Porziņģis skaidro, kāpēc tik vēlu parādījās informācija par viņa nespēlēšanu izlasē

Skatījies turnīru no malas tribīnēs, taču tāpat visu laiku biji ar komandu. Varbūt izdevās uz visu paskatīties no nedaudz citādāka skatupunkta, nekā tas bijis ierasts?

Bija jocīgi būt klāt komandai turnīra apstākļos, bet nespēlēt. Parasti tas tā nav. Ierasti mana loma ir tikai būt spēlētājam, bet tagad biju nedaudz tuvāk treneru kolektīvam, jutos kā kaut kas pa vidu starp treneriem un spēlētājiem. Vairāk sapratu, kā treneri pieņēma lēmumus, kā izdomāja spēles plānojumu. Tā bija jauna pieredze un iedeva kādas jaunas zināšanas.

Arī es devu padomus par atsevišķiem basketbolistiem, kuri spēlē Nacionālajā basketbola asociācijā un pret kuriem es pats esmu daudz spēlējis. Arī spēles lietas, kuras es, piemēram, redzēju pirmajā puslaikā, pārtraukumā starp otro un trešo ceturtdaļu mēģināju nodot džekiem. Daudz kas arī pēc tam noderēja.

Nākamajā vasarā būs olimpisko spēļu kvalifikācija un, iespējams, arī olimpiskās spēles, 2025. gadā būs Eiropas čempionāts Rīgā, bet pēc tam jau sāksies kvalifikācijas cikls nākamajam Pasaules kausam. Vai tu būsi gatavs ziedot lielu daļu starpsezonas un vasaras, lai būtu kopā ar izlasi?

Protams, man nav nekā cita, ko darīt, un patīk spēlēt basketbolu. Kā es vienmēr saku – visvairāk izbaudu basketbolu spēlēt tieši izlasē. Kā vien būs iespēja un veselība to atļaus, es noteikti vilkšu mugurā izlases kreklu vasarās un iešu laukumā cīnīties par Latviju.

Kā Pasaules kausā strādāji individuāli? Kas vēl bez Latvijas izlases medicīniskā personāla uzraudzīja tavas nodarbības?

Neko daudz nedarīju, bet pamazām paaugstināju intensitāti lēcieniem un skrējieniem. Tā pēda pamazām ir “jāuzbūvē”. Bija dienas, kad es arī pāršāvu pār strīpu, jo jutos ļoti labi un domāju, ka varbūt ir iespēja kaut kā mani ielikt sastāvā, bet tajā pašā laikā centos saprast, ka uz to visu ir jāskatās ilgtermiņā, nevis tagad kaut kur jāsteidzas. Savas dienas tā arī pavadīju trenažieru zālē un basketbola laukumā. Centos būt kopā ar komandu un paralēli veikt savu atlabšanas procesu. No fizioterapeitiem mani uzraudzīja Ivars Ikstens, bet laukumā darbojāmies ar Žani Peineru. Principā jau visi mani šeit pieskatīja un palīdzēja, cik vien varēja.

Finālturnīrā bija arī Karmelo Entonijs, kurš tev palīdzēja iejusties NBA, kā arī Dirks Novickis, ar kuru biji kopā Dalasas organizācijā. Vai sanāca ar viņiem satikties?

Nesanāca satikties, bet piektdien redzēju, ka viņi bija uz pusfināliem arī atnākuši. Tas ir patīkami, ka viņi ir atbraukuši uz Filipīnām. Karmelo tagad ir arī oficiāls Pasaules kausa vēstnesis. Ar katru gadu basketbols kļūst globālāks un spēle progresē.

Ar Artūru Žagaru esat labi draugi, vai joprojām palīdzi viņam profesionālajā karjerā? Situācijā, kad ap viņu ir milzīga ažiotāža un interese no augsta līmeņa klubiem, kāds būtu optimāli labākais lēmums, ko viņš šobrīd varētu pieņemt savā karjerā?

Ar Žagaru esam pazīstami jau ļoti sen. Kopš manas pirmās nometnes, kas bija 2015. gadā, ja nemaldos, viņš tad bija pavisam maziņš, bet jau tad varēja redzēt pārdabisko talantu, driblu un kustības. Likās, ka tas ir vienkārši kosmiski un Latvijā nekas tāds nebija redzēts iepriekš. Tagad ir pienācis brīdis, kad viņš to visu dara arī visaugstākajā līmenī.

Tas ir skaidrs, ka piedāvājumu viņam šobrīd netrūkst, to es zinu noteikti. Viņam pašam šobrīd ir jāsaprot, ko viņš vēlas, jo iespēju un virzienu netrūkst. Artūram jāsaprot, ko viņš visvairāk jūt, un ar kuru no lēmumiem jutīsies viskomfortablāk.

Dāvis Bertāns finālturnīra laikā atkārtoti pauda savu noraidošo pozīciju par naturalizēto basketbolistu spēlēšanu izlasē. Jautāšu arī tev - kāda ir nostāja šajā jautājumā?

Tādas sarunas bija jau iepriekš, un aizkadrā es ieņēmu tādu pašu nostāju kā Dāvis. Tā būtu iespējama vietas izlasē atņemšana kādam no mūsu pašu džekiem. Es tur redzu vairāk mīnusus nekā plusus. Šobrīd mums visa pietiek un esam lepni kā latvieši, ka mums visi ir savējie spēlētāji, jo tagad tas gandrīz ir retums starp visām izlasēm. Ar savu sastāvu kļuvām par piekto labāko izlasi pasaulē. Tas tomēr daudz ko pasaka par mūsu spējām.

Kā raugies uz situāciju, kāda izvērtās saistībā ar izlases komunikāciju par tavu iespējamo dalību vai nespēlēšanu finālturnīrā? Vai vajadzēja kaut ko darīt citādāk?

To visu vajadzēja daudz skaidrāk teikt. Visa nesaprašana sākās, jo mēs paši arī neko nesapratām, ko teikt vai neteikt. Es arī tieši tāpat gaidīju dienu no dienas un teicu, ka uzlabošu to pēdu un viss būs kārtībā. Līdz ar to visi tāpat taustījās un mums nebija vienas skaidras atbildes, tāpēc nekas netika teikts. Beigās tas viss pārvērtās par kaut ko lielu. Piemēram, citi teica, ka mēs neko nepaudām sponsoru dēļ. Nu nē, es tieši tāpat līdz pēdējam brīdim cerēju, ka spēlēšu. Kad pieņēmām lēmumu, ka tomēr nav variantu, tad arī to paziņojām.

Man pašam arī bija nesaprašana. Vienā no dienām, kad viss bija sasniedzis kaut kādu pīķi, man bija doma, ka kaut kas ir jāietvīto, bet man nebija skaidras atbildes, tāpēc arī tas tā palika. Skaidrs ir tas, ka nedarījām to kaut kādu sponsoru dēļ vai arī, lai pārdotu biļetes vairāk, jo tāpat biļetes bija izpārdotas un cilvēki tāpat nāk skatīties uz izlasi.