Haralds Kārlis par mācībām ASV, Latvijas izlasi, liktenīgo Liepāju un ceļu līdz "Ghetto Games"
Viņš ir spēlējis basketbolu ASV, kā arī aizstāvējis Latvijas godu, spēlējot mūsu vīriešu izlasē. Tagad, pēc profesionālās karjeras beigšanas, Haralds Kārlis ir pievienojies "Ghetto Games" komandai, lai parādītu sevi no citas puses – kā sacensību organizators, nevis spēlētājs.
No kurienes tev tik labs uzvārds?
No vecākiem. (Smejas.) Ir bijis tā, ka ārsts vairākas reizes pārprasa manu uzvārdu, kad saku Kārlis. Man ir visas iespējas nosaukt dēlu par Kārli, lai būtu Kārlis Kārlis. (Smejas.)
Tev ir 28 gadi, bet profesionālā basketbolista karjeru esi jau beidzis. Ātri sāki, ātri beidzi?
Nē, profesionāli spēlēt basketbolu tik ātri nemaz nesāku. Aizbraucu spēlēt uz ASV koledžu. Lai tādā tiktu, tu nedrīksti būt basketbolu spēlējis profesionāli.
Mērķtiecīgi dzīvē gāji uz to, ka vēlies spēlēt ASV?
Īstenībā – nē. Kad man bija 17 vai 18 gadi, sapratu, ka savā spēlē esmu ļoti iestagnējis. Es vairs neprogresēju. Spēlēju/biju Baronā, bet treneris mani nelaida laukumā. Biju jauniņais, tik labi vēl nespēlēju. Nebija arī pārliecības par sevi. Sapratu, ka kaut kas dzīvē krasi jāmaina. Parunāju ar savu aģentu, un viņš atrada man vietu Kanāriju salu basketbola akadēmijā – tā ir kā nometne gada garumā, lai basketbolisti attīstītu savas spējas. Trenējoties tur, man atnāca piedāvājums spēlēt un studēt ASV. Sākumā bija neliels satraukums un šaubas, jo mana angļu valodas prasme bija ļoti viduvēja. Aizbraucu, pirmajās nedēļās apguvu svarīgāko un gāju tikai uz priekšu!
Pastāsti, kā bija ASV.
Eiropietim, spēlējot ASV, vienmēr būs jābūt vismaz divas vai trīs reizes spēcīgākam nekā amerikānim, lai tiktu laukumā. Jaunajiem spēlētājiem iesaku izvērtēt, vai tiešām ir nepieciešams dzīties pēc skaļākajiem augstskolu vārdiem. Tajās vienmēr būs labi spēlētāji, bet ne vienmēr būs iespēja spēlēt pietiekami daudz, kas tomēr ir ļoti svarīgi, lai turpinātu attīstīties.
Bet vispār ir ļoti labi! Vairums, kas atbrauc no ASV augstskolām, vienmēr ir priecīgi un pozitīvi par tām izsakās. Pašam braukt, meklēt tur darbu un pieņemt amerikāņu dzīvesveidu varētu būt ļoti grūti. Man bija vieglāk, jo jaunībā daudz klausījos hiphopu un repu, kā arī skatījos NBA spēles, tāpēc, domāju, ka bija vieglāk aprast ar citādo kultūru. Starp citu, kad Biedriņš tika nodraftēts Goldensteitas Warriors, turpmākajos gados noskatījos pilnīgi visas viņa spēles. Joprojām esmu Warriors lielākais fans! Un ne jau tikai tāpēc, ka viņi ir sākuši labi spēlēt. Nē, es par "Warriors" fanoju arī tad, kad viņiem gāja slikti.
Tev ASV daudz sanāca spēlēt?
Pietiekami. ASV ir jābūt individuāli ļoti labam spēlētājam. Es, iespējams, nebiju tik individuāli spēcīgs. Manas stiprās puses ir trīspunktu metiens un laba aizsardzība. Ar to es turējos laukumā. Ja tu netiec pie cerētā spēles laika, ātri vien zaudē pārliecību par sevi, kuru atgūt ir ļoti sarežģīti.
Gan jau bija arī sapnis par NBA.
Protams. Mans lielais sapnis bija vispār aizbraukt uz ASV. Kad man piedāvāja šādu iespēju, es nezināju, kur likties. Agrāk Sportacentrā lika bildes tieši no koledžu spēlēm, un mans sapnis vienmēr bija nokļūt kādā no šīm komandām. Tas piepildījās. Protams, gribēju arī NBA, bet tik tālu es netiku. Vienmēr esmu bijis reālists. Neskrienu laikam pa priekšu. Nelecu augstāk par savu pēcpusi. Ja tu neesi 215 centimetru garš un nemet trīnīšus no centra, ir ļoti maza iespēja, ka tiksi NBA. Bet visiem iesaku sapņot ilgi. Tas jebkurā gadījumā dzen uz priekšu.
Kas ir nepieciešams, lai tiktu NBA?
Jābūt iemantotai pārliecībai par sevi un labiem gēniem. Ļoti svarīgi ir tas, kādas ir tavas saites un muskuļi. Tas, cik izturīgs esi pret traumām. Man traumas bija un pietiekami daudz, tāpēc arī beidzu spēlēt profesionāli.
Kā bija atgriezties mājās?
Bija liels uzrāviens, jo zināju, ka vēlos spēlēt profesionāli. Mans mērķis bija iekļūt Latvijas vīriešu izlasē, kas man uzreiz arī izdevās. Tur gan daudz neuzspēlēju. Es biju tāds kā mazais motoriņš, kurš atbalstīja un dzina uz priekšu komandas biedrus no soliņa.
Atbraucot no ASV, iezīmējās atšķirības starp mūsu spēli un viņu?
Mēs esam ļoti kūtri. Amerikāņi ir daudz ekspresīvāki, arī uz laukuma. Viņi treniņā strīdas un plēšas, cīnās. Es nesaku, ka tas viennozīmīgi ir labi, bet viņi ir daudz atraktīvāki. Man pēc vairākiem treniņiem abas rokas bija saskrāpētas, jo tur ir jācīnās. Neviens neļauj tev darīt kaut ko vienkārši tāpat. Par visu ir jācīnās. Tieši tur iemācījos lielāku nekaunību.
Kāpēc aizgāji no profesionālā basketbola?
Liepājā spēles pirmajā minūtē pārrāvu krusteniskās saites. Esmu redzējis, kā cilvēki pleš krustenes un zināju, ka tas ļoti sāp. Iekšēji man bija ziņkārība – diez kā tas sāp? Varbūt man nekad sev nevajadzēja uzdot tādu jautājumu, un nekas tāds nebūtu noticis.
Es atlabu. Astoņus mēnešus psiholoģiski gatavojos atgriezties, un bija milzīga gribēšana spēlēt. Kādā treniņā neveiksmīgi paslīdēju un pēcāk sajutu lielas sāpes. Celis sapampa, un atklājās, ka jātaisa vēl viena operācija. Tas man bija pilnīgs nokdauns. Biju astoņus mēnešus gājis uz mērķi, un tas tepat jau bija. Atlika tikai paņemt. Tu sniedzies tam pakaļ, hops, paslīd kāja. Un esi atlikts atpakaļ uz vēl trīs mēnešiem. Tas bija smagi.
Bet tu taču atgriezies.
Uz īsu brīdi. Tās jau bija sezonas beigas, komandas biedri bija iespēlējušies, un mani laida laukumā uz īsiem brīžiem. Tā nebija nopietna spēlēšana. Bet, ko Liepāja atņēma, to Liepāja iedeva – mana draudzene, mans susuriņš, Madara Naumčika ir no Liepājas.
Laikā, kad intensīvi trenējos, man ļoti sāpēja ceļi. Arī finansiālā situācija Latvijas basketbolā nav spīdoša. Tu nepelni tik daudz, lai pēc sezonas varētu ieguldīt daudz naudas savā rehabilitācijā, ja ir beidzies līgums. Vienā brīdī sapratu, ka nav vērts rauties uz nez kurieni un veselība tomēr ir svarīgāka nekā basketbols. Negribu vecumdienas pavadīt ratiņkrēslā. Vienā dienā pieņēmu lēmumu, ka vairs nespēlēšu.
Cilvēkam jābūt pietiekami nobriedušam, lai nāktu pie šādas atziņas. Jaunības maksimālismā sāpes netraucē spēlēt.
Tā ir, un šis bija pirmais gads, kad prātā ienāca šāda doma. Pieņemot lēmumu nespēlēt profesionāli, manī ienāca miers. Varēju bez sāpēm ceļos iekāpt mašīnā. Varēju ar draudzeni aiziet garākās pastaigās, ko agrāk nevarēju, jo ļoti sāpēja.
Ko basketbolisti dara pēc karjeras beigām?
Tas ir ļoti labs jautājums! Parasti šos basketbolistus vienkārši iespļauj atpakaļ reālajā dzīvē. Īstenībā – ir ļoti smagi. Viņi visu dzīvi ir darījuši to, kas viņiem vislabāk patīk, un saņēmuši par to naudu. tagad viņiem ir 35 gadi un jādomā, kur strādāt turpmāk. Tas nav vienkārši, ja neesi atvērts cilvēks ar daudz paziņām. Lielākā daļa NBA spēlētāju, kas beidz karjeru, pēc gadiem trīs jau ir bankrotējuši, jo turpina dzīvot, kā ir pieraduši.
Kad paziņoju par karjeras beigšanu, "Best4sport TV" mani uzaicināja izmēģināt komentēt spēles. Sākumā bija drausmīgi, bet kļuva labāk. Izgāju arī radio runas kursus, kas ļoti palīdzēja. Basketbolu es zinu, tāpēc tagad jau komentēju kā lielais. Tā vismaz gribētu ticēt. Komentēju gan Latvijas-Igaunijas basketbola līgas, gan NBA spēles – man tas ļoti patīk.
Kā nokļuvi Getiņā?
Ar Raimi (Raimondu Elbakjanu) pazīstams esmu jau ļoti sen. Mūsu mammas spēlēja kopā basketbolu. Vienmēr, kad bija "Ghetto Basket" turnīri, mani draugi un ģimene zināja – ceturtdienās var man nezvanīt, jo šajās dienās būšu Getiņā. Raimonds man vienmēr ir bijis labs draugs, un ar viņu esmu konsultējies pirms lielāku lēmumu pieņemšanas, piemēram, pirms braukšanas spēlēt uz Kanāriju salām un ASV. Viņš mani vienmēr ir ļoti motivējis. Tagad, kad aizgāju no profesionālā basketbola, Raimis piedāvāja strādāt Getiņā. Tā nu kopš novembra esmu šeit, organizējot skolu superlīgu. Tas beidzās, un tagad organizēšu 3x3 basketbola turnīrus.
Vai esi piepildījis savu basketbola sapni? Izdarīji visu, ko gribēji?
Ja es spēlētu NBA, tad varētu teikt, ka esmu izdarījis visu. Esmu paveicis minimālo – spēlējis ASV koledžā, kas bija viens no maniem pirmajiem sapņiem. Latvijas Basketbola līgā esmu ieguvis zelta, sudraba un bronzas medaļas. Esmu bijis arī Latvijas vīriešu basketbola izlasē. Katrā ziņā ir bijis ļoti forši. Esmu lepns par to, ko esmu paspējis savos 28 gados. Starp citu, manu spēli Marketas Universitātē noskatījās NBA superzvaigznes Lebrons Džeimss un Dveins Veids, jo viņiem tur nākamajā dienā bija spēle pret Milvoki "Bucks". Es daudz tajā mačā nespēlēju, bet bija skaidrs, ka zālē ienācis kāds svarīgs cilvēks, jo visa zāle uzreiz bija ovācijās.
