Lēciens ezerā mainīja dzīvi. Paralimpiskā kērlinga spēlētāja Elija Asniņa sāka visu no jauna
Paralimpiskā kērlinga spēlētāja Elija Asniņa ir viena no jaunākajām savā sporta veidā, taču viņas domāšana un attieksme pret dzīvi ir krietni nobriedušāka par gadiem. Viņas stāsts ir par vienu vasaras dienu, kas negaidīti sadalīja dzīvi “pirms” un “pēc”, un par to, kas notiek pēc tam, kad viss jāsāk no jauna.
Elija mācās Juglas vidusskolas 10. klasē. Sešpadsmit gadu vecumā viņa kļuva par jaunāko kērlingisti paralimpiskajās spēlēs – sasniegums, kas vēl nesen šķita gandrīz neiedomājams. Taču viņas stāsts nav tikai par sportu. Tas ir stāsts par ģimeni, neatlaidību, atbalstu un traumu, kas deva jaunu dzīves mērķi.
Viena diena, kas maina dzīvi
Pirms sporta sasniegumiem bija notikums, kas visu mainīja. 2023. gada 15. jūnijs Elijas atmiņā palicis īpaši spilgti. Tā bija vasaras diena pēc drauga dzimšanas dienas. Kopā ar diviem draugiem, omi un diviem suņiem viņi devās uz netālo Langstiņu ezeru peldēties. “Kādu pusstundu lēcām ūdenī, peldējāmies,” atceras Elija. “Es teicu, ka vēl pēdējo reizi ielēkšu, tad iesim.” Šis šķietami nenozīmīgais lēmums izrādījās liktenīgs. Visticamāk, paslīdēja kāja, un lēciens sanāca pārāk seklā vietā. Elija saprata, ka vairs nevar pakustēties. Rokas vēl nedaudz klausīja, balss arī, tāpēc viņa sauca palīgā. Taču viens no draugiem, kurš bija tuvumā, sākumā nesaprata, kas īsti notiek. Viņš neaptvēra, ka Elija slīkst. “Es domāju – kāpēc man nepalīdz?” viņa saka. Situāciju glāba ome, kura pamanīja notiekošo un izvilka Eliju no ūdens. Pēc tam viss notika strauji – zvans ātrajai palīdzībai, slimnīca, izmeklējumi, operācija. Vēlāk ģimene uzzināja, cik nopietns bijis muguras smadzeņu bojājums.
Kad jāsāk no nulles
Pēc operācijas sākās ilgs rehabilitācijas ceļš. Sākumā Elija nevarēja pakustēties gandrīz nemaz. Viss bija jāmācās no jauna. “Mēs sākām ar pašām mazākajām lietām – pirkstiem, rokām, kustību,” stāsta mamma. “Katru dienu.” Slimnīcā un vēlāk Vaivaru rehabilitācijas centrā ģimene mācījās kopā ar Eliju – kā pareizi pagriezties, kā turēt karoti, kā pacelt roku, kā apsēsties, kā pārvaldīt ķermeni jaunajos apstākļos. Rezultāti nenāca uzreiz, taču tie nāca. “Ja tu dari, tad kaut kas notiek. Ja nedari, nekas nemainās,” saka pati Elija. Šī doma kļuva par vienu no viņas attieksmes pamatiem. No sākotnējā šoka un nesaprašanas ar laiku izauga pieņemšana. Nevis samierināšanās, bet spēja dzīvot tālāk, neiestrēgstot vienā punktā. “Pierodi. Un tad tas kļūst par normālu dzīvi,” viņa saka.
Nejaušība, kas pārtapa par misiju
Elijas ienākšana sportā nebija plānots lēmums. Siguldā bija parasporta diena, un viņa vēlējās pamēģināt kaut ko jaunu. “Tur bija arī kērlings,” viņa stāsta. “Treneris teica – nāc vēl. Es tā izdarīju.” Toreiz ne Elijai, ne viņas ģimenei nebija konkrētu ambīciju saistībā ar profesionālo sportu. “Mēs gājām tikai tādēļ, lai viņa kustētos, būtu starp cilvēkiem. Par sacensībām vai paralimpiskajām spēlēm vispār nebija runas,” atceras Elijas mamma Zane. Ģimene izmantoja katru iespēju tikt uz ledus, klausījās treneru padomos. Īpaša loma šajā posmā bija tētim Rihardam, kurš uzņēmās meitas trenēšanu. Ar laiku Eliju pamanīja profesionālā sporta vide, un pavērās iespējas nākamajam solim. Sports palīdzēja ne tikai fiziski, bet arī emocionāli – izkāpt ārā no “mājās sēdēšanas” sajūtas, satikt citus cilvēkus. Mamma saka, ka meita kļuvusi atvērtāka. Sports devis drošību, pieredzi un arī pārliecību par sevi. Fakts, ka 16 gadu vecumā Elija kļuva par jaunāko kērlingisti paralimpiskajās spēlēs, nav tikai statistika – tas ir apliecinājums viņas raksturam.
