējos gados Latvijā pieejams Eiropas finansējums ēku siltināšanai. Arī tā ir klimata politika – kā mazāk tērēt enerģiju. Pat privātmājas var pāriet uz siltumsūkņiem, un daļu finansēs valsts.
“Ir jāstrādā pie modernām tehnoloģijām, inovācijām. Bieži vien zaļos kritizē un saka: zaļais bizness, zaļais bizness... Bizness – tas ir labi, bet zaļš bizness – slikti? Attīstībai jānotiek tādā virzienā, lai mēs varētu atsaistīties no Krievijas naftas un gāzes. Tas ir labi ne tikai klimatam, bet arī drošībai, dažādībai, iedzīvotājiem, nodarbinātībai. Tajā brīdī, kad mēs ievedam fosilo kurināmo, mēs samaksājam naudu ārzemēm, mēs neesam vērtību pievienojuši, bet notērējuši. Divdesmit gadu laikā politika ir darījusi gandrīz visu, lai uzsēstos uz tās adatas, cik vien var. Tas pat nav vides, bet kopējās drošības, labuma jautājums,” tā Rotbergs.
Mums katram ir iespējas padomāt, kā taupīt enerģiju savā mājsaimniecībā, kā dzīvi padarīt videi draudzīgāku. Mēs varam ieskrūvēt ekonomiskās spuldzītes, uzlikt gaismas intensitātes regulatorus, lietot videi draudzīgāku sadzīves ķīmiju, nosiltināt mājokli. Diemžēl kādā brīdī mūsu izvēles iespējas nobremzējas.
Vēl viens fakts: iedzīvotāju skaita straujais pieaugums apvienojumā ar klimata izmaiņu sekām nākamajos desmit gados var radīt pasaules mēroga pārtikas trūkumu, liecina nesen publiskotais ANO pētījums. Patlaban pasaulē ir aptuveni 6,9 miljardi cilvēku, 2020. gadā būs 7,8 miljardi. Pēc pesimistiskajām prognozēm, pārtikas cenas pieaugs par 20%, un badu cietīs piektā daļa. Pasaulei ir par ko padomāt.
Guna Kārkliņa, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Evija Trifanova, Agnese Leiburga/LETA, no izdevniecības “Rīgas Viļņi” arhīva, AFP/LETA, EPA/LETA, Māris Puķītis
