Olimpietis Jānis Lūsis: vairāk sporta, mazāk cietumu

Kamēr dziedātāji, aktieri un politiķi nemitīgi gozējas uz žurnālu vākiem, sportistus rampu gaisma vairākumā gadījumu apspīd tikai retumis, pēc tam viņi atgriežas ikdienā – nemitīgos treniņos un darbā, bet vecumdienās daudzi iegrimst aizmirstībā, lai vienatnē cīnītos ar veselības un nereti arī finansiālām problēmām. Paliek tikai iedvesmojoši fakti, medaļas un pašu sportistu atmiņas.

Tomēr Latvijā ir tādi sportisti, kuru sasniegumi veido Latvijas zelta fondu un kurus arī vēl pēc daudziem gadiem neaizmirst nedz pašu mājās, nedz ārzemēs. Tā, piemēram, mūsu olimpisko komandu Londonā sagaidīs leģendārie Latvijas olimpieši – Jānis Lūsis un basketboliste Uļjana Semjonova. Tiesa gan, tie būs viņu portreti īpašā Londonas metro staciju kartē, kas izveidota par godu olimpiskajām spēlēm. Līdzās citiem pasaules slavu guvušiem sportistiem abu vārdos nodēvētas divas no 361 metro stacijas.

Jānis Lūsis par to ir gandarīts: “Olimpiskajā praksē tas ir pirmo reizi, angļi tādā veidā cenšas popularizēt gan olimpiskās spēles, gan pieminēt sportistus, kas šajās spēlēs visvairāk sasnieguši.” Viņš ar interesi gaida XXX olimpiskās spēles Londonā, kuras vēros televīzijas pārraidēs. “Dabiski, interese par olimpiskajām spēlēm ir vienmēr. It īpaši mums, šķēpmetējiem, jo mūsu šķēpmetēji ir pietiekami labi, lai uz kaut ko varētu cerēt,” uzskata Lūsis.

Līdz 18 gadu vecumam Jelgavā dzimušais Jānis dzīvoja laukos, tāpēc toreizējais nodoms iet mātes pēdās – kļūt par agronomu – šķitis loģisks. Taču tam nebija lemts piepildīties. Kad Jānis devās iesniegt dokumentus Lauksaimniecības akadēmijā, kāda liktenīga tikšanās mainīja viņa dzīvi. Ceļā uz akadēmiju Jānis uz ielas satika skrējēju treneri Imantu Gaili. Abi bija iepazinušies treniņnometnē Rīgā pirms Vissavienības skolēnu spartakiādes. Tieši tur Jānis pirmo reizi paņēma rokā šķēpu, viņš pat nezināja, kā ar to apieties.

“Un negaidīti uzvarēju tā sauktos šķēpmetējus, kuri bija tajā nometnē! Rezultāts jau tur nekāds nebija – 44,5 metri. Kad vajadzēja startēt Vissavienības skolēnu spartakiādē, mani, dabiski, komandā neiekļāva, jo rezultāts bija zems. Tā nebija pat trešā sporta klase, un mani aizsūtīja mājās,” atceras sporta veterāns.

Neilgi pēc tam arī nāca negaidītais pavērsiens, kas nobruģēja ceļu uz šķēpmešanas olimpiskajām medaļām – bronzu 1964. gadā Tokijā, zeltu 1968. gadā Mehiko un sudrabu 1972. gadā Minhenē. Uz ielas satiktais Gailis Jānim esot atstāstījis vārdus, ko it kā teicis skolēnu treniņnometnes šķēpmešanas treneris, tā laika Latvijas čempions Elmārs Krūze. “Gailis man pačukst uz auss: “Elmārs Krūze teica, ka no tevis nekāds šķēpmetējs neiznāks!” Mani, lauku zēnu, tie vārdi aizķēra un radīja spītu... Ak, tad no manis nekas neiznāks?! Paskatīsimies! Un es iesniedzu dokumentus nevis Lauksaimniecības akadēmijā, bet gan Fizkultūras institūtā,” azartiski stāsta Jānis. Viņš nokļuva studentu grupā pie šķēpmetēju trenera Valentīna Mazzālīša un laikā, kad beidza institūtu, bija jau, tā teikt, iekritis acīs PSRS izlases treneriem.

Centieni pierādīt savas spējas vainagojās panākumiem visu Jāņa Lūša aktīvās sportista karjeras laiku teju 20 sezonu garumā līdz 1976. gadam – 274 oficiālās sacensībās 200 reižu izcīnīta uzvara. Lūsim ir trīs olimpiskās medaļas, divi pasaules rekordi, četras reizes iegūts Eiropas čempiona tituls, 12 reizes viņš kļuvis par PSRS čempionu, vienu reizi – par Latvijas čempionu.