Ģimene kā balsts
Elija nāk no trīs bērnu ģimenes, kur kustība, sports un aktivitātes vienmēr bijušas ikdienas sastāvdaļa. Brālis Marks aizraujas ar futbolu, basketbolu un dejošanu, savukārt jaunākā māsa Estere nodarbojas ar mākslas vingrošanu. Arī pati Elija pirms traumas bija ļoti aktīva – dejoja, apmeklēja mākslas vingrošanas nodarbības un peldēšanu. Mamma rehabilitācijas laikā bija blakus gandrīz nepārtraukti, uzņemoties rūpes un atbalstot katrā solī. Tēvs savukārt kļuva par vienu no svarīgākajiem dzinējspēkiem kustībā, atveseļošanās procesā un treniņos.
Elijas ģimenes stāstā ļoti spēcīgi jūtama ticība. Ticība tam, ka vārdiem ir spēks, ka mērķi ir jānosauc un ka pie tiem jāturas arī tad, kad realitāte šķiet grūta. “Ja tu izsaki vārdus, tiem ir nozīme,” saka mamma. “Ja pasaki, ka kaut kas notiks, tu pie tā turies.” Viņa atceras epizodi, kad Elija vēl pirms lielajiem sasniegumiem pārliecinoši pateica, ka piedalīsies paralimpiskajās spēlēs. Toreiz tas šķita drosmīgi, taču ģimene šo teikto pieņēma nopietni – kā mērķi, nevis vienkāršu sapni. Arī šobrīd šī pārliecība nav zudusi. “Mēs ticam, ka viņa vēl staigās. Tas ir laika jautājums,” saka mamma. Pašai Elijai šī ģimenes pārliecība sākumā šķitusi neierasta, taču ar laiku kļuvusi par daļu no viņas pašas domāšanas. “Tas ir mazliet dīvaini, bet tas palīdz,” viņa saka. Īpaša vieta Elijas ikdienā ir sunim – viņai ir korgijs Honda. “Viņa vienkārši atnāk, apguļas blakus, un uzreiz ir vieglāk,” saka Elija. Suns ienes ikdienā ne tikai prieku un siltumu, bet arī ritmu – kustību, pastaigas, kopā būšanu. Elija pati Hondai iemācījusi dažādus trikus.
Skola, draugi un klasesbiedri
Liela nozīme Elijas atgriešanās ceļā bija arī skolai. Pēc negadījuma vienu gadu viņa mācījās mājmācībā. Tas bija laiks, kad vajadzēja pielāgoties pilnīgi jaunai ikdienai, vienlaikus nezaudējot saikni ar mācībām un savējiem. Taču arī tad Elija nepalika viena. Klasesbiedrenes regulāri brauca ciemos, skolotāji interesējās, kā viņai klājas, un šī klātbūtne bija ļoti svarīga. Tā palīdzēja saprast, ka viņa joprojām ir daļa no savas klases un savas vecās dzīves. Kad 2024. gada rudenī Elija atgriezās skolā klātienē, sākums bija izaicinošs. Taču tieši klasesbiedri palīdzēja šo pāreju padarīt vieglāku. “Klasesbiedri palīdz. Skolā es neesmu viena,” saka Elija. Jaunietes ikdiena ir skaidri strukturēta un piepildīta gandrīz līdz pēdējai stundai – skola, treniņi, fizioterapija, mājasdarbi. Šāds ritms prasa izturību, disciplīnu un spēju plānot laiku, taču viņa to uztver kā pašsaprotamu dzīves daļu. “Reizēm ir grūti. Bet, ja esmu pieteikusies, tad jāiet,” viņa saka. Šī attieksme liecina par viņas raksturu – darīt, nevis meklēt attaisnojumus.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas “Lēciens ezerā mainīja dzīvi. Paralimpiskā kērlinga spēlētāja Elija Asniņa sāka visu no jauna” saturu atbild SIA “Izdevniecība Rīgas Viļņi”.
