Viens no lielākajiem pārpratumiem Latvijas sporta vēsturē: Jāņa Daliņa priekšlaicīga apbērēšana

Šis ir gadījums, kad arī Latvijā varēja atcerēties hrestomātisko amerikāņu rakstnieka Marka Tvena 1879. gadā piesūtīto telegrammu izdevumam “The New York Journal”: “Ziņojums par manu nāvi ir stipri pārspīlēts”. Tvens šo vēstījumu žurnālam piesūtīja pēc tam, kad “The New York Journal” publicēja Tvenam veltīto nekrologu, balstoties uz viltus informāciju par viņa nāvi.

Pasaules vēsturē ir vairāki kuriozi pārpratumi, kad plašsaziņas līdzekļi priekšlaicīgi ziņojuši par kādas slavenības nāvi. Tā ziņas par savu aiziešanu mūžībā dzīves laikā varēja lasīt pāvesti Benedikts XV un Jānis Pāvils II, ASV prezidents Džordžs Bušs, Kubas līderis Fidels Kastro, mūziķis Pols Makartnijs, rakstnieks Ernests Hemingvejs un vairāki citi. Un izrādās, ka arī latviešiem šai ziņā ir savs no mirušajiem augšāmceltais varonis – no miroņiem tika atdzemdināts pirmais mūsu olimpiskais medaļnieks Jānis Daliņš, pie tam 37 gadus pirms savas īstās nāves.

Jānis Daliņš un Baigais gads

Pamats runām par Daliņa nāvi bija visnotaļ ticams. Uzreiz pēc vācu iebrukuma Padomju Savienībā, tostarp arī Latvijā, 2. pasaules kara laikā sarkanajiem okupantiem bija pamats izcilajam sportistam ielaist lodi pierē. Kā nekā viņš taču bija nikns padomju varas pretinieks.
  
Pirms gada viņš savu kandidatūru bija izvirzījis “Tautas Saeimas vēlēšanu” Demokrātiskā bloka sarakstā, kuru vēlēšanās tā arī nemaz nepielaida, jo okupanti bija paredzējuši, ka drīkstēja būt tikai viens saraksts ar staļinistiskajiem boļševikiem. Tādēļ pirmajā padomju okupācijas gadā Daliņš slapstījās no varas struktūrām, jo baidījās gan no aresta, gan no deportācijas uz Sibīrijas plašumiem. 

Kā vēlāk Daliņš atzina intervijā laikrakstam “Sporta Pasaule”, viņš “baigajā gadā” kāju ārpus savas ģimenes lauku saimniecības “Daliņi” Valmieras pusē bija spēris labi ja tikai pāris reižu. Pie tam viņš bieži arī nakšņoja nevis mājās, bet gan mežā, lai izvairītos no represijām. Tā viņš, piemēram, bija uzzinājis un izvairījies no 1941. gada 14. jūnija deportācijām. Viņš pat skrēja brīdināt savu brāli Robertu par gaidāmo deportāciju, bet nepaspēja… Tā paša gada novembrī Roberts mira izsūtījumā – Sverdlovskas apgabala Sevurallaga 4. lēģera lazaretē.

„Jūs vairs nevarat uzgavilēt Jānim Dāliņam!”

Tādēļ 1941. gada jūlija sākumā tika pieņemts, ka Daliņš kritis „mocekļa nāvē” vai ir čekistu nobendēts. Visi tālaika lielākie latviešu laikraksti („Tēvija”, „Kurzemes Vārds”, „Daugavpils Latviešu Avīze” un citi) viens pēc otra ziņoja par sportista traģisko likteni. Patiesībā gan viņš slēpās mežos vai citu acīm neredzams dzīvoja savas ģimenes saimniecībā „Daliņi”.

„Kurzemes Vārds” 13. jūlijā rakstā „Mocekļa nāvē mirušo sportistu piemiņai” vēstīja: „Starp latvju zemes patriotiem, kas mira čekas pagrabos un tika izsūtīti no Latvijas, atrodas arī daudz izcilu latvju sportistu. Mūsu vidū vairs nav tieši latvju slavenākie sportisti, kuru vārdi bija tālu pazīstami visā pasaulē. (..)

Kas gan nepazina latvju lielo sportistu Jāni Daliņu? Visa pasaules prese jūsmoja par šī latviešu sportista pasaules rekordiem un spožajām uzvarām visās pasaules pilsētās. Daliņš brīvību zaudēja jūnija baismīgās dienās. Čekistu durkļu apsargātu viņu aizveda. Uz kurieni, to mēs zinām - pretim tai pašai moku pilnai dzīvei, kur pārējos latviešu patriotus”.

Vēl traģiskāku sentenci varējām lasīt 9. jūlija „Tēvijā”: “ Latvieši! Jūs vairs nevariet uzgavilēt arī Jānim Daliņam”.

Daugavpilieši priecājas: “Jānis Daliņš — dzīvs!”

Pēc pāris nedēļām, kad Daliņš publikas priekšā bija parādījies dzīvs un vesels, visi laikraksti steidza atsaukt iepriekš izskanējušo informāciju un latvju sporta draugiem ziņot priecas vēsti. Visvairāk droši vien priecājās „Daugavpils Latviešu Avīze”, kura savai publikācijai bija izvēlējusies virsrakstu “Jānis Daliņš — dzīvs!”:

“Vēl nesen mūsu laikrakstā ziņojām, ka līdzīgi daudziem citiem latviešu sportistiem arī mūsu soļošanas lielmeistaru un pasaules rekordistu Jāni Daliņu skāris traģisks liktenis — čekas gūsts.