Saviļņojums par iegūto olimpisko zeltu Mehiko, kad šķēps aizlidoja aiz 90 metru atzīmes, precīzāk – 90,10 metrus, Jānim joprojām ir spilgtā atmiņā: “Nu, dabiski! Sporta kalngals ir tas olimpiskais pjedestāls! Visas trīs varēja būt zelta! Cerības uz zelta medaļu man bija jau 1964. gadā Tokijā, ja vien nebūtu gadījusies pleca trauma, ko līdz galam neizārstēju. Trauma tos plānus izjauca. Pēc tam, protams, es nospriedu, ka nākamajām olimpiskajām spēlēm jāgatavojas rūpīgāk un jācīnās par zeltu. 1968. gadā es praktiski biju sezonas favorīts – nebiju zaudējis nevienās sacensībās, šķēps regulāri lidoja aiz 90 metriem,” stāsta Jānis.

Lūsis 1987. gadā Starptautiskajā vieglatlētikas federācijas aptaujā atzīts par pasaules visu laiku labāko šķēpmetēju.

Emocijas jāieliek šķēpā!

“Imants Gailis un Elmārs Krūze, var teikt, ir liktenīgie cilvēki, kuri pabīdīja mani uz sporta pusi,” uzskata olimpietis. Lai gan Krūze vēlāk esot smējies, ka neko tādu par Jāņa spējām neesot teicis un Gailis laikam gribējis puiku tikai izjokot, tomēr tas rezumējās olimpiskajās medaļās.

“Ja tā padomā, man taču nebija ne jausmas, ka es varētu kļūt par sportistu, kas izcīna tādas uzvaras un kļūst par čempionu, pasaules rekordistu. Sākumā man sports vienkārši patika, trenējāmies un nemaz nedomājām, ka būsim kaut kādi čempioni. Bet pamazām treniņi parādīja, ka kaut ko var sasniegt, un tad jau sākām domāt, kā panākt vairāk,” omulīgi sēžot savas mājas viesistabas dīvānā, uzsver leģendārais šķēpmetējs.

Uz jautājumu, vai nopelni vīra ceļā uz olimpisko pjedestālu ir arī viņa sievai šķēpmetējai Elvīrai Ozoliņai, saņemam apstiprinošu atbildi. Ar Elvīru Jānis iepazinies, kad 1962. gadā nokļuvis PSRS izlasē. Abi Belgradā izcīnījuši Eiropas čempiona titulu un tad arī sadraudzējušies. “Elvīra, jauna, skaista meitene, man sākumā bija piemērs, uz ko tiekties. Viņa jau bija olimpiskā čempione – 1960. gadā Romā izcīnīja olimpisko zeltu. Tā arī 1962. gadā sākās mūsu draudzība un mīlestība. Turpinās jau 50 gadus!” Jānis sirsnīgi saka.

 Prasmi savaldīt emocijas un koncentrēties uz galveno sportists attīstījis apzināti. Sportista karjeras sākumā Jānis nav spējis tikt galā ar emocijām, tāpēc studenta gados sacīkstēs šķēpa mešana tik labi nevedies. “Uzskatu, ka emocijas ir jāieliek šķēpā. Citi, netiekot ar emocijām galā, sadeg burtiski pirms starta. Tas nekur neder!” viņš domīgi pieklust. “Tā man arī sākumā bija, bet ar to jātiek galā, citādi nekas nevar sanākt.”

Sporta dzīves laikā olimpietis ballītēs nav piedalījies un treniņu laikā pat mūziku fonā nav klausījies. Vienmēr bijis jāmācās, jātrenējas, tāpēc nekam citam laika īsti nav atlicis. “Acīmredzot man tāds raksturs – ja es ar kaut ko nodarbojos, tam arī atdodu sevi pilnībā,” Jānis skaidro. “Ja esmu izvirzījis kādu mērķi, tad, kamēr neesmu to sasniedzis, man nekas cits neeksistē.”

Faktiski pēc 1976. gada olimpiskajām spēlēm Monreālā Jānis 37 gadu vecumā sportista karjerai pielika punktu. Toreiz viņš ierindojās astotajā vietā. Par sevi lika manīt traumas, un tas atspoguļojās arvien zemākos rezultātos. “Kad ir tik ilgi startēts, acīmredzot vairs neizdalās tik daudz adrenalīna, nav vairs to emociju. Tas viss rezumējās, un rezultāti pamazām kritās,” iesmejas Jānis.

1978. gadā viņu uzaicināja strādāt par vecāko treneri PSRS šķēpmešanas izlasē, kas gatavojās olimpiskajām spēlēm Maskavā. Trenera pieredze attīstījās pakāpeniski. “Uzreiz par treneri jau nekļūst, ir vajadzīgs laiks, lai daudz ko apgūtu un saprastu. Piemēram, ka tie pārējie neesi tu, ka viņi ir paši par sevi – pavisam citi cilvēki! Viņiem vajadzīga cita pieeja, varbūt kādam ir savs, viņam piemērotāks, mešanas stils.”

Lūsis pagaidām ir vienīgais Latvijā, kurš ieguvis visu trīs cēlmetālu olimpiskās medaļas. Tās viņš ir nodevis glabāšanai muzejā. “Man jau nekas nebūtu pretim, ja vēl kāds spētu to izdarīt! Tomēr mūsu tagadējā paaudze nav tik stabila – nav tādu panākumu. Tagad viņi vairāk paļaujas uz ātrumu un spēku, bet nav tehniskās stabilitātes. Laikam netiek arī pietiekami pilnveidota tehnika, lai būtu noturīgi rezultāti. Pieeja ir tāda – šķēps jāmet citādāk, nekā esmu metis es,” pasmīn Jānis. Olimpietis neredz arī lielu atšķirību starp tiem planējošajiem šķēpiem, ko metis viņš, un tiem, ko izmanto mūsdienās. “Starpība ir tikai tāda, ka šie šķēpi beigās ieduras zemē, jo smaguma centrs ir pārvietots par četriem centimetriem uz priekšu, bet planē ļoti labi!”

Jānis šķēpmešanā trenējis arī savu dēlu – Voldemāru Lūsi, kurš olimpiskajās spēlēs startēja divas reizes, tomēr palika bez medaļām. “Tepat pļavā mēģinājām, metām šķēpu. Tur pie lauka man bija tāds gumijas celiņš uzlikts,” rāda Jānis, stāvēdams upītes krastā. Lai pārliecinātos, vai zem zāļu stiebriem vēl kaut kas no celiņa palicis pāri, viņš paņem lāpstu un sāk rakt. Ieraugot gumiju, kas joprojām ir labi saglabājusies, Jānis nopriecājas. Vienīgi piebilst, ka dēlam raksturs ir drusku citādāks un viņš treniņus, šķiet, pārāk nopietni nav uztvēris, jo regulāri metis šķēpu 80 metrus.

“Tagad viņš ir savā biznesā un ar sportu vairs nav saistīts. Viņš bija talantīgs zēns! Es uzskatu, ka viņš nerealizēja savu potenciālu.” Tagad arī pats pensionētais olimpietis Jānis kļuvis par sporta vērotāju. Viņš pārtraucis arī aktīvu darbību Sporta veterānu savienībā, jo veterānu sports Jāni sevišķi neinteresējot.

Jautāts, kā viņš vērtē valsts atbalstu sporta nozarei un situāciju kopumā, Jānis drusku iekarst. Kā nu ne, ja šogad 23. martā Latvijas Olimpiskā komiteja Ģenerālās asamblejas sesijā uzrakstīja atklātu vēstuli Saeimai un Ministru kabinetam, izklāstot, ka sporta kā neatkarīgas nozares pastāvēšana ir reāli apdraudēta, jo pirmo reizi nav pieminēta valdības deklarācijā, turklāt pēdējo trīs gadu laikā sporta nozares finansējums no valsts budžeta ir samazināts par 67%.

“Politiķi uzskata, ka sports nav prioritāte. Lobēts tiek futbols, hokejs, basketbols, kas saņem lielas naudas, bet rezultātu nav,” šķendējas Jānis. Viņaprāt, tieši sports ir aizsardzības un veselības jautājums valsts mērogā, jo sportošana palīdz pārvarēt grūtības un attur jaunatni no alkohola un narkotisko vielu lietošanas. “Ja valsts politika būtu vērsta uz sportu, daudz mazāk cilvēku būtu jāliek slimnīcās un cietumos,” domā Jānis Lūsis.

Līdz olimpiskajām spēlēm vēl mazliet jāpagaida, un savu laiku Jānis velta darbam dārzā. Viņš gandarīts rāda, kā no zemes jau spraucas ārā bietes un sāk ziedēt zemenes. Jānis cer arī uz burkānu, sīpolu un citu dārzeņu ražu. Pašu izaudzētais lieti noderēs, jo vecuma pensija un Latvijas Olimpiešu sociālā fonda pabalsts leiputrijā dzīvot neļauj. “Man ir savas nodarbes, ar ko ņemos diendienā,” smaida Jānis, kura neizsīkstošo optimismu varētu apskaust jebkurš.

Elīna Dubava, žurnāls „Patiesā Dzīve” /Foto: Rojs Maizītis, no Jāņa Lūša personīgā arhīva