Nē, skriešana nepadarīs tevi neauglīgu! Apgāzti 6 maldīgi priekšstati, ar kuriem nereti saskaras maratona skrējējas: 21 diena līdz "Rimi" Rīgas maratonam
Sieviešu sports jau izsenis ir dažādu mītu jeb maldīgu priekšstatu, kas apšaubījuši sieviešu fiziskās spējas un izturību, pavadīts. Līdz pat 1972. gadam sievietēm nebija atļauts piedalīties Bostonas maratonā, jo valdīja uzskats, ka tik garš un nogurdinošs skrējiens varētu būt kaitīgs viņu veselībai.
Sporta žurnāliste Megija Mertensa savā grāmatā "Better Faster Farther: How Running Changed Everything We Know About Women" aplūko dažādus maldus, kas gadiem ilgi ir ietekmējušas sieviešu dalību sportā.
Viens no senākajiem mītiem vēsta, ka skriešana var apdraudēt sievietes veselību un pat izraisīt neauglību. 20. gadsimta sākumā ārsti apgalvoja, ka fiziski smagas aktivitātes var kaitēt sievietes reproduktīvajai sistēmai. Taču zinātne ir pierādījusi pretējo – regulāras fiziskās aktivitātes uzlabo sieviešu kaulu veselību un palīdz novērst osteoporozi.
Vēl viens izplatīts mīts ir, ka sievietēm nevajadzētu skriet vairāk par 800 metriem. Pēc 1928. gada olimpiskajām spēlēm tika izplatītas baumas, ka skrējējas pēc distances mērošanas bija tik izsmeltas, ka daudzas pēc mačiem zaudēja samaņu, kā rezultātā šī distance līdz pat 1960. gadam tika izņemta no olimpiskās programmas. Tagad sievietēm ir pieejamas visas tās pašas distances, kas vīriešiem, un viņas veiksmīgi tajās startē.
Tāpat ilgu laiku tika uzskatīts, ka sievietes nevar pieveikt maratonu. 1966. gadā amerikāņu skrējēja Bobija Gibba Bostonas maratonā piedalījās slepus, jo organizatori bija viņas dalību noraidījuši, apgalvojot, ka sievietes nav fizioloģiski spējīgas noskriet 42 kilometrus. Viņa ne tikai pabeidza skrējienu, bet arī apsteidza divas trešdaļas vīriešu kārtas dalībnieku. Tikai 1972. gadā sievietēm oficiāli ļāva startēt Bostonas maratonā.
Ultraskriešana ir vēl viena joma, kur sievietes ir pārvarējušas aizspriedumus. Agrāk tika uzskatīts, ka tik garas distances sievietēm ir pārāk nogurdinošas, taču sacensībās "Spine Race 2019. gadā, Džasmina Parisa sacensību kopvērtējumā uzvarēja, pārspējot visus vīriešu konkurentus. Tāpat pastāv mīts, ka jo tievāka skrējēja, jo viņa ir ātrāka, bet tas bieži skrējējas noved pie ēšanas traucējumiem un veselības problēmām. Pētnieki uzsver, ka pareiza uztura uzņemšana ir kritiski svarīga gan sieviešu, gan vīriešu sportā.
Grūtniecība bieži tiek uzskatīta par sportistes karjeras beigām, taču daudz sieviešu ir pierādījušas pretējo. Piemēram, Pola Redklifa uzvarēja Ņujorkas maratonā tikai desmit mēnešus pēc dzemdībām, un ultraskrējēja Džasmina Parisa turpināja sacensības, pat pumpējot mātes pienu kontrolpunktos. Lai gan sieviešu sportā joprojām pastāv problēmas ar finansējumu un sponsoriem grūtniecības laikā, aizvien vairāk skrējēju veiksmīgi atgriežas sportā pēc dzemdībām.
Sieviešu skriešana ir izgaismojusi daudzus maldus par viņu spējām un iespējām. Bet pateicoties sportistēm, kuras neatlaidīgi cīnījušās par vienlīdzību, tagad sievietes var startēt visās distancēs un regulāri pierāda, ka iepriekšējie aizspriedumi ir bijuši nepamatoti.