Tagad, kā no Valmieras ziņo, tad mūsu lielmeistars Jānis Daliņš laimīgā kārtā izglābies no čekistu bendēm un pašlaik enerģiski strādā Valmieras atjaunošanas un pašaizsardzības darbā”.

Daliņa dzimtās puses Valmieras laikraksts “Tālavietis” 17. jūlijā raksta: „Soļošanas rekordists Jānis Daliņš, par kuru aiz pārpratuma Rīgas laikraksti vēstīja, ka to sagūstījušas sarkano teroristu bandas, gan visu laiku vajāts, bet tomēr no gūstītājiem izglābies. Kopā ar ģimeni viņš dzīvo savās mājās. Daliņš bija arī viens no pirmajiem, kas enerģiski piedalījās Valmieras atbrīvošanā un kārtības nodibināšanā”.

Tā gada jūliju un Baigā gada notikumus Daliņš atminējās intervijā laikrakstam „Sporta Pasaule”, kas publicēta 1941. gada 1. decembrī:

„Par boļševiku varas sporta „vadītājiem” un viņu darbiem Daliņš nekā nevar pastāstīt. Šai briesmu gadā viņš dzīvojis ļoti noslēgti, jo savas mājas „Daliņus” atstājis tikai pāris reizes. Jūnijā, gaidot uzvarošo vācu armiju, Dāliņš slapstījies apkārtnes mežos”.

Pēc vācu armijas ienākšanas Daliņš līdz pat 1944. gadam bija Valmieras sporta dzīves organizētājs, vienlaicīgi strādājot savā lauku saimniecībā. Latvijā, ienākot sarkanarmijai, 1944. gadā Daliņš devās trimdas gaitās – vispirms uz Rietumvāciju, bet pēc tam uz Austrāliju.

Pirmais Eiropas čempions soļošanā

Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados superpopulārs bija šlāgeris „Ak, kaut man Daliņa kājas būtu” (mūzikas un teksta autors Jānis Āre):
 

Jānis Dāliņš (1904 (Valmieras pagasta Jaunbrenguļos) – 1978 (Melburnas priekšpilsētā Heidelbergā, Austrālijā). Apbedīts Melburnā, bet 1997. gadā pārapbedīts Valmieras Centra kapos) ir viens no visu laiku izcilākajiem latviešu vieglatlētiem. Pirmais Latvijas kā valsts pārstāvis, kurš izcīnījis olimpisko medaļu – sudraba godalgu soļošanā, pirmais Eiropas čempions soļošanā.

Mācījies Valmieras reālskolā. Līdztekus skolas un sporta gaitām līdz 1944. gadam strādāja lauksaimniecības darbus Valmieras pagasta “Jaunzemos” (vēlāk – „Daliņos”).

Soļošanas sacīkstēs pirmo reizi startēja 1927. gadā Valmierā, kur kā sporta sabiedrībai vēl nepazīstams sportists uzvarēja 2000 metru distancē. 1927. gadā piedalījās un guva uzvaras dažādās soļošanas distancēs Rīgā, kā arī pirmoreiz savā sportista karjerā laboja Latvijas rekordus (3000 m un 5000 m distancēs). Daliņš kopumā Latvijas rekordus dažādās soļošanas distancēs labojis 39 reizes.

Daliņa pirmais starptautiskais starts bija 1929. gadā soļošanas sacīkstēs „Quer durch Berlin” (“Šķērsām cauri Berlīnei”) Vācijā, kur 25 km distancē izcīnīja 2. vietu. 1932. gadā viņš Latviju pārstāvēja vasaras olimpiskajās spēlēs Losandželosā (ASV), bet 1936. gadā Berlīnē. Losandželosā viņš 50 km soļošanas distancē izcīnīja sudraba medaļu, bet Berlīnē krampju dēļ no sacīkstēm bija spiests izstāties. Daliņš nopietni gatavojās arī 1940. gada olimpiskajām spēlēm Helsinkos (Somija), taču Otrā pasaules kara dēļ tās nenotika.

Nacistiskās okupācijas laikā no 1941. līdz 1944. gadam viņš bija Valmieras Sporta biedrības priekšnieks un 1942. gadā atkal kārtējo reizi kļuva par Latvijas čempionu soļošanā, šoreiz 30 km distancē.

Tuvojoties sarkanajai armijai, 1944. gada septembrī Daliņu ģimene nolēma atstāt Latviju un doties uz Vāciju. No 1946. līdz 1949. gadam viņš Rietumvācijā vadīja Baltijas Universitātes studentu fiziskās audzināšanas un sporta apmācības. 1949. gadā Daliņš izceļoja uz Austrāliju. Ilgāku laiku dzīvoja Benallā, vēlāk – Melburnas priekšpilsētā Heidelbergā. Strādāja galdniecības un būvniecības darbus, bija būvuzņēmējs. Iesaistījās latviešu sabiedriskajā dzīvē un sporta organizēšanas darbā arī Austrālijā, vadīja Melburnas Latviešu sporta klubu.

Jānis Daliņš - kautrīgais sportists, kura dzīvi mainīja liktenīga iepazīšanās: