Ko nozīmē pēc daudziem gadiem vegānu maizē atgriezties pie gaļas?
Vegānisms ir visstingrākā veģetārisma forma, kas izslēdz no patēriņa jebkādus dzīvnieku izcelsmes produktus – ne tikai gaļu, olas, piena produktus, bet arī medu, ādas jostas un apavus, zeķes no aitas vilnas.
Iemesli šādam dzīvesveidam visbiežāk ir nevis veselības diktēti apsvērumi, bet ētiska nostāja. Tomēr ir vegāni, kas atgriežas pie gaļas uz sava galda – tieši veselības dēļ. Šādus piemērus apraksta BBC.
Pēc katras maltītes uzpūties vēders
Džons Nikolsons ar sievu kļuva par vegāniem 1984. gadā, kad viņiem bija 23 gadi un abi dzīvoja fermā Skotijas ziemeļos. Redzot, kā mājlopus ved uz kaušanu, viņi nespēja to morāli pieņemt un pārorientējās uz vegānisku austrumu virtuvi. Tomēr pēc 26 gadiem pāris ir atpakaļ – viņu veselība bija pārāk pasliktinājusies.
“Es 17 gadus cietu no kairinātu zarnu sindroma,” atzīst Džons. “Katru reizi, kad es ēdu, man uzpūtās vēders. Tik ļoti, ka varēja glāzi uzlikt. Viss, ko apēdu, ļoti ātri izvadījās no organisma, un reizēm man bija tik slikti, ka es nevarēju iziet no mājas.”
Kaut gan vegānu diētā nav dzīvnieku tauku, Džons pieņēmās svarā un ar savu 1,78 metru augumu svēra 95 kilogramus, turklāt iedzīvojās augstākajā holesterīna līmenī Ziemeļjorkšīrā – par spīti uzskatam, ka to uzņem ar olām un gaļu.
Pietiek ar 48 stundām
Augu valsts pārtikā holesterīna nav, taču šo pārliekos daudzumos asinsvadiem nevēlamo vielu sintezē arī pats organisms. Džona sieva cieta no depresijas, viņas vairogdziedzeris darbojās pārāk lēni. Pēc daudzu gadu ciešanām dzīvesbiedre paziņoja, ka acīmredzot vaina nav tajā, ko viņi ēd, bet tajā, ko neēd.
Pārsteidzoši, bet tikai 48 stundas pēc pirmās gaļas porcijas Džons jutās labāk, nemiers zarnās gandrīz pilnībā pazuda, uzlabojās arī sievas stāvoklis. Viņi atzīst, ka pirmajā vietā tomēr ir pašu veselība. Tas nenozīmē, ka bijušie vegāni atteikušies no jebkādiem principiem. Pāris joprojām ir pret industriālo lopkopību un gaļu pērk ekofermās.
“Es domāju, ko teiktu mana vecmāmiņa par vegāniem. Viņa nosauktu to pašapmierinātām blēņām. Bet viņas paaudze zināja, kā pabarot sevi. Un kas es tāds esmu, lai ietu pret paaudžu gudrību?” Džons spriež, ka ir vienkārši atgriezies pie saknēm.
Hronisks nogurums
Estele Silvera cieta no laktozes nepanesamības un pēc 20 gadu ilgas veģetārās diētas pārgāja uz vegānismu, kas bija ētisks lēmums. Viņas ādas veselības uzlabojās pirmo reizi kopš 20 gadu vecuma, taču ar laiku sieviete sāka ātrāk nogurt un kļuva stresaina.
“Es pārvērtos nervu kamolā katru reizi, kad izgāju no mājas, tik tikko spēju runāt ar cilvēkiem,” intervijā BBC stāsta Estele. No morālā viedokļa viņa jutās labi, bet tas arī viss. Pēc astoņiem vegānisma gadiem Estele atļāvās sevi palutināt ar zivīm un gaļu, un organisms to uzņēma ar prieku.
Vienlaikus viņai atklāja diagnozi – hroniska noguruma sindroms jeb mialģiskais encefalomielīts. Šī kaite atklāta tikai 80. gados, izcelsme īsti skaidra nav.
Raksturīgs ir hronisks nogurums vismaz pusgada garumā, galvassāpes, muskuļu, locītavu, kakla sāpes, palielināti limfmezgli, miega problēmas, sirdzējs var vienu dienu strādāt, bet pēc tam četras dienas guļ, jo nespēj veikt pat vienkāršas darbības.
Atbalsta grupā Estelei ieteica ēst gaļu, jo tad būšot vieglāk. Kopš tā laika veselība ir uzlabojusies. No ētiskā viedokļa viņa gribētu atteikties no dzīvnieku valsts pārtikas, tomēr vairs netic, ka vegānisms ir veselīgs.
Pozitīva pieredze
Ir arī pretējs viedoklis – Kerija Edinsa bijusi veģetāriete desmit gadus un tad 40 gadu vecumā pārgājusi uz vegānismu: “Es nolēmu mainīt ēdienkarti, jo piena rūpniecības darba stils liek manai sirdij lūst.”
Viņa jūtas tik labi kā nekad, uzlabojusies gremošana, vieglāk domājas, kļuvusi mierīgāka. Sākotnējais nogurums pazudis, Kerija tikai tur pa rokai kokosriekstu eļļu un iesākumā nēsājusi līdzi plāksterus ar B12 vitamīnu. Tiesa, Kerijas vegāniskā pieredze ilgst tikai pusotru gadu.
Ko iesaka mediķi
Lielbritānijas Nacionālais veselības dienests skaidro, ka vegāni var uzņemt visu uzturam nepieciešamo, ja ievēro plānveidīgu, sabalansētu diētu. Esot nepieciešamas piecas reizes dienā, un visa pamatā jābūt cieti saturošiem ogļhidrātiem, tātad kartupeļiem, rīsam un makaroniem. Pienu var aizstāt ar sojas dzērieniem.
Bez rūpīgas kontroles vegāni var iedzīvoties kalcija, dzelzs un B12 vitamīna deficītā. Te gan jāpiebilst, ka ir vēl viens īpaši radikāls vegānu spārns – svaigēdāji. Un šajā gadījumā ēdienkartē izpaliek arī kartupeļi, rīss, makaroni, sašaurinās arī citu produktu klāsts – svaigu ķirbi grauzt nav viegli.
