Atklātākā intervija ar Daugaviņu. Kaspars: "Līdz gadiem 40 vajadzētu izvilkt"

Saruna notiek ledus hallē Piņķos, kur Kaspars tikko aizvadījis Latvijas izlases treniņu un kopā ar komandu ietur pusdienas.

Īstenībā reti kuram zobi ir izsisti. Tā ir tikai iedoma, ka visi hokejisti ir bezzobaini. Izsisti zobi, uz aci rēķinot, ir desmitajai daļai. Protams, gadās reizes, kad trāpa ar ripu... Bet pat hokejisti, kuriem tā gadījies, karjeras laikā reti liek mākslīgos zobus. Nav jau jēgas. Ja sāk vajāt šādas traumas, izsitīs arī mākslīgos. Vieni izdevumi.

Skatos, tev zilums zem acs.

Ai, treniņā viens uzgrieza ar nūju. Jau pirms dažām dienām. Tad vispār acs bija ciet, tagad jau normāli – vismaz kaut ko redzu.

Man bija viena nopietna operācija, kad plecu no jauna salika vietā. Tas bija pirms deviņiem gadiem. Plecs bija tā sadragāts, ka nācās ņemt ārā kaulu, bija jāzāģē, jāliek skrūves. Bet tur viss tagad normāli, roka nedaudz mazāk kustas, bet netraucē spēlēt. Brūces, šuves uz sejas – tas jau vispār nekas. Kādas 300 šuves noteikti bijušas. Reiz man uzlika 60 šuves, bet toreiz man visa piere bija pārgriezta ar slidu. Pats smieklīgākais, ka tas notika tad, kad vēl spēlēju ar režģi priekšā sejai. Toreiz man laikam bija 13 gadu.

Nē. Tas viss tik ātri notika. Uzkāpa ar slidu. Bet treneris uzreiz man uz sejas uzmeta dvieli... Tad atbrauca ātrie, aizveda mani un sašuva. Nākamajā dienā skolā bija jāraksta lielais kontroldarbs. Aizgāju uz skolu, visa seja sapampusi. Ar vienu roku turēju aci vaļā, ar otru rakstīju.

Kas vēl no traumām? Ceļi ir operēti, smadzeņu satricinājumi... Man gan tādi nenopietni tie satricinājumi bijuši. Degunu šogad janvārī ar ripu salauza, vēl tagad ir salūzis un nav sadzijis. Smieklīgi, ka aizgāju acij taisīt tomogrāfiju, bet viņi man saka – tev deguns salauzts! Ārsti jau man toreiz to degunu tik tā pielīmēja pie galvas, jo nākamajā dienā atkal bija jāspēlē.

Klausoties, kā tik tev nav bijis, jābrīnās, ka labi izskaties.

Dakteri labi šuj.

Nu nav tik traki. Ir kādi izteikumi, kas izrauti no konteksta. Kāds ko pārprata, kāds ko nepateica līdz galam precīzi, un sākās tā vārīšanās. Pagājušajā gadā tā viena ģērbtuve bija briesmīga, bet tas jau pagātnē, un nav ko pie tā vairs atgriezties. Šogad viss ir solīdi sakārtots, varam izmantot Dinamo Rīga ģērbtuvi, kur viss ir uztaisīts, lai hokejists justos kā mājās. Otrajās mājās.

Ar Miku Indraši ir viegli kopā strādāt, jo viņš vienmēr ir tāds pozitīvais. Ar viņu var pārsmieties, viņš pats par sevi pasmej un neķer kreņķi. Mikam iekšā ir drusciņ tāds kā pofigisms. Kad treneris bļauj virsū, viņš to pārāk nepārdzīvo – uzklausa un iet tālāk darīt savu darbu. Kopējā atmosfēra katrā gadījumā kopā ar viņu ir laba. Pamatā jau vispār mums visi džeki ir normāli.

Pastāsti, kas jums tur ģērbtuvēs notiek. Kā spēlējat, mēs redzam, bet – kā gatavojaties spēlēm, kā pēc tām atpūšaties?

Nav jau tā, ka tur kas ļoti īpašs notiek. No rīta atnākam, ir kafija, kādas maizītes, augļi. Kaut ko uzēd. Ģērbtuvē ir novusa galds, uzspēlē kādu partiju. Un tad jau ģērbjas un dodas uz treniņu vai spēli. Tad vēl mums ir savs dīdžejs – Kaspars Saulietis –, kurš rūpējas par mūziku. Pievieno telefonu tumbai un liek dziesmas. Ko atskaņo, vairāk atkarīgs no viņa garastāvokļa – liek gan krievu dziesmas, gan duciniekus, gan kantri, kas man visvairāk patīk. Man tā tumba ir tieši virs galvas, tad es viņam dažreiz saku, lai pagriež klusāk.

Runā jau par sportistu māņticību. Nu nezinu. Man ir tā, ka sākumā velku kreiso slidu un tad labo. Bet tas tāpēc, ka man tā ērtāk. Ja es pirmo uzvelku labo, tad vienmēr šķiet, ka es to esmu par vāju sasējis. Man labās kājas pēda ir nedaudz īsāka. Tāpēc labajai kājai slidas zābaku vajag sasiet spēcīgāk, lai ir sajūta, ka abām sasiets vienādi stipri.

Kādas 300 šuves noteikti bijušas. Reiz man uzlika 60 šuves, bet toreiz man visa piere bija pārgriezta ar slidu.

Cik sver tavas slidas?

Tās ir ļoti vieglas. Kopā, šķiet, 700 gramu. Starp citu, jaunas slidas pirmajā reizē velk interesanti. Sākumā tās ievieto speciālā krāsnī, kur ir 400 grādu karsts. Slidas sasilda un velk kājās. Tad jāpasēž, kamēr slidas atdziest un pielāgojas tavām kājām. Nākamajās reizēs jau slidas der kā uzlietas.

Vispār jau viss ekipējums un pat nūjas tiek taisītas un pielāgotas konkrētam hokejistam.

Droši vien. Ja pa to vietu ar ripu ievelk un nav aizsarga, tad ir baigās auzas – riktīga omlete. Aizsargam ir arī ideāla forma, un tas galīgi netraucē. Ja hokejists ekipējumā atrod ko tieši sev, tad ar to spēlē gadiem ilgi. Kas mums katram zem formas darās? Ja tu zinātu, kāds ir mūsu ekipējums, tu nobrīnītos, cik veci ir tie visi dažādie aizsargi... Tie ir jau ieplēsti, šūti, pāršūti un līmēti. Pats galvenais, lai hokejistam tajos spēlēt ir ērti.

Uzticīgākie vienmēr palīdz un bļauj, cik var. Latvijā fanu pulks palielinās vai samazinās atkarībā no tā, kā mēs spēlējam. Spēlējam labi – ir vairāk fanu, slikti – pats saproti. Kad metam vairāk golu, atmosfēra, protams, atdzīvojas. Fani gan mūs vienmēr ir atbalstījuši. Tagad uz pārbaudes spēlēm varbūt nebija arēna pārpildīta, jo daudzi gatavojas doties mūs atbalstīt pasaules čempionātā Krievijā. Nav ekonomiskā situācija tik laba, lai varētu atļauties nākt uz visām spēlēm. Ģimenei vajag, bērniem vajag, tāpēc jākrāj, lai varētu aizbraukt uz čempi. Tas prieks ir dārgs. Ģimenei, ja ir divi bērni, tepat uz arēnu uz trim stundām atnākt jau pie 100 eiro sanāk.

Tu esi baigais malacis – rēķini līdzi. Pats uz hokeju esi gājis kā skatītājs?

Protams. Kad vēl nespēlēju izlasē, gandrīz vienmēr gāju skatīties. Kad mazs biju, fāters gādāja biļetes. Vēl vecajā, nojauktajā Sporta pilī gāju uz spēlēm.

Bērnībā biju liels krājējs. Krāju, krāju, bet tad atnāca lielais brālis un atņēma... Labi, ne gluži atņēma. Viņš ir četrus gadus vecāks. Un tā jau vecākie dara, ka atnāk un saka – aizdod, man vajag mašīnai detaļu nopirkt, nākamnedēļ atdošu. Un parasti tās atdošanas nākamajā nedēļā nav. Pēdējais lielākais, kam krāju, bija mājas iegāde.

Ir izrakts un pabeigts. Tagad pēc ziemas piecas stundas to tīrīju, kamēr visus mēslus dabūju ārā. Jāapkopj koki, sētu vajadzēs krāsot, jo izbalējusi. Tūlīt sāksies zāles pļaušana. Darba mājā pietiek.

Ko dari brīvajā laikā, ja tāds ir?

Cenšos uzspēlēt golfu. Šogad vairāk sanāks ar sievu un mazo paņemties. Jāatgūst iekavētais. Četrus mēnešus biju prom. Kamēr es Krievijā, sieva dzīvoja Latvijā, un novembrī mums piedzima meita. Biju klāt dzemdībās, tad aizbraucu. Kad atbraucu, bērns jau pēc cilvēka izskatījās. Tagad gribas pavadīt laiku ar abām manām meitenēm. Tāpat mamma meitai ir galvenais. Kad es atbraucu, viņa uz mani tā ļoti bailīgi skatījās. Nu jau gan pierod, nāk pie manis uz rokām.

Nevajag jaukt sportu ar politiku. Mums kā sportistiem ir labas attiecības. Ir kādreiz gadījies, ka jokojot Krievijas spēlētāji ierēc, cik mūsu armija maza. Bet tas tiešām tādā joku līmenī. Manam ģerbonim krievi liek mieru. Klubā man ir daudz draugu, un īstenībā daļa no viņiem visu vasaru pat dzīvo Jūrmalā. Ir divi džeki, kuriem sievas ir no Jūrmalas, tāpēc arī viņi dzīvo te, nevis Krievijā.

Esmu pat tā izdomājis – ja iegūšu Gagarina kausu, nopirkšu sev Rolls Royce Phantom.

Esi domājis, cik gadu vēl spēlēsi?

Līdz kādiem 40 vajadzētu izvilkt. Redzēs gan, kā tas sanāks – kā būs ar traumām... vai nebūs. Pēc tam droši vien kaut kas būs jāpamācās, varbūt jāiegūst augstākā izglītība. Tagad es hokeju ar izglītošanos nevaru savienot.

Nu tu arī pateici! Ir gaišmate, viņai arī ir viena kruta Louis Vuitton somiņa, kuru es nopirku. Pats neizvēlos dārgā gala apģērbus, bet velku to, kas man patīk. Sieva apgādā ar apģērbu, jo man nepatīk pa veikaliem staigāt. Viņa pasūta internetā, jo man tie izmēri nav standarta. Viņai tas vispār labi sanāk. Tikai bikses sev pērku, bet arī tad viss jāapgriež un jāpāršuj.

Un, jā, toreiz, kad gāju pirkt somiņu, tajā bodē jutos kā apmaldījies, ieraugot kādas cenas. Biju vēl tā vienkārši apģērbies – džinsos. Apsargs mani nopētīja un droši vien padomāju – šim jāpaseko līdzi, ka kaut ko nenofenderē. Biju tur tik ļoti apmulsis... Staigāju, staigāju, līdz vērsos pie pārdevējas, lai palīdz izvēlēties sievai somiņu. Viņai viena patika, man arī pret to nebija iebildumu, un, cerot, ka sievai tad jau arī patiks, nopirku. Par laimi, sieva bija apmierināta, un ieguldījumu atzīstu par labu.

Ir grūti, bet viņa jau saprot, ar ko darīšana. Kad sākām draudzēties, es caur puķēm pateicu, ka hokejs ir mana dzīve – darbs un hobijs vienlaikus. Nav tā, ka pēc treniņiem aizbraucu mājās un tur visu baigi daru. Treniņā trīs stundās enerģija tiek izlikta, gribas atgulties dīvānā un uz pusstundu aizmigt. Tas varbūt citreiz sievai krīt uz nerviem, viņa grib, lai vairāk palīdzu... Bet kopumā visu atrisinām.

Tu hokejā nopelnītos līdzekļus kaut kur ieguldi?

Piektdien notika mana un manas māsīcas vīra sporta bāra Arēna 29 atklāšana. Tas atrodas tur, kur krustojas Stabu un Tērbatas iela. Pats gan tur klāt nebiju, jo bija jāspēlē Šveicē. Es bāra lietā vairāk piedalos finansiāli, jo pagaidām nevaru jaukt sportu ar biznesu. Protams, ka pārrunājam kādas būtiskākās lietas, bet neesmu lielākais darītājs. Bārs man domāts kā atspaids vecumdienās. Skaidrs, ka miljonus tas nenesīs, bet tāpat kādai dzīvošanai varbūt sanāks.

Amerikā arī bija labākas veļas mazgājamās mašīnas – ar divām pogām: ieslēgt un izslēgt.

Nebūs. Visus savējos atdodu mammai. Viņa krāj.

Savukārt es krāju rolsroisam, jo man nepatīk braukt pie stūres. Tā ir vienīgā mašīna, kas man tiešām patīk, jo tajā ir kas karalisks. Esmu pat tā izdomājis – ja iegūšu Gagarina kausu, nopirkšu sev Rolls Royce Phantom. Šoferis man jau ir padomā, jo brālis savulaik izrunājās – ja man būs tāda mašīna, viņš gatavs būt par šoferi. No pirmās algas viņam atvilkšu to, ko nav atdevis jaunības dienās. (Smejas.)

Kāds tev tagad ir auto?

Man ir mersedess, Hyundai, mersedess un... vēl viens mersedess.

Oho, kamdēļ tik daudz?

Vienu 1977. gada mersedesu tagad restaurēju. Tā ir tēta drauga mašīna. Tā bija pirmā, kurai braucu pie stūres, un tagad esmu izdomājis, ka šī man būs tā dēvētā svētdienas mašīna. Vajag tik restaurēt, jo kādu laiku nostāvējusi. Pārējie auto ir man, sievai, un vienu pārdosim, jo nopirku sev jaunu.

Kad spēlēju Amerikā, astoņus mēnešus biju prom un sezonas laikā nevarēju atbraukt līdz mājām. Tagad, spēlējot Krievijā, tādu problēmu nav, jo reizi mēnesī pusotrā sanāk atbraukt. Ar mani ir tā, ka man īstenībā pietrūkst Amerikas, kurā nospēlēju astoņus gadus. Man turienes ēstuves itin labi gāja pie dūšas. Tur iespējas tikt pie vareniem sendvičiem, lobsteriem un krabju kājām ir daudz lielākas nekā Latvijā un Krievijā. Amerikā arī bija labākas veļas mazgājamās mašīnas – ar divām pogām: ieslēgt un izslēgt. Tagad pie mums ir tādas mašīnas, kurām bail ķerties klāt, un nezinu, kuru pogu spiest.

Esi slavens hokejists. Tev jau noteikti tāpat kā slaveniem aktieriem fani sūta dāvaniņas, mīlestības vēstules.

Viņi jau nezina, uz kurieni sūtīt. Kad dzīvoju Berģos, čempionāta laikā vietējie bērni uzzīmēja veiksmes plakātu un atnesa. Tas tagad ir pie mammas. Uz ielas nāk klāt cilvēki, sveicinās, novēl veiksmi. Pēc spēlēm prasa autogrāfu. Vienreiz kādam bērnam parakstījos uz jakas. Es pats negribēju, bet viņš ļoti, ļoti prasīja. Pēc tam redzēju, ka viņš aizgāja pie mammas un viņa puikam sadeva iekšās, ka jaka sasmērēta.